Turaidā 27. augustā — pils izpētes darbu 25. gadadienā un prof. Jāņa Graudoņa 87. dzimšanas dienā

Profesors Jānis Graudonis — fiksējot Turaidas pils izpēti pierakstos un fotoattēlos. Viņš uzņēmis lielāko daļu no 6829 kadriem, kas tapuši darba gaitā

Jubilārs kopā ar Turaidas muzejrezervāta direktori Annu Jurkāni, arhitektu Gunāru Jansonu un pilsdāmu, kas šķiet nākam no pagājušajiem gadsimtiem

Arheologu diena Turaidā arvien ir svētki. Šoreiz tiem īpašu nozīmību piešķīra tas, ka apritējis tieši gadsimta ceturksnis kopš pils arheoloģiskās izpētes sākuma. Tie bijuši paši ilgstošākie nepārtrauktie, sistemātiskie pētījumi, kas jebkad notikuši kādā Latvijas arheoloģijas un arhitektūras piemineklī. Šajos 25 gados ar arheologu, restauratoru un celtnieku pūliņiem senā viduslaiku mūra pils ir atdzimusi no drupām un gruvešiem. Par to diendienā var pārliecināties Gaujas nacionālā parka apmeklētāji, jo tieši no Turaidas pils torņa paveras viskrāšņākais skats uz Gaujas senleju un gleznainajiem upes līkumiem. Par to, kas aizvadītajos 25 gados paveikts Turaidas pils izpētē, var lasīt "Latvijas Vēstneša" 25.augusta numurā. Uzskatāmu priekšstatu par to sniedz jubilejas izstāde, kam dots nosaukums "Pagājušos gadsimtus meklējot". Ar tās apskati arī sākās Arheologu dienas sarīkojums Turaidā.

Pils pētnieku un atjaunotāju saimi sveica Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, habilitētais vēstures doktors Andris Caune. Viņš atgādināja, ka katrai celtnei, arī pilij, tāpat kā katram cilvēkam ir savs mūžs. Ir jaunība, kad viss plaukst un veidojas, ir ziedu laiki, kad viss iecerētais paveikts, un ir noriets. Turaidas pils savā gandrīz 800 gadu ilgajā mūžā piedzīvoja katastrofas, kas to galu galā pārvērta drupās. Tad nāca tāds vīrs kā Jānis Graudonis, kas uzņēmās te veikt arheoloģisko izpēti, nāca arhitekts Gunārs Jansons, kas ķērās pie restaurācijas projekta izstrādes. Un klāt bija muzeja direktore Anna Jurkāne, kas prata visu organizēt, gādāja naudu un citas praktiskas lietas, bez kurām nekāda izpēte, restaurācija un celtniecība nebūtu iespējama. Arheologi šajos 25 gados rūpīgi atseguši, aprakstījuši, fiksējuši zīmējumos, plānos un fotouzņēmumos zemes slāņos atrodamās senās celtniecības liecības. Šis milzīgais materiāls gaida izvērtējumu un apjomīgu publikāciju, kas parādītu Latvijā vienīgās pilnīgi izpētītās mūra pils rašanos, tās celtņu attīstību un izmaiņas gadsimtu gaitā, kā arī senču atstātās materiālās un garīgās vērtības.

"Bargs, bet taisnīgs," tā kolēģi saka par profesoru Jāni Graudoni, ko par savu skolotāju sauc gan pazīstamā vēsturniece, Āraišu ezerpils un Cēsu pils pētniece Zigrīda Apala un habilitētais vēstures doktors Guntis Zemītis, gan tie tūkstoši jauniešu, kas Turaidā izgājuši pirmo darba tikuma un dzimtenes mīlestības skolu. Te bija jānorok un jāpārvieto 18 tūkstoši kubikmetru zemes, jānocērt 550 lielie koki, neskaitot krūmus. To visu paveica skolēni un studenti. Tiesa, kokus cirta speciālisti, bet visi celmi tāpat tika izlauzti ar jauniešu rokām. Kopumā no 22 Latvijas skolām ekspedīcijā strādājuši 1840 jaunieši. Profesors Jānis Graudonis atceras šādu gadījumu: "Darbā pieteicās maza auguma zēns. Viņam varēja būt kādi 12 gadi. Juzdams cieņu pret zēna vēlēšanos strādāt, es viņam stāstīju par darba smagumu un tomēr centos pārliecināt, ka viņš vēl nevar tik grūtā darbā nākt. Visu mierīgi noklausījies, zēns ļoti cieši sacīja: "Es gribu strādāt!’’ Biju spiests to ievērot un zēnu darbā pieņemt, kaut gan pat algu viņam nācās izkārtot nelikumīgi. Un nožēlot to man nav vajadzējis. Šis zēns — Jānis Cigalis — bija rūpīgs strādnieks, vēlāk — darbu tehniskais vadītājs un pašlaik ir Latvijas vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs."

Vairāki Turaidas arheoloģiskās ekspedīcijas dalībnieki dalās atmiņās Turaidas muzejrezervāta izdevumā "Turaidas Ziņas", kura augusta numuru var uzskatīt par dzimšanas dienas dāvanu gan ekspedīcijai, gan tās vadītājam. Dažas rindas no muzejrezervāta galvenā speciālista Egila Jemeļjanova stāstījuma: "Smagais rakšanas darbs bieži vien bija jāveic karstā saulē. Vajadzēja rakt būvgružus un stumt tos ar ķerrām no izrakumu laukumiem. Atviegloja tas, ka gandrīz katra diena pārsteidza ar kaut ko jaunu. Neaizmirstama bija rietumu nogāzes attīrīšana, kur zem daudzu metru biezas būvgružu kārtas ap iepriekš nezināmiem mūra pils nocietinājumu pamatiem atklājās nodedzinātās pirmās Kaupo koka pils paliekas. Attīrot pārogļotās ēku un nocietinājumu atliekas, gaisā virmoja spēcīga, gluži kā tikko degušu koku smarža. Vairs nelikās, ka Kaupo pils nopostīšana ir tikai grāmatās lasīta, daudzus gadsimtus sena traģēdija, ar kuru mums nav nekādas saistības. Šķita, ka paši esam nonākuši tuvāk seno laiku notikumiem."

Lazdonas skolotāja Adina Ķirškalne savu studiju biedru no Rīgas Skolotāju institūta laikiem sveica dzejā:

Graudoņu Jāni!

Senatni pētījot, nākotni svētījot,

Turaidu — Dieva dārzu — Tu kopi.

Ar zelta graudiem Tavi mūža gadi

Nebija skopi.

Vēl esi, vēl turies,

Pat slīpā lietū vēl kuries!

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore