"Arī Latvija ir atbildīga par holokaustu"

"Dagens Nyheter"

— 2000.08.22.

Piecdesmit viens terora gads, un tad piepeši valsts kļuva brīva.

Tomēr tikai pēc garās 1991. gada augusta nakts, kad tika novākts milzīgais Ļeņina piemineklis, latvieši varēja uzgavilēt. Viņi bija pārsteiguma pilnas laimes caurstrāvoti — viņiem vairs nevajadzēja dzīvot uz totalitāras planētas.

Tajā naktī es atpūtos labi koptajā zālienā Ļeņina pakājē. Tur augšā viņš svārstījās uz savas pamatnes, tomēr izrādīja stundām ilgu pretestību. Visapkārt stāvēja un sēdēja tūkstošiem rīdzinieku, kas gaidīja, kad lielinieku vadonis tiks nogāzts, dauzīts ar āmuriem, pacelts gaisā un pazudīs no viņu dzīves.

Pirms vairāk nekā 30 gadiem es pirmo reizi iestājos biedrībā, kas strādāja Baltijas valstu atbrīvošanas labā. Vienaldzība par šo lietu mūsu valstī toreiz bija sāpīga, pirmām kārtām tas attiecās uz bēgļiem. Baltiešu nācijas uz mūžīgiem laikiem bija Padomju savienības sastāvdaļa, norādīja Zviedrijas valdība. Šeit nebija iedomājams, ka mūsu skolēni mācītos, ka trīs galvaspilsētas Tallina, Rīga un Viļņa atrodas mums ļoti tuvu.

Vairākās Rietumvalstīs es runāju baltiešu nacionālajos svētkos un biju viens no tiesnešiem starptautiskajā tribunālā Kopenhāgenā 1985. gadā. Baltiešu draugi, jo sevišķi trimdas latvieši, man vienmēr solīja: "Kad mēs kļūsim brīvi, dzīvosim patiesībā." Meli no trim okupācijām — divām padomju un reizi nacistiskās Vācijas — tiks aizmēzti.

Vai viņi tagad dzīvo "patiesībā"? Deviņdesmito gadu sākumā es devos līdzi vienam no nedaudzajiem izdzīvojušajiem latviešu ebrejiem Ņujorkas profesoram Georgam Švābam atpakaļ uz slepkavību vietām Rīgā un Liepājā. Rakstīju avīzē "Expressen" acīm redzamo — tūkstošiem igauņu, latviešu un lietuviešu aktīvi piedalījās holokaustā, sadarbojoties ar vāciešiem.

Pēc tam mani trimdas baltiešu draugi man vairs nezvanīja — viņi bija neprātīgi nikni. Vairs nekādu ielūgumu un nekādu jaunu kopīgu sanāksmju par to, kā būtu iespējams stiprināt Baltijas valstis. Klusums.

Neviena zviedru grāmata nespēj labāk izskaidrot šo klusēšanu kā Ingvara Lundīna "Baltijas ebreji — padzīti, vajāti, iznīcināti" ("Baltiska judar — fördrivna, förföljda, förintade"), kas nupat ir iznākusi apgādā "Warne". Gadiem ilgi Lundīns, bijušais Zviedrijas radio programmu direktors, ir rūpīgi studējis avotus, intervējis lieciniekus un apceļojis šīs trīs valstis. Tā ir tapusi grāmata, kurai līdzīgu, pēc manām domām, neatrast gandrīz nevienā citā valodā.

Lundīns ir apkopojis ebreju stāvokli šajā reģionā no viduslaikiem līdz 2000. gadam. Grāmatā uzsvars ir likts uz vācu okupāciju 1941.–1944. gadā, kad tika nogalināti apmēram 300 000 ebreju. Jau pēc pusgada bija iznīcināti vairāk nekā 80 procenti Baltijas ebreju.

Daļa domā, ka Vanzē konference Berlīnē 1942. gada janvārī bija holokausta sākums, tomēr Baltijas valstīs lielākā slepkavošana tad jau bija izdarīta. Vēlāk desmitiem tūkstošu ebreju tika transportēti no Viduseiropas uz Baltijas valstīm, jo tur bija gan neizmantota slepkavošanas kapacitāte, gan izpalīdzīgi vietējie iedzīvotāji.

Daudzi igauņi, latvieši un lietuvieši bija līdzvainīgi. Daļa šāva ebreju apdzīvotajos pilsētas kvartālos un ciematos (piemēram, latviešu Arāja komanda). Citi ķēra bēgošos ebrejus un nogādāja viņus pie bendēm. Kā likums, tie bija tautieši, kas sargāja upurus geto un koncentrācijas nometnēs. Slepkavošanas mašīnu bieži vien pārvaldīja pašmāju policisti un fašisti sadarbībā ar vācu SS, kas deva pavēles. Denunciācija bija plaši izplatīta.

Lundīna grāmatā ir aprakstītas gan šīs šausmas, gan tas, kā pašreizējie baltiešu politiķi ir mēģinājuši tās noliegt vai notušēt.

Tieši šī melošana ir kļuvusi par uzplēstu brūci Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Šķiet, ka daudzi baltieši domā, ka citas okupāciju laika katastrofas, pirmām kārtām padomju teroru, var pilnīgi aizmirst, ja tiks runāta patiesība par holokaustu. Tomēr ir gluži pretēji — cieņa pret Baltijas valstīm ievērojami augtu, ja to politiķi atklāti dotu pārskatu par faktiem, kā tika iznīcināti ebreji.

Gandrīz katru gadu pēc neatkarības atgūšanas esmu apmeklējis Rīgu un staigājis pa to ar aizkustinājuma un vilšanās sajūtu sevī. Es ārkārtīgi apbrīnoju tautu, kas ir pārdzīvojusi nacismu un komunismu un tagad attīsta savu jauno demokrātiju. Tajā pašā laikā man riebjas aizbildinājumi par to, kā pazuda šīs valsts ebreji.

Reizi pa reizei latviešu līderpolitiķi — prezidents, ministri, parlamenta deputāti — ir solījuši, ka jaunajās mācību grāmatās būs rakstīta patiesība, ka pašreizējais antisemītisms tiks apkarots un ka "Waffen–SS" marši tiks aizliegti. Gandrīz katru reizi viņi nav turējuši vārdu.

Rīgā un Jeruzalemē es droši vien esmu teicis vienlīdz daudz runu pret antisemītismu. Iespaids abās vietās ir bijis nenozīmīgs. Latvijā tādēļ, ka tik maz ir to, kas vēlas dzirdēt runājam par šīm briesmām. Izraēlā tāpēc, ka tik daudzi neizmērojami daudz zina, kā ebreju nīšana izposta sabiedrību.

Varbūt jaunā prezidente Vaira Vīķe–Freiberga varēs kļūt par jaunas ēras sākumu. Liekas, ka viņa saprot, ka Latvija nedrīkst joprojām izstumt holokaustu, ja šī valsts vēlas iestāties Eiropas Savienībā. Es nupat esmu kļuvis par starptautiskās vēsturnieku komisijas locekli, kas sekos līdzi Latvijā notiekošajiem pētījumiem par nacisma periodu. Jau šā gada oktobrī mums būtu jāsaņem signāli, kas rādītu, vai šim darbam ir jēga, vai arī tas ir vēl viens izskaistināšanas mēģinājums.

Zviedrijā pašlaik ir grūti noliegt baltiešu līdzdalību holokaustā. Ingvara Lundīna svarīgā grāmata tomēr jāpārtulko šajās trīs valodās, lai tā uz vietas varētu pārgriezt sastrutojošo augoni.

Pērs Ālmarks,

rakstnieks, bijušais vicepremjers un "Dagens Nyheter" ārštata komentētājs