Mikrofona izslēgšana un ceļš uz vēsturisko patiesību

Antonijs Zunda, Latvijas Universitātes profesors, intervijā “Latvijas Vēstnesim” Krievijas plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā parādās daudz komentāru par vēstures jautājumiem. Īpaši daudz šķēpu tiek lauzts par 1939.–1941.gada notikumiem, kam nesen bija veltīta arī Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta, Latvijas Universitātes, Minhenes Mūsdienu vēstures institūta un Konrāda Adenauera fonda rīkotā starptautiskā zinātniskā konference Maskavā. Mūsu valsti šajā konferencē pārstāvēja Latvijas Universitātes profesori Antonijs Zunda un Inesis Feldmanis. Bija paredzēts arī Latvijas Universitātes profesora Aivara Strangas referāts “Starptautiskā situācija Latvijā padomju okupācijas priekšvakarā, 1939.–1940.”, taču Krievijas varas iestādes A.Strangam neizsniedza vīzu.

Augšējā attēlā: Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops paraksta neuzbrukšanas paktu starp PSRS un Vāciju. Aizmugurē: kreisajā pusē PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs, labajā – Josifs Staļins. Karte: Eiropas sadalījums Molotova–Ribentropa paktā. Apakšējā attēlā: Sarkanā terora upuru atpazīšana Tartu (Igaunijā) 1941.gada vasarā pēc Sarkanās armijas aiziešanas. No “Baltijas valstu vēsture”, Zvaigzne ABC, 2000

Kad propaganda prevalē pār zinātni

– Mūsu lielās kaimiņvalsts preses vērtējumi bieži vien ir subjektīvi, ar izteikti propagandistisku ievirzi. Latvijas vēsturniekiem tiek pārmests, kāpēc viņi teikuši vai rakstījuši tieši tā. Bet vai godprātīgam vēsturniekam, rakstot grāmatu vai referātu, ir iespēja izvēlēties, kā rakstīt? Vēsture taču risinājusies pagātnē, un zinātnieks var vienīgi konstatēt notikušo.

– Maskavas konferencē es redzēju gan padomju historiogrāfijas “veco gvardi” – cilvēkus, kas par Otro pasaules karu aktīvi rakstījuši jau padomju periodā, gan arī jaunā virziena pārstāvjus. Mazākā daļa mēģināja uz vēsturiskajiem faktiem raudzīties objektīvi, un viņu referātos bija arī zināmi saskares punkti ar Baltijas vēsturnieku tēzēm. Taču Krievijas vēsturnieku lielākā daļa pauda Krievijas “oficiālo nostāju”, kas ir stipri politizēta. Runājot par Baltijas valstu okupāciju, šie krievu vēsturnieki centās apcerēt viedokli, ka tā bija “iekļaušana” Padomju Savienībā, ko diktējuši kādi īpaši ārējie vai iekšējie apstākļi. Ka nacistiskā Vācija jau sen bija sākusi šo procesu Eiropā. Krievu vēsturnieki centās atbildību par Baltijas valstu okupāciju un Otrā pasaules kara izraisīšanu reducēt starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību, atbildības lielāko daļu uzveļot Vācijai. Es šajos vērtējumos redzēju spēcīgu veco padomju laiku akcentu. Tā krievu vēsturnieks Mihails Mjagkovs, runājot par Molotova–Ribentropa pakta sekām un Polijas okupāciju, pavēstīja: PSRS jau nevarēja pieļaut, ka Vācija, sagrābjot Poliju, pietuvojas PSRS robežām. Un ka tāpēc PSRS “spēra atbildes soļus” un 17.septembrī iegāja Polijas austrumu daļā. It kā tas nebūtu bijis saskaņots jau Molotova–Ribentropa paktā.

 – Vai Krievijas vēsturnieku referātos tika minēti arī fakti par PSRS lomu hitleriskās Vācijas apbruņošanā?

– Nē. Bet kuluāros mēs atcerējāmies, kā maršals Manšteins savu tanku kauju taktiku noslīpējis PSRS poligonos un tur arī izstrādājis moderno kara vešanas taktiku ar tanku ķīļiem, izmantojot tanku daļas kā mobilu spēku.

 – Padomju Savienībā tika apmācīti arī nacistiskās Vācijas kara lidotāji un citu bruņojuma veidu speciālisti. Jo vēsturiskā patiesība zinātniekam ir tikpat svarīga kā miesīgs bērns. Kas jūsu Krievijas kolēģiem liedz atklāti runāt par vēsturisko patiesību?

– Manuprāt, šī domāšana jau ir pārmantota paaudzēs. Ja vairākas paaudzes Krievijā ir barotas tikai ar oficiāli atļautajām patiesībām, tad padomju koncepts par pagājušo laiku šiem cilvēkiem jau ir asinīs un viņiem grūti pārkāpt psiholoģisko robežu. Kaut arī viņi lasa avotus, dzird savu ārzemju kolēģu argumentētu viedokli, tomēr virsroku ņem sajūta, ka Baltijas valstu vēsturnieki “taisa uzbrukumu” Krievijai lielās uzvaras 60.gadadienas priekšvakarā.

Ceļojums “laika mašīnā”

– Kādas bija jūsu subjektīvās izjūtas šādā sakāpinātā gaisotnē?

– Maskavā es nebiju bijis sešpadsmit gadus. Toreiz, 1989.gadā, es arī piedalījos zinātniskā konferencē. Un tagad, ar sešpadsmit gadu atstarpi, man Maskavā brīžiem bija sajūta, it kā es būtu atgriezies Padomju Savienībā. Jo principā jau nekas būtisks nav mainījies. Krievu vēsturnieki runā par nacistisko Vāciju kā vienīgo agresori un par “miermīlīgo Padomju Savienību”, kas, sargājot mieru un tautu drošību Eiropā, atņēma teritorijas Polijai, Somijai un Rumānijai un atņēma neatkarību trim Baltijas valstīm. Bija patiesi īpatnēja sajūta, kā laika mašīnā. Taču vienlaikus bija vērojamas arī jaunas vēsmas. Piemēram, nevēlamiem referentiem vairs neatslēdza mikrofonu, kā 1989.gadā. Kaut, lai būtu precīzs, jāteic – vienu reizi tomēr arī tagad atslēdza mikrofonu. Tas bija brīdī, kad Boriss Sokolovs piegāja pie mikrofona un teica, ka, pēc viņa domām, konferences dalībniekiem vajadzētu paust savu viedokli par Latvijas Universitātes profesora Aivara Strangas neielaišanu Krievijas Federācijā, ka tas ir kliedzošs fakts – vēsturniekam neļauj iebraukt valstī, lai nolasītu referātu. Tad arī Natālija Ļebedeva cēlās kājās un teica: “Ja mēs no Krievijas Zinātņu akadēmijas esam uzaicinājuši pazīstamu Latvijas vēsturnieku, bet viņš netiek ielaists mūsu valstī, tad tā ir nepieļaujama iejaukšanās Zinātņu akadēmijas darbībā!” Bet sēdes vadītājs, starp citu, jau minētais Mjagkovs, izslēdza mikrofonu, pavēstot, ka šāds jautājums “nav darba kārtībā”.

Patiesi viedokļi arī Maskavā

– Vai šādā situācijā vairs palika telpa patiesām atziņām?

– Jā, tomēr. Arī vairāki krievu vēsturnieki izcēlās uz vispārējā fona ar skaidrāku skatienu uz pagātnes notikumiem. Piemēram, profesors Boriss Sokolovs, kurš pērn arī piedalījās vēsturnieku konferencē Rīgā, pauda, manuprāt, interesantu atziņu: “Kāpēc mums tik grūti atzīt Baltijas valstu okupāciju, ja mēs atzīstam, ka notikusi Austrijas okupācija un Čehoslovākijas okupācija? No tiesiskā viedokļa taču process bija tas pats: šīs valstis tika likvidētas un iekļautas Trešā reiha sastāvā. Tad kāpēc mēs tik ietiepīgi neatzīstam Baltijas valstīs notikušo realitāti?” profesors Sokolovs retoriski vaicāja. Pēc viņa domām, Krievijas vēsturnieki, mēģinot ieviest jaunu juridisku terminu “Baltijas valstu iekļaušana PSRS sastāvā”, tikai sarežģī pētījumus.

 – Bet vai paralēli psiholoģiskajām problēmām būtiska loma nav arī juridiskajam aspektam? Atzīstot, ka PSRS 1940.gadā okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, Krievijas Federācija kā PSRS juridiskā mantiniece uzņemtos arī juridiskās saistības, ko varētu izvirzīt Baltijas valstis.

– Jā, par šādām juridiskajām sekām konferencē ieminējās viens no konferences līdzpriekšsēdētājiem Aleksandrs Čubarjans. Viņa atziņa bija, ka Krievijas Federācija nevar atzīt okupācijas faktu pirmām kārtām tāpēc, ka tad iestātos juridiskas sekas un Baltijas valstīm būtu tiesības pieprasīt kompensācijas no Krievijas Federācijas kā PSRS tiesību pārmantotājas. Jo pēc okupācijas fakta atzīšanas sāktu darboties starptautiskā likumdošana.

Mēs nedalām okupantus “labajos” un “sliktajos”

– Šķiet, Krievija arī finansiāli nebūtu gatava kompensāciju izmaksāšanai no padomju okupācijas cietušajām valstīm. Atšķirībā no Vācijas, kas, finansiāli spēcīga valsts būdama, kompensācijās izmaksājusi milzu summas.

– Jā, patiešām. Šī doma ļoti skaidri izskanēja profesora Feldmaņa referātā, kas bija veltīts Molotova–Ribentropa paktam un Vācijas un Latvijas attiecībām. Profesors Feldmanis uzsvēra, ka, no Latvijas un visu Baltijas valstu pozīcijām raugoties, abi totalitārie režīmi – gan staļiniskais režīms Padomju Savienībā, gan Hitlera nacistiskais režīms Vācijā – ir vienlīdz atbildīgi par to, kas noticis Baltijas valstīs. Un ka visas atbildības uzkraušana tikai nacistiskajai Vācijai ir tikai pussolis, jo Latvija cieta no abiem šiem režīmiem. Abi režīmi bija mūsu valsti okupējuši, un šo okupāciju rezultātā iestājās ekonomiskās, finansiālās un humānās sekas. Tika sagrauts Latvijas valstiskums, iznīcinātas materiālās vērtības un iznīcināti cilvēki. Inesis Feldmanis īpaši uzsvēra, ka mēs Latvijā šos režīmus nešķirojam, it kā viens būtu bijis labāks un otrs sliktāks. Tas atkal izraisīja vairāku Krievijas vēsturnieku neapmierinātību: “Kā tad tā?! Mēs taču bijām antihitleriskajā koalīcijā! Kāpēc jūs apšaubāt mūsu pozitīvo lomu vēsturē?!”
Mēs atbildējām, ka neapstrīdam Padomju Savienības un Rietumu sabiedroto lomu nacistiskās Vācijas sagrāvē, bet ka vajag objektīvi izvērtēt arī notikumus no 1939. līdz 1941.gadam – ieskaitot Baltijas valstu okupāciju un padomju okupācijas režīma pastrādātos noziegumus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
Taču konceptuāli Krievijas akadēmiskā vēstures zinātne, manuprāt, vēl nav gatava objektīvi vērtēt procesus, kas 1939. un 1940.gadā norisinājās Baltijā un Austrumeiropā...

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv