No tautas vēstures atmiņas līdz mūsdienu visbaltākajai grāmatai

Dr.phil. Viesturs Vecgrāvis, apgāda "Daugava" rīkotājdirektors, — "Latvijas Vēstnesim"

"Daugava" ir viens no vecākajiem grāmatu apgādiem valstī. Tiesa, savu darbību atjaunojuši pirms Otrā pasaules kara dibinātie Jāņa Rozes, kā arī Valtera un Rapas grāmatu apgādi. Taču "Daugava" unikāla ar to, ka dibināta 1945.gadā Zviedrijā, bet kopš 1994.gada strādā Latvijā. Apgāda izveidošana un darbība Zviedrijā notikusi, pateicoties Dagnijai un Georgam Šleijeriem, kas tajā ieguldījuši ne mazums pūļu. Līdz deviņdesmito gadu sākumam, strādādami Zviedrijā, viņi izdevuši tādus kapitālus darbus kā Jāņa Siliņa "Latviešu mākslas vēsture" 4 sējumos, "Latviešu vēsture" 10 sējumos un Benjamiņa Jēgera "Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijas vēsture". Protams, trimdinieki izdeva arī trimdas autoru darbus — klasiķus Andreju Eglīti, Veroniku Strēlerti, Anšlavu Eglīti un Alfrēdu Dziļumu.

— Ar ko sākās apgāda "Daugava" darbība Latvijā?

— Kad apgāds sāka darbību Latvijā, Georgam Šleijeram, protams, bija pārliecība, ka jāturpina tās pašas tradīcijas, kas aizsāktas Zviedrijā. Tātad izdot tikai un vienīgi labu, vērtīgu latviešu mūsdienu un klasisko literatūru. Arī labu mūsdienu Rietumu literatūru.

— Kāda bija pirmā Latvijā izdotā grāmata?

— Tā nebija nejaušība, ka par "Daugavas" pirmo grāmatu Latvijā kļuva Zigmunda Skujiņa noveļu izlase "Stāstītāja svētdiena". Ar šī darba izdošanu mēs parādījām cieņu vienam no izcilākajiem divdesmitā gadsimta latviešu novelistiem. Tūlīt pat sekoja trimdas autora Andreja Johansona grāmatas "Pakavu dunoņa" un "Vēju mezgli", kas arī izraisīja lasītāju interesi. Pēc tam sākām kapitāldarbu izdošanu.

— Ko jūs uzskatāt par kapitāldarbiem?

— Pirmkārt, tie ir latviešu rakstnieku kopotie raksti. Protams, Zenta Mauriņa. Esam izdevuši jau piecus Zentas Mauriņas Rakstu sējumus. Piektajā sējumā ir viņas Vācijas laika un Zviedrijas laika dienasgrāmatas. Sestajā sējumā būs rakstnieces autobiogrāfisko darbu pēdējā grāmata "Manas saknes ir debesīs". Es gribētu uzsvērt, ka visi šie darbi Latvijā tiek izdoti pirmo reizi — ieskaitot autobiogrāfisko triloģiju, autobiogrāfiskos romānus. Līdzīgi es varētu teikt arī par Alfrēda Dziļuma Rakstiem. Pašlaik esam izdevuši jau sešus sējumus. Izdodam tos autorus, kas reālpsiholoģiskajā tradīcijā pieskaitāmi mūsu klasiķiem. To pašu varētu teikt par Aīdu Niedru, kuras Rakstu trīs sējumi jau iznākuši.

— Jūsu apgādam ir arī vēsturisko romānu sērija...

