Vai rindas pie ārsta ir neizbēgamas

Viena no grūtākajām lietām pasaulē ir – gaidīt, it īpaši tad, ja gaidīšana saistīta ar neziņu. Diemžēl ar to nākas sastapties daudziem Latvijas pacientiem, jo rindas veselības aprūpē ir realitāte. Tās ir gan ambulatorajā, gan stacionārajā aprūpē – no pāris nedēļām līdz pāris gadiem. Par to, vai un kā būtu iespējams rindas mazināt, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) direktora vietnieks teritoriālās darbības jautājumos Jānis Grīnvalds.

Rindas pilnībā neizzudīs nekad, taču tām vajadzētu mazināties Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Rindas ir tikai plānveida palīdzībā

Līdz deviņdesmito gadu beigām rindu veselības aprūpē nebija, jo valsts apmaksāja samērā maz pakalpojumu. Augot pakalpojumu grozam un finansējumam netiekot tam līdzi, radās rindas. Kā stāsta J.Grīnvalds, līdz 1.aprīlim darbojas trīs centralizētas rindas: ortopēdijā, kardioloģijā un rehabilitācijā. MK noteikumos Nr.1036 (publicēti “LV” 21.12.2004.) par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību noteikts, ka ar šā gada 1.aprīli būs centralizētas rindas ortopēdijā, hematoloģijā un otorinolaringoloģijā (implantu ievietošana dzirdes uzlabošanai bērniem). Šīs rindas pārrauga VOAVA, kurai ģimenes ārsts ziņo par katru pacientu, kuram nepieciešams šāds pakalpojums.
Līdztekus ir arī lokālās rindas ārstniecības iestādēs, piemēram, pie gastroenterologa, uz rentgenu utt. Taču, kā uzsver J.Grīnvalds, rindas ir un var tikt veidotas tikai uz plānveida palīdzību. Neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta nekavējoties. Iemesli šīm rindām ir visdažādākie. Viens no tiem – ierobežotais speciālistu skaits konkrētajā nozarē. Bez tam ne visi speciālisti ir vienlīdz pieprasīti.
Protams, rodas jautājums – kāpēc arī šīs rindas neregulē MK noteikumi? Vai tā nav strausa politika: sak’, mums ir tikai trīs rindas, un pārējās mēs neredzam? J.Grīnvalds stāsta, ka valdības noteikumos minētās rindas ir pat vairāku gadu garumā, lokālās – augstākais pāris mēnešu. Bez tam pēdējās administrē nevis aģentūra, bet gan pakalpojumu sniedzējs. Ja visas rindas regulētu MK noteikumi, administrēšanas izdevumi būtu ļoti lieli, un tas problēmu nerisinātu nekādā veidā. Bez tam ir diagnozes, kurās palīdzības nepieciešamību, to, cik ātrā laikā tā sniedzama, var izvērtēt tikai ārsts, to neizdarīs neviens ierēdnis – administrators. Piemēram, kardioķirurģijā tikai ārsts var izvērtēt, cik drīzā laikā pacientam nepieciešama operācija un cik ilgi var gaidīt. Pašlaik garākās rindas ambulatorajā aprūpē ir uz dažāda veida izmeklējumiem, kodolmagnētisko rezonansi un kompjūtertomogrāfiju.
J.Grīnvalds, jautāts, vai šīs rindas nav labvēlīga augsne korupcijai, atbild apstiprinoši. Viņš gan uzsver, ka VOAVA veic uzraudzību pār visām rindām. Katru ceturksni aģentūra apkopo datus par situāciju ar rindām Latvijā un tos iesniedz Veselības ministrijai. Ja pacienti iesniedz kādas sūdzības, arī tās tiek pārbaudītas. Uz jautājumu, vai ir konstatēta kādā ārstniecības iestādē nepamatota rinda, J.Grīnvalds atbild, ka viņa rīcībā tādas informācijas nav, taču viņš pieļauj šādu situāciju.

Atbildīga gan valsts, gan pakalpojumu sniedzējs

Kas vainīgs, ka ir rindas veselības aprūpē, – valsts vai pakalpojumu sniedzējs? J.Grīnvalds atbild: gan, gan, atbildība jādala uz pusēm. Valstij jānodrošina finansējums un pakalpojumu sniedzējam tā administrēšana, piemēram, regulējot speciālistu skaitu, to pieņemšanas laikus utt.
Viens piemērs. “LV” saņēma telefona zvanu no kādas satrauktas māmiņas, ka 7.februārī Bērnu klīniskās slimnīcas poliklīnikā pieteikt bērnu pie gastroenterologa bija iespējams tikai uz 22.martu, tātad jāgaida ilgāk par mēnesi. J.Grīnvalds uzsvēra, ka šai slimnīcai, gandrīz vienīgajai, tiek samaksāts pilnībā par visiem sniegtajiem pakalpojumiem. Tātad vaina jāmeklē kur citur. Kā “LV” atzina poliklīnikā, šī rinda tiešām ir gara. Gastroenterologu pieņemšanas laiks ir divas stundas dienā, jo viņu pamatdarbs ir slimnīcā. Un, cik nu iespēj pieņemt mazos pacientus šo divu stundu laikā, tik arī ir. Zvanītāja stāstīja, ka viņai ieteikts saukt ātro palīdzību, un tad jau bērnu izmeklēs kā akūtu bez nekādām rindām. J.Grīnvalds atzīst, ka šie ieteikumi, lai gan izteikti tādēļ, ka ārsts savam pacientam vēl visu to labāko, tomēr zināmā mērā kropļo sistēmu. J.Grīnvalds stāsta, ka aģentūra arī kontrolē nosūtījumu pamatotību un līgumā ir paredzētas sankcijas par nepamatotu nosūtījumu. Jautāts, ko pacientam iesākt rindā gaidīšanas laikā, ja tomēr īsti labi nav (citādi jau neietu pie ārsta), J.Grīnvalda vienīgais ieteikums ir uzturēt ciešus kontaktus ar ģimenes ārstu.

Rindas cieši saistītas ar kvotām

J.Grīnvalds atzīst, ka arī valsts nav izdarījusi visu no savas puses. Jo ierobežotā finansējuma trūkuma dēļ ir radušās bēdīgi slavenās kvotas. Vienkārši izsakoties, valsts konkrētai slimnīcai nemaksā vairāk kā, piemēram, par 50 plānveida operācijām kādā noteiktā diagnozē. Ja slimnīca izdara 65 operācijas, par pārsniegtajām 15 tai neviens nemaksā. Un, ja gadā ir 70 tādi pacienti, tad izveidojas 20 cilvēku gara rinda. Aprēķinot kvotas, tiek izvērtēta pacientu plūsma, pēdējo trīs gadu pieredze, un tad tiek slēgti līgumi. Reģionālajās daudzprofilu slimnīcās jau minētie MK noteikumi paredz arī tādu kritēriju kā 85% gultu noslodze. J.Grīnvalds uzsver, ka jebkurā gadījumā kvotas ir nepieciešamais kompromiss starp pieprasījumu un valsts reālajām iespējām to apmierināt.
Vai kas mainīsies pēc struktūrplāna ieviešanas? J.Grīnvalds domā, ka ambulatorajā aprūpē rindām noteikti vajadzētu mazināties, jo ir paredzēts arī speciālistu skaita pieaugums. Stacionārajā aprūpē ir mazliet sarežģītāk. Daudz kas būs atkarīgs no tā, cik ātri ārstniecības iestādē ienāks jaunās tehnoloģijas un kā tā spēs paaugstināt savas darbības efektivitāti. Ja saruktu ārstēšanās ilgums stacionārā, samazinātos arī rindas. Daudz kas būs atkarīgs arī no ārstniecības iestādes finansēšanas. Ja būs maksa par pakalpojumu, būs lielāka ieinteresētība tos sniegt lielākā apjomā un īsākā termiņā. Pašlaik ir paredzēti vairāki finansēšanas modeļi. Viens – par ārstniecisko pakalpojumu. Otrajā, ņemot vērā vidējo ārstēšanas ilgumu konkrētā diagnozē, kad par katru dienu, kas pavadīta ilgāk, tiks maksāti 70%. Un trešais – maksa par katru pavadīto gultas dienu (tas attieksies, piemēram, uz psihiatriju).
Lūgts prognozēt, vai un cik ilgi pacientiem nāksies sadzīvot ar rindām, J.Grīnvalds atzīst, ka rindas neizzudīs nekad (tās ir arī citviet Eiropā), taču pakāpeniski būtu jāsamazinās rindu garumam.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv