"Valsts devusi amorālu mācību"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.08.22.

Atvadīšanās no nacionālās idejas Barenca jūrā.

Neizpratne, pārmetumi par to, kur bija un ar ko nodarbojās prezidents veselu nedēļu pēc katastrofas, ir identiski kā nacionālā, tā arī universālā līmenī.

Prezidents prātīgi paskaidroja, ka lietai tikai kaitētu "dažādu ierēdņu" rosība katastrofas rajonā. Taču prezidents nav ierēdnis, viņš ir nācijas līderis, ja vēlaties, — tās tēvs. Tāpēc pašās kritiskākajās dienās, kaut vai stundās, viņa vieta bija tur, kur centās glābt zemūdens flotes jūrniekus, kur pulcējās viņu tuvinieki.

Nacionālā ideja, kas nav ieprogrammēta formula, izstrādājas kā līdzpilsoņu vienotība un rīcības solidaritāte, neatkarīgi no viņu kārtu, etniskajām, konfesionālajām atšķirībām un politiskajām kaislēm, vispirms jau izšķirošos momentos, pārbaudījuma brīžos.

Esmu pārliecināts, ka bez solidaritātes sajūtas mēs nebūtu uzvarējuši Lielajā Tēvijas karā.

Šodien, kā nekad agrāk, žests, rīcība, bez liekuļošanas izteikti līdzjūtības vārdi spēj tuvināt prezidentu tautai.

Jāatkārto, ka karali veido svīta. Šajās dienās prezidenta svīta ar uzplečiem un civildrēbēs pierādīja pilnīgu bezjēdzību, nicību pret savu tautu un arī pret pārējo cilvēci. Dialektiskais likums, ka apziņa atpaliek no realitātes, nav marksisma grabulītis, bet patiesa dzīves realitāte. Prezidents daudz ko nezina un arī nevar zināt, nākdams no pašas slēgtākās struktūras un veicis pasakainu karjeras kāpumu, pateicoties gadījumam.

Vladimirs Putins pa retam parādījās televizoru ekrānos, kaut ko skaidroja, tādējādi tikai tracinot auditoriju un mirstošo jūrnieku radiniekus ar sava tēla kontrastainību.

Pieļauju, ka griešanās pie tautas, un ne viena vien, nojauktu augošo sienu starp prezidentu un tiem, kas viņu ievēlēja.

Ļauns paradokss: masu apziņā diktators Staļins satricinājumu brīžos bija tuvāk tautai (lai arī savu mērķu sasniegšanai) nekā mūsu "apgaismības laikmetā" demokrāts Putins. Taču tādu izvēli izdarīja svīta. Un, protams, pats karalis.

Karens Hačaturovs