Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 2000. gada jūnija skatu

No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Satura rādītājs

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi "LV" 259/261, 2.lpp.

1. Ekonomiskais stāvoklis un valdības politika:

īss kopsavilkums

"LV" 259/261, 2.lpp.

1.1. Makroekonomiskā attīstība "LV" 259/261, 2.lpp.

1.2. Valdības ekonomiskās politikas mērķi un prioritātes "LV" 259/261, 2.lpp.

2. Ārējā ekonomiskā vide

."LV" 259/261, 2.lpp.

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

"LV" 262, 2.lpp.

3.1. Iekšzemes kopprodukts "LV" 262, 2.lpp.

3.1.1. Attīstības tendences un struktūra  "LV" 262, 2.lpp.

3.1.2. Prognozes "LV" 262, 2.lpp.

3.2. Cenas "LV" 262, 2.lpp.

3.2.1. Privātā patēriņa cenas "LV" 262, 2.lpp.

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un ārējās tirdzniecības cenas "LV" 262, 2.lpp.

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.1. Maksājumu bilance "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums

pa preču grupām un valstīm "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports "LV" 263/265,17.lpp.

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika "LV" 263/265,17.lpp.

3.4. Investīcijas "LV" 263/265,18.lpp.

3.4.1. Kapitāls un investīcijas "LV" 263/265,18.lpp.

3.4.2. Valsts investīciju programma "LV" 263/265,18.lpp.

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas "LV" 263/265,18.lpp.

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji

un valūtas maiņas kurss "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma

un vērtspapīru tirgus "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.3. Noguldījumu un kredītu procentu likmes "LV" 266/268, 12.lpp.

3.5.4. Valūtas maiņas kurss

un Latvijas Bankas ārējās rezerves "LV" 266/268, 12.lpp.

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis "LV" 269, 2.lpp.

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds "LV" 269, 2.lpp.

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi "LV" 269, 2.lpp.

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja "LV" 272/274, 12.lpp.

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs "LV" 275, 4.lpp.

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

"LV" 275, 4.lpp.

4.1. Apstrādājošā rūpniecība "LV" 275, 4.lpp.

4.2. Transports un sakari "LV" 278/280, 11.lpp.

4.2.1. Autotransports "LV" 278/280, 11.lpp.

4.2.2. Ostu saimniecība "LV" 278/280, 11.lpp.

4.2.3. Dzelzceļa transports "LV" 278/280, 12.lpp.

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība "LV" 278/280, 12.lpp.

4.2.5. Sakari "LV" 278/280, 12.lpp.

4.3. Būvniecība "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4. Enerģētika  "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.1. Attīstības aktualitātes "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.2. Energoapgāde "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.4. Cenas un tarifi "LV" 278/280, 12.lpp.

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze"

debitoru un kreditoru parādu analīze "LV" 278/280, 12.lpp.

4.5. Lauksaimniecība "LV" 278/280, 12.lpp.

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi "LV" 278/280, 12.lpp.

4.7. Tūrisms "LV" 278/280, 12.lpp.

4.8. Informācijas tehnoloģijas "LV" 281/282, 12.lpp.

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

  "LV" 283/285, 5.lpp.

5.1. Integrācija Eiropas Savienībā  "LV" 283/285, 5.lpp.

5.1.1. Pašreizējais stāvoklis  "LV" 283/285, 5.lpp.

5.1.2. Eiropas Savienības pirmsiestāšanās

finansu palīdzība  "LV" 283/285, 5.lpp.

5.2. Nacionālās programmas  "LV" 283/285, 5.lpp.

5.3. Privatizācija  "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.1. Īpašuma struktūra un investīcijas

privatizētajos uzņēmumos  "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.2. Valsts īpašuma privatizācija  "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums  "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija  "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija   "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.6. Zemes privatizācija  "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana

un izmantošana  "LV" 283/285, 6.lpp.

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds  "LV" 286/288, 2.lpp.

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika  "LV" 286/288, 2.lpp.

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi  "LV" 286/288, 2.lpp.

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības

regulēšana  "LV" 296/297, 2.lpp.

5.6.1. Konkurences politika  "LV" 296/297, 2.lpp.

5.6.2. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana  "LV" 303/306, 8.lpp.

5.7. Kvalitātes nodrošināšana  "LV" 303/306, 8.lpp.

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā

programma  "LV" 303/306, 8.lpp.

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija   "LV" 303/306, 8.lpp.

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma  "LV" 303/306, 8.lpp.

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība  "LV" 303/306, 8.lpp.

5.8. Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās

attīstības politika  "LV" 303/306, 8.lpp.

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Izmaksu – izlaides tabulas statistikā

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 259/261, 14.07.2000.; nr. 262, 18.07.2000.;

nr. 263/265, 19.07.2000.; nr. 266/268, 21.07.2000.; nr. 269, 25.07.2000.;

nr.272/274, 28.07.2000.; nr.275, 01.08.2000.; nr.278/280, 04.08.2000.;

nr.281/282, 08.08.2000.; nr.283/285, 09.08.2000.; nr.286/288, 11.08.2000.;

nr.296/297, 22.08.2000.

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.2. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

Latvijā tāpat kā citur pasaulē ir tā sauktās dabīgo monopolu nozares, kuru konkurences iespējas ierobežo sarežģītā infrastruktūra sabiedrisko pakalpojumu realizēšanai. Šādas nozares Latvijā ir enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana, pasažieru pārvadājumi. Lai nepieļautu nekontrolētu cenu pieaugumu, šādu nozaru uzņēmumu darbība sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā ir jāregulē profesionāli un neatkarīgi no politiskās ietekmes. Būtiski ir panākt efektīvu regulatoru darbību pirms attiecīgo sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu privatizācijas kā valsts, tā pašvaldību pārziņā esošajās nozarēs.

Vērtējot pašreizējo stāvokli dabīgo monopolu regulēšanas jomā, jāsecina, ka pagaidām regulatoru sistēma valstī vēl nav īpaši attīstīta, - tie pastāv tikai energoapgādes nozarēs, telekomunikāciju sektorā un daļēji dzelzceļa nozarē, taču arī esošie regulatori neatkarības pakāpes un darbības efektivitātes ziņā lielā mērā neatbilst tiem standartiem, kuri pastāv Eiropas Savienības dalībvalstīs un ir jāievēro arī Latvijai kā Eiropas Savienības kandidātvalstij. Savukārt tajās sabiedrisko pakalpojumu nozarēs, kuru darbību nepārrauga regulēšanas institūcijas, vēl aizvien ir var turpināties nekontrolēta, neargumentēti strauja cenu celšanās attiecīgās nozares pakalpojumiem, vienlaicīgi nepaaugstinot vai pat nenodrošinot pakalpojumu nepieciešamo kvalitātes līmeni.

ES normatīvajos dokumentos, kas reglamentē prasības dabīgo monopolu nozarēs, viens no priekšnosacījumiem konkurences attīstībai un tirgus liberalizācijas pasākumu realizēšanai ir regulēšanas juridisko un institucionālo pamatu izveidošana, nodalot regulatoru un regulējamo uzņēmumu funkcijas un skaidri definējot monopoluzņēmumu pienākumu nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Trūkumi Latvijā pastāvošajā regulēšanas sistēmā ir minēti ES Komisijas 1999. gada Progresa ziņojumā, atzīmējot, ka Latvijai ir jāsakārto likumdošana, lai nodrošinātu neatkarīgu regulēšanu sabiedrisko pakalpojumu sektoros pirms lielo monopoluzņēmumu privatizācijas uzsākšanas.

Deklarācija par Ministru kabineta darbu paredz līdz 2001. gada 1. janvārim izveidot vienotu, profesionālu un neatkarīgu institūciju dabīgo monopolu tarifu un noteikumu regulēšanai. Saeima 2000. gada 30. martā otrajā lasījumā ir pieņēmusi likumprojektu "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" (skatīt 5.9. ielikumu).

5.9. ielikums

Likumprojekts "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu iespēju saņemt drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt attīstību un ekonomiski pamatotu konkurenci regulējamās nozarēs, nosakot sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā.

Likumprojekts aptver valsts regulējamās nozares — enerģētiku (siltumapgādi, kur siltumenerģijas ražošanas procesā tiek izstrādāta elektroenerģija), telekomunikācijas, pastu, dzelzceļu, pasažieru pārvadājumus, kā arī pašvaldību regulējamās nozares — sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ūdensapgādi un kanalizāciju, pasažieru pārvadājumus, siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija. Likumprojektā paredzēts, ka tos sabiedrisko pakalpojumu veidus, kurus nepieciešams regulēt, valsts regulējamās nozarēs noteiks Ministru kabinets, bet pašvaldību regulējamās nozarēs — attiecīgās pašvaldības.

Likumprojekts pēc otrā lasījuma Saeimā paredz, ka ar 2001. gada 1. janvāri valsts regulējamās nozarēs darbību uzsāk vienotais regulators — Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija , kas būs Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esoša iestāde.

Likumprojekta pārejas noteikumi paredz, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija līdz 2001. gada 1. martam pārņem no Energoapgādes regulēšanas padomes un Dzelzceļa administrācijas sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas funkciju izpildi attiecīgajās valsts regulējamās nozarēs. Komisijas lēmējinstitūcija būs padome, un tās priekšsēdētāju un četrus locekļus uz pieciem gadiem amatā iecels Ministru kabinets. Regulators veiks šādas funkcijas:

1) aizstāvēs lietotāju intereses un veicinās sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību;

2) noteiks sabiedrisko pakalpojumu tarifu aprēķināšanas metodiku, izņemot pašvaldības regulatorus;

3) noteiks tarifus, ja nozares speciālie likumi neparedz citu kārtību tarifu noteikšanā;

4) licencēs sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu;

5) veiks iepriekšēju ārpustiesas strīdu izskatīšanu;

6) sekmēs konkurenci regulējamās nozarēs un uzraudzīs sabiedrisko pakalpojumu atbilstību licences nosacījumiem, noteiktām kvalitātes un vides aizsardzības prasībām, tehniskajiem noteikumiem, standartiem, kā arī līgumu noteikumiem;

7) informēs sabiedrību par savu darbību, kā arī par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbību sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā.

Likumprojekts paredz, ka regulators ir neatkarīgs likumā noteikto funkciju veikšanā, un komisija nebūs pakļauta valdības vai tās institūciju lēmumiem savu funkciju veikšanā, lēmumu pieņemšanā vai administratīvo aktu izdošanā. Regulatora pieņemtos lēmumus un izdotos administratīvos aktus par nelikumīgiem pēc būtības varēs atzīt tikai tiesa.

Saskaņā ar likumprojektu regulatora darbību valsts regulējamās nozarēs finansēs no valsts budžeta dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem, bet pašvaldību regulējamās nozarēs — no pašvaldību budžetiem. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas nodrošināšanai visi regulējamo nozaru sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji veiks maksājumus, kas tiks ieskaitīti valsts pamatbudžetā un pašvaldību budžetā. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju maksājumu likme nedrīkstēs pārsniegt 0,2% no uzņēmuma sabiedrisko pakalpojumu gada neto apgrozījuma iepriekšējā finansu gadā.

 

Līdzās regulēšanas tiesiskās bāzes izstrādei svarīga ir praktiskā darbība regulēšanas sistēmas pilnveidošanai. Šādus pasākumus paredz arī atjaunotā Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā un valdības akceptētais pasākumu plāns Pasaules bankas Programmatiskā strukturālo pārkārtojumu aizdevuma līguma (PSAL) īstenošanai. PSAL ietvaros izveidotā starpinstitūciju darba grupa sadarbībā ar Pasaules bankas piesaistītiem ārvalstu konsultantiem 2000. gada aprīlī izstrādāja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas ieviešanas plānu , tajā paredzot veidojamās institūcijas funkcionālo un organizatorisko struktūru, ar to saistītās finansiālās izmaksas, regulatora potenciālo darbinieku apmācības utt. (skatīt 5.10. ielikumu).

5.10. ielikums

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas ieviešanas plāns

Ieviešanas plāns paredz, ka vienotā regulatora izveide notiks pakāpeniski — vispirms tiks iecelti vadošie darbinieki (padome), pēc tam turpināsies institūcijas struktūras sīkāka plānošana un darbinieku atlase tā, lai organizācija varētu efektīvi darboties no brīža, kad tā uzņemsies konkrētu atbildību par konkrēto nozaru regulēšanu. Paredzēts, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju veidos lēmējinstitūcija — Padome un izpildinstitūcija.

Padome regulēs sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un aizstāvēs lietotāju intereses. Šī uzdevuma izpildei padome pieņems lēmumus un izdos administratīvos aktus par kārtību, kādā tiek izsniegtas licences sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, tarifu aprēķināšanas metodiku un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju aprēķinātajiem tarifiem, kā arī pieņems lēmumus lietās par strīdu izšķiršanu starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem. Padome pieņems lēmumus par principiālu cenu pārskatīšanu, Komisijas darbības stratēģisko plānu, vadošo amatu kandidatūrām, budžetu, nepieciešamajām regulēšanas politikas izmaiņām. Sakarā ar to, ka dažās nozarēs, jo īpaši telekomunikācijās, tehnoloģiskie un ekonomiskie rādītāji mainās ļoti strauji, padomei būs nepieciešamas regulāras nozaru speciālistu konsultācijas.

Izpildinstitūciju veidos 7 departamenti, no kuriem četri (Tarifu, Sakaru, Enerģētikas un Transporta departamenti) veiks tiešās regulēšanas funkcijas, bet pārējie (Administratīvais, Juridiskais, Informācijas) — konsultatīvās un atbalsta funkcijas. Izpildinstitūcijas administratīvo darbu vadīs izpilddirektors.

Departamenti, kas veiks tiešās regulēšanas funkcijas, ievēros noteiktos principus lēmumu pieņemšanai Komisijai piešķirto lēmumu pieņemšanas pilnvaru ietvaros. Par nozaru regulēšanu atbildīgo departamentu direktori sadarbosies ar attiecīgajām nozaru ministrijām, operatoriem, patērētāju organizācijām, citām struktūrām (piemēram, Konkurences padomi).

 

2000. gada maijā ir uzsākta šā plāna īstenošana, identificējot vienotā regulatora izveidei un funkcionēšanai sākot ar 2001. gadu, nepieciešamos finansu līdzekļus, tai skaitā apzinot nepieciešamos izdevumus telpu īrei un to aprīkojumam utt.

 

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

Ministru kabinets Kvalitātes nodrošināšanas nacionālo programmu (skatīt arī 5.2. nodaļu) akceptēja 1994. gada 12. aprīlī kā vienu no prioritārām programmām Latvijas tautsaimniecības attīstībai. Programmas galvenais mērķis ir saskaņot Latvijas likumdošanu ar Eiropas Savienības likumdošanu brīvas preču kustības jomā, izveidot atbilstošu kvalitātes nodrošināšanas un atbilstības novērtēšanas infrastruktūru un veicināt Latvijā ražoto preču konkurētspējas palielināšanos.

2000. gada 15. februārī notika Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas koordinācijas padomes sēde, kurā tika sniegts pārskats par Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas un Reģionālās kvalitātes nodrošināšanas programmas PRAQIII realizētiem pasākumiem 1999. gadā un apstiprināts Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas plāns 2000. gadam (skatīt 5.11. ielikumu).

Pamatojoties uz 1999. gada 24. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par atbilstības novērtēšanu"", tiek pārstrādāti Ministru kabineta noteikumi atbilstības novērtēšanas un sertifikācijas jomā. 2000. gada

4. aprīlī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi par testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju un sertificēšanas un inspicēšanas institūciju akreditāciju, kā arī izstrādāti Ministru kabineta noteikumi par ārvalstīs izdoto atbilstības novērtēšanas apliecinājumu un apstiprinājumu atzīšanas kārtību.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas uzaicinājumu Latvijai turpināt sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (PECA) noslēgšanu 1999. gadā no 22.-25. novembrim Rīgā notika sarunu otrais raunds, kurā tika apspriests līguma pielikumu teksts, kā arī EK delegācija apmeklēja institūcijas, kuras ir iesaistītas kvalitātes nodrošināšanas procesā. Turpinoties darbam pie protokola parafēšanas, 2000. gada 23. maijā Briselē notiek prioritāro sektoru paplašināšana jomās, kurās notiek Latvijas likumdošanas saskaņošana atbilstoši ES prasībām. Izstrādāts un iesniegts EK projekta pieteikums "Latvijas nacionālās kvalitātes nodrošināšanas projekts" 2000. gada PHARE investīciju programmai par 2 milj. eiro. Projekts ietver standartizācijas, akreditācijas, metroloģijas un uzņēmēju apmācības jomas.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros ar PHARE PRAQ III programmas atbalstu 2000. gada pirmajā pusē noorganizēti semināri par 45004 standartu, paraugu ņemšanu, mašīnbūves direktīvu, par HACCP sistēmu un pārtikas likumdošanu, kā arī par Eiropas Savienības pārtikas likumdošanu Latvijas uzņēmējiem. 2000. gada sākumā 7 Latvijas pārstāvjiem bija iespējams apmeklēt Eiropas Komisijas un Eiropas Standartizācijas institūcijas (CEN) rīkotās sanāksmes Briselē. Turpinot PRAQ III programmas ietvaros 1999. gadā uzsākto projektu Pan European Regulatory Forum on Pharmaceuticals (PERF), 2000. gadā 23 reizes tika apmeklētas dažādu darba grupu sanāksmes Eiropā. 2000. gada vasarā Francijā ir plānots apmācību kurss spiedientvertņu testēšanas laboratoriju pārstāvjiem un elektromagnētiskās saderības un zemsprieguma laboratoriju pārstāvjiem.

5.11. ielikums

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas galvenie darbības virzieni 2000. gadam:

—

likumdošana — izstrādāt Ministru kabineta noteikumu projektus par preču masas un tilpuma nominālajām vērtībām un mērtraukiem; degvielas kvalitātes normatīviem; iekārtu elektrodrošību; elektromagnētisko saderību; testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju un sertificēšanas un inspicēšanas institūciju akreditāciju; atzīšanas kārtību; sagatavot Ministru kabineta rīkojuma projektu par akreditācijas padomes nolikumu;

ES līguma 28.-30. pantu piemērošanas analīze un koncepcijas izstrāde brīvas preču kustības ierobežojumu novēršanai, ES likumdošanas ietekmes izvērtēšana saistībā ar Latvijas tautsaimniecības un uzņēmējdarbības attīstību;

Latvijas pozīcijas sagatavošana TBT līguma realizācijai un līdzdalība PTO TBT komisijā, kā arī piedalīšanās Baltijas jūras valstu darba grupā par sadarbību kvalitātes nodrošināšanas jomā;

— patērētāju tiesību aizsardzība un tirgus uzraudzība

— izstrādāt Ministru kabineta noteikumus par sadzīves iekārtām un to marķēšanu; saskaņot Latvijas patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanu ar ES tiesību normām; palielināt Patērētāju tiesību aizsardzības centra kapacitāti normatīvo aktu un tirgus uzraudzības jomā;

izglītojošu un informatīvu materiālu publicēšana par patērētāju aizsardzības, tiesību un likumdošanas jautājumiem, kas paredzēti izglītības darbiniekiem un tiesnešiem. Apmācību organizēšana par patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas praktiskiem jautājumiem un to salīdzinājums ar ES praksi šajā jomā;

— būvmateriālu atbilstības novērtēšana

— izstrādāt Ministru kabinetā noteikumu projektu par būvmateriālu un būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtību, kā arī Ministru kabineta rīkojumu par institūciju pilnvarošanu atbilstības novērtēšanai; veikt CEN un ISO standartu adaptāciju un tulkojumus latviešu valodā, kā arī izstrādāt Latvijas nacionālos standartus būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas jomā.

Sertifikācijas iestāžu un testēšanas laboratoriju akreditēšana. Izglītojošu semināru organizēšana testēšanas laboratoriju personāla apmācībai;

—

pārtika — izstrādāt Ministru kabineta noteikumu projektus par pārtikas piedevu nekaitīguma prasībām, jaunās pārtikas sastāvdaļām, mātes piena aizstājēju apriti, uztura bagātinātājiem, dabīgo minerālūdeni un pārtiku, kas paredzēta speciāliem uzturmērķiem, un veikt izglītojošus pasākumus plašai sabiedrības auditorijai par minētajiem Ministru kabineta noteikumu projektiem; organizēt apmācību kursus, kas skar ģenētiski modificētu organismu un pārtikas apriti, ģenētiski modificētu organismu kontroli dabā un pārtikas tirgū; pārstāvēt Latviju Ziemeļvalstu un Baltijas valstu Ministru padomes pārtikas kontroles darba grupā;

— standartizācija

— Eiropas standartu adaptācija saskaņā ar valsts programmas "Standartizācija" mērķiem; ISO un EN standartu adaptācija Latvijas nacionālo standartu statusā, standartmetodiku aprobācija un standartu tulkošana.

Izveidot informācijas sistēmu par likumdošanu, kas saistīta ar standartiem.

SIA "Latvijas standarts" piedalīšanās starptautiskajās izstādēs;

— metroloģija

— Kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izveidošanas 1. etapa situācijas analīze Latvijas Nacionālajā metroloģijas centrā un politikas izstrādāšana labas laboratoriju prakses veikšanai;

— atbilstības novērtēšanas infrastruktūra

— atbilstības novērtēšanas institūciju un akreditācijas sistēmas novērtēšana; Latvijas Vides datu centra Laboratoriju daļas piedalīšanās starptautiskajās starplaboratoriju salīdzinošajās testēšanās, kā arī akreditācija un uzraudzība.

Noorganizēt koordinācijas padomes sēdi par būvmateriālu atbilstības novērtēšanu;

— apmācība

— semināru organizēšana par jautājumiem, kas skar metroloģijas, standartizācijas un atbilstības novērtēšanas sistēmu Latvijā, ISO un EN standartus, paraugu ņemšanas tehniku, mašīnbūves direktīvas A, B un C līmeņus, HACCP sistēmu un pārtikas produktu likumdošanu, ES likumdošanu brīvas preču kustības jomā Latvijas prioritārajās nozarēs, kvalitātes nodrošināšanas jautājumus. Informatīvu materiālu sagatavošana par ISO standartu ieviešanu uzņēmumos. Sadarbība ar izstāžu kompāniju BT1 un TV raidījumu "Kvalitāte" par kvalitātes nodrošināšanu un ES likumdošanas ieviešanas gaitu;

— kvalitātes sistēmas un kvalitātes nodrošināšan

a — informatīvu pasākumu veikšana par Latvijas kvalitātes balvas konkursu, tā kritēriju pilnveidošana atbilstoši Eiropas izcilas uzņēmējdarbības modelim un Visaptverošās kvalitātes vadības principiem. Starptautiskas konferences organizēšana un mācību programmas izstrāde par kvalitātes sistēmu ieviešanu valsts pārvaldes iestādēs. Žurnāla "Kvalitāte" speciālizdevuma sagatavošana Eiropas komisijai par PHARE PRAQIII programmas darbību Latvijā.

Sagatavot pārskatu PHARE PRAQIII liaison komitejai par PHARE PRAQIII realizācijas rezultātiem Latvijā un priekšlikumu sagatavošana PHARE PRAQIV programmai.

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

Saskaņā ar Nacionālās standartizācijas sistēmas koncepciju un Standartizācijas likumu 1999. gadā uz Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra bāzes ir izveidotas šādas organizācijas:

– valsts bezpeļņas SIA "Latvijas standarts";

– valsts bezpeļņas SIA "Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs";

– valsts civiliestāde Valsts metroloģijas inspekcija.

Šīs organizācijas realizē savas funkcijas atbilstoši pieņemtajiem likumdošanas aktiem standartizācijā un metroloģijā, kuros ietvertas attiecīgās starptautiskās un Eiropas Savienības prasības šajās jomās.

Standartizācija.

"Latvijas standarta" darbības mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību standartizācijā un nodrošināt Latvijas tautsaimniecību ar standartizācijas informāciju.

Tā galvenās funkcijas ir šādas:

– veidot nacionālo standartu fondu, organizējot Latvijas nacionālo standartu izstrādāšanu un starptautisko, reģionālo standartu adaptāciju nacionālo standartu statusā;

– izdot un publicēt Latvijas nacionālos standartus, uzturēt standartizācijas dokumentu informatīvo bāzi un izplatīt standartizācijas informāciju.

Lai veiktu nacionālo standartu izstrādāšanu, starptautisko un reģionālo standartu adaptāciju, ir izveidotas 43 standartizācijas tehniskās komitejas dažādās tautsaimniecības nozarēs.

Šo komiteju darbā piedalās visas standartizācijā ieinteresētās puses. Par ieinteresētajām pusēm uzskata ražotājus, lietotājus, patērētāju interešu aizsardzības, sertifikācijas, testēšanas, akreditācijas, kontroles un uzraudzības organizācijas un citas, kas saistītas ar standartu lietošanu.

Kā nacionālie standarti uz 2000. gada 1. maiju reģistrēti 2115 standarti, tajā skaitā adaptētie

252 starptautiskie un 1738 Eiropas Savienības standarti. Šā gada 4 mēnešos ir adaptēti 652 Eiropas standarti.

Kopš gada sākuma standartizācijas informācijas pakalpojumi sniegti 1820 juridiskajām un fiziskajām personām.

Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo metroloģijas centru, Latvijas Nacionālo akreditācijas biroju un Valsts metroloģisko inspekciju tautsaimniecības speciālistiem turpinās semināru cikls "Metroloģijas, standartizācijas un atbilstības novērtēšanas sistēma Latvijā". 2000. gada maijā ar Vācijas standartizācijas institūcijas DIN speciālistu piedalīšanos tika organizēts seminārs standartizācijas tehnisko komiteju priekšsēdētājiem.

Metroloģija.

"Latvijas Nacionālā metroloģijas centra" mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību metroloģijā.

Sabiedrības galvenie darbības virzieni:

— piedalīties reglamentētās metroloģijas normatīvo dokumentu izstrādāšanā;

— nodrošināt fizikālo lielumu mērvienību etalonu bāzi mērvienību reproducēšanai;

— apstiprināt mērīšanas līdzekļu tipus un iekļaut tos valsts mērīšanas līdzekļu reģistrā;

— veikt mērīšanas līdzekļu verificēšanu un kalibrēšanu;

— sadarboties ar citu valstu metroloģiskajām organizācijām;

— pārstāvēt valsts intereses metroloģijas jomā starptautiskajās metroloģijas organizācijās;

— izstrādāt apmācību programmas metroloģijas jomā, organizēt apmācības kursus un seminārus metroloģijas un citos kvalitātes nodrošināšanas un patērētāju interešu aizsardzības jautājumos.

2000. gada 25. janvārī Ministru kabinets ir akceptējis Latvijas nacionālās metroloģijas attīstības koncepciju, lai panāktu valsts nacionālās metroloģijas sistēmas sakārtošanu atbilstoši Eiropas Savienības valstīs pieņemtajai praksei un Latvijas tautsaimniecības vajadzībām, kas veicinās Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspēju kā iekšējā, tā arī starptautiskajā tirgū un aizsargās patērētājus no dzīvībai, veselībai un videi bīstamu preču izplatības. Šīs koncepcijas realizācija sekmēs Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, kurā viens no svarīgākajiem faktoriem ir atbilstoša kvalitātes izvērtēšanas mehānisma izveidošana, kas ir brīvas preču kustības pamatā.

Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs 2000. gada četros mēnešos veicis 220 tūkst. verifikāciju dažādās nozarēs.

Latvijas Nacionālā metroloģijas centra pārstāvji 2000. gada maijā piedalījās kārtējā WELMEC darba grupas Nr.10 "Mērsistēmas šķidrumiem, kas nav ūdens" kārtējā sēdē, kā arī turpina savu darbību CASCO darba grupā Nr.8 "Atbilstības novērtēšanas komiteja".

No starptautiskā svaru un mēru biroja (BIPM) saņemts priekšlikums piedalīties svaru un mēru Ģenerālās konferences (CGPM) darbā asociētā locekļa statusā.

Valsts metroloģiskā uzraudzība.

Valsts metroloģisko uzraudzību veic Valsts metroloģiskā inspekcija, kura kā patstāvīga civiliestāde darbojas kopš 1999. gada 1. aprīļa. Valsts metroloģiskā inspekcija veic metroloģisko uzraudzību saskaņā ar likumu "Par mērījumu vienotību" un darbojas saskaņā ar Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumiem Nr.331 "Valsts metroloģiskās inspekcijas nolikums".

Valsts metroloģiskajai kontrolei un uzraudzībai pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu nosaka Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumi Nr. 334. Kopš 2000. gada sākuma Valsts metroloģiskā inspekcija veikusi valsts metroloģisko uzraudzību 520 tirdzniecības, pakalpojumu un ražošanas uzņēmumos, pakļaujot valsts metroloģiskajai uzraudzībai 18,3 tūkst. mērīšanas līdzekļu.

Valsts metroloģiskā inspekcija veic arī fasēto preču valsts metroloģisko kontroli, pārbaudot realizēšanai paredzēto fasēto preču daudzuma un tā apzīmējuma atbilstību noteiktajām prasībām. Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumos Nr.336 ir noteiktas 16 nosaukumu valsts metroloģiskajai kontrolei pakļautās fasēto pārtikas preču grupas. Šie noteikumi ir stājušies spēkā

1999. gada 1. jūlijā. Kopš 2000. gada sākuma fasēto preču valsts metroloģiskā kontrole veikta 4 uzņēmumos, pārbaudot 8 pārtikas preču veidus.

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

Latvijā kopš 1994. gada darbojas vienota, Eiropas Savienības un starptautiskajiem normatīvajiem standartiem atbilstoša Nacionālā akreditācijas sistēma. Saskaņā ar likumu "Par atbilstības novērtēšanu" Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs LATAK veic testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju, sertificēšanas un inspicēšanas institūciju akreditēšanu un uzraudzību nereglamentētajā un reglamentētajā sfērā un kompetences novērtēšanu un uzraudzību reglamentētajā sfērā.

Viens no akreditācijas būtiskiem uzdevumiem ir panākt, ka vienā valstī izdotie produktu un pakalpojumu kvalitātes un drošības apliecinājumi tiek atzīti citās valstīs bez atkārtotas testēšanas, kalibrēšanas, sertificēšanas un inspicēšanas.

Šādu starptautisku atzīšanu Eiropas līmenī organizē Eiropas Akreditācijas kooperācija — EA (European co-operation for Accreditation) , kas novērtē atsevišķu valstu nacionālās akreditācijas sistēmas, panākot šo akreditācijas sistēmu savstarpēju atzīšanu un šajās sistēmās akreditēto atbilstības novērtēšanas institūciju rezultātu savstarpēju atzīšanu. Latvijas Nacionālo akreditācijas biroju ir vērtējuši Eiropas eksperti, un par pozitīvu rezultātu ir uzskatāma biroja uzņemšana EA pilna biedra statusā.

Akreditēto institūciju skaits ar katru gadu pieaug un aptver visā Eiropas standarta EN45000 sērijā paredzēto institūciju veidus. Uz 2000. gada 1. maiju ir akreditētas 3 testēšanas laboratorijas un 1 kalibrēšanas laboratorija.

1999. gadā un 2000. gada pirmajā pusē tika akreditētas laboratorijas arī jaunās specifiskās jomās, piemēram, lidaparātu mezglu un detaļu noguruma mehāniskai testēšanai, vielu un materiālu ugunsbīstamības rādītāju, pretuguns aizsarglīdzekļu, ugunsdzēsības tehnikas un ugunsdzēsības vielu testēšanai, asins pagatavojumu bioķīmiskai, hematoloģiskai un bioloģiskai testēšanai, ķīmisko produktu un naftas ķīmiskai un fizikāli ķīmiskai testēšanai.

Informāciju par Latvijas Nacionālo akreditācijas sistēmu un akreditētām institūcijām birojs sniedz biroja mājas lapā: http://www.latak.apollo.lv. Informācija par akreditētām institūcijām tiek publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un biroja izdevumā "LATAK akreditētās institūcijas".

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

1999. gada 20. decembrī Saeima pieņēma "Reklāmas likumu". Šā likuma mērķis ir reglamentēt reklāmas izveidošanu un izplatīšanu Latvijā, kā arī aizsargāt patērētāju un uzņēmēju intereses un visas sabiedrības intereses kopumā attiecībā uz preču vai pakalpojumu reklāmu un novērst tādas reklāmas izplatīšanu, kas ir negodīga pret patērētāju vai uzņēmēju.

Reklāmas likumā ir noteiktas reklāmas vispārējās prasības: reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un godīgai, tā nedrīkst mazināt sabiedrības uzticību reklāmai, tai jāatbilst vispārpieņemtiem godīgas konkurences principiem, reklāmā nav pieļaujama vardarbība un kara propaganda. Likums aizliedz maldinošu reklāmu un nosaka prasības salīdzinošai reklāmai. Likums regulē reklāmas izgatavošanas un izplatīšanas noteikumus, kā arī uzraudzību un atbildību par pārkāpumiem reklāmas jomā. Likums ir saskaņots ar Eiropas Savienības direktīvām par maldinošu un salīdzinošu reklāmu.

Reklāmas likums stājās spēkā 2000. gada 24. janvāri.

2000. gada 23. martā tika pieņemts likums "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā", kurā paredzēti sodi par 1999. gada 18. martā pieņemtā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma un 1999. gada 20. decembrī pieņemtā Reklāmas likuma pārkāpumiem. Likums paredz, ka par pārkāpumiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā administratīvos sodus var piemērot ne tikai fiziskām, bet arī juridiskām personām. Likumā paredzēti sodi par pārkāpumiem reklāmas jomā līdz Ls 10000 un par preču un pakalpojumu drošuma pārkāpumiem - līdz Ls 3000. Likums stājās spēkā ar 2000. gada 27. aprīli.

2000. gada 29. februārī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.78 "Stikla izstrādājumu marķēšanas noteikumi", kas nosaka, ka kristālstikla izstrādājumus, kuri atbilst noteikumos paredzētajam raksturojumam, var marķēt ar speciālu marķējumu — apli zelta krāsā (augstākā labuma kristālam), kvadrātveida etiķeti sudraba krāsā (svina kristālam) un vienādsānu trijstūrveida etiķeti sudraba krāsā (kristālstiklam). Noteikumi nosaka arī metodes kristālstikla grupu raksturojuma noteikšanai. Noteikumi stāsies spēkā ar 2000. gada 1. jūliju.

2000. gada 8. februārī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi "Pārtikas preču marķēšanas noteikumi". Šie noteikumi tāpat kā iepriekšējie nosaka informāciju, kas ir jāsniedz pārtikas preču marķējumā. Visu pārtikas preču marķējumā ir jānorāda pārtikas preču ražošanas partija.

Papildus iepriekšējiem Ministru kabineta noteikumiem šie noteikumi nosaka arī īpašas prasības marķējumam, kā norādāmas to pārtikas produktu sastāvdaļas, kuri ir ražoti no ģenētiski modificētām sastāvdaļām.

Ekonomikas ministrijā ir izstrādāti vairāki jauni normatīvo aktu projekti. Saeimā 1. lasījumā pieņemti šādi likumprojekti:

— likumprojekts "Preču un pakalpojumu drošuma likums", kas nosaka vispārīgas prasības preču drošumam, ražotāja un izplatītāja pienākumus, kā arī tirgus uzraudzības iestāžu tiesības un pienākumus;

— likumprojekts "Likums par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem", kas nosaka ražotāja, importētāja un izplatītāja atbildību par preces trūkumiem.

1995. gada "Baltās grāmatas" par sagatavošanos integrācijai iekšējā tirgū sadaļā par patērētāju aizsardzību kā viens no sešiem priekšnosacījumiem, kas nepieciešami, lai darbotos patērētāju aizsardzības likumdošana, ir ietverts nosacījums sekmēt patērētāju nevalstisko organizāciju darbību. Tādēļ ir izstrādāta koncepcija par patērētāju interešu aizsardzības sabiedrisko organizāciju lomas palielināšanu, kura paredz vairākas alternatīvas, kādā veidā varētu atbalstīt patērētāju interešu aizsardzības sabiedriskās organizācijas.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir galvenā iestāde, kas īsteno patērētāju tiesību un interešu aizsardzību. Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības rezultātus 1999. gadā raksturo šādi galvenie rādītāji:

– pārbaudīti tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumi — 2065;

– izskatīti patērētāju iesniegumi un sūdzības — 564;

– sniegtas konsultācijas patērētājiem — 5417;

– sniegtas konsultācijas pārdevējiem un pakalpojumu sniedzējiem — 1731;

– izskatītas administratīvo pārkāpumu lietas

par patērētāju tiesību pārkāpumiem — 883;

– doti atzinumi patērētāju prasību lietās tiesā — 6.

 

5.8. Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības politika

Latvija ir valsts ar izteiktām sociāli ekonomiskajām atšķirībām starp dažādiem reģioniem. Lai mazinātu šīs atšķirības, Latvijā ir izveidots īpašs mehānisms, kas dod iespējas vāji attīstītajiem reģioniem saņemt valsts atbalstu uzņēmējdarbības vides attīstībai un reģionālās konkurētspējas pieaugumam. Īpaši atbalstāmo reģionu programma savā darbībā ir saistījusi vienotā sistēmā valsts pārvaldes, pašvaldību un privātās struktūras, kuras aktivitātēm līdzi seko arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības apakškomisija.

Īpaši atbalstāmo reģionu programma darbojas jau trešo gadu. Priekšnoteikums valsts atbalsta saņemšanai ir ne tikai īpaši atbalstāmā reģiona statuss, bet arī izstrādāts projekta pieteikums, kuram prioritāti noteikusi pašvaldība. Pēc tam projekti tiek iesniegti Ekonomikas ministrijā, izvērtēti Reģionālā fonda konsultatīvajā komisijā. BO VSIA "Reģionu attīstība" slēdz līgumus par līdzfinansējumu ar akceptēto projektu iesniedzējiem un izmaksā piešķirtos līdzekļus.

Saņemto projektu raksturojums.

Līdz 1999. gada beigām pavisam tika saņemti vairāk nekā 760 projektu pieteikumu no 85,5% īpaši atbalstāmajos reģionos ietilpstošajām pašvaldībām. Kā aktīvākās var atzīmēt Preiļu, Jēkabpils, Krāslavas un Madonas rajonu pašvaldības un tajās darbojošos uzņēmumus un uzņēmējsabiedrības. Diemžēl neviens projekta pieteikums līdz 1999. gada beigām netika saņemts no 29 pašvaldībām: Ludzas rajonā (Briģu, Goliševas, Līdumnieku, Mērdzenes, Miglinieku, Nukšas, Pildas, Rundēnu un Salnavas pagasti un Zilupes pilsēta) Rēzeknes rajonā (Čornajas, Feimaņu, Ilzeskalna, Lenžu, Mākoņkalna, Nautrēnu un Ozolaines pagasti), Balvu rajonā (Krišjānu, Lazdulejas, Vectilžas un Vīksnas pagasti), Krāslavas rajonā (Asūnes, Krāslavas un Ķepovas pagasti), Daugavpils rajonā (Ambeļu un Biķernieku pagasti), Preiļu rajonā (Vārkavas pagasts) un Ventspils rajonā (Tārgales pagasts).

Vislielākais projektu pieteikumu skaits (70%) tika saņemts no zemnieku saimniecībām, jo tā ir visizplatītākā saimniekošanas forma īpaši atbalstāmajos reģionos. Pašvaldības iesniegušas 126 projektus jeb 16% no visiem projektiem, kas paredzēti infrastruktūras uzlabošanai un uzņēmējdarbības vides sakārtošanai.

Visvairāk pieprasītais atbalsta veids ir mērķkredītu procentu maksājumu pilnīga vai daļēja kompensācija, kas plānotajā fonda izlietojuma struktūrā sastāda gandrīz trīs ceturtdaļas no kopējā budžeta.

Akceptēto projektu raksturojums

. Par iesniegto projektu atbalstīšanu vai noraidīšanu lemj Reģionālā fonda konsultatīvajā komisijā, izmantojot izdevīguma punktu metodi. Līdz 1999. gada beigām tika akceptēts un nodots līdzfinansēšanai no Reģionālā fonda 421 projekts par nedaudz vairāk kā 4,6 milj. latu. Šos projektus realizēs vidēji 2-3 gadu garumā, kaut gan daži projekti aptver 5 un pat vairāk gadu.

Vidējais Reģionālā fonda ieguldījums vienam projektam ir 11 tūkst. latu.

Kaut arī vairāk nekā 2/3 projektu ir no zemnieku saimniecībām (skatīt 5.6. zīmējumu), tomēr to skaits, kas saistīts ar tradicionālo vai netradicionālo lauksaimniecību, ir mazāk kā puse. Tas nozīmē, ka ne visi zemnieku saimniecību iesniegtie projekti ir saistīti ar lauksaimniecību.

5.6. zīmējums

Reģionālā fondā akceptēto projektu struktūra pa nozarēm

(procentos)

Negatīva ir tendence, ka maz ir projektu, kas saistīti ar rūpniecību un esošie galvenokārt aptver kokapstrādi.

Projektos paredzēts izveidot 3452 jaunas darba vietas, t.i., vidēji 8 darba vietas vienā projektā. Katra jaunizveidotā darba vieta Reģionālajam fondam izmaksā vidēji 1351 latu. Dārgāka tā ir zemnieku saimniecību projektos — 1576 lati, bet dažādu uzņēmējsabiedrību projektos - 962 lati.

Visu akceptēto projektu iesniedzēji ir saņēmuši tiesības uz uzņēmuma ienākuma nodokļa atvieglojumiem. Uzņēmumu saraksts, kuriem ir tiesības saņemt nodokļu atlaides, tiek publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Par 1998. taksācijas gadu tiesības uz uzņēmuma ienākuma nodokļa atvieglojumiem saņēma 159 uzņēmumi, par 1999. gadu — vēl 231 uzņēmums.

Reģionālā fonda ienākuma un izlietojuma struktūra.

Reģionālā fonda darbības laikā 1998.–1999. gadā tā ienākuma avots bija Valsts īpašuma privatizācijas fonds. Šajā laikā netika iedalīti līdzekļi no valsts pamatbudžeta un netika piesaistīti līdzekļi no citiem avotiem. Jāatzīmē, ka piešķirtie līdzekļi netika pārskaitīti plānotajā laikā un apjomā. Piemēram, 1999. gadā Reģionālais fonds saņēma par 60% mazāk līdzekļu nekā tika plānots.

Līdzekļi tika izlietoti līdzfinansējumam projektos, ekonomiskās izglītības pasākumiem un administratīvajiem izdevumiem.

Projektu līdzfinansējums veidoja 82% no Reģionālā fonda izdevumiem, no kura 90% sastādīja uzņēmēju tiešais atbalsts (70% izlietoti kredītu procentu maksājumiem, 3% - ieguldījumiem uzņēmuma statūtkapitālā no fonda līdzekļiem) un pārējais bija netiešais atbalsts, kas saistīts ar infrastruktūras (4%) un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu (5%). Ārpus tā bija vēl izdevumi ekonomiskās izglītības pasākumu finansēšanai, kas tika organizēti centralizēti (skatīt 5.12. ielikumu).

5.12. ielikums

Reģionālā fonda atbalstītie ekonomiskās izglītības pasākumi 1998.–1999. gadā

Pavisam notika 46 semināru nodarbības rajonu centros, pilsētās un pagastos, aptverot 1600 uzņēmēju un pašvaldību darbinieku. Semināru uzdevums bija sniegt informāciju pašvaldību darbiniekiem un uzņēmējiem par valsts atbalstu uzņēmējdarbībai, īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas darbības virzieniem, Reģionālā fonda darbību, uzņēmējdarbības plānu un projektu sagatavošanu, kā arī sniegt metodisku un informatīvu palīdzību projektu pieteikumu un uzņēmējdarbības attīstības plānu sagatavošanā.

Tika izdots metodiskais materiāls "Latvijas reģionālās attīstības politika", kā arī noorganizētas reģionālās konferences "Latvijas reģionālā ekonomiskā politika un uzņēmējdarbības veicināšana īpaši atbalstāmajos reģionos" Balvu, Preiļu, Jēkabpils, Valmieras, Talsu, Jelgavas un Rēzeknes rajonos. Konferencēs piedalījās 450 dalībnieku no īpaši atbalstāmajiem reģioniem. Konferenču mērķis bija informēt pašvaldības un uzņēmējus par Latvijas reģionālās attīstības politikas īstenošanu un valsts institūciju paveiktajiem un plānotajiem darbiem reģionu attīstībā. Tajās tika apspriesti pirmā posma ekonomiskās izglītības pasākumu rezultāti. Pašvaldības un uzņēmēji izteica savus priekšlikumus par vēlamo tālāko izglītības programmas gaitu īpaši atbalstāmajos reģionos.

Tā rezultātā radās ideja par Biznesa klubu organizēšanu Madonas, Jēkabpils, Dobeles rajonos. 1999. gada decembrī notika Biznesa klubu dibināšanas sanāksmes un tika noslēgti Reģionālā fonda un pašvaldību sadarbības līgumi un saskaņoti Biznesa klubu darba plāni.

 

Vairāk nekā 1/3 daļa no projektu līdzfinansējuma ieguldīta ar lauksaimniecību saistītajos projektos (skatīt 5.6. tabulu). Šajos projektos ir paredzēta ne tikai lauksaimnieciskās ražošanas paplašināšana, specializācija un modernizācija, bet daļa projektu ir veltīti arī netradicionālo lauksaimniecības nozaru attīstībai, tādām kā augļu, ogu, dārzeņu, sēņu audzēšana un pārstrāde. Saimniecības, kas specializējušās noteiktu lauksaimniecības kultūru ražošanā, ir uzsākušas attīstīt jaunus uzņēmējdarbības virzienus, tādus kā izmēģinājumu un demonstrācijas sējumu un stādījumu platību veidošana. Saimniecību speciālisti sniedz konsultācijas un nodod savu pieredzi citām zemnieku saimniecībām. Tādā veidā tiek izglītoti un ieinteresēti zemnieki gan savā, gan arī citos reģionos, kuri vēlas uzsākt vai pilnveidot kādu noteiktu lauksaimnieciskās ražošanas virzienu.

5.6. tabula

Reģionālā fonda līdzekļu izlietojums 1998. un 1999. gadā pa darbības veidiem

No Reģionālā fonda Pašu uzņēmēju

izmaksāto līdzekļu ieguldītie līdzekļi

sadalījums (lati uz 1 RF

pa nozarēm (%) līdzfinansējuma latu)

Lauksaimniecība 33,0 8

Pakalpojumi 7,1 17

Mežizstrāde un kokapstrāde 12,1 22

Tūrisms 3,2 7

Rūpniecība 18,3 10

Pārējie saimnieciskās darbības veidi 7,8 7

Infrastruktūras uzlabošana 10,7 4

Uzņēmējdarbības vides veidošana 7,7 1

Kopā 100 Vidēji 10

Daudzos lauksaimniecības projektos ir paredzēts nekomerciāls, taču tālejošs virziens zemnieku saimniecības darbībā, kuram ir ētiska vērtība. Tā ir lauku ainavas veidošana, atjaunošana un saglabāšana. Pamatā tie ir mazi projekti ar nelielu jaunizveidotu darba vietu skaitu, bet to realizēšana rada labu pamatu tūrisma attīstībai reģionā.

Lielai daļai zemnieku saimniecību lauksaimnieciskā ražošana vairs nav vienīgais ienākumu avots. Pašlaik notiek zemnieku saimniecību darbības pārorientācija no tradicionālās lauksaimniecības uz pakalpojumiem vai kādu specifisku ražošanas nozari, kur tirgus niša vēl ir salīdzinoši nepiepildīta.