— Mums šķita būtiski aktualizēt tautas vēstures atmiņu, tāpēc uzsākām sēriju "Vēsturisks romāns". Šajā sērijā ir dažādas ievirzes darbi. Pats pirmais bija Kārļa Janševska romāns "Krustnešu gūstekne", pēc tam izdevām Austrālijas latviešu rakstnieka Jāņa Sarmas romānu "Negantnieks" — par Ausekli, kuram šogad ir 150 gadu jubileja. Manuprāt, tas ir viens no iespaidīgākajiem darbiem par vienu no spožākajiem mūsu tautiskās atmodas dzejniekiem. Jāņa Kalniņa romāns "Auseklis" bija romantiskāks, bet Jāņa Sarmas romānam ir reālistiskā faktūra, ar konkrētiem faktiem. Varētu pat teikt, ka šis romāns Ausekli parāda ne tik daudz poētisku un romantisku, bet vairāk kā cilvēku, kas ierauts sava laika ideju cīņās, sava laika pretrunās. Iepazīstam Ausekli arī kā ļoti aktīvu un kolorītu dzejnieku. Pēc tam vēsturisko romānu sērijā tika izdota Kārļa Fimbera diloģija "Kad nāve smejas" un "Tilta pozīcija". Manuprāt, šis bija vērtīgs izdevums, jo parādīja latviešu strēlnieku cīņu gaitas no sākuma līdz pat divdesmitajiem gadiem, kad jau bija nostabilizējusies Latvijas valsts. Parasti ir pieņemts domāt, ka latviešu strēlnieku cīņas visplašāk ir parādījis Aleksandrs Grīns savā monumentālajā darbā "Dvēseļu putenis". Bet es gribētu teikt: jā, Grīna romāns literārā un mākslinieciskā ziņā neapšaubāmi ir augstvērtīgāks. Taču Kārļa Fimbera romāns dod krietni vien plašāku laikmeta panorāmu, sākot ar strēlnieku pulku veidošanos, ar tā dēvētajiem Daugavgrīvas bataljoniem. Tur parādītas arī kaujas Latgales frontē, protams, bermontiāde, cīņas Tīreļpurvā un pie Olaines. Bet pats interesantākais ir tas, ka Fimbers atklāj arī to, ko izjūt bijušie strēlnieki divdesmito gadu sākumā un kāda ir laikmeta situācija, kad tapusi mūsu pirmā brīvvalsts. Un te ir ļoti daudz paralēļu ar mūsdienām.

Vēl gribētos piebilst, ka vēsturisko romānu sērijā, manuprāt, īpašs notikums būs Kārļa Fimbera romāns "Saules kauja", jo šā gada 22.septembrī mēs pirmo reizi atzīmēsim latviešu un lietuviešu kopīgo cīņu gadadienu. Kārlis Fimbers ir radījis plašu kostīmu romānu ar kolorītiem tā laikmeta tēliem. Mēs uzskatījām, ka, izdodot vēsturisko romānu sēriju, lietderīgi būtu uz grāmatu vākiem reproducēt interesantus latviešu mākslinieku darbus. Piemēram, "Saules kaujai" tā būs Voldemāra Vimbas tāda paša nosaukuma glezna. Savukārt Kārļa Janševska romānam "Krustnešu gūstekne" izmantojām trīsdesmito gadu periodikas zīmējumus, kas uzreiz deva savu kolorītu. Jau minētajai diloģijai par strēlnieku cīņām — Anšlava Eglīša gleznas "1919.gada 11.novembris" reprodukciju. Izdodot šo vēsturisko romānu sēriju, mēs rakstīto vārdu mēģinām sasaistīt ar vizuālo tēlu grāmatas noformējumā.

— Apgādam esot arī kāda jauna ievirze.

— Jā, šis darbs gan nav sērijā, taču, man šķiet, ir ļoti būtisks. Pašlaik ceļu pie lasītājiem sāk Lūcijas Ķuzānes biogrāfiskais romāns par rakstnieka Jāņa Veseļa dzīvi — "Saules koka meklētājs". Lūcija Ķuzāne pie šī darba ir strādājusi desmit gadus, apguvusi ļoti plašus arhīvu materiālus, Jāņa Veseļa intīmo dienasgrāmatu. Manuprāt, lasītājiem būs interesanti izprast un pieņemt Veseli ne tik daudz kā lielu, izcilu mūsu literatūras klasiķi, bet gan kā personību, kurai nav tikai pozitīva varoņa oreols. Šī personība savā laikmetā ir bijusi ļoti pretrunīga, varbūt pat ne īpaši korekta pret sev tuviem cilvēkiem, taču tai pašā laikā tas bijis cilvēks ar ļoti lielu vērienu. Cilvēks, kurš pūlējies radīt gan latviešu fantastisko romānu, gan pirmo latviešu modernistisko romānu — "Dienas krusts" 1930.gadā — un rakstījis arī ekspresionistisko prozu divdesmito gadu sākumā.

Mums pašiem ļoti patīkams iepriecinājums pēdējos mēnešos ir Andreja Johansona atmiņas un atceres par divdesmito un trīsdesmito gadu Rīgu — "Rīgas svārki mugurā". Šis darbs līdz šim ir izdots vienīgi Amerikas Savienotajās Valstīs. Grāmata mums šķiet interesanta ne tikai Johansona smalkā stila un ļoti daudzo kolosālo faktu dēļ. Saista, kā viņš raksturo divdesmito un trīsdesmito gadu Rīgu, kā raksturo daudzus kultūras cilvēkus. Šī grāmata man šķiet interesanta arī ar to, kā Johansons tēlo tālaika jauniešus. Tātad — pirmo paaudzi, kas auga un dzīvoja Latvijas brīvvalstī. Savdabīgu noformējumu grāmatai ir izveidojusi māksliniece Maija Tabaka. Un šis noformējums tikpat kolorīti kā Johansona atmiņas un atceres raksturo to gadu gaisotni.

Vēsturiskā romāna sērijā mums sagādāja pārsteigumu lasītāju lielā interese par Jēkaba Janševska labāko vēsturisko romānu "Mežvidus ļaudis". Astoņdesmito gadu sākumā šis romāns tika izdots diezgan lielā metienā, bet acīmredzot lasītājiem ir interese par pagātni. Varētu teikt, ka pat tie darbi, kas savulaik tika vai nu izdoti ar padomju cenzūras īsinājumiem, vai ne īpaši lielos metienos, interesē lasītājus. Daudzi šos darbus ir vai nu aizmirsuši, vai vēlas iegādāties grāmatas skaistā izskatā. Mēs pievēršam lielu uzmanību arī grāmatas ietērpam.

— Andreja Johansona grāmata "Rīgas svārki mugurā" veltīta Rīgas astoņsimtgadu jubilejai. Vai tas nozīmē, ka jūs aizsākat jaunu sēriju?

— Domāju, ka centīsimies to darīt. Mūsu redakcijas portfelī ir vēl viena Andreja Johansona grāmata par Rīgu — "Visi Rīgas nami skan". Padomā ir vēsturnieka Jēkaba Juškēvica romāns "Zobens pār Rīgu" — viens no sulīgākajiem un vēsturiski precīzākajiem romāniem par 16.gadsimta Rīgu, kad par to karo gan poļi, gan zviedri, kad par tagadējās Latvijas teritoriju ieinteresēta ir arī Krievijas impērija. Šo laika posmu latviešu lasītājs vairāk pazīst pēc Rutku Tēva romāna "Trīs vella kalpi". Bet Jēkabam Juškēvicam ir plašāks skatījums. Tas nav tik daudz kostīmromāns kā Rutku Tēvam, bet vēsturiski precīzs romāns par viduslaiku jeb agrīno, jauno laiku Rīgu.

— Nesen lasītāji saņēma Irbes Treiles visnotaļ oriģinālo romānu miniatūrās "Princese atver acis". Kā jūs šo autori atklājāt?

— Es jau sacīju, ka mums ir programma meklēt mūsdienu literatūrā jaunos talantus. Minēju Mairu Asari un Liānu Langi. Apgāds "Daugava" ir izdevis arī Arņa Kolmaņa pirmo prozas grāmatu. Manuprāt, interesants ir fakts, ka mēs izdevām Jāņa Rambas dzejoļu krājumu "Rīta kafija." Palīdz tas, ka es visu laiku uzmanīgi sekoju literārajam procesam periodikā. Ja redzu, ka ir kāds talantīgs, īpatnējs autors, mēģinu ar viņu nodibināt kontaktus. Irbe Treile periodikā bija publicējusies jau gadus septiņus. Kad sastapāmies, viņa teica, ka esot izveidojusi fragmentus. Un no šiem fragmentiem, tādām mazām epifānijām, mazām miniatūrām izveidojās romāns miniatūrās, kā autore pati to ir formulējusi. Konservatīvs lasītājs varētu vaicāt: vai ir iespējams romāns miniatūrās? Es atbildētu: gan jā, gan nē. Ir iespējams un nav iespējams. Bet Irbe Treile ir pierādījusi, ka tas ir iespējams. Sižetiski tur ir jaunas meitenes ienākšana pasaulē, izjūtas, kas ir piecpadsmit līdz divdesmit gadu vecumā, to uztvere, mūsdienu realitāte, cilvēki dažādās situācijās. Irbe Treile to visu apbrīnojami plastiski un sulīgi tēlo ar tādu izteiktu labestību un gaišumu. Katrā ziņā es visā pilnībā varu piekrist Zigmunda Skujiņa teiktajam, ka pēdējo gadu latviešu literatūrā tā ir visbaltākā grāmata, kurā absolūti nekas nav atrodams no mūsdienu jauno rakstnieku darbos diezgan bieži esošā skepticisma, nihilisma un pozas. Tā ir ļoti dabiska grāmata. Sākotnēji man nebija skaidrs, kā šo grāmatu vizuāli varētu ietērpt. Bet tad Irbe Treile teica, ka viņa arīdzan zīmējot, un tā kautrīgi parādīja savus zīmējumus. Man kļuva skaidrs, ka šie zīmējumi, tikpat dabiski, tātad organiski saderīgi ar grāmatas noskaņu kā, teiksim, Antuāna de Sent–Ekziperī "Mazajā princī". Jā, tas ir zināms naivisms, bet šajā naivismā ir sava veida sapņa burvestība, noslēpumainība un arī iespēja dažādām noskaņām un lasītāju asociācijām. Zīmējumi ir ļoti lakoniski, tie nav pārblīvēti ar dažādām figūrām. Tieši šis lakonisms ļauj lasītājiem izgaršot gan krāsu tonalitāti, teiksim, sarkanā un melnā toņa saspēli, gan smalkās līnijas. Tā ir viena no vissavdabīgākajām, visoriģinālākajām grāmatām, ko šajā gadā esmu redzējis. Nezinu, kā to ir novērtējuši lasītāji, bet, man šķiet, ka tāda veida grāmata šogad Latvijā nav izdota.

— Tuvojas Dzejas dienas. Vai šajā sakarā jums ir kas padomā?

— Lasītāji varēs būt gandarīti, ka mēs esam atjaunojuši to tradīciju, kas Latvijā tika aizsākta 1968.gadā un diemžēl pārtrūka 1993.gadā. Proti – katru gadu uz Dzejas dienām tika izdots almanahs. Latviešu kultūrā Dzejas dienas bija ar ļoti lielu jēgu un nozīmi ne tikai kā nacionālās identitātes apzināšanās fakts vien. Dzejas dienām bija liels kultūrrosinošs iespaids. Diemžēl deviņdesmitajos gados šī tradīcija pārtrūka. Tagad Dzejas dienu almanahu sakārto jaunie dzejnieki Māris Salējs un Kārlis Vērdiņš. Šajā Dzejas dienu almanahā būs tikai pirmpublicējumi, sākot ar paaudžu principu un turpinot ar atdzejojumiem. Ko nozīmē paaudžu princips? To, ka mēs iesāksim ar dzejniekiem, kas dzimuši gadsimta sākumā (teiksim, Fricis Dziesma un Andrejs Eglītis) un turpināsim ar divdesmitajos un trīsdesmitajos gados dzimušajiem. Tātad lasītājiem veidosies ļoti plašs panorāmisks iespaids par dažādiem dzejas stiliem, dažādām noskaņām un poētikām, kas joprojām ir dzīvas latviešu lirikā. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente