Nozare bez mundiera, un tās skola

Dzintra Austriņa, Mag. paed.,  Rīgas Dzelzceļnieku skolas direktore, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Dzintra Austriņa Foto: Andris Kļaviņš

– Atklāti sakot, nebija ielāgots, ka Dzelzceļnieku skolas vadītāja amatā ir sieviete. Vai nākat no dzelzceļnieku dinastijas?

– Skolā strādāju no 1986. gada par angļu valodas skolotāju un direktora vietnieci. Direktore esmu kopš 1998. gada. Esmu beigusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, man ir pedagoģijas maģistres grāds skolu vadībā. Skolā galvenais ir mācību process, un nepieciešamās tehniskās zinības esmu apguvusi kursos. Turklāt man ir labi palīgi – profesionālās izglītības speciālisti.

– Kādi ir skolas uzdevumi, un ko mācās tās audzēkņi?

– Skolas pirmsākumi saistās ar 1945. gadu, kad bijušajās vācu armijas kazarmās izveidoja arodskolu, bet no 1991. gada tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas profesionālās izglītības mācību iestāde, kurā uzņemam audzēkņus ar deviņu klašu izglītību. Četros gados audzēkņi iegūst profesionālo un vidējo vispārējo izglītību dažādās programmās. Šajā mācību gadā skološanos uzsāka 458 audzēkņi. Diemžēl atbirums ir diezgan liels, jo, gatavojot speciālistus tik atbildīgā nozarē kā dzelzceļa satiksme, mēs nevaram pieļaut paviršu attieksmi pret izvēlēto specialitāti. Mācību procesā audzēknim jāiegūst daudz profesionālu prasmju skolas un uzņēmumu darbnīcās.

Līdz konkursam pietrūkst

– No kādiem reģioniem nāk vairums jūsu skolas audzēkņu, vai profesijas ir pietiekami populāras? Kādu palīdzību audzēkņi saņem mācību laikā?

– Pārsvarā audzēkņi ierodas no Rīgas apkārtnes, arī no lielajiem dzelzceļu centriem – Jelgavas un Ventspils. Jaunie dzelzceļnieki no Latgales mācās Daugavpilī, kur ir otra mūsu profila skola. Audzēkņu vairums ir zēni, bet daudz meiteņu apgūst dzelzceļa transporta pārvadājumu organizācijas un kustības drošības tehniķa specialitāti. Pērn viena meitene pieteicās mācīties par lokomotīves vadītāja palīgu, bet tā arī neieradās skolā. Dažos gados, kad lokomotīves vadītāja palīga specialitātēs ir maz pretendentu, nākas uzņemt arī tos, kas citkārt paliktu aiz skolas durvīm.
Uzņemšanas plānus nosaka Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības departaments, mēs tos izpildām. Ja gribam uzņemt vairāk audzēkņu, nekā atļauj valsts budžets, varam to darīt maksas grupās. Ar 2005. gadu mums jārēķinās ar valsts finansējumu uz vienu audzēkni. Ja grupā plānots uzņemt 25 audzēkņus, tad divdesmit sestajam jāatrod līdzekļi no iekšējām rezervēm.
Cik viens audzēknis izmaksā valstij? Precīzi aprēķināt to samērā grūti, aptuveni 340 latu gadā. Vidējā stipendija profesionālās izglītības audzēknim ir 8,5, bet minimālā – 6 lati. Stipendijas lielumu nosaka sekmes, ģimenes apstākļi, apmeklējums. Audzēkņu skaits ir ievērojami mazāks nekā pirms desmit gadiem. Arī par konkursu pagaidām nevaram runāt.
Kā noskaidrojām nelielā pētījumā, informāciju par dzelzceļnieku profesijām reflektanti pārsvarā iegūst no draugiem un radiniekiem, neliels skaits – no izdevuma “Kur mācīties?”. Viena no galvenajām problēmām ir vispārējais sabiedrības sociālais stāvoklis. Gribētos skolā uzņemt vairāk konkurētspējīgu audzēkņu no reģioniem, lauku skolām. Bet ne visas ģimenes var atļauties sūtīt bērnus uz Rīgu mācīties. Vai pusaudzis var izdzīvot dārgajā Rīgā, ja skola neko vairāk par dažu latu stipendiju nevar piedāvāt, pat visus ceļa izdevumus nevaram kompensēt?

Uz skolas atestāta pamata

– Pēc nesenā smagā negadījuma Rīgā pašlaik sabiedrībā ir paaugstināta interese par lokomotīves vadītāja palīgu sagatavošanu. Vai, uzņemot šajā specialitātē, audzēkņiem paredzēti kādi īpaši testi?

– Uzņemot trīsgadīgajā lokomotīves vadītāja palīga programmā, audzēkņiem nav jāveic nekādi testi. Mēs uzņemam, vadoties no pretendenta skolas atestāta atzīmēm. Padomju laikā, iestājoties dzelzceļnieku skolā, vispirms bija obligāti jāiziet speciālā veselības pārbaude, tagad tā ir brīvprātīga lieta, jo par to jāmaksā. Pirms dažiem gadiem bijām izstrādājuši speciālu testu, kur iekļauta arī psiholoģiska pārbaude. Izmēģinājām šo testu, bet no trīsdesmit audzēkņiem, manuprāt, labiem puišiem, to sekmīgi izturēja tikai apmēram puse. Viņi šajā vecumā vēl nav gatavi nopietniem psiholoģiskiem pārbaudījumiem. Domāju, ka jaunais cilvēks, kad jau pietiekami nobriedis, psiholoģiski sevi var sagatavot izraudzītajai profesijai turpmākajos mācību gados reizē ar citu prasmju un iemaņu iegūšanu. Vēlāk, kārtojot eksāmenus, speciālisti vairāk uzmanības pievērš mašīnista un palīga savstarpējai psiholoģiskajai saderībai. Parasti lokomotīvi vada tandēms, bet ir arī izņēmuma gadījumi.
Lokomotīvju saimniecībā ir divu līmeņu apmācība. Lokomotīves vadītāja palīgi mācās trīs gadus, viņi neiegūst vidējo izglītību, bet otrās profesionālās kvalifikācijas līmeņa arodizglītību. Taču pēc četru gadu mācībām audzēknis iegūst lokomotīvju saimniecības tehniķa specialitāti un vidējo izglītību. Par mašīnista palīga dublieri audzēkņi var braukt jau mācību prakses laikā. Kvalifikācijas prakse skolas laikā ir 840 stundas, laika ziņā – apmēram puse no gada. Par mašīnista palīgu var kļūt no astoņpadsmit gadu vecuma, nokārtojot eksāmenus trīsgadīgās programmas ietvaros. Pēc attiecīga stāža iegūšanas, braucot par lokomotīves vadītāja palīgu, speciālists var likt eksāmenus mašīnista sertifikāta iegūšanai. Bet ir arī izņēmumi, kad nepieciešamības gadījumā prakses laikā darba devējs uztic audzēkņiem lokomotīves vadītāja palīga funkcijas, ja viņš ir nokārtojis atbilstošus eksāmenus darba vietā.

Ar valodām kā pie Bābeles

– Nav nekāds noslēpums, ka “Latvijas dzelzceļā” joprojām valda krievu valoda. Kādas svešvalodas mācās skolas audzēkņi?

– Četrgadīgajās programmās mācības notiek valsts valodā, trīsgadīgajās – četrdesmit un sešdesmit procentu samērā. Tehniskās ekspluatācijas noteikumi ir latviešu valodā, vispārējais dzelzceļa kurss – arī valsts valodā. Audzēkņiem centralizētais eksāmens jāliek latviešu valodā. Nācies dzirdēt no audzēkņiem, ka skolā prasa lietot terminoloģiju latviešu valodā, bet, aizejot darbā lokomotīvju saimniecībā un citur, varot iztikt ar krievu valodu. Eiropas dzelzceļā valdošās ir franču un vācu valoda. Mācību grāmatas galvenokārt ir krievu un vācu valodā. Protams, audzēkņiem jāmācās arī angļu valoda, bet citas svešvalodas var apgūt vēlreiz dzelzceļnieku mācību centrā.

– Kā ir ar tehniskās ekspluatācijas noteikumiem? Kādā valodā runā dispečeri?

– Mēs skolā pieliekam visas pūles, lai audzēkņi zinātu terminus latviešu valodā, tajā ir arī kvalifikācijas eksāmenu testi. Tehniskās ekspluatācijas noteikumiem jebkurā valstī jābūt valsts valodā, tas ir pašsaprotami. Kā valsts valoda pie mums tiek lietota praksē, par to nerunāšu. Dzelzceļa mācību centrā māca arī latviešu valodu.

– Vai pietiek dzelzceļa speciālistu, kas var pasniegt savu priekšmetu latviešu valodā?

– Mums ir grūtības, jo daudzas specialitātes prasa samērā šauras, bet dzelzceļam specifiskas un svarīgas zināšanas un prasmes. Daudzi mūsu bijušie audzēkņi, neilgi pastrādājuši skolā, ir atraduši darbu citur, jo pedagogu atalgojums ir ļoti mazs. Izlīdzamies, sameklējot pasniedzējus, kas strādā amatu savienošanas kārtībā. Cik ilgi turēsimies uz pasniedzējiem – cienījamiem, gudriem, dzelzceļa fanātiķiem, kuriem par nebūt ne vieglo darbu ir 130 latu alga, tas ir laika jautājums. Viņu aizstājējus sameklēt kļūst arvien grūtāk.

– Kāda šajā ziņā ir jūsu skolas sadarbība ar “Latvijas dzelzceļu”, kam jūs gatavojat speciālistus?

– Ja viņi būtu ieinteresēti labu speciālistu sagatavošanā, manuprāt, normāli būtu, ja “Latvijas dzelzceļš” atrastu veidu, kā materiāli stimulēt atbilstošus speciālistus nodot savas zināšanas nākamajai dzelzceļnieku paaudzei.

Skolas pasniedzējs Guntis Ranka (pirmais no labās) ar lokomotīvju saimniecības tehniķa specialitātes audzēkņiem mācību klasē Foto: Andris Kļaviņš

Kas mantots un kas zaudēts

– Pirms Otrā pasaules kara Latvijā dzelzceļnieka profesija skaitījās, kā tagad mēdz teikt, prestiža. Tad nāca okupācijas gadi, kas atstājuši “mantojumu”, ko jūtam līdz šai dienai, braucot piepilsētas vilcienos – pieturu nenosaukšana, vagoni pārvērsti par tirgotavām, sastrēgumstundās vilcieni pārpildīti utt. Jāpiekrīt satiksmes ministram, ka par pasažieriem pārvadātājiem ir maza rūpe. Kāpēc dzelzceļnieki netur augstu sava mundiera godu?

– Nav jau mundiera. Atceros dzelzceļnieku uniformas, kas bija visiem skolu audzēkņiem un ko agrāk nodrošināja uzņēmums. Uzvelkot šo formas tērpu, audzēknis jau jutās piederīgs savai nākamajai darba vietai, tas disciplinēja. Dzelzceļniekiem bija brīvbiļetes braukšanai pa dzelzceļu, vienreiz gadā tāda bija uz jebkuru dzelzceļa tālāko staciju visā lielajā padomijā. Tagad skolas audzēkņiem, kuri brauc uz mācībām no attālākajām vietām, skola var kompensēt niecīgu daļu. Mūsu skolai ir sadarbības līgums ar “Latvijas dzelzceļu”. Paldies par to, ka tiek nodrošinātas bezmaksas prakses vietas. Ir iecirkņi un atsevišķi uzņēmumi, ar kuriem mums izveidojusies veiksmīgāka sadarbība. Kvalifikācijas eksāmenos vienmēr piedalās dzelzceļa speciālisti, arī standartu un izglītības programmu izstrādē. Bet ir arī pretēja attieksme. Mēs savulaik izgatavojām reklāmas afišas par uzņemšanu Rīgas dzelzceļnieku skolā. Akciju sabiedrība “Pasažieru vilciens”, lai tās izvietotu vagonos, pieprasīja tādas naudas summas! “Pasažieru vilcienam”, protams, izdevīgāk tur izvietot reklāmas, kas nes peļņu. Bet, vai tad savu audzēkņu skolu un tirgotājus vajadzētu mest pār vienu kārti? Pirmā kursa audzēkņiem ir tā sauktās adaptācijas nedēļas, kad viņi iepazīstas ar dzelzceļa uzņēmumiem, vietām, kur viņi strādās, ar darba apstākļiem u.tml. Mēs lūdzām, lai “Pasažieru vilciens”atļauj mūsu audzēkņiem vienu nedēļu, braucot dažādos vilcienos, iepazīties ar darba apstākļiem. Saņēmām atteikumu.
Cenšamies ieinteresēt vadošos speciālistus. Rīkojam karjeras izvēles dienas tiem, kas gatavojas beigt skolu. Tad dzelzceļa struktūrvienību pārstāvji var iepazīties ar potenciālajiem absolventiem, viņu sekmju lapām. Aicinām iepazīties un izvēlēties jaunos speciālistus. Regulāri sekojam, kā tālākā dzīvē veicas mūsu absolventiem. Piemēram, no pagājušā gada izlaiduma 48 procenti aizgājuši strādāt uz dzelzceļa atbilstoši savai specialitātei, 7 procenti studē Rīgas Tehniskajā universitātē, 7 procenti turpina izglītību citur, 21 procents strādā citās nozarēs. Bet par 17 procentiem beidzēju mums ziņu nav vai arī viņi nestrādā.
No pērngada lokomotīvju saimniecības beidzēju grupas piecpadsmit audzēkņiem trīspadsmit turpina darbu savā specialitātē. Pēc neatkarības atgūšanas mūsu skola ir devusi ap pieci simti speciālistu Latvijas dzelzceļam lokomotīvju saimniecībā.

Andris Kļaviņš