"Par sarunām ar Čečeniju"

"Argumenti i fakti"

— 2000.08.16.

Terora akts Puškina laukumā Maskavā ne tikai paņēma dzīvības, sakropļoja nevainīgu cilvēku miesu un dvēseles. Traģēdija atklāja, cik neperspektīva ir tīri militāristiskā taktika Čečenijā.

Nodevība vai nepieciešamība

Krievijas provincē, kur pienāk arvien jauni un jauni zārki no Kaukāza, jau sen uzdod rūgtus jautājumus. Kādēļ iet bojā puiši? Cik ilgi tas tā vēl turpināsies? Sprādziens Maskavā izkliedēja pēdējās ilūzijas par ātru militāru uzvaru Čečenijā. Jo ātrāk prezidents un viņa komanda izjutīs šo pārmaiņu sabiedrības noskaņojumā un sāks sarunas, jo labāk.

Sākumā būs gan nesapratne, gan sašutums par tādu notikumu pavērsienu, gan pat lāsti. Atgādinās, ka ar teroristiem nav iespējams vienoties, ka nav ar ko vest sarunas, ka upuri bijuši veltīgi. Apvainos arī nodevībā.

Taču miera dēļ, mūsu karavīru un Čečenijas iedzīvotāju dzīvību saglabāšanas dēļ, pilsētu un ciemu pasargāšanai no terora aktiem jāsāk sarunas.

Pasaules pieredze

Vēl ne tik sen par starptautisko teroristu uzskatītais Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas līderis Jasirs Arafats tagad ir cienījams politiķis. Visa pasaule vēroja, kā, ASV prezidentam par vidutāju esot, Kempdeividā palestīniešu vadītājs un Izraēlas premjers Ehuds Baraks risināja sarunas (pagaidām, taisnība, bez izšķirošiem panākumiem) un apmainījās ar savstarpējām laipnībām. Nesen Palestīnas un Izraēlas sarunu procesā piedalījās arī Krievijas vadība.

Lielbritānijā arī neiztika bez politiska dialoga ar ekstrēmistiem no Īrijas republikāniskās armijas. Francijā un Spānijā periodiski atjaunojas sarunu mēģinājumi ar teroristiem no separātiskās organizācijas ETA, kas cenšas izveidot neatkarīgu basku valsti no četrām Francijas provincēm un trim Spānijas provincēm. Rezultātā tur 439 dienas nenotika terora akti.

Krievijas pieeja

Protams, gribētos pilnīgu un galīgu uzvaru pār teroristiem Čečenijā. Un tomēr ne uzvaru par katru cenu. Zaudējumi jau tagad ir milzīgi, un tie palielinās ar katru dienu. Taču īpaši jāpasvītro, ka upuri nav bijuši veltīgi. Separātisma sērga nav pārsviedusies uz Krievijas iekšieni. Aizsargāts valsts teritoriālais veselums. Sabiedrībā praktiski atjaunota armijas autoritāte. Tagad ar sarunu palīdzību jānostiprina sasniegtais.

Nu tās būs sarunas ne jau par kaunpilnu kapitulāciju, valsts daļas zaudējumu. Dialogam jānotiek par terora aktu nepieļaujamību, par ķīlnieku atbrīvošanu, bēgļu atgriešanos, amnestijas noteikumiem, par ekonomikas atjaunošanu, republikas nākamo politisko iekārtu. Iespējams, ka arī par Čečenijas un Ingušijas atkalapvienošanos.

Tās būs ļoti grūtas un droši vien ļoti ilgas sarunas. Tomēr labāk desmit gadu ar lielām pūlēm vienoties, nekā divus gadus braši karot. Sarunas ir svarīgas jau kā process, lai arī nav ātru un jūtamu rezultātu. Tās palīdz "nolaist tvaiku", samazināt pretimstāves spriedzi. Jau no paša sākuma jābūt skaidram, ka katra puse kaut ko zaudēs, ka tām būs jāpiekāpjas. Bet katra puse arī iegūs. Vispirms jau mieru. Ietaupītos materiālos resursus varēs izmantot daudzo ekonomisko un sociālo problēmu risināšanai. Neapšaubāmi, ka uz labo pusi mainīsies arī Krievijas starptautiskais stāvoklis. Sarunu iniciatīva federālajam centram dod arī morālpolitisku pārsvaru, demonstrē, kurš iestājas par mierīgu dialogu, bet kurš cenšas turpināt terora aktus.

Starp citu, sarunu sākums nepavisam nenozīmē tūlītēju antiteroristiskās operācijas pārtraukšanu un karaspēka izvešanu no Čečenijas.

Ar ko vest sarunas?

Gandrīz visi politiķi un ģenerāļi apgalvo, ka nav ar ko. Patiešām, jo nedzīsies taču pa laukiem un kalniem pakaļ lauku komandieriem ar lūgumiem pēc miera.

Taču risinājums ir, ja bezkaislīgi analizē situāciju un ņem vērā čečenu mentalitāti. Ļoti precīzi to formulējis autoritatīvais čečenu rakstnieks A.Aidamirovs: "Savā vairākumā čečeni izmisīgi pretojas pakļauties citiem (tajā skaitā čečeniem)... Mūsu tautai raksturīga neiecietīga attieksme pret saviem līderiem... Vienvadība čečenu mentalitātei neder". Atcerēsimies, Hasbulatovs cīnījās pret Zavgajevu, Dudajevs — pret Soslanbekovu, Basajevs — pret Mashadovu. Tagad — Gantemirovs pret Kadirovu. Manuprāt acīm redzams, ka prezidenta postenis, vienpersonisks republikas vadītājs čečenu sabiedrībai neder. Acīmredzot nākotnē būs jāveido koleģiāls varas orgāns no viscienījamākajiem teipu (dzimtu, klanu — "LV"), apdzīvoto vietu pārstāvjiem, no čečenu diasporas Maskavā un citos valsts reģionos.

Pēc tāda paša principa var mēģināt veidot delegāciju sarunām ar federālo centru. Delegācijā varētu ietilpt vislielāko un ietekmīgāko Čečenijas teipu un apdzīvoto vietu pārstāvji. Daži no viņiem, iespējams, piekritīs sarunās pārstāvēt A.Mashadova un lauku komandieru intereses. Par teipu līderu un daudzu apdzīvotu vietu galvu ietekmi Čečenijā liecina vispārzināms fakts: bez viņu piekrišanas kaujinieku vienības dažkārt vienkārši nedrīkst ieiet kādā Čečenijas ciemā.

Šodien Krievijas sabiedrība gaida no sava jaunā un enerģiskā prezidenta nobriedušas gudrības izpausmi. Prasmi būt apņēmīgam ne vien karadarbībā, bet arī prasmi apņēmīgi apturēt karu. Lielas valsts prezidentam pilnībā jāpārvalda valsts politikas sarunu instruments.

Nav jābaidās, ka ģenerāļi apvainosies uz savu virspavēlnieku vai pat uzstāsies pret viņu. Viņi sapratīs, ka miers ar Krievijai izdevīgiem noteikumiem ir labāks par bezgalīgu karu. Bet viskareivīgākie ģenerāļi biežāk jāsūta uz ciemiem un pilsētām ar nāves ziņām, lai viņi personiski skatītos acīs kritušo puišu mātēm.

Lai cik banāli tas arī skanētu, taču visi kari beidzas ar mieru, bet to ievada sarunas. Cita ceļa vienkārši nav.

Konstantīns Sergejevs