• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No jauniem skatupunktiem par Latvijas pagātni un tagadni. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.08.2000., Nr. 303/306 https://www.vestnesis.lv/ta/id/10194

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No tautas vēstures atmiņas līdz mūsdienu visbaltākajai grāmatai

Vēl šajā numurā

30.08.2000., Nr. 303/306

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No jauniem skatupunktiem par Latvijas pagātni un tagadni

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

GRAMATA.GIF (130287 BYTES) Iznācis žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" 2000. gada 1./2. numurs. Tā aptuveni 20 iespiedlokšņu pamatsaturā iekļauti raksti, kas aplūko Latvijai nozīmīgu laikposmu notikumus. Te atspoguļotas Latvijas atbrīvošanas cīņu norises, latviešu nacionālā pretošanās kustība vācu okupācijas apstākļos 1941.–1945. gadā, lauksaimniecības masveida kolektivizācijas gatavošana ar turīgāko zemnieku 1949. gada deportācijas palīdzību, latviešu nacionālkomunistu politiskā sagrāve 1959. un turpmākajos gados, latviešu dramaturģijas stāvoklis 20. gadsimta 50.–80. gados un daudz kas cits. Ievērību pelna materiāli par Latvijas iedzīvotāju mūsdienu dzīves līmeni, arī valodnieku atziņas par latviešu valodas stāvokli un tā uzlabošanas nepieciešamību. Vairākums žurnālā ievietoto rakstu sagatavoti uz Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Polijas arhīvos jaunapgūto dokumentu pamata. Tekstu bagātina dokumentāli fotoattēli, diagrammas, statistikas datu tabulas. Izteikti daudzi pārdomāti un labi pamatoti priekšlikumi dažādu valsts nozīmes jautājumu risināšanai. Publicēta arī bagāta informācija par Latvijas zinātnes norisēm. Žurnāls ir noderīgs visiem, kas interesējas par Latvijas humanitāro un sociālo zinātņu darbību.

LZA korespondētājloceklis Jānis Bērziņš apraksta pagaidām maz zināmās Latvijas rūpniecības strādnieku kultūras darba aktivitātes 20. gadsimta sākumā. Tās saistītas ar modernu rūpniecības uzņēmumu ierīkošanu un to prasībām pēc vismaz pamatizglītību ieguvušiem darba darītājiem. Rakstā aplūkotas šādas jautājumu grupas: 1) strādnieku pulciņu un biedrību dibināšana, to izvērstā daudzpusīgā savu biedru un viņu ģimenes locekļu izglītošana ar bibliotēku, kursu, lekciju, jautājumu un atbilžu vakaru, tautas lasījumu un citu norišu palīdzību; 2) atturības jeb pretalkohola kustība, kuras svarīga sastāvdaļa bija tās organizāciju telpās noturēti lasījumi, muzikāli vakari, teātra izrādes u.c. pasākumi; 3) organizāciju un uzņēmumu dibināto bibliotēku un tautas lasītavu darbība; 4) periodiskās preses izglītojošā loma; 5) strādnieku klubu jeb savdabīgu tā laika tautas namu veikums (atpūtas vakari, lasījumi, pārrunas, teātra izrādes u.c. sarīkojumi; 6) strādnieku mūzikas kolektīvi (kori, orķestri) rūpniecības uzņēmumos; 7) izglītības un kultūras biedrību darba formas un devums, tajā skaitā politiskās ievirzes saikne ar izglītošanu un kultūras līmeņa celšanu; 8) strādnieku politiskās darbības saikne ar izglītības un kultūras darbu; 9) sporta nodarbības kā strādnieku kultūras dzīves un sabiedriskās darbības bagātinātājas; 10) atpūtas dārzi, parki un tajos rīkotās kultūras darba norises; 11) mazdārziņu kopšana kā izziņas procesa daļa.

Visai nozīmīga un mūsdienās aktuāla ir raksta noslēguma daļa, kurā iztirzāti strādnieku alkoholisma iesakņošanās apstākļi (cariskās Krievijas patvaldības režīms, kas kavēja strādnieku personības radošu attīstību, samērā zemās darba algas, kas nedeva iespēju vairot garīgās vērtības, nespēja saredzēt savas dzīves būtiskas uzlabošanas perspektīvu, rūpniecības pilsētu un citu biezi apdzīvotu vietu pārblīvētība ar alkohola pārdotavām un žūpotavām u.c.), alkoholisma ikdienas norises un sekas, kā arī mēģinājumi apkarot šīs cilvēkus degradējošās parādības. Rosinoša mūsdienām ir darba kolektīvu iesaistīšanās cīņā pret pārmērīgu alkohola lietošanu.

Latvijas Kara muzeja nodaļas vadītājs Juris Ciganovs risina Latvijas militārajā un politiskajā vēsturē līdz šim virspusēji skarto jautājumu par Pāvela Bermonta vadītās Rietumu brīvprātīgo armijas (bermontiešu) veidošanu, noraidot līdz šim publicētos izdomājumus un neprecizitātes par tās lielumu, bruņojumu un citu. Raksturojis militāri politiskos apstākļus Latvijā 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā, autors parāda vāciešu centienus paturēt savu karaspēku Latvijā, ārēji (formāli) pārvēršot to krievu vienībās, kas karo zem krievu baltgvardu karoga. Viņš sniedz ziņas par Bermonta militāro karjeru un stāsta, kā vācu karavīrus mērķtiecīgi ieplūdināja krievu baltgvardu vienībās, tās sistemātiski papildinot arī ar krievu karavīriem, kurus atbrīvoja no karagūstekņu nometnēm Vācijā un sūtīja uz Krieviju. Bermonta karaspēks kļuva par militāru spēku, kurš cīnījās pret neatkarību pasludinājušās Latvijas armiju nolūkā nostiprināt te Vācijas ietekmi vai pat varu.

Cēsu vēstures un mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Tālis Pumpuriņš atceras pirms 80 gadiem notikušās Latvijas brīvības cīņas un stāsta par Latvijas valsts un šo cīņu simbola — sarkanbaltsarkanā karoga — nozīmi brīvības cīnītāju saliedēšanā, viņu morālā spēka un vienotības stiprināšanā. Galvenā uzmanība veltīta Latvijas valstiskuma ideju un latviešu nacionālo krāsu popularizēšanai Sibīrijā un Tālajos Austrumos, kur mita tūkstošiem bēgļu no Latvijas un kur pret padomju varu cīnījās latviešu karavīru vienības — 1. Latvijas brīvošanas bataljons, Imantas pulks un Troickas pulks. Reizē ar to autors īsi pārstāsta nacionālā karoga un latviešu karavīru vienību nacionālo emblēmu krāsu salikuma veidošanas dažas norises un sabiedrības darbību šajā jomā jau pirms Latvijas neatkarības oficiālās pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī. Atspoguļota arī Krievijas varas iestāžu tā laika naidīgā attieksme Sibīrijā un Tālajos Austrumos pret latviešiem kā etniskas vienības pārstāvjiem, mēģinājumi iesaistīt latviešu vienības cīņā par vienotu nedalāmu Krievijas impēriju.

Vēstures doktors Ēriks Jēkabsons pēc rūpīga darba Latvijas, Lietuvas un Polijas arhīvos sīki analizē Dienvidlatgales atbrīvošanu no Sarkanās armijas daļām 1920. gadā, Latvijas un Polijas karaspēku, kā arī vācu zemessargu sadarbību tajā operācijā.

Latvijas Kara muzeja nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs pievēršas svarīgai un līdz šim nepietiekami izzinātai latviešu nacionālās pretošanās kustības daļai — nelegālo preses izdevumu sagatavošanai, saturam un izplatīšanai vācu okupācijas laikā 1941.–1945. gadā. To organizēja un vadīja cīnītāji par Latvijas valstiskumu un latviešu nacionālās apziņas uzturēšanu. Pētījuma jēgu autors izsaka skaidri un nepārprotami: "Valstiskās apziņas un nacionālās pašapziņas esamība līdzās politikas, ekonomikas un drošības stabilitātei ir viens no demokrātiskas Latvijas valsts pastāvēšanas priekšnoteikumiem." Rakstā dažādā izsmēluma pakāpē aplūkoti 17 nelegālie preses izdevumi, stāstīts par vairākiem desmitiem cilvēku, kuri tos gatavoja un izplatīja. Plaši izgaismota vācu un padomju represīvo orgānu darbība šo izdevumu atklāšanā, vērtēšanā un likvidēšanā. Uz pirmavotos atrasto faktu pamata apšaubītas vai pat noraidītas vairāku autoru pētījumos un notikumu dalībnieku atmiņu stāstījumos paustās domas. Apcerējumā lasāmais rosina jauniem padziļinātiem meklējumiem.

Vēsturnieks Jānis Riekstiņš raksta par lauksaimniecības kolektivizācijas sagatavošanu, par labāko un turīgāko zemnieku izsūtīšanu no Latvijas 1949. gada 25. martā. Apcerējuma ievadā lasāms par Komunistiskās partijas un padomju valdības 20.–30. gadu lauksaimniecības politiku, kuras smaile bija vērsta pret attīstītāko un ražotspējīgāko zemnieku kopu. Šo politiku mehāniski pārnesa uz Latviju, kur Komunistiskās partijas vadībā to īstenoja valsts represīvie orgāni sadarbībā ar vietējiem pārvaldes darbiniekiem, partijas un padomju aktīvistiem. Autors pārliecinoši parāda varmācīgās masveida kolektivizācijas un attīstītāko ļaužu nežēlīgās izsūtīšanas akciju sagatavošanu un īstenošanu, kuras gaitā sagrāva daudzu paaudžu darbā izveidoto sevi attaisnojušo lauksaimniecības sistēmu un Latvijas lauksaimnniecisko ražošanu atmeta atpakaļ par daudziem gadiem. Akciju uzskatāmi raksturo tās izpildītāju ziņojumi varas iestādēm par savu veikumu. Raksts rosina izsūtīšanas sagatavošanas un norises detaļpētījumiem, it īpaši tās īstenotāju personālsastāva rūpīgai vispusīgai izzināšanai.

LZA korespondētājlocekle Ilga Apine skaidro nacionālas nokrāsas opozīcijas izveidošanos Latvijas Komunistiskajā partijā. Šīs grupas kodolu veidoja Latvijas brīvvalsts laika pagrīdnieki un Otrā pasaules kara dalībnieki, kuru vairākums cīnījās latviešu gvardes divīzijā vai padomju partizānu vienībās. Nacionālkomunisti negribēja samierināties ar PSKP īstenoto Latvijas pārkrievošanas politiku, ar Latvijas apstākļiem nesamērīgi lielo rūpniecības uzņēmumu celšanu, ar cittautiešu ieplūdināšanu to darba kolektīvos, ar latviešu nobīdīšanu otrajā plānā un valstisko neuzticību viņiem. Tā izpaudās latviešu nepielaišanā darbā svarīgos vadošos amatos un tautsaimniecības nozarēs, arī latviešu valodas izspiešanā no valsts pārvaldes un daudzām tautas saimniecības jomām. Rakstā parādīta partijas aparāta kontrolējošā un nosakošā rīcība visās bijušās Latvijas PSR dzīves un darbības nozarēs. Autore izvirza hipotēzi, ka Latvijas nacionālkomunistu uzstāšanās uzskatāma "par komunistiskās mentalitātes korozijas sākumu". Šis process gaida padziļinātus pētījumus.

LZA goda loceklis Gunārs Priede labi dokumentētā atmiņu stāstījumā ataino latviešu dramaturģijas problēmas 1954.–1989. gada apstākļos, kad dramaturgus uzmanīja dažādu pakāpju uzraugi, sākot ar Latvijas PSR Kultūras ministrijas ierēdņiem un beidzot ar LKP CK aparāta darbiniekiem. Saistoši uzrakstītajā apcerējumā parādās dažādu paaudžu un orientācijas rakstnieku attieksme pret latviešu tautas vēlmēm, likteņiem un nākotnes izredzēm un it īpaši — tā laika jaunākās paaudzes rakstnieku centieni paust domas, kas stiprina pārliecību par tautas pastāvēšanas, kultūras un vēstures izzināšanas un izpratnes nepieciešamību.

LZA goda loceklis Vaidelotis Apsītis blīvā stāstījumā ataino Latvijas arhitektūras attīstību no 1920. līdz 2000. gadam. Uzsvēris Latvijas lauku un pilsētu arhitektūras bagāto, dažādiem laikmetiem piederīgo kultūrvēsturisko mantojumu, autors secina, ka "Latvijas arhitektūra ir vēstures spogulis, kurā spilgti izpaužas laikmetu sociālie un ekonomiskie apstākļi". V.Apsītis aplūkojamā laikposma Latvijas arhitektūrā izdala trīs lielus attīstības periodus: 1) 20. gadsimta 20.–40. gadi, 2) 40.–90. gadi un 3) gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Padomju varas gadu arhitektūrā viņš izdala divus posmus: 1) 1945. gads — 50. gadu vidus, kad arhitektūra seko Maskavas ideoloģiskās un mākslinieciskās diktatūras direktīvām, un 2) kopš 50. gadu otrās puses, kad Padomju Savienībā notiek nozīmīgas pārmaiņas ekonomiskajā politikā. Latvijā ieplūst pasaules arhitektūras vēsmas, kas atstāj jūtamas pēdas Latvijas lauku un pilsētu arhitektūrā. Turpmākajā izklāstā analizētas visu attīstības posmu pamatiezīmes. Cauri visam apcerējumam vijas doma par nepieciešamību ievērot arhitektūras kultūrvēsturiskās tradīcijas un saikni ar apkārtējo vidi.

Literatūrzinātniece Nataļja Poļakova risina Vīnes 19./20. gadsimta mijas modernisma literatūras estētiskās un filozofiskās problēmas, to rašanos un pastāvēšanu saistot ar Austrijas ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, kā arī ar valsts daudznacionālo etnisko sastāvu.

Žurnālā ievietoti divi pedagoģijas jautājumus risinoši raksti. Zoja Čehlova un habilitētā pedagoģijas doktore Ausma Špona dalās pārdomās par pedagoģijas zinātnes priekšmeta būtību, kuru dažādi pedagoģijas teorētiķi definē atšķirīgi. Autoruprāt, "pedagoģisko koncepciju daudzveidība liecina par zinātnes attīstību (..) kas nodrošina dialoga iespējas un jaunu pedagoģiskās jaunrades formu veidošanos". Viņas noraida to ārzemju zinātnieku uzskatus, kuri atzīst, ka "pragmatiskās izglītības programmu un modeļu simti liecina par zinātnes, teoriju trūkumu izglītības jomā, atsedz praktiskās un teorētiskās pieejas nesabalansētību" un pretēji tiem uzsver, ka "arī Latvijā pedagoģijas attīstība nekad nav notikusi tik strauji kā pēdējos 10 gados. Rodas jaunas pedagoģijas apakšnozares un veidojas pedagoģijas zinātņu sistēma." Šo atziņu ilustrē "Pedagoģijas zinātņu sistēmas attīstības" grafisks attēls. Autoru izpratnē pedagoģijas priekšmets ir "audzināt cilvēku, kam ir pozitīva attieksme pret pasauli; pret sevi un citiem cilvēkiem, orientācija uz humānām vērtībām". Rakstā īsi un rosinoši aplūkotas dažādas pedagoģijas zinātnes sastāvdaļas.

LU doktorante Sandra Rone izklāsta Rīgas komercskolā vidusskolēnu mācību un audzināšanas darba sešos gados gūto pieredzi humānas personības veidošanā. Pieredze radusies 20. gadsimta pēdējo gadu Latvijas sabiedrības apstākļos, cenšoties ieskatīties arī 21. gadsimta ļaužu vajadzībās. Autore nosauc apstākļus, kuri jau šobrīd prasa audzināt un izglītot humāni domājošus cilvēkus. 1) Augot informācijas lomai sabiedrībā, aktualizējas vajadzība pēc cilvēkiem ar kritisku domāšanu, kas spējīgi izvērtēt informāciju, pieņemt sabiedrībai un sev nozīmīgus lēmumus. 2) Zināšanas un informētība bez humāna satvara, bez humānistiskas pamatievirzes var izvērsties par sociālu ļaunumu. 3) Pašreizējā pārejas periodā attiecības sabiedrībā lielā merā ir deformētas, cīņa par eksistenci netieši pieprasa arī deformētu, antihumānu personību. Skolai jārod risinājums, kā personībā sabalansēt humāno un humāni ievirzīto ar eksistenciālo, mūsdienu reālajos apstākļos funkcionējošo, kā izaudzināt cilvēku, kurš nepārstāj būt sapņotājs, ideālists, vienlaikus stingri stāvot uz zemes.

Autore uzskata, ka humānai personībai ir samērā daudz pazīmju, no kurām raksta tēmas aspektam kā svarīgākās nosauc atklātību, uzticēšanos un draudzīgumu attiecībās ar citiem, gatavību pozitīvi pašizpausties, pamatojoties uz personības spēju atklāt sevi aizvien jaunās šķautnēs, savas pašcieņas attīstīšanu paralēli citu pašcieņas, tiesību un citādības atzīšanai. Līdzās dažādu autoru pedagoģisko uzskatu izklāstam pētniece visai detalizēti parāda un izvērtē Rīgas komercskolas pedagoģiskā procesa norises. Rakstā lasāmais rosinās Latvijas pedagoģijas praktiķus un teorētiķus turpmākiem meklējumiem.

LZA īstenais loceklis Oļģerts Krastiņš dažādos skatījumos analizē 1996.–1998. gada statistikas ziņas par mājsaimniecību budžetiem, kuras savākusi Latvijas Republikas Statistikas pārvalde. Rakstam ir nopietna zinātniski praktiska ievirze: tas 1) daudzpusīgi vērtē dažādu nodarbinātības, sociālā stāvokļa, teritoriālo (lauku, pilsētu, novadu), vecuma un citādu grupu dzīves līmeni, materiālo labklājību, nodrošinātību ar izglītību, iztikas līdzekļiem, pārtiku, veselības aprūpi un pārējo, 2) atspoguļo minēto ļaužu grupu stāvokli mūsdienu Latvijā, 3) mudina nopietni risināt iedzīvotāju dzīves apstākļu asās, nereti draudošās problēmas, 4) rosina pārkārtot mājsaimniecības budžetu izzināšanu, lai iegūtās jaunās ziņas radītu iespēju veikt dziļākus pētījumus.

Par pētījuma objektu (pamatvienību) — mājsaimniecību ekonomists uzskatījis personu vai personu grupu, ko saista radniecība vai citas personiskas attiecības, kam ir kopēji izdevumi uzturam un kas mitinās vienā dzīvojamā vienībā (mājā, dzīvoklī u.tml.), kura uzturēšanu sedz kopīgi. Par mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu uzskatītas summas naudā un natūrā (samaksa par darbu, sociālie pārskaitījumi, tīrais ienākums no uzņēmējdarbības u.c.), kuras mājsaimniecība saņēmusi pēc nodokļu u.c. obligāto maksājumu nokārtošanas un kas var tikt izmantotas patēriņam un uzkrājumu veidošanai.

Autoram radušies vairāki valstiskas nozīmes un sociāla rakstura secinājumi jautājumos (apstākļos), kuri prasa nopietnu valsts vadības orgānu uzmanību un steidzamu rīcību. 1) Visu Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums aplūkojamā periodā ir nedaudz pieaudzis. Taču ienākumu pieaugums ir noticis tikai pilsētu mājsaimniecībās. Lauku mājsaimniecībās ir pieaudzis nominālais ienākums, bet reālais, ievērojot cenu un tarifu izmaiņas, samazinājies. 2) Laukos samērā augstākus ienākumus ir guvušas tās mājsaimniecības, kuru galvenais pelnītājs strādā algotu darbu valsts vai sabiedriskā sektora lauksaimniecības uzņēmumos. Nākamajā vietā pēc ienākumiem ir zemnieku mājsaimniecības ar ļoti lielu noslāņošanos grupas ietvaros. Vissliktāk materiāli nodrošinātas tās mājsaimniecības, kuru galvenais pelnītājs stādā algotu darbu privātos lauksaimniecības uzņēmumos. 3) Visnabadzīgāko un visturīgāko mājsaimniecību ienākumu salīdzinājums rāda, ka 1996. gadā nabadzīgākie guva 10,4% no turīgāko ienākumiem, 1997. gadā — 10,1%, 1998. gadā vairs tikai 8,4%. Tas liecina par visai nopietnu noslāņošanās padziļinājumu. Pie tam jāievēro, ka šajā salīdzinājumā nav pārstāvēti t.s. jaunbagātnieki un maz pārstāvētas galēji nabadzīgās un t.s. nelabvēlīgās mājsaimniecības. Tas nozīmē, ka sabiedrības noslāņošanās patiesais dziļums ir vēl lielāks, nekā atspoguļots nosauktajos skaitļos. 4) Teritoriālā skatījumā turīgums koncentrējas Rīgā, trūcīgums — laukos. Labāk situētas ir Zemgales, sliktāk — Latgales lauku mājsaimniecības. 5) Izdevumu vairumu iedzīvotāji izlieto pārtikas produktu iegādei: 1998. gadā vidēji visā valstī — 42,1%, pilsētās — 37,7%, laukos — 55,3%. Tātad vidējie izdevumi par pārtiku Latvijas valstī ir aptuveni 2,26 reizes lielāki nekā Somijā, 2,28 reizes lielāki nekā Zviedrijā, 2,69 reizes lielāki nekā Norvēģijā, 2,92 reizes lielāki nekā Dānijā. 6) Daļa iedzīvotāju izjūt samērā smagu pārtikas trūkumu, kas lielā mērā izskaidro tuberkulozes, distrofijas un citu tipisku nabadzības slimību atgriešanos Latvijā. 7) Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis pēdējos gados ir stabilizējies, taču diemžēl ļoti zemā līmenī. Neliela dzīves līmeņa uzlabošanās vērojama pilsētu, īpaši Rīgas, mājsaimniecībās, bet lauku mājsaimniecībās dzīves līmenis turpina pasliktināties.

Inese Spīča skaidro muitas ūnijas jēdzienu, darbības pamatprincipu un iespēju teorētiskos jautājumus, ūnijas darbības varbūtējo ietekmi uz cilvēku labklājību. Rakstā atrodamais materiāls kļuvis aktuāls un pārrunājams sakarā ar Baltijas valstu gatavošanos nākotnē dibināt muitas ūniju.

Jānis Lagzdiņš mēģina noteikt, kopš kura laika Latvijā var sākt runāt par darba tiesībām kā patstāvīgu privāttiesību nozari. Analizējis daļu likumdošanas aktu, viņš secina, ka darba tiesības kā patstāvīga tiesību nozare Latvijā sāka veidoties 19. gadsimta sākumā un attīstījās, balstoties uz 19. gadsimta Baltijas zemnieku likumiem. Lai pieņemtu šādu secinājumu, būtu rūpīgi jāizvērtē dzimtbūtnieciskās klaušu saimniecības laikmeta juridiskie akti, gadsimtiem ilgi veidotās iedzīvotāju paraduma tiesības, bet it īpaši dažādu laikposmu tiesu dokumenti, kas plaši atspoguļo ikdienas īstenību un izmaiņas tajā, ieskaitot arī juridisko normu iesakņošanos dzīvē un to mijiedarbību ar paraduma tiesībām.

Iedaļā "Zinātnes dzīve" lasāma informācija par 1999. gadā ievēlēto LZA locekļu zinātnisko, zinātniski praktisko un pedagoģisko darbību, par radošajām interesēm, nereti arī par līdzdalību zinātniskajās biedrībās un ar zinātni saistītās sabiedriskās organizācijās.

Lasāma arī informācija par LZA Senāta sēdēs lemto (LZA vārdbalvu un jauno zinātnieku balvu piešķiršana, apbalvojumi zinātnes darba sekmētājiem, atbalsts LZA locekļiem valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanas sakarā, LZA goda doktora grāda piešķiršana, LZA jauno locekļu vēlēšanas 2000. gadā, LZA locekļu zinātnisko ziņojumu apspriešana, LZA bibliotēku padomes jaunā sastāva izveidošana u.c.).

Publicēta arī LZA prezidenta akadēmiķa Jāņa Stradiņa ievadruna "Uz zināšanām balstītu Latviju!", kas sakarā ar zinātnes pašreizējo stāvokli un nākotnes izredzēm teikta LZA 2000. gada 18. februāra pilnsapulcē. Tajā paustas daudzas būtiskas domas par Latvijas zinātnei un valstij gaidāmo, ja nemainīsies valsts attieksme pret zinātni. 1) Turpinoties līdzšinējai — Baltijā viszemākā zinātnes finansējuma — politikai, Latvija var kļūt konkurētnespējīga Eiropas zinātnes pieteikumu konkursos. 2) Pienācis laiks beidzot apstiprināt 1998. gadā izstrādāto Latvijas zinātnes nacionālo koncepciju, kas iegūlusies Ministru kabineta plauktos. Tā apstiprināma Saeimā kā programmatisks dokuments ar likuma spēku. 3) Latvijai ir daudzas iestrādes un nozīmīgs radošais potenciāls svarīgās zinātnes nozarēs, kuras attiecīgi nodrošinot, mūsu zinātne varētu spēcīgi progresēt. Latvijas valdībai būtu jāsaprot, ka Latvijas nākotne un inovatīvās tehnoloģijas nav domājamas bez pētniecības. 4) LZA kopā ar Latvijas Zinātnes padomi un tās ekspertu komisijām jāizvērtē zinātne kopumā un tās atsevišķās nozares, lai noskaidrotu, kas sasniegts un kas zaudēts 10 gados kopš neatkarības atgūšanas un vai mēs esam spējīgi veidot inovatīvās tehnoloģijas. 5) Jāstimulē jaunu pētnieku izaugsme, kuriem būtu moderna domāšana un vēlme izraudzīties dzīves ceļu saistībā ar pētniecību un universitātēm. Pētniecības smaguma centram jāpārvietojas uz universitātēm, reālāk integrējot tajās arī pētniecības institūtus, kas formāli jau skaitās universitāšu pakļautībā. 6) Universitāšu reforma veicama nesteidzīgi un ne no augšas, bet pēc nopietnas apspriešanas akadēmiskā sabiedrībā. Tas īpaši sakāms par Latvijas Universitātes un Medicīnas akadēmijas apvienošanu. 7) Steidzīgi jāmaina valsts attieksme pret vecākās paaudzes zinātniekiem un pensiju likums attiecībā pret zinātniekiem un augstskolu docētājiem. Kamēr pastāvēs līdzšinējā valsts attieksme pret zinātni, jauni zinātnieki neradīsies. 8) Zinātņu akadēmijai ciešāk ir jāsadarbojas ar Izglītības un zinātnes ministriju, ar Zinātnes padomi un arī ar citām zinātnes institūcijām, radot visu Latviju aptverošu zinātnes un kultūras nevalstisku organizāciju tīklu, kas spētu organizēti aizstāvēt zinātnes un kultūras kopējās intereses Latvijā, saglabāt Latviju kā kultūras un zinātnes valsti. 9) Jāpadziļina sadarbība ar Igaunijas, Lietuvas un citu valstu Zinātņu akadēmijām. 10) Jāizveido neatkarīgs zinātņu akadēmijas fonds jaunu un vecu zinātnieku atbalstam, atsevišķiem pētnieciskiem projektiem, grāmatu izdošanai. Fonds finansējams no dažādiem avotiem. 11) 21. gadsimtā Latvijas zinātnei jāiet pa attīstības ceļu, jaunos apstākļos jāstrādā ar jauniem paņēmieniem, jāpiesaista vairāk līdzekļu no pašmājām un ārvalstīm, jāiesaistās liela mēroga starptautiskos projektos.

Iedaļā "Zinātniskās konferences" mākslas maģistre Stella Pelše atreferē ASV Mākslas koledžu asociācijas rīkotās mākslas zinātnieku, pedagogu un mākslinieku plašās starptautiskās konferences gaitu Ņujorkā 2000. gada 23.–26. februārī. Tūliņ pēc konferences atklāšanas uzrunas sekojusi svarīga norise, kādai būtu vieta arī Latvijā notiekošās zinātniskās konferencēs, — ikgadēju balvu pasniegšana par izcilāko jaunā zinātnieka rakstu mākslas vēsturē, par izcilu darbu muzeju nozarē, par izcilāko mākslas vēstures grāmatu, par darbību mākslas kritikā, pedagoģijā, par mūža sasniegumiem mākslā u.c. Konferences vairāk nekā 100 sesijās nolasīti vairāk nekā 500 referātu, kuru tēzes publicētas kopējā krājumā. S.Pelšes referāts "Modernisms un antimodernisms latviešu nacionālās mākslas teorijās 20. gadsimta 20.–30. gados" nolasīts Vācu un Centrāleiropas mākslas un arhitektūras vēsturnieku apvienības rīkotajā sesijā "Modernisms un nacionālisms, postmodernisms un postnacionālisms", kurā aplūkota mākslinieciskā prakse, mākslas teorijas un vēstures izzināšana nacionālisma un internacionālisma skatījumā. Liela uzmanība veltīta dažādu etnosu nacionālās apziņas izpausmēm mākslā. Vispārinot sesijā dzirdēto, autore secina: "Modernisma un nacionālisma alianse lielā mērā uzskatāma par mākslas pagātnes fenomenu, savukārt postmodernās situācijas attīstība nosaka daudzu atšķirīgu identitāšu līdzāspastāvēšanu un mijiedarbību, likvidējot arī krasu nošķīrumu starp nacionālām un internacionālām vērtībām."

LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa vērtē 2000. gada janvārī–aprīlī notikušo valodnieku konferenču devumu, kuram liels noderīgums Latvijai apstākļos, kad jāstājas spēkā jaunajam Valsts valodas likumam.

Daugavpils Pedagoģijas universitātes Humanitārās fakultātes 27.–29. janvārī rīkotie X zinātniskie lasījumi "Humanitārās zinātnes uz III gadu tūkstoša sliekšņa" notika 10 tematiskās sekcijās. Tajās analizēja dažādas valodas parādības, valodu mācīšanas metodiku, kultūras, literatūras, sociālos un vēstures jautājumus. Liela uzmanība veltīta latviešu valodas izlokšņu leksikai un mūsdienu valodas prakses teorijai.

Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 127. dzimšanas dienas atceres konferenci 22. februārī rīkoja LU Latviešu valodas institūts, galveno uzmanību veltot tēmai "Valoda zinātnē un izglītībā". Tēmas izvēli noteica valsts darbības divas vajadzības: 1) pietiekami nenovērtētā izglītības un zinātnes nozīme Latvijas sabiedrības un tautsaimniecības ilglaicīgas attīstības stratēģijas izstrādē, 2) izglītības un zinātnes iespējamais devums 1999. gada decembrī LR Saeimas pieņemtā Valsts valodas likuma sekmīgā īstenošanā. Konferencē aplūkotās nozīmīgākās jautājumu grupas bija 1) latviešu valodas mācīšana, 2) latviešu valodas kā otrās valodas mācīšana, 3) latviešu valodas pētīšana un izmantošana interneta laikmetā, 4) valodas filozofiskie un terminoloģiskie aspekti.

Informācijā izsmeļoši atspoguļotas katrā jautājumu grupā paustās būtiskākās atziņas, kas spēj rosināt valodu mācīšanas, pētīšanas un ikdienišķas lietošanas praktiķus un teorētiķus. Konferences dalībniekus nopietni satraucis latviešu valodas mācīšanas vājais līmenis Latvijas skolās, kā arī daudzu sabiedriski aktīvu darbinieku zemā valodas prasme un trūcīgais vārdu krājums. Tādēļ konference pieņēmusi un nosūtījusi LR Izglītības un zinātnes ministrijai rezolūciju, kurā minēti trīs turpmākās rīcības pamatuzdevumi: 1) ir jāpanāk izpratne par nacionālo valodu kā stilu un izlokšņu daudzveidībā vienotu sistēmu, kuras vienības — vārdus, to sastāvdaļas un savienojumus, frāzes un to virknējumus teikumos un tekstā — sistēmiskām saitēm saista kopējas likumības, ko aptver gramatika, kuras apgūšana savukārt ir pareizas un bagātas izteiksmes veidošanas un valodas ilgstpējīgas attīstības pamats; 2) ir jāizveido iemaņas valodas likumību ievērošanā praksē un prasme nepārprotami izteikt savas domas par arvien jaunām parādībām, lai vēlāk, darba attiecībās valodu lietojot, varētu sekmīgi sazināties un līdz ar to arī sadarboties ar kolēģiem, partneriem, oficiālām institūcijām, attīstīt savu radošo darbību zinātnē, tautsaimniecībā, mākslā u.c. un piedalīties pieredzes apmaiņas procesā; 3) ir jāapgūst pēc iespējas bagātāks latviešu valodas vārdu krājums un jāprot izmantot jaunu vārdu darināšanas iespējas nozaru terminoloģijas attīstībai jebkurā darbības jomā, lai izvairītos no valodas pārmērīgas piesārņošanas un nepamatotiem aizguvumiem. Uzsvērta arī doma, ka, apgūstot pasaules pieredzi un modernās mācīšanas metodes (kā mācīt), nav pieļaujams novārtā atstāt mācību saturu (ko mācīt).

Pēterburgas Valsts universitāte no 1. līdz 3.martam rīkoja starptautisku baltistikas konferenci. Par morfoloģijas un vārddarināšanas jautājumiem dalībnieki nolasīja 32 referātus. Rosinošas diskusijas noritējušas par baltu un slāvu valodu vēsturiskajiem sakariem, par atsevišķu vārdu etimoloģiju. Konferences darbs parādīja, ka latviešu valodniecībā jau nobriedusi vajadzība pēc mūsdienu valodniecības terminu skaidrojošās vārdnīcas, kādas izstrāde sākama nekavējoties.

17. martā LU Filoloģijas fakultātē notika 36. profesora Artura Ozola dienas starptautiskā konference par tēmu "Valodas līdzekļu variatīvums". Konferences dalībnieki apmainījās domām par valodniecības teorijas jautājumiem, skolu mācību programmu pilnveidošanu, valodas terminoloģijas neskaidrībām un citu.

LZA 6. aprīļa sēdes dalībnieki apsprieda valodas normēšanas juridiskos un valodnieciskos jautājumus. Latviešu valoda, kas apvieno tautu, mūsdienās izjūt milzīgu angļu valodas spiedienu, kas nomainījis neseno krievu valodas spiedienu, un nes sev līdzi daudzus angļu žargonvārdus. Pēc LZA korespondētājlocekles Inas Druvietes domām, ir juridiski jānodrošina latviešu valodas lietošana nākotnē un tās spējas tikt izmantotai visās nepieciešamajās situācijās, jo Latviešu valoda Latvijā atrodas konkurences apstākļos. Tādēļ nepieciešams audzināt valodas lietotājus un valodu attiecīgi standartizēt, lai nodrošinātu tās izdzīvošanu. Mūsdienās ir vērojami divējādi centieni: 1) saglabāt valodu nemainīgā formā, kas var tuvināt valodas galu, 2) atteikties no novecojušā, kas var garantēt valodas pastāvēšanu.

LZA korespondētājlocekle Dace Markus vērtēja pedagoģijas un valodniecības saskari izglītībā, uzsverot, ka 1) Rietumu pieredze Latvijā nav izvērtēta sistēmiski, 2) vecais nav kategoriski jānostāda pretim jaunajam, 3) mazā valstī jāvairās no nepārdomātu jaunumu iesakņošanas, 4) nacionālā apziņa ir tautas asinsrite, 5) valodas mācības saturs lielā mērā nosaka visas izglītības kvalitāti, 6) Latvijai vajadzīgi tulki dažādās nozarēs, tādēļ visiem ir svarīgi labā līmenī apgūt latviešu valodu un nozaru terminoloģiju.

LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa meklēja pamatojumu valodnieku uzskatu pretrunīgumam valodas normēšanas jomā un iebilda pret pārsteidzīgu un pietiekami neizvērtētu individuālu domu iesakņošanu vidējās izglītības sistēmā.

Ievērību pelna LZA ārzemju locekļa Valtera Nollendorfa vēlme būt iecietīgākiem pret latviešu valodas izlokšņu īpatnībām un krievu runāto latviešu valodu, svešu īpašvārdu normatīvajai rakstībai iekavās pievienot attiecīgo vārdu oriģinālrakstību. Viņaprāt, latviešiem pietrūkst lepnuma par savu valodu un patiesas vēlēšanās to saglabāt. Pašcieņas trūkumā tautai draud asimilēšanās.

Sēdē paziņotie Latvijas Lauksaimniecības universitātes studentu aptaujas dotumi par valodu pauž sekojošo: 1) visus valodas stilus, izņemot mācībgrāmatu valodu, ir aptvērusi sarunvaloda, 2) tieši sarunvalodā jūt valodas krāsainību un dzīvīgumu, 3) ir svarīgi apgūt svešvalodas, it īpaši angļu valodu, 4) latviešu valodu neapdraud citu valodu apgūšana, 5) neapmierina latviešu valodas mācīšanas kvalitāte: ja nemāca valodas krāsainību, netiek celts valodas prestižs, 6) latviešu studentu latviešu valodas prasme ir zemāka nekā cittautiešu apgūtā latviešu valodas prasme.

14.–15.aprīlī Liepājas Pedagoģijas akadēmijā notika III starptautiskā zinātniskā konference "Sabiedrība un kultūra", kurā Valentīna Skujiņa terminoloģijas skatījumā runāja par valodas kultūru un sociopolitiku. Kā svarīgākās atziņas te minam: 1) jo dziļākas saknes tautai un valodai pagātnē, jo ilgāks tās mūžs nākotnē, 2) balstīšanās uz savu vēsturi un kultūru stiprina tautas noturīgumu, 3) ne viss, kas ir citās valodās un kultūrās, ir automātiski pārceļams latviešu valodā un kultūrā, 4) kultūra ir sakoptība: vienkāršruna, vulgārismi valodā un uzvedībā nomāc ētiskās vērtības sabiedrībā, 5) kaut arī sociālās zinātnes Latvijā 20. gadsimta 90. gados jūtami aktivizējušās, tomēr teorētisko pamatu izstrādē vēl daudz darāmā.

Iedaļā "Informācija" LZA goda locekle Saulcerīte Viese stāsta par nesen aizsaulē aizgājušā LZA īstenā locekļa, literatūrzinātnieka, teātra kritiķa un iecienīta rakstnieka — kultūrvēsturisko procesu atspoguļotāja — Jāņa Kalniņa (04.01.1922.–25.01.2000.) personības veidošanos, administratīvo, radošo un sabiedrisko darbību. Apcerējumā nopietna uzmanība veltīta akadēmiķa radošās darbības to sarežģīto gadu desmitu raksturošanai, kuros garīgi rosīgs cilvēks varēja izvēlēties "klusi stāvēt malā un sevī nosodīt notiekošo, slēgt kompromisus un kļūt par aktīvu valdošās ideoloģijas balstu vai, ievērojot spēles noteikumus, neatlaidīgi strādāt, lai saglabātu tautas garīgo stāju, pašcieņu un sirdsapziņu". Jānis Kalniņš izvēlējās pēdējo. Autore pārliecinoši parāda akadēmiķa dziļi cilvēcīgo attieksmi pret tuviem un tāliem darba kolēģiem, centienus izcelt latviešu iepriekšējo paaudžu atstātās kultūras mantojuma vērtības, uzmanīgo vērtētāja — dokumentālista attieksmi pret pagātnes faktiem un citu darba darītāju paveikto.

Žurnālu noslēdz plašs apskats par svarīgākajiem notikumiem Latvijas zinātnē un Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000. gada janvārī–aprīlī. Tajā uzzinām par atsevišķu zinātnieku apbalvojumiem, jubilejām, nozīmīgāko veikumu, par LZA un tās nodaļu sēdēm, Senāta sēdēm, LZA kopsapulcēm, par Latvijā notikušajām valsts un starptautiska mēroga zinātniskām konferencēm, par Latvijas zinātnieku piedalīšanos ārzemēs notikušajās starptautiskajās zinātniskajās konferencēs un citās zinātnes norisēs, par ārzemju viesiem Latvijas zinātnes iestādēs un Latvijas zinātnes iestāžu starptautisko sadarbību, par Latvijas augstskolu un zinātnisko iestāžu jubileju norisēm, par zinātnisko projektu un programmu veidošanu un risināšanu, zinātnisko materiālu izstādēm un jaunu zinātnisku grāmatu iznākšanu.

Jebkurš interesents, ar humanitārajām un sociālajām zinātnēm saistīts praktiskā darba darītājs, humanitāro un sociālo disciplīnu students, pasniedzējs un citāda darba veicējs žurnālā atradīs plašu jaunu ziņu klāstu un ierosmi dažādu jautājumu risināšanai.

Rīgā 2000. gada 15. augustā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!