Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums — “LV”, 15.12., 22.12.2004., 05.01., 12.01., 20.01., 26.01., 02.02.2005.

Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš 1946. gadā saņem PSRS Augstākās padomes (parlamenta) deputāta apliecību. Pirmais no labās – Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, otrais – Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Arnolds Deglavs. No grāmatas “Latvijas Vēsture. 20.gadsimts”, “Jumava”, 2005

Britu parlaments atkal debatē

Drīz vien pēc Lielbritānijas un PSRS līguma parakstīšanas 22.janvārī britu parlamentā par to notika pirmās debates. Opozīcijas deputāts Džons Bigss-Deivisons jautāja, vai valdība var garantēt, ka Baltijas valstīm tiks atdoti viņu līdzekļi, ja tās kaut kad nākotnē atgūs neatkarību. Finanšu ministra vietnieks Viljams Rodžerss paziņoja, ka valdība šādas garantijas nevar dot. Kaut arī vienošanās ar PSRS ir balstīta uz pastāvošajām realitātēm, britu valdība joprojām de iure neatzīst Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. V.Rodžerss arī atzina, ka atlīdzību varēs pieprasīt tikai tie britu pilsoņi un uzņēmumi, kas reģistrēti 1959.gadā nodibinātajā Ārzemju kompensāciju reģistrā, kā arī Ļenas un Tetjuhes raktuvju parādzīmju īpašnieki. Līdzekļus, kas tiks iegūti, pārdodot Baltijas valstu zeltu, varēs sadalīt tad, kad tiks pieņemts speciāls likums.
Dienu vēlāk, 1968.gada 23.janvārī, uz parlamenta deputātu Pītera Bleikera, Eduarda Hīta, Taftona Bīmiša un Aleksa Daglesa-Hjūma jautājumiem atbildēja ārlietu ministrs Džordžs Brauns. Viņš uzsvēra, ka angļu un padomju noslēgtais līgums ir ļoti labs un dos iespēju atlīdzināt zaudējumus daudziem britu pilsoņiem. Dž.Braunu mazliet apmulsināja T.Bīmiša jautājums, kāpēc PSRS kontā jau pārskaitīts pusmiljons mārciņu bez britu parlamenta akcepta. Ārlietu ministrs skaidroja, ka līgums drīzumā tiks iesniegts parlamentā apstiprināšanai. Gadījumā, ja līgums tiks noraidīts, tā nosacījumi nestāsies spēkā. Valdība tomēr novilcināja parakstītā līguma iesniegšanu, tā vietā 1968.gada rudenī parlaments saņēma valdības sagatavotu Ārzemju kompensāciju likumprojektu, kura pieņemšana atļautu sākt sadalīt Baltijas valstu depozīta pārdošanā iegūtos līdzekļus.

Trimdas organizācijas joprojām cīnās

Baltiešu trimdas organizācijas 1968.gada janvārī griezās pie Ķīles universitātes profesora jurista Dītriha Andreja Lēbera ar lūgumu sniegt atzinumu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta atsavināšanu Anglijā. 16. septembrī D.A.Lēbers atsūtīja 33 lappuses garu atzinumu, kas bija sadalīts trijās nodaļās: 1. – Baltijas valstu centrālo banku juridiskais stāvoklis 1940.gadā; 2. – centrālo banku nacionalizēšana 1940.gadā; 3. – Baltijas valstu noguldījumu juridiskais statuss Lielbritānijā 1940.gadā starptautiskās likumdošanas kontekstā. D.A.Lēbers savu slēdzienu pamatoja, vadoties no starptautisku tiesu lēmumiem analogās lietās, salīdzinot tos ar tiesu praksi Lielbritānijā. Atzinuma pamatsecinājumi bija šādi: starptautisko tiesu prakse paredz cittautiešu īpašumu aizsardzību, bet tā arī atļauj valstīm pārņemt cittautiešu īpašumus, par to sniedzot kompensāciju. Īpašumu piespiedu atsavināšana bez atlīdzības nav pieļaujama. Ja tas ir noticis, tad jāatlīdzina tā ekonomiskā vērtība.
Ļenas un Tetjuhes raktuvju parādzīmju atmaksai, kā arī 500 tūkstošu mārciņu pārskaitījumam Padomju Savienībai nav nekāda sakara ar Baltijas valstu centrālo banku depozītu Lielbritānijā. Anglijai nav nekāda tiesiska pamata ar Baltijas valstu īpašumiem apmierināt Padomju Savienības prasījumus. Visiem šiem lēmumiem ir politisks raksturs, un tos radīja PSRS pretenzijas uz Baltijas valstu zeltu. Lielbritānija pēc 27 gadiem tādējādi ir padevusies Padomju Savienības spiedienam. Anglijas valdība ir nolēmusi citai valstij piederošo īpašumu izmantot, lai atrisinātu savas finansiālo pretenziju problēmas ar PSRS, vadoties no abu valstu 1968. gada 5. janvāra līguma.
D.A.Lēbers kā juridiski nekorektu noraidīja Anglijas valdības lēmumu, ka Baltijas valstu zeltu ir taisnīgi izlietot britu pilsoņu zaudējumu atlīdzināšanai. Viņš uzsvēra – apgalvojums, ka Baltijas valstu zelts nedara nevienam neko labu, ja tas ir bloķēts bezgalīgi ilgi, ir sociālekonomiska, nevis juridiska norma. Nav apstrīdams, ka britu investori ir cietuši finansiālus zaudējumus valstīs, kas tagad iekļautas PSRS sastāvā, bet tas nedod Anglijas valdībai tiesības kompensēt šos zaudējumus uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas rēķina.

Ārzemju kompensāciju likumprojekts klibo

1968. gada 7. novembrī britu parlamentā bija paredzēts uzsākt Ārzemju kompensāciju likumprojekta apspriešanu, tāpēc Baltijas valstu trimdas organizācijas D.A.Lēbera atzinumu nosūtīja visiem deputātiem. Premjeram H. Vilsonam likumprojekta pieņemšana bija kļuvusi gandrīz par valdības prestiža jautājumu, jo pret to bija asi iebildumi parlamentā un presē. Valdības iesniegto likumprojektu aizstāvēja tikai oficiālās amatpersonas. Leiboristu partijas deputāti parlamentā nebija aktīvi likuma atbalstītāji. Viņi par to nobalsoja partijas disciplīnas dēļ. No konservatīvo partijas deputātiem Baltijas valstu intereses enerģiski aizstāvēja: Taftons Bīmišs, Gordons Kempbels, Ričardsons Vuds, Džons Smits, Eduards Hīts un Dagless Hjūms. Kopumā kādi desmit konservatīvo deputāti bija pret sagatavoto likumprojektu.
Jau drīz vien pēc Ārzemju kompensāciju likumprojekta iesniegšanas parlamentā un tā apspriešanas uzsākšanas britu presē parādījās pirmās atsauksmes. 1968.gada 8.novembrī “Financial Times” parlamentārais korespondents Džastins Longs publicēja rakstu “Astoņu miljonu mārciņu fonds Baltijas vērtspapīru kompensācijām,” kurā aprakstīja likuma apspriešanas gaitu. Viņš atzīmēja, ka ārlietu ministra vietnieks Viljams Vitloks raksturojis likumu kā taisnīgu. Dž.Longs raksta nobeigumā savukārt atzīmēja, ka pret likumu uzstājušies atsevišķi toriju (konservatīvo partijas) deputāti. Opozīcijai nepatīk likums, jo tā uzskata Baltijas valstu zelta depozīta pārdošanu par nodevību pret baltiešu tautām. Apspriešanas gaitā konservatīvie arī uzsvēra, ka likums var nopietni iedragāt neatkarīgo nāciju uzticību Lielbritānijai.
Ārzemju kompensāciju likuma apspriešanas laikā parlamentā Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā nolēma sūtīt deputātiem vēstules ar ierosinājumu ietvert tajā normu, ka izmantotā Baltijas valstu zelta vērtība uzskatāma par aizdevumu Anglijas valdībai. Konservatīvo partijas deputāti debašu laikā parlamentā uzaicināja valdību pieņemt kādu rezolūciju vai deklarāciju, kas parādītu, ka Anglija joprojām turpina uzskatīt sevi par atbildīgu attiecībā uz Baltijas valstīm atsavinātajiem līdzekļiem. Viņi uzskatīja, ka Lielbritānijai pilnā mērā jāatjauno Baltijas valstu tiesības uz zelta depozītu un citiem īpašumiem, ja tās atgūst neatkarību un suverenitāti. Leiboristu deputāti centās atrunāties un uzsvēra, ka vienošanās ar PSRS nenozīmē, ka Anglija atzīst Baltijas valstu inkorporāciju de iure. Leiboristi idejas par Baltijas valstu valstiskuma iespējamo atjaunošanu nākotnē uzskatīja par ļoti hipotētiskām. Latviešu trimdas autors Inārs Brēdrihs savulaik secināja, ka leiboristu valdības pārstāvji šo diskusiju laikā nemaz nenoliedza, ka atjaunotās Baltijas valstis varētu izvirzīt finansiālas pretenzijas pret Lielbritāniju. Bet, ja šādas pretenzijas arī rastos, Anglija varētu izvirzīt pretprasības un pierādīt, ka tās pilsoņu finansiālie zaudējumi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir lielāki nekā angļu kreditoriem izdalītā baltiešu zelta vērtība.

Anglijā iespiestā Latvijas Bankas naudas zīme – brīvās Latvijas labklājības simbols, ko izņēma no apgrozības pēc padomju okupācijas. No grāmatas “Nauda Latvijā”, Rīga, 1995

Vai “drošs kā Anglijas bankā”?

Deputāts Gordons Kembels Kompensācijas likuma trešajā lasījumā 1969. gada 22. janvārī britu parlamenta apakšnamā izteicās: ja Anglija neatzīst Baltijas valstu iekļaušanu PSRS par likumīgu, tad tā neatzīst arī Padomju Savienības tiesības uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zeltu, kas glabājās Londonas bankā. Baltijas valstu zelta depozītu Anglijas valdība tiešām varētu pārdot, bet ar nosacījumu, ka tā likumīgo īpašnieku tiesības tiek pasargātas. G. Kembels paziņoja, ka leiboristu valdības īstenotā politika, apstiprinot izstrādātajā redakcijā Kompensācijas likumu, met šaubu ēnu uz pasaulē pazīstamo izteicienu “drošs kā Anglijas bankā” un mazina uzticību Lielbritānijai.
Likumprojektu parlamentā aizstāvēja ārlietu ministra vietnieks Viljams Vitloks, paziņojot, ka tas nesatur tādas juridiskas normas, kas būtu pretrunā ar starptautisko likumdošanu. V.Vitloks arī apgalvoja, ka Kompensācijas likums neliedz jebkurai neatkarīgai Baltijas valstij nākotnē iesniegt prasību pret britu valdību attiecībā uz to bijušajiem īpašumiem. Diezgan stingrā un noteiktā kritika tomēr neaizkavēja sagatavotā likumprojekta pieņemšanu britu parlamenta apakšnamā. Tas notika 1969.gada 22.janvārī. Valdošajai leiboristu partijai bija izteikts vairākums parlamentā. Par likumu nobalsoja 161 deputāts, pret bija 115.

Turpinājums sekos