No latviešu koka

Daudzu latviešu dzimtene nav Latvija. Simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu piedzīvojuši izsūtījuma briesmas. Tās nav gājušas secen arī tiem, kuri saimniecisku vai politisku iemeslu dēļ paši bija kādreiz devušies uz Iekškrievijas rajoniem, kas vēlāk kļuva par PSRS teritoriju. Svešā malā vecāku sapņus par zaudēto dzimteni pārmantoja bērni un bērnu bērni.

Šādu likteni pieredzējis arī literatūras kritiķis un publicists Reinis Ādmīdiņš:

— Man laimējās, ka jau bērnībā tiku uz mājām — uz Latviju. Piedzimu Sibīrijā izsūtīto barakās ogļu šahtu pakājē. Mans vectētiņš Dienvidurālos bija izpircis no cara auglīgu zemi, iekopis ienesīgu saimniecību un uzbūvējis māju ar sešiem logiem. Strādīgie latviešu kolonisti tur dzīvoja pārticīgi. Kad pēc Pirmā pasaules kara un revolūcijām visa Pievolga bija badā, dienvidurālieši, it īpaši latviešu kolonisti, ar bagātīgajām ražām spēja pabarot bada cietējus milzu apgabalos. Sākoties kolhozu dibināšanai, mans vectētiņš gribēja braukt uz Latviju, bet viņu noslīcināja. Daudzus vīriešus apcietināja kā kulakus, un viņus neviens nekad vairs neredzēja. Sievietes, arī manu vecmāmiņu ar bērniem, izsūtīja uz Sibīriju. Sākumā sev izrakuši tikai zemnīcas. Tad vairāku gadu laikā paši izsūtītie uzcēluši barakas. Arī mans tēvs pēc darba šahtā pats sarūpējis mūsu ģimenei pajumti. Nepārredzamajā stepē nebija ne koku, ne krūmu, ne upes, ne strautu. Es nemaz nezināju, kas tie tādi ir. Katrai ģimenei bija atļauts nopirkt divus spaiņus ūdens dienā visām vajadzībām. Klausīdamies mātes un vecmāmiņas runās par bijušajām mājām Urālos un brīnumzemi Latviju, ar ko nemitīgi saistījās visas mūsu ģimenes sapņi, sāku uz koka čemodāna vāka ar krītu zīmēt savu iztēloto Latviju. Pieaugušie man palīdzēja to veidot līdz kaut cik ticamam priekšstatam.

Beidzot 1948. gadā atgriezāmies Latvijā un apmetāmies pie mātes radiem Bauskā — visskaistākajā pilsētā pasaulē! Tur taču satek kopā trīs upes, ir pakalni, ielejas un pilsdrupas, dārzi un meži! Apkārt savējie. Laimīgā zeme! Te jutāmies pa īstam mājās.

Man visu mūžu laimējies ar skolotājiem. Jau pati pirmā skolotāja Nadežda Konstantinovna Sibīrijā, Čeremhovā. Maza augumā, sniegbaltu apkaklīti, gaišiem, viļņainiem matiem, laipna, smaidoša, bet stingra, pat barga. Ar taisnīgumu tik dziļi palikusi atmiņā, ka, pēc daudziem gadiem aizbraucis uz Sibīriju apskatīt savu bērnības zemi, gāju viņu meklēt, bet diemžēl nesastapu mājās, atstāju tikai sveicienus.

Arī Bauskas septiņgadīgās skolas klases audzinātāja Laimdota Gube bija laba un mīļa skolotāja un prata bērnus ne tikai mīlēt, bet arī audzināt. Audzinātājs ir arī personības veidotājs. To pilnībā varu attiecināt uz skolotāju Ziedoni Purvu, kurš mums mācīja latviešu valodu. Reiz viņš klasē norunāja Plūdoņa "Atraitnes dēlu". Beigās mēs grūti valdījām asaras un nekaunējāmies no tām. Kādu citu reizi mēs tradicionālajā pionieru pārgājienā "Pretī zelta rudenim" devāmies uz Lejeniekiem. Varbūt tieši toreiz aizsākās mana dziļā interese par Plūdoni, kas vēlāk mani mudināja uzrakstīt monogrāfiju "Lejenieku zāle — Lejenieku sniegs".

Jau tradicionāli kļuvuši dzejas sarīkojumi Lejeniekos. To aizsācējs un iedvesmotājs ir Plūdoņa prēmijas laureāts Reinis Ādmīdiņš. Pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas 1963. gadā viņš strādāja par atbildīgo sekretāru Bauskas rajona laikrakstā "Bauskas Darbs", bet kopš 1968. gada viņa darba gaitas turpinās Latvijas radio Literatūras un mākslas raidījumu redakcijā.

Reinis Ādmīdiņš apprecas agri. Abi dēli tagad lieli, ir jau divi mazbērni jaunekļu gados. Vedekla ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, un Reinis Ādmīdiņš ar lielu patiku palīdz vedeklai labot skolēnu burtnīcas. Vedekla to saviem skolēniem arī neslēpj, un ar viņu piekrišanu blakus skolotājas liktajai atzīmei arī redaktors liek savējo, bieži pat ar izskaidrojumiem un komentāriem, par kuriem bērni ir sevišķi priecīgi.

Radiodarbā Reinis Ādmīdiņš neatlaidīgi cenšas klausītājiem padarīt tuvus latviešu rakstniekus un latviešu literatūru. Interesants izvērties sērijās veidotais nakts raidījums "Ritums" par rakstniekiem, kas tajā dienā dzimuši.

Labi iepazinies ar Latvijas vēstures grāmatām un šī priekšmeta mācīšanu skolās, Reinis Ādmīdiņš par savu pienākumu un svētu misiju uzskatīja te kaut ko darīt ar radio palīdzību. Tā tapa saistošais raidījumu cikls "Tūkstošgade vienā gadā". Izsekojis mūsu tautas gadsimtu gaitas, Ādmīdiņš secinājis: "Ikviens vēsturisks, pat aizvēsturisks posms ticis attēlots mūsu rakstnieku darbos. Sāksim kaut vai ar hronikām, Ausekļa un Pumpura dzeju, Janševska, Deglava un Grīna romāniem, Raiņa, Aspazijas, Čaka daiļdarbiem. Tie visi atklāj mūsu zemes un tautas vēsturi, ļaujot to uztvert tēlaini un emocionāli." Reinis Ādmīdiņš sakārtoja 60 raidījumus. Pēc tiem pienāca neskaitāmas klausītāju vēstules ar lūgumu raidījumus atkārtot. Daudzas arī no skolām. Tagad šī cikla raidījumi skanējuši jau 120 reizes, bet vēstules pienāk joprojām. Reiņa Ādmīdiņa pārliecība ir: tautas sūrā vēsture ir ne tikai jāzina, bet uz tās pamata jāceļ droša un stipra nākotne.

Nora Vētra–Muižniece — "Latvijas Vēstnesim"

Literatūras kritiķis un publicists Reinis Ādmīdiņš un rakstnieks Gunars Janovskis