Un atveras trimdas grāmatu klēts ar jaunu apcirkni

Lielvārdes kultūras namā 18. augustā tika uzņemta un atklāta Viļa Miķelsona Grāmatu klēts

Muzicē "Dudalnieki" — brāļi Raimonds un Arnolds ar savām atvasēm

Klētniecei Dacei Jansonei sākas jauns darba cēliens

Grāmatu klēts saimniekus un lasītājus sveic kultūras ministre Karina Pētersone

Šī neparastā grāmatu krātuve sāka veidoties 1992. gadā, kad Lauberē pienāca pirmais literatūras sūtījums no Kalamazū. Vilis Miķelsons, kuru trimdinieka gaitas aizvedušas uz ASV, vēlējās dāvināt grāmatas savai pirmajai skolai un sastapa atsaucīgu dāvinājuma saņēmēju pagasta kultūras nama vadītājas Daces Jansones personā. Pa šiem gadiem Vilis Miķelsons atsūtījis simtiem grāmatu saiņu. Tos saņēmuši ne tikai Lauberes, bet arī Dobeles, Bauskas un daudzu citu pilsētu un pagastu skolas un bibliotēkas. 1994. gadā Lauberē tika iesvētīta no Kalamazū saņemtās trimdas literatūras bibliotēka, kam Vilis Miķelsons deva Grāmatu klēts nosaukumu. Grāmatas lasa gan lauberieši, gan ciemiņi no dažādām Latvijas malām. Tālab arī radās doma bibliotēkas lielāko daļu pārcelt uz Lielvārdi, ar kuru ir labāka satiksme. Mazsvarīgi nebija arī tas, ka Dace Jansone kļuvusi par Lielvārdes pilsētas domes kultūras darba koordinatori. Un tā piektdien, 18. augustā, mācītāja Vaira Bitēna deva svētību jaunajai Viļa Miķelsona Grāmatu klētij, kas radusi mājvietu Lielvārdes kultūras namā. Bibliotēkas atklāšanas sarīkojums kļuva par grāmatas un gara gaismas slavinājumu.

Pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Troska atzīmēja, ka šie Grāmatu klēts atklāšanas svētki ir nozīmīgs notikums Lielvārdes astoņsimtās gadadienas pasākumu kalendārā. Gluži tāpat kā Rīga, arī Lielvārde nākamajā gadā svinēs 800 gadu jubileju, un, tāpat kā rīdzinieki, arī lielvārdieši ir pārliecināti, ka viņu pilsēta ir ar krietni senāku vēsturi.

Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone savas radu saimes vārdā dāvināja bibliotēkai prāvu grāmatu saini un novēlēja raženu darbu. Viņa sacīja:

— Latviešu tauta divdesmitajā gadsimtā ir daudz cietusi. Ilgus gadus Latvijas cilvēki dzīvoja šķirti. Tagad sācies brīnišķīgs mājupatgriešanās laiks. Jaunie cilvēki, atgriezušies savu senču dzimtenē, enerģiski sāk darboties, vecākie ļaudis nāk ar savu pieredzi un padomu. Šajā klētī ir ļoti lielas kultūras vērtības, kas krātas, domājot par Latviju, turot sirdīs dārgu Latvijas vārdu. Tās nesīs svētību Lielvārdei un visai Latvijai.

Nākamgad Rīga un Lielvārde svinēs savas astoņsimtgades, kas būs svētki visai Latvijai. Bet šis gads mūsu kultūrai ir nozīmīgs arī ar to, ka aprit 475 gadi kopš pirmās grāmatas iespiešanas latviešu valodā. Lai gan visi 1525. gadā Lībekā iespiestās grāmatas eksemplāri tika iznīcināti, tas ir liels notikums mūsu grāmtniecībā. Tālab arī pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma 2000. gads Latvijā izsludināts par Grāmatu gadu. Tas aicinās pacelt grāmatu pienācīgā godā. Kaut arī aizvien lielāku vietu mūsu dzīvē ieņem datori un internets, grāmata savu lomu un nozīmi nekad nezaudēs. Tie bērni, kas aug, grāmatas lasot, izaug stiprāki. Garīgā maize dod lielu spēku.

Vilis Miķelsons visus šos gadus ne vien pašaizliedzīgi sūtījis grāmatas, albumus un mākslas darbus, kas ļāvuši iekārtot nu jau divas Grāmatu klētis, bet arī pats vairākkārt ciemojies dzimtenē, palīdzējis ar padomu bibliotēkas iekārtošanā un ticies ar lasītājiem. Šoreiz viņš pats nebija varējis atbraukt, taču viņa sūtītos apsveikumus un rožu pušķi klēts saimniece Dace Jansone saņēma un viņa vārdu sarīkojuma gaitā ar pateicību minēja daudzi runātāji un sveicēji, vispirms jau pedagogi, kam grāmata ir darbarīks bērnu audzināšanā. Īpašs paldies tika teikts par daudzajām dažādu autoru Latvijas vēstures grāmatām, folkloras krājumiem un garīga satura izdevumiem, kuru ļoti pietrūkst gan skolās, gan ģimenēs. Par to, kāds dārgums latviešiem trimdā allaž bijusi grāmata, ar lielu sirsnību runāja Ingrīda Meierovica:

— Kad mēs 1945. gada vasarā nonācām Vācijā, tās pilsētas gulēja drupās. Pāri gruvešiem plūda nebeidzama bēgļu straume. Izveidojās latviešu, lietuviešu, poļu, ungāru un vēl citas nometnes. Mēs ar laiku atradām patvērumu kādā pussagruvušā mājā Bavārijā. Bijām laimīgi, ka esam palikuši dzīvi. Valdīja neiedomājama gara rosība. Starp bēgļiem bija daudzi rakstnieki, mākslinieki, aktieri. Visi kūsāt kūsāja kaut ko darīt. Gandrīz katru vakaru bija kāds pasākums. Mācību grāmatu mums nebija, pat papīra nebija. Ložņājām pa drupām, kur varēja atrast kādu apdegušu papīra gabalu vai zīmuli. Bet mēs visi gājām skolā. Skolotāji mācīja no galvas, viņu līmenis bija ļoti augsts. Jau nometņu laikā tika iespiestas pirmās latviešu grāmatas. Kaut arī tas notika ļoti primitīvā veidā, taču tās pildīja svētu uzdevumu, un dažas no tām redzamas arī šīs Grāmatu klēts plauktos.

Uzskatot par savu misiju uzturēt latvietību un cīnīties par Latvijas neatkarības atgūšanu, latvieši veidoja savas draudzes, sūtīja savus bērnus latviešu svētdienas skolās. Un visur kā lielākais dārgums, tuvākais draugs bija latviešu grāmatas.

Ar latviešu grāmatām, dziesmām un dejām ģimenē tikuši audzināti arī brāļi Arnolds un Raimonds Dāles. Kopā ar bērniem viņi Anglijā izveidoja ansambli "Dūdalnieki", kas allaž bijis starp pašiem aktīvākajiem folkloras festivāla "Baltica" dalībniekiem. Un tā ir arī dziesmas vara, ka Arnolds ar ģimeni jau pirms septiņiem gadiem pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Šajos svētkos viņi visi atkal dzied kopā un ir pārliecināti, ka Daugavas krastos vienmēr skanēs latviešu dziesmas. Raimonds atceras: "Kad mēs te uzstājāmies 1991. gada folkloras svētkos, pāri lidoja padomju lidmašīnas. Toreiz mums teica: "Turpiniet vien spelēt! Tās lidmašīnas pazudīs, bet jūs vēl koklēsiet." Un tā arī notika."

Grāmatu nereti sauc par garīgo maizi un grāmatā rodamās gudrības salīdzina ar zelta graudiem. Tālab arī Viļa Miķelsona ieteiktais Grāmatu klēts nosaukums tik dabiski uzņemts gan Lauberē, gan tagad Lielvārdē. Un zelta graudi no tās apcirkņiem tiks kaisīti labi koptā un auglīgā zemē, kādu to Lielvārdē uztur tās skolas, bibliotēkas, Andreja Pumpura muzejs, kultūras nams un lielā tautas mākslas tradīciju kopēju saime.