1990.gada 6.novembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpinām debates.

Vārds deputātam Grūtupam. Vārds īsam paziņojumam Tālavam Jundzim. Lūdzu!

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es aicinātu jūs mainīt šodienas darba kārtību un iekļaut tajā jautājumu, saistītu ar tām publikācijām, kuras pēdējās dienās parādās laikrakstos, konkrēti LKP CK laikrakstos– “Cīņa” un “Sovetskaja Latvija”. Šīs publikācijas paraksta Latvijas PSR Prokuratūra, un tajās sniegta dezinformācija sakarā ar 7. un 8.novembri. Ja šo jautājumu iekļausim darba kārtībā, es aicinu pieņemt paziņojumu, kura projekts ir sagatavots, un mēs to varam izdalīt. Tātad darba kārtībā es aicinu ietvert jautājumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes attieksmi pret Latvijas PSR Prokuratūras dezinformējošiem paziņojumiem LKP CK laikrakstos “Sovetskaja Latvija” un “Cīņa”, pieņemot šajā jautājumā attiecīgus paziņojumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi? Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli? Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts. Paldies. Lūdzu, balsosim par deputāta Jundža ierosinājumu. Rezultāts: par– 68, pret– 16, atturas– 8. Tas ir vairākums no balsojošo kopskaita. Darba kārtību papildinām ar šo jautājumu.

Vārds deputātam Grūtupam. Pēc tam vārds deputātam Kurdjumovam.

A.Grūtups: Cienījamie kolēģi! Es gribētu runāt par mūsu izskatāmā zemes projekta atsevišķiem civiltiesiskiem aspektiem, kā arī par zemi kā īpašu objektu civiltiesiskā apgrozībā. Pavisam nesen debatēs izskanēja doma, ka, lūk, zemes projekta 3.pants ir jāapstiprina, un šajā pantā iekļautā norma par valsts pirmpirkuma tiesībām ir jānomaina ar kādu stingrāku normu, paredzot valsts monopoltiesības zemes lietās. Es domāju, ka tāda jautājuma nostādne ir principā nepareiza, jo 3.pantā iekļautās valsts pirmpirkuma tiesības ir priekšrocības tiesības valstij nopirkt zemes gabalu, kuru kāds pārdod. Tas ir visās attīstītās valstīs pazīstams civiltiesisks institūts, un nekādu uzlabojumu šajā institūtā neredzu. Turklāt gan šobrīd, gan arī Latvijas Republikā pastāvēja zemes atsavināšana valsts vai sabiedriskām vajadzībām. Arī tā ir otra garantija, ja mēs baidāmies no stihijas, kas valdītu zemes apgrozības jomā. Ja mēs pieļautu domu, ka nepieciešams termins– valsts monopoltiesības zemju visā jomā– tad mēs atgrieztos pie tās situācijas, kāda mums bija līdz šim, ka visa zeme bija visas tautas vai valsts, vai kā gribat, īpašums. Es nezinu, kāpēc tāds jautājums šeit tiek cilāts. Mums taču bija Latvijas Republikas laikā uzkrāta kolosāla pieredze, kādā veidā noregulēt zemes pirkšanas, pārdošanas, dāvināšanas, mantošanas un tā tālāk jautājumu. Te minēja Dānijas pieredzi, ka, lūk, Dānijas likumi paredz zemes gabala atsavināšanu tikai vienu reizi. Mums nav vajadzīga Dānija. Mums ir Latvijas Republikas 1928.gada instrukcija par privāto, valsts zemju atsavināšanu. Instrukcijā bija precīzi noteikts, kā tas notiek. Ja mēs šodien baidāmies par to, ka, zemei kļūstot par pirkuma un pārdevuma objektu, radīsies kaut kāda spekulācijas stihija, tad mēs ļoti maldāmies. Latvijas Republika nevienu brīdi zemi neizslēdza no civiltiesiskās apgrozības. Taču tas nenozīmēja, ka Latvijas Republika neregulēja šo procesu. Tika izdoti četri speciāli normatīvi akti, kuri precīzi noteica, kādos apstākļos zeme var tikt pārdota, mantota, dāvināta un tā tālāk. Turklāt šis process tika regulēts ar centrālās, toreiz centrālās, zemes ierīcības komitejas atļaujām.
Atļauju zemes gabalu pārdošanai tā deva līdz tam brīdim, kamēr zemes gabali vēl pat nebija ierakstīti zemesgrāmatu aktos, tā saucamā karborācija. Un pēc tam, kad jau bija ierakstīti, tad to darīja Tieslietu ministrija. Un šodien domāt, ka mums vajag vilcināties ar zemes privātīpašuma statusa atjaunošanu un maksimāli bremzēt šo zemju apgrozību, tā ir liela kļūda. Tieši otrādi. Pirmajā gājienā es pieļauju, ka daudzi, kuriem tika atjaunotas zemes, kā arī jaunie pieprasītāji nebūs īstie saimnieki. Tad ir jādod viņiem iespēja likumā noteiktā kārtībā no šīs zemes tikt arī vaļā. Kas attiecas uz to projektu, tad projektā mums nevajadzētu iekļaut normas par pirkumu un pārdevumu, dāvinājumu, mantošanu un tā tālāk. Tas jāregulē speciālos likumos, kuri turklāt būtu jāsasaista gan ar izmaiņām civilkodeksā, gan laulības kodeksā un citos iespējamos normatīvajos aktos. Un no tā mēs nekur neaiziesim. Mēs būsim spiesti aiziet līdz ļoti sīkām instrukcijām. Un šādas tiesības mums būs jādod centrālajai zemes komisijai, kas tagad ir nodibināta.

Acīmredzot mums būs arī jāpalabo jau pieņemtais nolikums par zemes komisiju, jo vienā likumā paredzēt visas nianses, kas var rasties tādā sarežģītā jautājumā kā agrārās attiecības, ir naivi.

Te izskanēja arī doma, ka, lūk, 24.pants, kurā ir runa par privātīpašuma atjaunošanu, būtu jāpapildina ar jaunu subjektu. Tā ir tā sauktā sabiedrība, kas veidojas no kolhoza. Turklāt tiek motivēts ar to, ka, lūk, Latvijas Republikā arī bija ļoti daudzas šādas kooperācijas formas. Jā, bija, bet tās veidojās, jau reāliem īpašniekiem apvienojoties realizācijas vai kādā citā kooperācijas formā.

Es uzskatu, ka vispirms ir jārada reāls privātīpašums, ja gribat, personīgs. Un tikai tad mēs varam runāt par kaut kādām kooperācijas formām. Es saprotu, ka 24.panta papildināšana ar šādu jaunu subjektu– uzlaboto kolhozu vai paju sabiedrību –, par kuru neviens vēl nevar pateikt, kā tā funkcionēs, ka visam tam ir zināms mērķis. Es nekautrēšos un atklāti arī pateikšu, ka tas ir mēģinājums reanimēt tādas organizācijas formas, kuras nav izturējušas vēstures pārbaudes, un piešķirt tām likumiskas garantijas. Es teikšu atklāti, ka es neticu šādām uzlabotām paju sabiedrībām, es neticu. Bet lai nu dzīve pierāda. Taču 24.pantu papildināt no tīri civiltiesiskā viedokļa nav vajadzīgs. Ja mēs runājam par paju sabiedrību, tad tas ir daļu kopīpašums. Ja 24.pantā mēs paredzam šā kopīpašuma veidus vai pazīmes, vai kā mēs to gribam nosaukt, tad nav vajadzīgs vēl speciāli kādu kopīpašuma daļu minēt kā paju sabiedrību.

Attiecībā uz 12.panta priekšpēdējo rindkopu, kur ir runa par juridiskajām personām saglabājamām platībām, uz kurām ir saimniecības ēkas, būves un tā tālāk. Es neko daudz negribu teikt par šo normu. Es šeit tikai dzirdēju tādu piezīmi, ka, lūk, Latvijas Republikā arī tika saglabāti muižu centri. Jā, pareizi. Es varu nosaukt arī šīs normas. Latvijas vidienē muižu centriem bija piecdesmit hektāri, nomaļās vietās– simts hektāri. Tāda pieredze mums ir. Tā kā der apsvērt arī šādu pieredzi.

Daudzu kolēģu runās vēl izskanēja ārkārtīgi svarīgs jautājums par iespējamo kompensāciju; vai mēs varam kompensēt bijušā īpašnieka vai mantinieka tiesības uz zemi ar kādu citu objektu, teiksim, kooperatīvo dzīvokli? Man nav nekas pret, ja tiks pieņemts šāds likums, kurš atļaus šādu kompensāciju, pamatojoties uz brīvprātības principiem, jo nevar piespiest maksāt šādu kompensāciju. Tā nebūtu pareiza pieeja, un tā atšķirtos no visiem tiem politiskajiem aktiem, ko mēs esam pieņēmuši. Pie tam es arī piekrītu šeit jau izskanējušajam viedoklim, ka būtu naivi cerēt, ka mēs varam ar kaut kādiem citiem materiāliem resursiem vai naudu vispār šos zaudējumus kompensēt. Ja mēs gribam būt atklāti, tad mums jāpasaka, ka diez vai mums būs tādas iespējas. Nesen Rīgā bija Latvijas juristu kongress. Ieradās diezgan daudzi ārzemju juristi. Es pilnībā piekrītu viņu teiktajam viedoklim; “Mēs neticam, ka jūs varat kompensēt to, ko mēs esam zaudējuši. Vienīgais ceļš, kā jūs varat to kompensēt,– atjaunojiet mums īpašuma tiesības uz to, kas ir palicis, un ļaujiet mums ar to rīkoties likumā noteiktā kārtībā. Ierobežojiet mūs, bet ļaujiet tomēr rīkoties un gūt ienākumu.” Un es šeit nesaskatu nekādu bubuli, ja mēs principā atjaunojam šīs tiesības, uz kādu laiku nosakām speciālu likumu, kas pieļauj tikai konkrētam īpašniekam iznomāt šo gabalu. Savukārt, lai viņš iznomā intensīvi saimniekojošai saimniecībai, kura maksātu īpašniekam. Tādā veidā mēs šīs tiesības varam viņam kompensēt. Kaut gan es nebūt nebaidos arī no tā, ka, pastāvot noteiktam regulācijas mehānismam, jau no paša sākuma varētu pieļaut pirkšanu un pārdošanu. Bet tas ir detalizētāks jautājums, kura izvirzīšana var notikt pilnīgi atsevišķi un ilgt visu dienu.

Tālāk– jautājums par īpašuma tiesību atjaunošanu, saistot ar konkrētu apsaimniekošanu. Šis jautājums ir jādiferencē. Ja es nemaldos, to izvirzīja cienījamais Zaščerinska kungs. Ja ir runa par jaunām zemēm, kuras piešķir jaunsaimniekiem un tā tālāk, jauniem lietotājiem, lūdzu saistiet. Bet kā jūs varat īpašniekam un mantiniekam, kurš ir izpircis šo zemi, kura senči ir izpirkuši, kā jūs varat nostādīt, ka viņam būtu jāveic konkrētas lauksaimniecības darbības un tikai tad mēs viņam atjaunojam īpašuma tiesības? Es uzskatu, ka tam nav nekā kopēja ar visiem tiem, kā es jau minēju, mūsu pieņemtajiem, politiskajiem dokumentiem.

Un vēl nobeigumā– par diviem mītiem, kas tagad šur un tur izskan. Runa ir par to, ka zemes reforma rada jaunu deportāciju situāciju. Es gribētu teikt, ka šādi izteikumi, ka agrārā reforma, kuras gaitā jāatdod īpašumi un ar laiku jāatrisina bijušo īrnieku dzīvokļa jautājums, ir jauna deportācija, tā, es gribētu teikt, ir zaimošana, milzīgi lielo upuru un izsūtīto zaimošana. Es ļoti labi zinu šos konkrētos pielietojuma aktus un arī to, kā tas notika. Pēdējos piecos gados man ir nācis saskarties ar šiem dokumentiem, kuros noteikts: vai nu četru stundu laikā, vai divu stundu laikā, vai divu dienu laikā– izvākties no mājām. Un šodien, kad mēs risinām, tiesa, gadiem ilgi, kad mēs atliekam spriedumus, dodot iespēju šīs platības saņemt, kad nekas nenotiek vardarbīgi, bet likumīgi, runāt par to, ka notiek jauna deportācija, tā ir vienkārši zaimošana.

Un vēl viens moments, ko es gribēju no šīs augstās tribīnes pateikt. Šobrīd arī izskan domas par to, ja kopsaimniecībās nebūtu šo īrnieku, tad bijušo īpašnieku mājas nebūtu saglabājušās. Tie arī ir salti meli. Mana pieredze, un es to varu pierādīt ar desmitiem dokumentu, kompetentu orgānu slēdzieniem, pierāda, ka deviņdesmit procentu no mājām, kas piederēja bijušajiem īpašniekiem, patlaban ir avārijas stāvoklī. Bet tūkstošiem un desmit tūkstošiem māju vispār vairs nav. Un šobrīd teikt, ka, lūk, tikai pateicoties attiecīgām pārmaiņām, šīs mājas ir saglabājušās, tā arī ir galēja un klaja dezinformācija. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: */Cienījamie deputāti! Cienījamais Anatolij Valerianovič! Pirms izteikt savas domas par šo likumu, ko mēs šodien izskatām, es gribētu atbildēt deputātam Ziediņam, bet es viņu neredzu, par nožēlu, viņa šodien vispār nav. Atbildēt sakarā ar mūsu frakcijas pārstāvju piedalīšanos šī likuma izstrādāšanā un šodienas polemikā.

Lauksaimniecības komisijas locekļi savu spēku un zināšanu robežās pietiekami aktīvi piedalījās šī likumprojekta apspriešanā. Bet tas, ka frakcijas pārstāvji netika iekļauti šī likuma izstrādāšanas darba grupā, nav frakcijas, bet grupas sastādītāju vaina. Tādēļ “cittautiešu” vārdā atļaujiet nepiekrist jūsu secinājumiem par mūsu frakcijas iespējām un spējām.

Tagad par izskatāmā likuma būtību. Cienījamie kolēģi! 12.panta pirmajā rindkopā ir vārds “likumīgi”. Tas ir– “likumīgi izveidotās zemnieku un citas saimniecības”. Es gribētu zināt, kādi likumi šeit domāti, uz kādiem likumiem jābalstās, lai pašreizējais saimniecības īpašnieks pierādītu, ka viņš likumīgi pārvalda savu īpašumu? Uz pēckara Latvijas likumiem, sākot ar 1947.gadu? Vai uz pirmskara Latvijas likumiem? No šīs tribīnes daudzi deputāti neskaitāmas reizes ir apgalvojuši, ka viss, kas Latvijā noticis pēc kara, ir noticis nelikumīgi, pret likumu, okupācijas režīmā, ir uzurpācija. Es gribētu, lai šajā likumā būtu skaidri pateikts, kādas valsts likumi atbilstošajām komisijām jāinterpretē, izskatot konkrētus strīdus starp konfliktu dalībniekiem. Vai nu šeit jāieraksta “Latvijas PSR likumi”, vai “Latvijas Republikas, buržuāziskās, līdz 1940.gadam, likumi”. Tas ir principiāli, nevis ambīcijas vai piesiešanās konkrētam vārdam. Ticiet man, tas var kļūt par strīdus precedentu! Vēl jo vairāk tādēļ, ka visu līmeņu zemes komisijās strādā ļaudis, kas ir audzināti pēc pēckara laika likumiem. Ne tikai tas– šie ļaudis ir pēckara sabiedrības audzināti ar visiem tās trūkumiem, nerunāšu par labajām īpašībām. No tā izriet, ka šie cilvēki nav brīvi no voluntāriem spriedumiem, kas būs atkarīgi no personiskām simpātijām un antipātijām. Un likums, ko mēs šodien izskatām, nedrīkst atstāt spraugas tādu lēmumu pieņemšanai, kas atspoguļotu subjektīvus motīvus. Un, ja ar šo likumu nepietiks, tas jau izskanēja vairāku deputātu runās, jau redzams, ka tas darbosies tad, kad būs pieņemti citi likumi, kad būs izlemtas kadastra problēmas. Droši vien jāizstrādā kaut kādi apakšlikumi, lai juristi man piedod, akti, kas regulētu problēmas, kas var rasties šo svarīgo jautājumu risināšanā, zemi pārdalot. Es jau vairs nerunāju par pilsonības tiesībām, par to neesamību. Jo par to es jau runāju likuma pirmajā lasījumā, ne vienreiz vien šajā sakarā runāju Lauksaimniecības komisijā un runāju šodien no šīs tribīnes, neskatoties uz iepriekšējā oratora brīdinājumiem un ļoti asajiem, viņaprāt, taisnīgajiem apvainojumiem, adresētiem dažiem deputātiem, kas runāja pirms manis, jo uzskatu, ka vistaisnīgāk būtu, ja prioritāte zemes izmantošanā būtu vismaz tiem septiņiem tūkstošiem šodienas zemnieku, tiem cilvēkiem, kas uzticējās pašreizējiem likumiem un paņēma zemi, šo zemi apstrādā un ražo lauksaimniecības produkciju. Tai jābūt galvenajai prioritātei. Visām pārējām prioritātēm jābūt otršķirīgām. Bet prioritātes mēs neesam noteikuši, iepriekšējais orators to grib vai ne, var dažādi nosaukt to, kas notiks, bet tā būs otrā deportācija, citādi to nenosaukt. Ar jaunu ļaunumu mēs mēģināsim izlabot to ļaunumu, pie kura ļaudis nav vainīgi. Es nedomāju, ka tas būs likumīgi, un esmu absolūti pārliecināts, ka tas būs nehumāni, absolūti esmu par to pārliecināts.

Turpmākais. Esmu gatavs balsot par likumu, kurā noteikts, ka īpašums atgriežams nelikumīgi represētām personām. Jā, šeit ir precedents, jā, valsts ir vainīga, ka tā šos cilvēkus neaizsargāja, jāatrod iespējas viņiem īpašumu atdot, tajā skaitā arī zemi, tāpēc ka mēs noteikti saskarsimies ar īpašuma situāciju pilsētās, kas būs daudz sarežģītāka, jo skars ne vienu vai otru zemnieka ģimeni, kas dzīvo uz zemes vai mājā, bet lauzīs likteņus daudziem iedzīvotājiem tajos namos, kas kaut kad piederējuši Latvijas Republikas pilsoņiem. Taču visiem īpašuma izmantotājiem, pašreizējiem un potenciālajiem, jābūt līdztiesīgiem. Tas ir mans viedoklis, kam var piekrist un var nepiekrist.

Kompensācijas jautājumi. Man ļoti žēl, ka deputāts Zaščerinskis no šīs tribīnes nav pastāstījis par savu ļoti saprātīgo ideju par kompensāciju fonda izveidošanas iespējām. Varbūt viņš par to ir runājis agrāk, vienkārši frakcija “Līdztiesība” to nav dzirdējusi. Es domāju, ka būtu jēga šīs domas uzklausīt un vismaz nākotnē ņemt vērā, kompensācijas fondu dibinot, spriežot par to, kur tam ņemt naudu. Kompensācijas jautājumiem jābūt atrisinātiem kādā likumā, šajā vai likumā par īpašuma atgriešanu, vai speciālā likumā, bet kā to darīt, vai valstij to darīt un kādos termiņos? Es lūdzu deputātu Zaščerinski mani atvainot, ka pie viņa apelēju, bet viņš man tiešām to stāstīja, piebilzdams: “Es tevi piespiedīšu pie sienas, un tu man piekritīsi!” Viņš mani pie sienas piespieda, un es piekritu. Domāju, ka viņa secinājumi ir tik pamatoti, ka tos vērts uzklausīt Augstākajā padomē.

Nākamais jautājums. Es gribētu atgriezties pie 26.panta, apsolu, ka ekonomēšu laiku. Apspriežamā likuma 26.pantā noteiktas platības, kas iedalāmas individuālajām zemnieku saimniecībām. Šeit atzīmēts, ka zemes platība nevar pārsniegt 50 hektārus. Ļoti interesanti, kā zemes dalīšana notiks Rīgas rajonā. Kas pirmais aizskries? Kas pirmais iesniegs pieprasījumu? Kas apsolīs augstāku ražu iegūt? Es saprotu, ka šajā ziņā problēmu nebūs Latgalē, Ludzas rajonā, Krāslavā. Bet kas notiks Rīgas rajonā? Kā būs Dobelē vai Bauskā? Tas ir pirmais. Šeit ir problēma, un es domāju, ka nevar tik vispārīgi ierakstīt likumā, kas dos iespēju konkrētiem cilvēkiem pagastu un citās komisijās, kas šīs problēmas uz vietas risinās, izlemt tā, kā viņiem ienāks prātā. Apstākļos, kad Latvijā ir 2,3 reizes mazāk aramzemes nekā 1939.gadā.

Bet vēl nākamais. Mazs jautājums savas uzstāšanās beigās. Es atbalstu deputātus, kuri centās šeit jau iepriekš nosaukt emocionālus piemērus, ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas ar šo likumu kļūs par īrniekiem bijušo īpašnieku namos, lielāko tiesu pensionāri, darba mazspējīgi. Viņi būs jāizmitina citur. Pat pieņemot, ka mums ir, kur viņus izmetināt, teiksim, pilsētas tipa ciematos dosim pa istabai. Bet kā mēs dosim iespēju viņiem izdzīvot ar 50 rubļu pensiju? Kas viņiem nodrošinās dotāciju to pārtikas produktu vietā, kurus viņi līdz šim ieguva no savas lauksaimnieciskās darbības, cik nu viņu spēkos bija? Kas viņiem to dos? Valsts? Vai mēs šodien Ivaram Godmanim izprasīsim arī naudu šiem nelaimīgajiem ļaudīm?

Es nevaru jūs aicināt nebalsot otrajā lasījumā. Bet šajā likumā, tā pirmajos pantos ir redzami laika posmi, kad likums stāsies spēkā– 91., 93., 96. un tā tālāk. Mums ir pietiekami laika, lai lauksaimniecības un citās komisijās izanalizētu no šīs tribīnes teikto, es sevi varu pat izslēgt no to oratoru skaita, kuros jāieklausās. Es ierosinu deputātus padomāt, pirms šodien pacelt roku un ar atbilstošu vairākumu nobalsot par šo likumu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kinna. Pēc tam vārds ministram Ģēģeram.

J.Kinna: Deputāti, es gribu pateikt paldies cienījamam kolēģim Grūtupam, kas pateica praktiski deviņdesmit procentus no tā, ko es gatavojos jums teikt. Atbildot kolēģim Kurdjumovam, jāsaka, ka tā darba grupa, kas izstrādājusi šo likumprojektu, tika radīta jau tad, kad nebija Tautas frontes frakcijas. Vēl nebija arī frakcijas “Līdztiesība”. Tātad darba grupa jau strādā vairāk nekā gadu. Un šobrīd es gribu atbildēt tikai uz dažiem momentiem.

Mūsu kolēģis Lucāns pareizi teica: “Mēs esam likvidējuši administratīvās vadības metodi.” Jā, to esam likvidējuši, un tauta mums vairs nekad neatļaus šīs metodes atjaunot. Un tāpēc, lai kā saimniecību vadītāji prasītu likumu, kas viņus aizstāvētu, jājautā, kāpēc šis likums ir vajadzīgs un no kā tad viņi ir jāaizstāv? No viņu pašu strādājošiem? Un kā tādā gadījumā attiecīgie vadītāji varēs vadīt paju sabiedrību, akciju sabiedrību, kurās strādājošie vairs nebūs tieši administratīvi pakļauti, bet būs īpašnieki, līdzīpašnieki? Tātad administratīvās vadības metodes ir beigušas pastāvēt. Es domāju, ka tās neatgriezīsies. Un tāpēc mums pēc iespējas ātrāk jāatrod citas iespējamās vadības metodes. Es pateicos visiem tiem, kas iesniedza kolektīvus priekšlikumus, bet viens konkrēts likums var iznest konkrētu slodzi. Un nevar arī no šī likuma prasīt vairāk, nekā tas spēj izdarīt. Un nevar prasīt, lai šis likums izskaidro kompensācijas mehānismu, nevar arī prasīt, lai šis likums izskaidro to, ko izskaidro Zemes kodekss, pie kura mēs strādāsim. Nevar prasīt, lai izskaidrotu Nolikumu, un nevar prasīt, lai mēs izskaidrotu ar šo Nolikumu, Civilkodeksu, mantošanas likumu utt. Tāpēc būtu vajadzīgi vēl bezgala daudz dažādu likumprojektu un bezgala daudz vajadzētu strādāt.

Un nobeigumā es gribu tomēr paskaidrot, kāpēc nevar balsot. Tur gan ir ierakstīts, ka komisija iesaka par šo priekšlikumu balsot plenārsēdēs, patiesībā komisija savā pēdējā sēdē to noraidīja. Tātad 12.panta trešajā lapiņā pa vidu 2.2.punkts– par to, ka absolūti no visām prioritātēm un no mūsu likuma izcelt ārā piemājas, amatnieku saimniecības personisko palīgsaimniecību vajadzībām. Tātad– šīm saimniecībām piešķirt zemi pirmām kārtām, nerēķinoties ne ar ko. Es saprotu, ka šajās saimniecībās ražo lielu produkcijas daudzumu. Es saprotu arī, cik ļoti daudz interešu tās aizskar. Bet, ierakstot šo punktu pašu pirmo, ārpus visām prioritātēm, mēs dodam iemeslu ārkārtīgi daudzām ļaunprātīgām darbībām, lai kavētu normālu zemes ierīcību. Jo, ierādot piemājas zemi pašreizējā kārtībā, mēs to varam ierādīt gan bijušās saimniecības bijušā īpašnieka īpašumā, gan pašvaldības zemēs, gan visur citur. Un tāpēc personīgo palīgsaimniecību gribētāji bez zemes nepaliks, bet visos laikos viņiem šīs zemes pēc iespējas ir ierādītas maksimāli tuvāk mājām. Arī šoreiz tā tas tiks darīts. Un bailēm par to, ka viņi paliks bez zemes, nav nekāda pamata.

Un nobeidzot es gribu teikt, ka likums ir uz dažām lapiņām uzrakstīts krājums. Man bija iespējas iepazīties ar visu šo likumdošanas paketi, kas gan instrukciju veidā, gan augstākās Saeimas likumu veidā tika pieņemts pirmās zemes reformas laikā. Un es gribu teikt, ka acīmredzot tuvākajā laikā mēs atgriezīsimies pie Augstākās padomes Zemes komisijas tiesībām un pilnvarām, jo, lai neaizkavētu plenārsēdi, apstiprinot tik daudzas daždažādas instrukcijas, lūdzu paplašiniet Zemes komisijas pilnvaras. Ievērojami plašākas tās bija arī pirmās zemes reformas laikā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram.

D.Ģēģers, lauksaimniecības ministrs: Cienījamie deputāti! Agrārā reforma ir jautājums, kas jau ilgu laiku ir Latvijas Republikas sabiedrības uzmanības centrā. Un šodien to mēs jūtam arī praktiski un acīmredzot ne jau tāpēc, ka nebūtu citu problēmu, kas varētu nodarbināt cilvēku prātus. Iemesls uzmanībai, kāda veltīta agrārai reformai, ir īpašs. Un tas būtībā ir Latvijas neatkarīgās iekšpolitikas jautājums un problēma. Tas ir sais­tīts ar apstākli, ka agrārās reformas realizēšanai veicamie pasākumi un to sekas lielākā vai mazākā mērā skars gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus tāpat, kā tas bija pirms agrārās reformas laikiem. Bet bīstamākais, manuprāt, šodien ir tās neskaidrības un psiholoģiskā nestabilitāte, ko rada agrārā likuma trūkums. Jau bez šiem iekšējiem faktoriem uz laukiem zemkopjiem ir ļoti daudz problēmu, kuras pastāv neatkarīgi no viņiem. Tās ir gan attiecības, kas veidojas, brūkot centralizētajai administratīvajai vadīšanas sistēmai, kurai nenoliedzami ir jāsabrūk, gan mainoties centralizētiem apgādes principiem. Ir vēl arī daudzi citi faktori. Tādēļ šodien mēs ar šiem likumiem kavēties nedrīkstam.

Kā jau izteicās vairāki deputāti, tieši viena no galvenajām agrārās reformas sastāvdaļām ir zemes reforma. Tā veicama kopsakarībā ar īpašuma konversiju, ekonomisko ražošanas attiecību reformu laukos, vienlaikus pilnveidojot lauksaimniecības pārvaldīšanu un, protams, visu to darot, pamatojoties uz attiecīgiem grozījumiem likumdošanā.

Latvijas Lauksaimniecības ministrija ir izstrādājusi agrārās reformas realizācijas programmu. Jāsaka atklāti, ka daudzas problēmas līdz galam tajā būs atrisināmas tikai tad, kad tiks izskatīti un pieņemti galvenie mūsu īpašuma konversijas principi, kurus arī valdība ir iesniegusi parlamentā. Tādēļ, bez šaubām, ir jāvērtē nepieciešamība veidot šodien augsti mehanizētas zemnieku saimniecības, lai atrisinātu pašiniciatīvu un ieinteresētību lauksaimniecībā, sekmētu zinātniski tehnisko progresu laukos. Šīs problēmas ir risināmas kopsakarībā ar citiem ekonomiskiem likumiem, tai skaitā ar nodokļa likumu, kuram, es domāju, parlamentā cieši vēl pieskarsies šodien.

Zemes kā speciāla, atsevišķa īpašuma tiesību objekta nodošana vai pārdošana privātīpašumā būtu jāsaista tomēr ar faktisko zemes lietošanu, ierobežojot tās civiltiesisko apgrozību. Viens no variantiem, kā pārbaudīt zemes lietošanas kvalitāti, un vienlaikus arī priekšnoteikums zemes pārdošanai vai nodošanai privātīpašumā ir zemes piešķiršana lietošanā. To, manuprāt, būtībā šodien arī apspriedām šajā likumprojektā. Tā ir zemes reformas pirmā kārta.

Nepieciešams likums par privātīpašumu. Manuprāt, ir jābūt pilnīgi atsevišķiem likumiem. Līdz šodienai mēs esam saņēmuši Dānijas likumprojektu, kurš, manuprāt, ir samērā piemērojams mūsu republikas apstākļiem un varētu kalpot par pamatu šā likuma izstrādāšanā.

Saprotams, vienlaikus ir jārisina arī jautājumi par kompensāciju cilvēkiem, kuriem praktiski nav iespējams atdot viņiem piederošo zemi. Bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem jārod iespēja saņemt zemi citā vietā no valsts zemes fonda. Kompensācijas izmaksai naudā, mūsuprāt, būtu jānotiek uz ilgtermiņa izmaksas nosacījumiem. Pie šā projekta mēs esam arī sākuši strādāt, taču tas ir atsevišķs iztirzāšanas objekts.

Izanalizējot esošo lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību, izmantošanas pakāpi un atsevišķi izdalot lauksaimniecības ražošanas bāzes nodrošināšanai nepieciešamās platības, redzam, ka lielu daļu lauksaimniecībā izmantojamās zemes iespējams nodot individuālo zemnieku saimniecību rīcībā kaut tūliņ, bet līdz 1991.gada 20.jūnijam nepieprasītās zemes ir ieskaitāmas valsts fondā. Tātad, mērķtiecīgi veidojot zemes reformu, nedraud praktiski ne lielsaimniecību, es vēlreiz gribu uzsvērt, piespiedu izputināšana, ne ekonomiski nelietderīgu zemnieku saimniecību veidošana. Tomēr psiholoģiskā stabilitāte galvenokārt ir atkarīga no vietējām pašvaldībām un saimniecību vadītājiem. Tādēļ patlaban arī ir izveidotas speciālistu grupas, kuras kopā ar vietējām pašvaldībām un pagastiem konkrēti izanalizēs uz attiecīgām zemes platībām dzīvojošo cilvēku sastāvu, viņu intereses, lai šo procesu varētu konkrēti vadīt.

Saprotams, ka pašreizējā zemnieku saimniecību attīstības posmā ir vajadzīga zināma valdības uzmanība, lai nostiprinātu to materiāli tehnisko bāzi, ieskaitot infrastruktūras izveidošanu. Vadoties pēc apsekojuma datiem, jau vairākkārt ir minēts, kādas summas ir nepieciešamas. Es gribētu teikt ar pilnu atbildību, ka republikā ir šādi finansiāli un būvmateriālu resursi. Galvenais– ir jānodrošina, lai tie nonāktu līdz zemniekam. Apmēram 7200 zemnieku saimniecībām uz nākamo gadu plānotais kapitālieguldījuma apjoms ir 91 miljons rubļu. Protams, ka zemes reformai nepieciešamos kokmateriālus un būvmateriālus ir iespējams iedalīt.

Zemes reforma nav izdarāma vienā dienā. Tas ir ilgstošs process. Tādēļ es gribētu lūgt saprast to, ka šim procesam būs nepārtraukti jāattīstās. Prakse pierādīs to, kurš ir sekmīgāks un veiksmīgāks saimniekošanas veids. Un cilvēkiem ir jābūt skaidrībā, jābūt arī psiholoģiskai stabilitātei. Tādēļ es gribētu lūgt deputātus attaisnot vēlētāju uzticību un paātrināt šo likumu pieņemšanu.

Likums principā dod iespēju taisnīgi risināt zemes reformas jautājumus. Tas galvenokārt būs atkarīgs no tā, cik profesionāli, kvalificēti, risinot šīs problēmas, uz vietām strādās zemes komisijas darbinieki.

Nobeigumā gribu teikt, ka 26.pantā, runājot par nosacīto platību, kura ierobežota līdz 50 hektāriem, vārdu “nosacītā” acīmredzot vajadzētu izslēgt, jo tas ir saistīts ar šo samērā lielo diferenci starp zemes atrašanās vietām un diez vai tas būs sevišķi objektīvi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Sekretariātā vairs nav nekādu iesniegumu. Vai vēl kāds vēlas runāt? Tad, lūdzu, sākam izskatīt projektu balsojot.

Ieteiktie papildinājumi 12.panta otrajā variantā. Kas attiecas uz citiem ieteiktajiem labojumiem, kurus saņēmusi komisija no dažādām sabiedriskajām organizācijām un atsevišķiem pilsoņiem, tad mums līdz šim nav bijusi tāda tradīcija, ka mēs par šiem priekšlikumiem būtu balsojuši. Tos izskata komisija un mūs informē. Vai par šo pirmo daļu jums ir kādas piezīmes? Nav. Tagad, lūdzu, par tiem papildinājumiem vai labojumiem, kurus mums komisija ir ieteikusi balsot. Galvenokārt ir 12.pants. Pirms mēs balsojam, es aicinātu deputātu Zaščerinski un Grūbi pie mikrofoniem vēlreiz ļoti īsi izteikt savus argumentus. Komisija attiecīgi varētu izteikt savus spriedumus.

Jūs par procedūru?

J.Kinna: Jā, par pirmo daļu es nenoreaģēju, es atvainojos...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kinna.

J.Kinna: Par to, ko mēs prasījām 7.panta pirmajā daļā, komisija iesaka balsot plenārsēdē. Palika teikuma svītrošana. Septītais papildinājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirms mēs balsojam, īsi pasakiet savus argumentus.

J.Kinna: Es esmu Zemes komisijā, es– par svītrošanu. Tur jau tas rakstīts.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Tātad deputāts Kinna uz aicinājumu nenoreaģēja. Mums tomēr vajadzētu ar novēlošanos atgriezties pie tā, ka pēdējā rindkopā svītrot tekstu– “kā arī personīgām palīgsaimniecībām”. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli? Lūdzu, deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Ja mēs 7.pantā svītrosim papildinājumu, kā ierosina Kinnas kungs, var izveidoties tāda situācija, ka, nodibinoties jaunām ģimenēm vai atnākot uz saimniecību jauniem cilvēkiem, kuri arī gribēs paņemt zemi, pagastam tajā brīdī brīvas zemes nebūs, jo pagasts taču neturēs visu laiku brīvo zemi. Saimniecība arī no savām zemēm var piešķirt palīgsaimniecībām.

Priekšsēdētājs: Deputāts Felss, lūdzu.

A.Felss: Šis priekšlikums ienāca komisijā. Balsojot par šo priekšlikumu, komisijai domas dalījās. Vairākums uzskatīja, ka šis palīgteikums būtu jāsvītro un, respektīvi, visa piemājas zemes iedalīšana jāpakārto pagasta kompetencei un jāizslēdz iespēja saimniecībām regulēt privāto zemju piešķiršanas procesu. Ja man jāatbild uz deputāta Zaščerinska argumentu, tad es domāju, ka tajā gadījumā, ja šo jautājumu kārtos pagasts un cilvēks atnāks strādāt uz saimniecību, neviens tajā brīdī šai saimniecībai zemi nepiešķirs ar pagasta starpniecību.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas izteikt viedokli? Lūdzu, profesor.

M.Locmers: Attiecībā uz piemājas saimniecībām ir paredzēts, ka visos gadījumos... (nerunā mikrofonā) saimniecībām, kuras zemi saņem tikai nomā un darba grupas (runā kaut ko zāles mikrofonā)...

Priekšsēdētājs: Godātais profesor, nāciet lūdzu tribīnē! Jūs bijāt referents, tādēļ varat izmantot tribīni.

M.Locmers: Es lūgtu atstāt iespēju ievērot cilvēka ieinteresētību, ja viņš vēlas iznomāt zemi šīs palīgsaimniecības vajadzībām, un kā juridiskai personai viņai neliegt tādu iespēju. Ja viņš vēlas to darīt ar pagasta starpniecību, tad arī neliegt viņam šādu iespēju, respektīvi, vajag paredzēt abas iespējas un iedzīvotājiem pašiem dot izvēli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Viss ir skaidrs, balsosim. Jūs vēlaties, deputāt Simson? Nāciet pie mikrofona. Ko jūs tur tik strauji žestikulējat, nāciet un runājiet!

P.Simsons: Redziet, iznāk iebilst iepriekšējam runātājam. Ja mēs visu gribam, atzīstam un virzām, ka zemes komisija būtu tā kompetentākā instance, kura varētu zemi piešķirt, tad šinī gadījumā mēs dodam kaut kādu kompetenci juridiskajai personai. Viņa izlems, piemēram, ka manam kaimiņam zemi piešķirt, iznomāt, bet man– neiznomāt, vai arī otrādi. Un zemes komisija vairs neteiks neviena vārda. Tā ka, manuprāt, vajadzētu svītrot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lucāns.

J.Lucāns: Man gribētos uzaicināt tos kolēģus, kas apstrīd šo ideju, ieklausīties tēzē, ka gandrīz katrā kolhoza valdes sēdē tiek lemti jautājumi par zemes gabalu maiņu. Vienam uz vienu pusi, citam uz citu pusi, viens aiziet, cits atnāk. Ja to visu darīs pagasts, es nezinu, kad to izdarīs. Un es jau nerunāju par to, ka šādas lietas nosaka dažādas slimības, kas rodas, ja kartupeļus ilgstoši audzē vienā un tajā pašā vietā, un arī citi apstākļi. Man šāda nostāja liekas vienkārši nereāla, ka ar visu šo lietu nodarbosies pagasta zemes komisija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Krūgaļaužs.

P.Krūgaļaužs: Cienījamie kolēģi, dzimtbūšana ir atcelta pagājušajā gadsimtā, un kolhoziem, kolhozu valdēm vai padomju saimniecībām vēl atstāt tiesības lemt par to, vai kādam patiks vai nepatiks dot zemi izmantošanai, nav lietderīgi. Ja saviem kolhozniekiem vai padomju saim­niecībā strādājošajiem administrācija vai padome vēlas zemi dot, tā no savas zemes izmantošanā var dot zemi, cik vēlas, bet zeme ir jādod zemes komisijām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Runāt vairāk neviens nevēlas. Lūdzu balsosim. Vispirms reģistrēsimies. Balsosim par ierosināto priekšlikumu attiecībā uz 7.pantu, ka pēdējā rindkopā jāsvītro teksts: “...kā arī personīgām palīgsaimniecībām”. Balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 90. Šī rindkopa tiek svītrota.

Tagad par izteiktajiem formulējumiem un papildinājumiem attiecībā uz 12.pantu. Pirms balsojam, deputāts Zaščerinskis un Grūbe var ļoti īsi izteikt savus argumentus.

Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Zaščerinskis: Attiecībā uz piemājas un palīgsaimniecībām es gribu atkārtot to domu, ka tās pastāvēs jebkurā variantā. Vai tiešām mums būs jāmeklē kaut kādi izņēmuma gadījumi un kaut kur jāslēpjas, lai tām iedotu piešķirto zemi, un nevaram ierakstīt to kā prioritātes tiesības. Pieņemsim variantu– ir personīgā māja. Pašlaik viņam lietošanā ir tikai piemājas zemīte 0,5 hektāru platībā, citās saimniecībās vairāk, citās mazāk. Pļaujamā platība un ganāmā platība nav tā cilvēka lietošanā, pašlaik tā platība ir saimniecības lietošanā. Gadījumā, ja pieprasījums no bijušajiem īpašniekiem, no saimniecības ar minimālo platību, kas nepieciešama ražošanas objektu nodrošināšanai, aizņems visu zemi, praktiski iznāk, ka cilvēkam, kas dzīvo tajā personīgajā mājā, nebūs kur piešķirt pļaujamo un ganāmo platību. Tas no to cilvēku viedokļa, kuri dzīvo personīgajās mājās. Kas attiecas uz cilvēkiem, kuri dzīvo ciematā, pirmkārt, ja viņiem nebūs prioritātes un bijušais īpašnieks pieprasīs zemi blakus ciematam, tad pat tad, ja tur nav ne viņa mājas, ne ēku, ne īpašuma, pēc prioritātes tiesībām ciemata tuvumā esošo zemi būs jāpiešķir bijušajam īpašniekam. Es domāju, ka viņš absolūti neciestu, ja kādu daļu līdzvērtīgas zemes viņam piešķirtu arī kādu gabaliņu tālāk. Bet tādā gadījumā ciematā dzīvojošiem cilvēkiem nevajadzēs iet tālu pēc sava gurķīša, kartupelīša un arī govs uz ganībām nebūs jāved divi trīs kilometri no ciemata.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es aicinātu kolēģus padomāt un neļauties emocijām, bet katrā gadījumā padomāt par tiem cilvēku tūkstošiem, kuriem ir piemājas zeme un personīgās palīgsaimniecības. Šajā gadījumā aizskarot viņu intereses, es domāju, ka mēs panāksim nevajadzīgu efektu. Tāpēc tomēr es lūgtu par šo jautājumu padomāt ļoti nopietni.

Priekšsēdētājs: Paldies, balsosim. Rezultāts: par– 36, pret– 50, atturas– 18. Šis ierosinājums nav pieņemts.

Nākamo ierosinājumu arī ieteicis deputāts Zaščerinskis. Jūs vēlaties īsi raksturot savu priekšlikumu?

J.Zaščerinskis: Debatēs es jau izteicu to domu.

Priekšsēdētājs: Ja jūs gribat, jūs varat ļoti īsi izteikties, ja ne, es jau nelūdzu. Tikai tādas ir jūsu tiesības.

J.Zaščerinskis: Es uzskatu, ka šis ieraksts ļoti labi varētu noderēt tādā gadījumā, ja mēs pieņemsim likumu par zemes, teiksim, īpašuma konversijas likumu, kurā anulēsim dekrētu par zemes nacionalizāciju. Tas nozīmē– visa Latvijas zeme kādreiz kādam piederēja, principā tā momentā kļūs īpašums. Zeme nonāks īpašumā, ja mēs anulēsim dekrētu par zemes nacionalizāciju. Bijušajam īpašniekam paliek izvēle– vai pašam apsaimniekot, vai saņemt kompensāciju. Ja mēs tādu ierakstu neierakstīsim, būs vēl trešā izvēle– turēt zemi neapsaimniekotu cerībā, ka pēc pieciem vai desmit gadiem tā maksās daudz vairāk. Zeme paliks neizmantota, un republikai nebūs produkcijas.

Priekšsēdētājs: Jūs gribējāt izteikties, lūdzu.

M.Locmers: Es gribēju paskaidrot, ka jau pieņemtajā lēmumā par agrāro reformu mēs lietojam terminu “zemes lietošana” un arī citos zemes likumdošanas aktos līdz šim nav lietots termins “zemes apsaimniekošana”. Tā kā, ja mēs ieviesīsim šo jauno terminu, tas radīs neskaidrības, un būtu lūgums atstāt, kā tas ir paredzēts projektā.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, jums...

No zāles: Jautājumu varbūt tādā gadījumā...

Priekšsēdētājs: Nē, jautājumiem mums...

No zāles: Būtu lūgums tad vismaz precizēt, ko nozīmē– “lietošana”.

Priekšsēdētājs: Tas ir jūsu ierosinājums. Jautājumi mums bija jau trīs stundas atpakaļ. Lūdzu, balsosim! Rezultāts: par– 33. Vairākums no balsojošo skaita tas nav. Priekšlikums netiek pieņemts.

Un pēdējais. Pirmā punkta priekšpēdējo rindkopu izteikt šādā redakcijā: “...Spēkā esošajiem normatīviem labību, tehnisko kultūru valsts pasūtījuma izpildē”. Jūs arī to paskaidrojāt savā runā. Jūs vēlaties vēl kaut ko piebilst? Nē. Tad balsosim par šo priekšlikumu. Rezultāts: par– 16, pret– 71, atturas– 27. Priekšlikums nav pieņemts.

Vairāk papildinājumu un ierosinājumu nebija. Es atvainojos, šeit ir pirmais paskaidrojums– likumprojekta beigās nosacījumu par zemnieku saimniecībām papildināt šādi: “Apsaimnieko vismaz desmit hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes”.

Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Zaščerinskis: Tos priekšlikumus es atsaucu, saglabājot pēdējo, kas vēl tad dotu iespēju zemes komisijām. Tagad tas atkarīgs, kā izšķirs pagastā uz vietas. Lūdzu par to nobalsot.

Priekšsēdētājs: Kā es saprotu, tagad kolektīva sapulce atkrīt, vai ne? Par atlikušo priekšlikumu, tas ir, ceturto, bez kolektīva sapulces– “lauksaimniecības uzņēmuma kolektīva sapulces...”. Bez šiem četriem vārdiem... Par šo ceturto priekšlikumu lūdzu balsot. Nu, bet kolēģis atstāj šos sešus vārdus... Rezultāts: vairākuma nav. Paskaidrojumos likumprojekta beigās šādi ieraksti netiek izdarīti.

Vairāk nekādi labojumi, kuri arī jums būtu jāizskata, rakstiskā veidā iesniegti nav. Tāpēc tagad balsosim par šā likumprojekta otro lasījumu. Ir izskanējuši dažādi viedokļi, bet balsošana tad arī izšķirs, kuram viedoklim, akcentam otrajā lasījumā par labu jūs atdosiet savu balsi– “par” vai “pret”.

Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 101, pret– 11, atturas– 12. Likumprojekts pieņemts otrajā lasījumā. Komisijas domas par trešā lasījuma iesniegšanas termiņu... Pēc divām nedēļām. Ne agrāk kā pēc divām nedēļām. Līdz ar to mēs tik tālu neierakstām šo termiņu. Vai ir kādi citi priekšlikumi par termiņu? Lūdzu, deputāts Kinna.

J.Kinna: Ir tomēr priekšlikums termiņu ierakstīt– pēc divām nedēļām, lai mēs tiekam darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Līdz šim tādas problēmas nav bijušas. Taču, ja jūs uzstājat, lūdzu, balsosim par deputāta Kinnas priekšlikumu. Mums ir bijušas problēmas, ka vajag iekļaut darba kārtībā tūlīt, pēc pusdienām. Pēc divām nedēļām nekad nav bijis problēmu. Lūdzu balsojam. Lauku cilvēki ciena garantijas un pamatīgumu. Rezultāts: par– 94. Pēc divām nedēļām Augstākās padomes Prezidijam ir jālemj par iekļaušanu darba kārtībā. Lūdzu, deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Pašlaik mums ir diezgan pretrunīga situācija. Pirmais noteikums, ko mēs esam ievērojuši,– mēs esam balsojuši par tām normām, respektīvi, par tiem labojumiem, kuri ir nodrukāti. Bet mūsu esošajā, vēl nepilnīgajā Reglamentā ir otrs noteikums, ka principā otrajā lasījumā labojumi ir jāiesniedz laikā un rakstiski, kas arī tika izdarīts. Tagad mums jāizspriež, ko tad darba grupa tomēr darīs ar tiem mūsu labojumiem, kas tika iesniegti saskaņā ar noteikumu, ka jāiesniedz uz otro lasījumu. Mēs iesniedzām. Kas ar tiem notiks?

Priekšsēdētājs: Par kuriem labojumiem jūs tagad runājat?

J.Bojārs: Par tiem, kuri tika iesniegti šodien, otrā lasījuma laikā. Mums visiem ir tādas tiesības. Tas ir saskaņā ar esošo Reglamentu.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, manuprāt, mēs vienojāmies, ka mūsu Reglaments līdz galam nav pilnīgs. Prakse tomēr ir tāda, ka mēs iesniegtos labojumus, kaut arī liktos, ka tie ir tikai redakcionālas dabas... bet tad mums arī ir jādiskutē, kas ir redakcionāls, kas ir konceptuāls, kas ir principiāls... Līdz šim tomēr bijis tā, ka komisijas šos priekšlikumus ņēma pretī arī otrajā lasījumā un iespēju robežās vienmēr ne tikai izskatīja, bet, ja uzskatīja, ka tie ir argumentēti un likumprojektam ļoti noderīgi, tos arī iekļāva nākamajā likumprojekta izskatīšanā.

Lūdzu, deputāts Grūbe. Pēc tam runās deputāte Seile.

G.Grūbe: Kolēģi, ja jūs ļoti uzmanīgi klausījāties mūsu komisijas vadītāja Voldemāra Strīķa uzstāšanos, tad mēs tieši uzsvērām, ka ir saņemti rakstiski priekšlikumi. Tos mēs izskatām uz trešo lasījumu. Par visiem ziņosim trešā lasījuma laikā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile.

A.Seile: Komisija par šiem priekšlikumiem vēl nav balsojusi, un tādēļ mēs šodien tos uz balsošanu nevaram likt. Tātad to varam tikai trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies, protams. Arī par šo pašu jautājumu?

V.Zeile: Nē, nav par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Zeile: Apvienotajai budžeta komisijai ir ļoti liels lūgums: vai nākamo jautājumu nevarētu izskatīt jautājumu par grozījumiem budžetā, tā kā jau no pulksten 10 šeit zālē atrodas Finansu ministrijas darbinieki. Šā jautājuma apspriešana nebūs gara.

(Zālē apspriešanās.)

Priekšsēdētājs: Vai ir citi viedokļi? Lūdzu, otrais mikrofons.

O.Kehris: Es ļoti lūdzu atbalstīt deputātes Zeiles priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Citu priekšlikumu nav? Tad izskatām likumprojektu par grozījumiem 1990.gada valsts budžetā. Lūdzu, ziņojiet!

V.Zeile: Mēs ziņosim abi kopā ar Finansu ministrijas Galvenās budžeta pārvaldes priekšnieku. Tātad pēc pirmā lasījuma budžeta projektā 1991.gadam ir ienestas visas izmaiņas, kuras ir tādas, kādas tās paredzēja Ekonomikas komisijas piedāvātais un mūsu nobalsotais lēmums. Tādēļ es lūdzu deputātus atbalstīt šo mūsu lēmumu un budžeta izmaiņas otrajā lasījumā. Sīkāk par atsevišķiem deputātu priekšlikumiem, kādi bija pirmajā apspriešanā, un par to ņemšanu vērā budžeta izmaiņās ziņos Finansu ministrijas Galvenās budžeta pārvaldes priekšnieks Pupčenoka kungs.

J.Pupčenoks, Finansu ministrijas Galvenās budžeta pārvaldes priekšnieks: Es ļoti īsi. Pirmais priekšlikums, ko te izteica, bija par to, lai mēs paredzētu līdzekļus mūsu Latvijas Prokuratūrai. Es varu ziņot, ka šodien Godmaņa kungs parakstīja Ministru padomes rīkojumu par gandrīz 700 tūkstoš rubļu piešķiršanu no Ministru padomes rezerves fonda Latvijas Prokuratūrai. Tā ka šis jautājums jau ir atrisināts.

Vēl bija priekšlikums– likumprojektā iekļaut speciālu punktu par to, lai Ministru padome izstrādā kārtību, kādā veidā kopsaimniecībām tiek norakstīti parādi par 225 miljoniem rubļu. Tāds punkts jūsu likumprojektā ir paredzēts.

Un pēdējais priekšlikums, kas izskanēja no deputātu puses, ir priekšlikums, ka likumprojektā jāatspoguļo represētajiem izmaksājamās summas līdz šā gada 1.septembrim. Es gribu teikt tā, ka budžetā šim nolūkam šajā gadā pavisam paredzēti līdzekļi 166 miljonu rubļu apmērā. Līdz 1.oktobrim izmaksātu 55,7 miljonus rubļu. Kā jūs redzat, vēl ir aptuveni100 miljoni rubļu, ar kuriem pilnīgi pietiek, lai līdz šā gada beigām represētajiem varētu izmaksāt viņiem pienākošās summas.

Priekšsēdētājs: Palieciet tribīnē, varbūt būs jautājumi. Lūdzu, deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Man Pupčenoka kungam jautājums. Dzirdot jūsu atbildes, man radās iespaids, ka republikas Ministru padomei, ierobežojot represētajiem izmaksātās summas līdz 3000 rubļiem gadā katram represētajam, tas nebija jādara finansiālu grūtību dēļ.

J.Pupčenoks: Redziet, ja mēs skatāmies šodien, mēs nezinām par rītdienu. Lieta tāda, ka komisijām rajonos no represētajiem patlaban ienākuši 13 000 iesniegumi. Kā mēs zinām, ārpus Latvijas tika izsūtītas vairāk nekā 20 000 ģimeņu. Ja iesniegumu skaits paliks līdz 13 000, jo principā tas šodien ļoti maz pieaug, tad patiešām arī naudas būs vairāk un pietiks. Bet kas var pateikt, varbūt pēc mēneša cilvēki apdomāsies un vēl rakstīs iesniegumus. Tad patiešām var rasties jautājums par papildu līdzekļiem.

L.Muciņš: Es sapratu, ka tas ir šā gada budžets, bet līdz gada beigām ir palikuši nepilni divi mēneši. Simts miljonu rubļu vēl. Tā kā...

J.Pupčenoks: Jā, šogad naudiņa šim nolūkam ir paredzēta.

L.Muciņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Pupčenoka kungs, sakiet, lūdzu, vai no 225 miljoniem rubļu, kuri ir aizdoti saimniecībām, agrorūpnieciskā kompleksa saim­niecībām, nav aizdoti arī kādai materiāli labi situētai saimniecībai? Piemēram, saimniecībai “Ādaži”, kurai pagājušajā gadā bija valsts aizdevums 18 miljonu rubļu robežās.

J.Pupčenoks: Es jums precīzi nevaru pateikt, bet principā varbūtība tāda pastāv. Kad Ministru padome izstrādāja to kārtību, noteica to jautājumu ņemt vērā.

Priekšsēdētājs: Vēl ir jautājumi? Paldies. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli par šo likumprojektu? Nav. Tad varam balsot. Rezultāts: par– 88, pret– neviens, atturas– 18. Likums par izmaiņām 1990.gada valsts budžetā ir pieņemts.

Es lūgšu sēdi tālāk vadīt Dainim Īvānam. Lūdzu.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Nākamais jautājums ir likums par zemes nodokli. Lūdzu, deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, tā kā mēs darba kārtībā iekļaujam šo nelielo paziņojumu– un tas būtu tieši tas, ko mēs līdz pārtraukumam vēl varētu pieņemt –, man būtu aicinājums tagad izskatīt paziņojumu sakarā ar Latvijas PSR Prokuratūras dezinformāciju laikrakstos “Cīņa” un “Sovetskaja Latvija”.

Priekšsēdētājs: Principā līdz pārtraukumam tiešām laika ir diezgan maz. Ja deputātiem nav iebildumu, tad mēs iekļaujam to darba kārtībā. Neviens neiebilst? Jābalso nav? Tātad līdz pārtraukumam izskatām šo paziņojumu, kas iekļauts darba kārtībā. Lūdzu– vārds deputātam Jundzim, kaut gan visi var iepazīties ar tekstu, jo tas ir izdalīts. Man liekas, ka viss tur ir skaidrs.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, es runāšu ļoti īsi. Domāju, ka jūs paši esat lasījuši vai nu laikrakstā “Cīņa”, vai “Sovetskaja Latvija”. Varu teikt, ka pēdējā laikā nav tādas dienas, kad šajos laikrakstos neparādītos kāds Latvijas PSR paziņojums. Un šodien laikrakstā “Sovetskaja Latvija” ir pat divi tādi materiāli: “Prokuratura Latvijskoj SSR– protest prokurora”. Tas pats arī šodien laikrakstā “Cīņa”. Es nezinu, pirmkārt, te varētu runāt par tīri juridisku pieeju šajos paziņojumos, izsakot tikai nožēlu, ka tie juristi, kas acīmredzot tomēr vēl ir aizkavējušies Latvijas PSR Prokuratūrā, nav pat pacēluši augšā mūsu Augstākās padomes pieņemto lēmumu par svētku dienām, kurā skaidri un gaiši ir ierakstīts, ka Darba likumu kodeksā tiek izdarītas izmaiņas 68.pantā, nosakot, ka 7. un 8.novembris vairs nav svētki. It kā šie juristi to tur nebūtu lasījuši.
Apmēram, ne apmēram, bet tieši tādi apgalvojumi ir šajos tā saucamajos Latvijas PSR Prokuratūras paziņojumos. Un arī šis likuma patvarīgais tulkojums tādā plāksnē, ka spēkā šeit ir PSRS prezidenta dekrēts un PSRS Augstākās padomes dekrēts par svinamām un svētku dienām. Es domāju– tas liecina tikai par to, ka šie cilvēki nav lasījuši arī Latvijas Augstākās padomes 4.maijā pieņemto Deklarāciju. Un tāpēc es aicinātu izteikt ļoti viennozīmīgi ne tikai protestu (un varbūt ne tik daudz protestu, pareizāk sakot– attieksmi) Augstākās padomes vārdā pret šiem materiāliem, konkrēti, pret pēdējo no šiem paziņojumiem par ģenerāldirektoru, lielāko mūsu pilsētas uzņēmumu ģenerāldirektoru, izdotajām pavēlēm sakarā ar 7. un 8.novembri. Vairāk tieši izteikt savu konsekvento attieksmi pret Latvijas PSR Prokuratūras (es gribētu lietot vārdus– “tā saucamās Latvijas PSR Prokuratūras”) darbību Latvijā. Pateikt skaidri un gaiši, ka šai organizācijai nav juridiska pamata darbībai Latvijā, un tās darbība, kā teikts arī mūsu paziņojuma projektā, nekādas juridiskas sekas arī nerada. Un, visbeidzot, ka visi dokumenti, kuri tiek saņemti no Latvijas PSR Prokuratūras, ir nosūtāmi atpakaļ izdevējam bez izskatīšanas. Tas atbilst tam lēmumam, kuru 26.septembrī mēs pieņēmām, veidojot Latvijas Republikas Prokuratūru.

Priekšsēdētājs: Ir kādi jautājumi vai varam balsot? Lūdzu, deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Pilnīgi pievienojoties šā paziņojuma saturam...

Priekšsēdētājs: Jūs gribat uzdot jautājumu?

A.Bērzs: Jā, es gribu tomēr uzdot jautājumu. Vai šajā gadījumā Latvijas Republikas ģenerālprokuroram nebūtu vienkārši jāsauc pilsonis Daukšis pie atbildības par savu rīcību?

T.Jundzis: Jā, tas jautājums tiešām ir visai nopietns, un es pieņemu deputāta Bērza priekšlikumu kā pietiekamu pamatu, lai to tiešām studētu. Iedomājieties, ka jebkurš no mums tad arī sāks, neteiksim– no mums, bet jebkurš pilsonis iedomāsies, ka viņš ir Latvijas PSR kaut kāds prokurors, vienalga– galvenais vai ģenerālprokurors, un sāks publicēt presē līdzīgus paziņojumus. Tas ir pamats pārdomām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Cilinskis: Man ir tāds jautājums– vai mēs katrreiz publicēsim Augstākās padomes paziņojumus, ja “Cīņā” vai “Sovetskaja Latvija” kāda no šīm te organizācijām kaut ko publicēs, vai šoreiz ir tāds īpašs gadījums?

T.Jundzis: Redziet, es domāju, droši vien ne katrreiz šādi ķengu raksti izpelnīsies Augstākās padomes uzmanību. Droši vien šādu rakstu publicēšana turpināsies. To mēs varam tikai ar nožēlu prognozēt. Taču es domāju, ka šā paziņojuma būtība ir ne tajā apstāklī, ka vajadzētu ne tik daudz reaģēt uz šiem konkrētajiem materiāliem, kā izteikt ļoti krasu, ļoti viennozīmīgu attieksmi pret tā saucamo Latvijas PSR Prokuratūru. Tas ir šā paziņojuma būtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Ulme: Es protestēju pret nosūtīšanu atpakaļ. Varbūt vienkārši nodot makulatūrai?

T.Jundzis: Labāk... redakcionāli, vai ne? Nodot atpakaļ... Redziet, kas attiecas uz šo pēdējo piezīmi, tad tā pilnībā izriet no 26.septembrī tieši tādā redakcijā pieņemtā Augstākās padomes lēmuma.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautājumu nav? Ir kādi priekšlikumi attiecībā uz šo paziņojumu? Priekšlikumu arī nav. Lūdzu, balsojam.

T.Jundzis: Es atvainojos, vēl bija redakcionāls ierosinājums– pirmos divus vārdus šajā paziņojuma tekstā svītrot. Tātad “pēdējās dienās”– šos vārdus svītrot.

Priekšsēdētājs: Vai ir skaidrs? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Augstākās padomes paziņojuma pieņemšanu. Tātad paziņojums ir pieņemts.

Līdz pārtraukumam mums ir palikušas desmit minūtes. Vai par zemes nodokļu likumu kāds varētu ziņot desmit minūšu laikā? Varbūt mums tagad vajadzētu iet pārtraukumā un atsākt darbu desmit minūtes ātrāk, nekā paredzēts Reglamentā? Sākam darbu bez desmit minūtēm piecos. Ziņotājus lūdzu gatavoties. Tagad sākas pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Pirms mēs visi sanākam zālē, ar īsu paziņojumu grib uzstāties Mandātu un deputātu ētikas komisijas vārdā deputāts Budovskis.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Augstākās padomes Mandātu un deputātu ētikas komisija ir saņēmusi Latvijas Republikas Centrālās vēlēšanu komisijas 1990.gada 1.novembra sēdes protokolu Nr.24. Lemjošajā daļā ir teikts, ka par Latvijas Republikas tautas deputātu Rīgas 44.vēlēšanu apgabalā tiek reģistrēts Konstantīns Matvejevs. Tomēr minēto vēlēšanu sakarā mūsu komisija šā gada 30.oktobrī ir saņēmusi vairāku oficiālu personu parakstītu iesniegumu, kurā izteikts protests par vēlēšanu likuma un procedūras noteiktiem pārkāpumiem 44.vēlēšanu apgabalā un lūgts pārbaudīt un līdz tam apturēt Matvejeva pilnvaru atzīšanu Augstākajā padomē. Mandātu un deputātu ētikas komisija par iesniegumu ir informējusi Matvejeva kungu, uzsākusi pārbaudi un par tās rezultātiem ziņos sesijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kad jums ir termiņš? Kad jūs ziņosiet?

M.Budovskis: Attiecībā uz termiņu mums ir ļoti grūti atbildēt, jo 44.vēlēšanu apgabals ir saistīts ar Latvijas jūras kuģniecību un šajā sakarā var rasties nelielas grūtības, un mēs nevaram pārbaudīt datus laikā, kad attiecīgais kuģis atrodas ārzemju ostās un tam nav sakaru ar mums. Mēs esam vienkārši spiesti pagaidīt, ja tas ir iespējams.

Priekšsēdētājs: Deputātam Dīmanim jautājums ziņojuma sakarā. Budovska kungs, palieciet un atbildiet uz jautājumiem!

S.Dīmanis: Lūdzu, divos vārdos par protestu saturu! Kas par lietu?

M.Budovskis: Divos vārdos– protestā ir ietverts, ka, pirmkārt, nesakrīt vēlētāju skaits. Līdz ar to varētu rasties domstarpības par piecdesmit procentiem, ka vēlēšanās piedalījušies piecdesmit procenti vēlētāju. Otrkārt, ir neskaidrība par atsevišķiem kuģiem, kuri, no vienas puses, iepriekšējos sarakstos it kā ir bijuši, bet pēc tam, no otras puses, ir izziņa, ka šie kuģi neskaitās pierakstīti Latvijas ostās, bet pieraksts ir mainījies uz Krievijas Federāciju.

S.Dīmanis: Bet, ja šie kuģi netiks atdoti atpakaļ, tie vairs nekad šeit neparādīsies.

M.Budovskis: Tas viss ir saprotams. Tikai mums ir ļoti grūti šobrīd pateikt. No šiem kuģiem vēl ir saņemtas telegrammas. Kādā telegrammā ir teikts, ka vienā gadījumā vēlēšanās ir piedalījušies septiņi cilvēki. No tā paša kuģa atnāca otra telegramma, un tajā ir rakstīts, ka ir piedalījušies piecpadsmit cilvēki. Uz kuģa pierakstīti divdesmit četri cilvēki. Šobrīd mums nav nekādas skaidrības, kādēļ no viena un tā paša kuģa ir divas dažādas telegrammas. Es tā domāju, ka tas nevilksies tik ilgi. Mums ar 44.vēlēšanu apgabalu ir pieredze, un mēs to pārbaudīsim.

S.Dīmanis: Pēdējais jautājums– kas ir vainīgs? Matvejevam pret Matvejevu nav nekādu pretenziju?

M.Budovskis: Es domāju, ka Matvejeva kungs nekādā gadījumā nav vainīgs. Kā jūs saprotat, neviens deputāta kandidāts nav vainīgs, kas notiek sakarā ar viņa kandidatūru. Bet fakts ir fakts.

S.Dīmanis: Es sapratu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cienījamie deputāti, viss ir skaidrs. Mandātu un deputātu ētikas komisija izskatīs. Lūdzu, deputāts Gavrilovs.

M.Gavrilovs: */Man ir jautājums. Sakiet, vai Centrālajā vēlēšanu komisijā šajā sakarā ir ienākuši kādi iebildumi?/

M.Budovskis: Jā, Centrālā vēlēšanu komisija ir saņēmusi divus paskaidrojumus no Latvijas jūras kuģniecības. Viņiem iebildes nebija. Bet mēs vienkārši esam spiesti reaģēt, jo iesniegums ir adresēts Mandātu un deputātu ētikas komisijai. Iesniegumā ir apmēram četri punkti, kurus vajadzētu izskatīt. Mēs nevaram vienkārši pateikt: “Paldies, mēs to nedarām.”

M.Gavrilovs: */Sakiet, no kā ienākušas šīs pretenzijas?/

M.Budovskis: */No visām oficiālām personām. No uzticības personām, no šī rajona deputātiem un pēc tam no Jūras kuģniecības kadru daļas. Mēs nevaram uz tām nereaģēt./

M.Gavrilovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, sākam izskatīt darba kārtībā paredzēto jautājumu– Latvijas Republikas likumu par zemes nodokli. Te ir divi projekti. Viens ir Lauksaimniecības un mežsaimniecības pastāvīgās komisijas projekts. Mūsu praksē tas laikam ir pirmais gadījums, ka ir divi atsevišķi projekti. Cik es saprotu, otrs ir valdības projekts. Lūdzu– pirmajam vārds ir komisijas pārstāvim.

V.Strīķis: Mēs norunājām, ka pirmo mēs lūgtu runāt valdības pārstāvi, proti, lauksaimniecības ministra vietnieku Uldi Bēniķi.

Priekšsēdētājs: Tātad komisija ierosina, lai par savu nodokļa likumprojektu ziņo valdība. Strīķa kungs, mums tad vajadzētu vienoties tūlīt. Pēc tam jūs ziņosiet par savu likumprojektu? Lūdzu.

U.Bēniķis, lauksaminiecības ministra vietnieks: Godājamie deputāti! Man tas gods jūs informēt par valdības izstrādāto likumprojektu par zemes un lauksaimniecības nodokli. Šis nodokļa likumprojekts līdz šodienai praktiski ir apspriests visās lauksaimnieku auditorijās, saimniecībās, zemnieku biedrībās, kā arī plašākā ieinteresēto lokā. Vienlaikus alternatīvu projektu kā atsevišķu zemes nodokli iesniedz Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija. Es tātad runāšu par zemes un lauksaimniecības nodokli.

Izstrādājot nodokļa likumprojektus, nenoliedzami ļoti būtisks moments ir divas daļas: no vienas puses, ienākums, kas saistīts ar cenu sistēmu, un, no otras puses, nodokļu likumi. Šodien darba kārtības pirmajā punktā tika izskatīts likumprojekts par zemes reformu. Godājamie deputāti, šajā sakarībā atļaujiet man izteikt valdības komisijas domas. Lai varētu īstenot zemes reformu, acīmredzot lauksaimniecības nozarēs vairāk vai mazāk tomēr ir jābūt stimulējošai nodokļu sistēmai. Un tieši ar šādu mērķi, lai maksimāli orientētu ražotājus, stimulētu uzņēmējdarbību, ir izstrādāts valdības likumprojekts. Proti, mūsuprāt, nodoklis nevar būt pārāk zems. Jo pretējā gadījumā zemi ņems jebkurš, un, ja nebūs atbildības par zemes izmantošanu tieši nodokļa veidā, diez vai tas sekmēs lauksaimnieciskās ražošanas attīstību. Mūsu nodokļu likumprojekts izstrādāts ar tādu mērķi, lai tas, kurš ražo produkciju, no vienas puses gūtu pietiekami augstus ienākumus ar cenu palīdzību. Tajā pašā laikā, ja ienākums ir pietiekami augsts, to var daļēji izmantot tautsaimniecības nodokļu sistēmas ietvaros. Proti, pildīt, no vienas puses, nodokļus kā ražošanas funkciju, no otras puses, kā budžeta ienākuma avotu.

Valdības likumprojekts izstrādāts ar tādu orientāciju, ar tādu nostādni, ka nekas jau pats no sevis nenotiek, ka zeme pati par sevi jau neražo produkciju. Tieši zeme kontekstā ar to, kas atrodas uz šīs zemes, spēj dot produkciju. Šādi kritēriji, kas ir nodoti jūsu rīcībā, jūsu vērtējumā, praktiski ir izvirzīti sākotnējā koncepcijā. Man liekas, ka šodien tas cienījamiem deputātiem nav izsniegts. Mēs esam ņēmuši vērā arī labojumus, papildinājumus, kuri nākuši no lauksaimniekiem. Tātad kādi ir šie kritēriji?

Pirmkārt, nosakot zemes un lauksaimniecības nodokli kā integrētu nodokli, ietvertu tajā peļņas, īpašuma, investīciju un kapitāla kustības un zemes nodokļa elementus, kā arī, kad šādā gadījumā lauksaimniecība no uzskaitītajiem nodokļu veidiem būtu atbrīvojama un kad lauksaimniekiem būtu jāmaksā integrētais zemes un lauksaimniecības nodoklis. Aprēķinot šo nodokli, tā pamatelementi ir ballēs izteikts lauksaimnieciskās zemes novērtējums, kā arī lauksaimniecības nozīmes ēkas un būves. Jūsu redakcijā vēl ir ietverti dzīvokļu komunālās saimniecības pamatfondi: mēs, valdības komisija, vadoties pēc ražotāju priekšlikumiem, uzskatām, ka šāds faktors būtu izslēdzams. Tāpat tiek ņemta vērā arī saimniecību ražotāju, tas ir, individuālo ražotāju, ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Runājot par tādu faktoru kā lauksaimniecības nozīmes ražošanas ēkas un būves, kuras ietvertas zemes un lauksaimniecības nodokļa likumprojektā, autori, izstrādājot valdības projektu, vadījušies pēc tādas konceptuālas nostādnes, ka mums maksimāli ir jāierobežo tieši dārgu ēku būvniecība. Jo lielāka ir ēku materiālietilpība, jo lielāka ir arī summa. Tātad, īsi savelkot kopā, zemes un lauksaimniecības nodokļu likumprojekta valdības redakcijā, mūsuprāt, otrajā lasījumā, ja deputāti to atbalstītu, ienesamas šādas izmaiņas: papildināt likumprojekta daļu par nodoklī izslēdzamajiem objektiem. Proti, no nodokļu aplikšanas izslēgt meliorētās zemes, dzīvokļu komunālās saimniecības fondus, personīgā īpašumā esošās ēkas lauku apvidū, kā arī platības, kuras apaugušas ar krūmiem un mežiem. Un tajā pašā laikā zemes un lauksaimniecības nodokļa pamatu, modeli izteikt šādā redakcijā: “Katrs zemes lietotājs par lauksaimniecības zemi, kuras kvalitatīvais novērtējums ir virs 28 ballēm, par katru balli maksā 2,5 rubļus un piecas kapeikas par pamatfondu vērtību, kas ir virs 500 rubļiem uz vienu hektāru lauksaimnieciskās zemes, un vienlaicīgi papildu maksājumus par konkrētā ražotāja atrašanās vietu, vadoties pēc koeficienta.”

Šādā redakcijā zemes nodokļa un lauksaimnieciskā nodokļa kopējā summa saskaņā ar šo iesniegto projektu lauksaimniecības ražotājiem būtu 50 miljoni rubļu. Atšķirībā no alternatīvā projekta, kas paredz atsevišķu zemes nodokli, kad summa būtu 62 miljoni rubļu. Bet tajā pašā laikā, pielāgojot visus alternatīvi iespējamos nodokļu veidus, kopējā nodokļu summa alternatīvajā nodokļu projektā varētu sasniegt 300 miljonus rubļu.

Tā kā droši vien debatēs par to runās, varbūt man nav lietderīgi izteikties par alternatīvo projektu. Ja cienījamie deputāti izšķiras par alternatīvo projektu, man ir ļoti nopietns lūgums lauksaimnieku vārdā, proti, papildināt sadaļu par atbrīvojamiem objektiem un ierakstīt, ka lauksaimnieki vienlaikus tiks atbrīvoti no peļņas, īpašuma, investīciju un kapitālkustības nodokļiem. Pretējā gadījumā, pat izmantojot alternatīvās grupas priekšlikumus, atsevišķiem rajoniem, tādiem kā Ludzas un Balvu rajonam, nāktos maksāt ievērojami lielākas summas nekā zemes un lauksaimniecības nodokļu variantā.

Tajā pašā laikā, cienījamie deputāti, man tomēr gribētos uzsvērt to momentu, ka šeit nodokļu līmenis, zemes un lauksaimniecības nodokļu līmenis praktiski patlaban dod iespēju, ka šie 150 miljoni rubļu republikas budžeta intereses lauksaimniecības sfērā notur kaut kādā līdzsvarā. Proti, šis salīdzinoši augstais valsts iepirkuma cenu līmenis (bet pēc gadiem, protams, tas nebūs augsts), ko mēs, sākot no 15.oktobra, maksājam ražotājiem, lielā mērā ir nodrošināts, pateicoties tam, ka šīs summas ir ieliktas cenās, kuras ir apstiprinātas ar republikas Ministru padomes lēmumu. Un tas varbūt ir viens no tiem momentiem, kāpēc valsts iepirkuma cenu līmenis pārējiem Baltijas kaimiņiem salīdzinoši vismaz patlaban ir augstāks.

Mēs esam gatavi pieņemt jebkurus racionālus priekšlikumus un tos apkopot. Ja deputāti uzskatīs par iespējamu valdības redakciju pieņemt pirmajā lasījumā, tad šie priekšlikumi nākamajos lasījumos tiks operatīvi iekļauti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Laikam deputātiem jādod iespēja uzdot jautājumus? Pēc tam būs vārds otram ziņotājam. Lai neaizmirstos ziņojuma būtība– tādēļ, lūdzu, kādi ir jautājumi par šo projektu? Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Cienījamais kolēģi, es gribēju jautājumu uzdot tādēļ, ka jūs uzreiz izteicāties par alternatīvo variantu. Jūs teicāt, ka tas ir uz pusi dārgāks. No kurienes tad ņemts, ka īpašuma, peļņas un investīcijas nodokli mēs attiecinām uz lauksaimniecību?

U.Bēniķis: Atbilde ir ļoti korekta. Likumprojektos, kas ir manā rīcībā, likumprojektu oficiālajā krājumā, ir šāda redakcija: “Peļņas likums. Peļņas nodokļa maksātājs ir visas Latvijas Republikas teritorijā esošās juridiskās personas, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, neatkarīgi no īpašuma formām, darbības un saimniekošanas veidiem, izņemot uzņēmumu saimniecisko darbību lauksaimnieciskās produkcijas ražošanā, kas apliekama ar nodokli par lauksaimniecības darbību.” Es atvainojos, es pasvītroju– “par lauksaimniecības darbību”, nevis zemes nodokli. Es varu nolasīt vēl analogu citātu...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pabeidziet atbildi un... Vai otrs jautājums?

G.Grūbe: Tātad mēs arī šo ierakstu mainīsim?

U.Bēniķis: Un šajā sakarībā man bija lūgums godājamiem deputātiem– ja jūs izšķiraties par alternatīvo projektu, obligāti šajos likumprojektos nomainīt vārdus, kas ir par lauksaimniecisko darbu nodokli, par lauksaimniecisko darbību, ar vārdiem “zemes nodoklis”. Pretējā gadījumā mūsu lauksaimniecības nozare cietīs finansiālu krahu un tā būs vienkārši lēna agonija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Bēniķa kungs, man ir šāds priekšlikums. Jūs laikam taktisku apsvērumu dēļ nepieskārāties alternatīvajam projektam. Varbūt pēc tam, kad mēs par to dzirdēsim, jūs tomēr varētu salīdzināt. Ja ir alternatīvi likumprojekti, tad interesanti dzirdēt par plusiem un mīnusiem tieši salīdzinošā skatījumā. Tas ir pirmais. Un otrais jautājums. Tā kā pašlaik saimniecībās, saimniecību centros ir ļoti koncentrētas tieši ēkas un būves, bet zemi pēc zemes reformas saimniecībām, kā es saprotu, stipri samazinās un izdalīs privātām saimniecībām, vai tad nodokļu īpatsvars uz viena paliekošā hektāra un reizē arī uz strādājošo skaitu nebūs ļoti liels un vai šīs paliekošās saimniecības galīgi nepiespiedīs pie zemes?

U.Bēniķis: Katrā ziņā, ja mēs gribam racionāli saimniekot, ja mēs apzināmies, ka neesam pietiekoši bagāti, lai viena gada laikā izdarītu kapitālieguldījumus aptuveni desmit miljardu rubļu apjomā, es uzsveru– desmit miljardu rubļu apjomā– , tas ir tāds variants, kad ievērojamā daļā republikas saimniecību, republikas teritorijā lauksaimniecisko ražošanu nodrošinātu zemnieku saimniecības. Ja mēs apzināmies, ka mēs neesam tik bagāti, un ja mēs ieskatāmies republikas budžeta projektā un ja gribam saglabāt lauksaimniecības ražošanas līmeni, zeme pie šiem objektiem jāsaglabā nepieciešamā daudzumā, lai to racionāli izmantotu, nodrošinātu normālu lauksaimnieciskās ražošanas līmeni. Ja produkcijas daudzums būs tāds, ka tas atbilst tīri tehniskajām, vismaz minimālajām jaudām, problēmu ar šā nodokļa nomaksāšanu nebūs. Šajos, salīdzinoši lielražošanas objektos ir nepieciešams veikt pakāpenisku, bet ļoti konkrētu konversiju. Tātad tie vairs nebūs kolhozi, tās vairs nebūs padomju saimniecības, tās būs tīri, kā saka, akciju sabiedrības, paju sabiedrības, kas dibinātas uz privātsaimniekošanas iniciatīvas principiem. Ja šajos uzņēmumos būs normāls ražošanas apjoms (protams, platības būs ievērojami samazinātas), nekas briesmīgs nenotiks.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Vai jums neliekas, ka Rīgas rajona atsevišķos pagastos nodokļu likmes ir pārāk augstas?

U.Bēniķis: Piemēram?

Dz.Ābiķis: Tas ir alternatīvais, vai ne? Ja alternatīvais, tad es atvainojos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons. Pie valdības projekta...

J.Kinna: Sakiet, lūdzu, Bēniķa kungs, kāpēc, neskatoties uz to, ka jūsu piedāvāto likumprojektu noraidīja gan Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, gan Ekonomikas komisija un neatbalstīja šo komplekso Džeriņa izstrādāto viedokli, kāpēc jūs tomēr tik izmisīgi to aizstāvat?

U.Bēniķis: Nav runas par izmisīgu aizstāvēšanu, šeit tik tiešām ir pārliecība par patiesību. Šajā sakarā, es atvainojos cienījamam Prezidijam, atļaujos nolasīt vienu teikumu no Latvijas Republikas Ministru padomes lēmuma Nr.169, kurā teikts: “Iekļaut jaunajās valsts iepirkuma cenās spēkā esošās diferencētās piemaksas un piemaksas par valstij pārdoto produkciju virs iepriekšējā piecgadē sasniegtā līmeņa, kā arī budžeta līdzekļus, kas iedalīti lauksaimniecībā, lai tiktu veikti nepieciešamie kultūrtehniskie darbi un segtas papildizmaksas, kas rodas sakarā ar lauksaimniecībai paredzētās rūpniecības produkcijas vairumcenu pieaugumu, kā arī sakarā ar paaugstinātu sociālo apdrošināšanu un bankas kredīta likmes pieaugumu un papildu nodokļu ieviešanu par lauksaimniecisko darbību.” Vai tad mēs valdībā varam būt divkoši? No vienas puses, aizstāvēt salīdzinoši augstu cenu projektu, ieliekot tajā kaut ko konkrētu, konkrētas summas, un pēc nedēļas mainīt kažoku uz otru pusi? Tādu tiesību mums nav. Tajā pašā laikā tā ir mūsu dziļākā pārliecība, ka nodoklim tomēr jābūt pietiekami augstam, lai stimulētu ražošanu, tieši ražošanu. Ja ekonomiskā līdzsvara nav, tad disproporciju mēs varam novērst, vienlaikus paaugstinot valsts iepirkuma cenas. Es vēlreiz uzsveru– arī tādā gadījumā tā būs orientācija uz ražošanas stimulāciju. Un vienlaikus, ja mēs paskatāmies likumprojektos, analītiski vērtējot... Es uzsveru, Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai un Ekonomikas komisijai par abiem likumprojektiem mēs esam iesnieguši salīdzinošu analītisku vērtējumu ar visu informāciju rajonu griezumā. Es tomēr atļaušos atgādināt tādu momentu: ja mēs liekam zemes nodokli ar salīdzinoši absolūti minimālu starpību, piemēram, starp Ludzas rajonu un Jelgavas rajonu, vai šādā gadījumā mēs šodien neradām jau priekšnosacījumus sociālai spriedzei starp dažādiem Latvijas reģioniem? Vai tas būs stimulējošs moments, ja šī starpība būs pārāk maza? Mūsu mērķis, īstenojot zemes reformu, taču ir, lai zemi sāktu apsaimniekot tur, kur tā netiek intensīvi izmantota, lai zemnieks ietu tur, kur tā netiek izmantota. Un tur arī jābūt ievērojami mazākam nodoklim. Šis ievērojami mazākais nodoklis salīdzinoši starp intensīviem reģioniem... teiksim, Zemgali, Rīgu un tā tālāk, un Latgales reģioniem, ir skaidri redzams, ka šī starpība ievērojamāka ir variantā par zemes un lauksaimniecības nodokli. Tā ka tā nav konjunktūra, tā ir mūsu pārliecība, ka tas šajā gadījumā ir pareizākais risinājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Gabrānovs: Man tāds jautājums– vai jūs esat iepazinies, kādi nodokļi bija lauksaimniecībā neatkarīgās Latvijas laikā? Kā tika stimulēta lauksaimniecības produkcijas ražošana? Es gribu piebilst, ka nebija tikpat kā nekādu nodokļu, bija mazi nodokļi.

U.Bēniķis: Latvijas Republikas laikā ir bijuši daudzi atvieglojumi, kas bija paredzēti, lai tieši stimulētu zemnieku saimniecību veidošanos. Detaļās es neesmu iepazinies ar Latvijas Republikas tā laika likumiem, bet es esmu iepazinies ar vērtēšanas principiem. Un vērtēšanas principos ir ļoti lielas paralēles starp to, kas ir zemes un lauksaimniecības nodoklī un tālaika vērtēšanas principos, kad saimnieks tika vērtēts kopumā– zeme un arī ēkas. Man ir apsekošanas akti ar visiem tālaika zīmogiem un parakstiem.

Priekšsēdētājs: Jums vēl ir jautājums?

U.Bēniķis: Bet, ja jūs detaļās runājat...

P.Gabrānovs: Es gribētu piebilst, ka ēku nodokļa nebija. Nebija nekāda...

Priekšsēdētājs: Paldies, bet to varēs pateikt debatēs, ja būs kādi paskaidrojumi.

Es redzu, ka jautājumu par zemes un lauksaimniecības nodokli valdībai vairāk nav. Paldies.

Par Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas nodokļu projektu, par zemes nodokli ziņos deputāts Strīķis.

V.Strīķis: Godātie deputāti, godāto priekšsēdētāj! Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija ļoti rūpīgi izskatīja valdības iesniegto likumprojektu, proti, zemes un lauksaimniecības nodokļu likumprojektu, jau faktiski tā tapšanas stadijā. Mēs uzklausījām gan ministru, gan Lauksaimniecības ministrijas ekonomistus, gan arī ministra vietnieku Bēniķi. Par katru pozīciju diskutējām ļoti detalizēti. Kaut arī likumprojekts tika izstrādāts vairākos variantos, salīdzināts un analizēts, tomēr, darbam beidzoties, mēs tikāmies ar daudziem saviem vēlētājiem rajonos un arī rēķinājām. Faktiski Lauksaimniecības ministrija ļoti daudz piestrādāja un mums sniedza daudz informācijas. No tā visa mēs secinājām, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā– kā mēs jau redzējām zemes reformas apspriešanas gaitā– ka lauksaimniecība ir nolaista un ka mēs lauksaimniecības produkcijai vēl nevaram ieviest tirgus cenas, proti, arī uzlikt saspringtus nodokļus, tas nozīmē, ka tās “šķēres”, kuras mēs gatavojam gan ar lauksaimniecības nodokli, gan ar nepilnīgām cenām, lauksaimniecības uzņēmumi un jaunie brīvie zemnieki nevarēs panest.
Līdz ar to mēs tikāmies arī Zemnieku federācijā un esam bijuši pie jaunajiem zemniekiem, arī pie tiem, kuri pašreiz jau pieteica un pieprasīja zemi. Viņi saka, ka, pastāvot tagadējiem noteikumiem, viņi zemi nevar ņemt un līdz ar to nevar veidot savas saimniecības. Tāpēc mēs aicinājām palīgā republikas zinātniekus, kas pie šiem jautājumiem strādā, un lūdzām viņus ar mūsu deputātu palīdzību izstrādāt arī citu variantu. Mums palīgā nāca ekonomisko zinātņu doktors Boruks ar saviem līdzstrādniekiem. Viņš ļoti pamatīgi izmantoja Latvijas Republikas, tas ir, pirmskara perioda, nodokļus. Izvērtējot mēs secinājām, ka šis valdības zemes un lauksaimniecības nodoklis ir noraidāms. Tāda pati attieksme tika izteikta arī apvienotajā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas un Ekonomikas komisijas sēdē, iesakot zemes nodokli. Sīkāk pastāstīt par šo zemes nodokli es lūgtu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas nodokļu grupas vadītāju Raimondu Krūmiņu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Cienījamie deputāti! Strīķa kungs jau pieskārās vairākiem motīviem, kāpēc mēs noraidījām šo iesniegto likumprojektu un kāpēc mēs nolēmām strādāt pie sava. Un te es gribētu pakavēties sīkāk pie šiem apsvērumiem.

Ir vairāki apstākļi, kuru dēļ mums šis Lauksaimniecības ministrijas izstrādātais zemes un lauksaimniecības nodokļa variants bija jau nepieņemams. Tas ir vienīgais nodoklis, kurš neiekļaujas šajā kopējā nodokļu likumu paketes koncepcijā. Proti, tiek noteikts zemes nodokļa maksātājs, faktiski nodoklis tiek noteikts nevis vadoties pēc apliekamā objekta, bet gan pēc maksātāja. Tas ir pretrunā ar visiem pārējiem likumiem. Tātad maksātājs ir lauksaimnieks. Bez tam šeit vēl parādās vairākas tīri metodiska rakstura pretrunas un vairāki citi apstākļi.

Pirmkārt, jau vidējais nodokļu līmenis republikā. Zemes un lauksaimniecības nodokļa variantā tas, orientējoši rēķinot, ir 64 rubļi par hektāru. Mūsu variantā– Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas piedāvātajā variantā– vidēji republikā ir apmēram 26 rubļi, tā ir paredzēts. Faktiski, kā jūs redzat pielikumā, ir iespējams vai jau paredzēta diferenciācija no 10 rubļiem, kas ir daudzos Latgales pagastos– un ne tikai Latgales, bet arī citos, teiksim, mazāk izdevīgos pagastos ar zemāku zemes kvalitāti, līdz 96 rubļiem par hektāru pagastos Rīgas apkārtnē. Bez tam ir paredzēts visu šo nodokļu summu iemaksāt vietējās pašvaldības budžetā, tas ir, zemākā līmeņa pašvaldības budžetā, gan par nodokļiem lauku apvidū, gan par nodokļiem pilsētu un ciematu teritorijā. Tāpēc vietējām pašvaldībām ir dotas tiesības šos nodokļus diferencēt lauku apvidū plus mīnus piecdesmit procentu apmērā no tās vidējās noteiktās likmes lauksaimnieciskām vajadzībām. Lauku apvidū lauksaimnieciskām vajadzībām ir tiesības paaugstināt trīskārtīgi. Par pilsētu apvidiem tur ir speciāls pielikums. Savukārt ir dalījums par zemes izmantošanu pilsētu un ciematu teritorijā lauksaimnieciskām vajadzībām un individuālajiem apbūves gabaliem, un katrā šajā gadījumā ir cita likme. Pārējām vajadzībām, tas ir, rūpnieciskai apbūvei, tirdzniecības uzņēmumiem un dažādām citām nelauksaimnieciskām un ne ar komunālo sfēru saistītām vajadzībām, šī likme ir lielāka. To jūs varat redzēt otrajā pielikumā.

Tātad, ja mēs ņemam vērā vietējo pašvaldību iespējas diferencēt, tad zemes nodokļa diferenciācijas robežas ir no pieciem rubļiem, kas ir vissliktākajos apstākļos, līdz 144 rubļiem– vislabākajos apstākļos. Viena pagasta robežās attiecīgajai pašvaldībai ir iespējas diferencēt. Šīs likmes atšķirība faktiski var būt trīskārtīga, ja minētai likmei pieplusē piecdesmit procentus, un mīnus piecdesmit procenti no vidējās likmes.

Vēl ir vairāki apstākļi, kuru dēļ mums šis variants arī nebija pieņemams. Ir iekšējās pretrunas, ir pārkāpts viena objekta divkāršas neaplikšanas princips attiecībā uz meliorāciju, acīm redzami nepamatoti ir arī pielietotie ģeogrāfiskā izvietojuma koeficienti, kuri vairāk izskatās kā tie paši principi, pēc kuriem tika noteiktas diferenciālās jeb diferencētās piemaksas patlaban esošajām cenām, kādas līdz šim ir spēkā bijušajā cenu sistēmā lauksaimniecībā. Tāpēc tas mūsu komisijai materiālu analīzes rezultātā izraisīja ļoti lielas šaubas.

Tiek pieļauta arī daudzpakāpju diferenciācija. Šī diferenciācija vispirms notiek rajonā. Rajona padome ir tiesīga noteikt pēc sava ieskata kaut ko diferencēt, pēc tam vēl var diferencēt katra pagasta ietvaros. Faktiski nav pietiekami dziļa dažādu līmeņu diferenciācijas izslēdzošā ietekme, kura pašā likumā ir ielikta pārāk nepilnīga.

Turklāt aprēķinu metodika, proti, tas, ka gadījumā, ja šī īpašuma vērtība ir pietiekami augsta uz pietiekami zemu izmantojamo platību, var izrādīties, ka, pieaugot zemes platībai, samazinās kopējā maksājuma summa, kas īpaši svarīga varētu būt zemnieku saimniecībām. Pierīgas rajonā tādā gadījumā vispār ir visai apšaubāma zemnieku saimniecību veidošanās iespēja. Mums arī komisijā ir tāds viedoklis, tas gan nav oficiāls komisijas viedoklis, bet deputātu viedoklis, ka šeit var būt arī mēģinājums ierobežot zemnieku saimniecību attīstību un dažādi kavēt šo procesu tieši it kā labāk attīstītās kopsaimniecībās.

Rezultātā komisija ir nolēmusi sagatavot šo likumprojektu, kuru jūs visi esat saņēmuši. Turklāt es gribētu pakavēties vēl pie dažām niansēm, proti, par tām platībām, kas netiek apliktas ar nodokli. Pēdējā brīdī mums tika iesniegti par šo arī labojumi no Vides aizsardzības komitejas. Vienai šo labojumu daļai var piekrist, un mēs gribētu tos paturēt uz otro lasījumu, lai iestrādātu jau komisijas līmenī un lai nevajadzētu par tiem plenārsēdē balsot. Ir paredzēts, ka ar zemes nodokli neapliks zemi, uz kuras ir meži un krūmāji, tāpat arī lietojumā nenodoto zemi, jo vienkārši nav maksātāju, arī zemi, uz kuras atrodas koplietošanas ceļi un tiem pieskaitītās joslas, ja tās netiek izmantotas vai nav nodotas tālāk lietojumā citām vajadzībām, zemi, uz kuras atrodas dabas un kultūras pieminekļi, kā arī zemi, uz kuras saimnieciskā darbība ir aizliegta ar likumu un tā tālāk. Tātad šeit ir paredzētas tās platības, kuras ir pilnībā atbrīvotas no zemes nodokļiem, un bez tam 7.pantā ir paredzēti atvieglojumi zemes nodokļu maksātājiem– un, proti, tie ir iespējamu stihisku nelaimju gadījumā. Teiksim, tiek iesniegts motivēts attiecīgā zemes lietotāja lūgums jeb pieprasījums. Līdzīgi gadījumā, ja kapitāli no jauna tiek apgūta līdz tam neizmantotā zeme vai arī ja šīs apgūšanas rezultātā ir uzlabojusies zemes kvalitāte. Var tikt atbrīvoti sociāli neaizsargāti slāņi, tas ir, pensionāri, kuriem lietojumā ir nodota zeme apbūves gabaliem dzīvojamo ēku uzcelšanai. Zemnieku saimniecības arī ir paredzēts atbrīvot pirmos piecus gadus, pareizāk sakot, nevis likumā ir paredzēts atbrīvot, bet vietējās pašvaldības atkarībā no konkrētiem apstākļiem var vai nu atbrīvot, vai neatbrīvot zemnieku saimniecības, kā arī samazināt šā nodokļa apmēru atkarībā no konkrētajiem apstākļiem. Tātad šeit ir ļoti plašas iespējas un izrādīta liela uzticība tieši vietējām pašvaldībām, jo viss šis nodoklis, visa summa tiek ierēķināta vietējo pašvaldību budžetā.

Kādi vēl bija galvenie principi komisijas darbā, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šādu variantu? Komisija uzskata, ka nodokļa stimulējošā ietekme var parādīties tikai gadījumā, ja šis nodoklis atšķirībā no katra konkrētā gadījuma, atšķirībā no citiem apliekamajiem objektiem vai nu ir minimāls, vai nu tā vispār nav. Šajā gadījumā tas nodoklis ir mazāks par vidējo līmeni republikā nekā zemes un lauksaimniecības nodoklis, ko piedāvā valdība. Tas ir viens apstāklis, kāpēc mēs izvēlējāmies.

Vēl mazliet gribētu pakavēties pie Bēniķa kunga teiktā, ka Balvu un Alūksnes rajonā šī summa iznāk it kā lielāka, bet šie aprēķini ir ļoti aptuveni, jo tiek runāts tikai par vidējām likmēm, faktiski šīs vidējās likmes vidējo rādītāju, neņemot vērā to diferencēšanas iespēju, ko var veikt pašvaldība šajā teritorijā un kas parādās tā rezultātā, ka viena vai otra zemes daļa netiek nodota lietojumā. Līdz ar to šī summa samazinās. Tāpēc Latgales rajoniem te nav pamata uztraukties. Kāda konkrētā likme tiks lietota, ir atkarīgs tikai no pašvaldībām, protams, vadoties pēc vidējās likmes, kas noteikta attiecīgajā pielikumā.

Galvenajos vilcienos tas būtu viss, ko es domāju. Ja būs kādi jautājumi, es varu atbildēt. Par metodikas jautājumiem konkrēti var atbildēt profesors Boruks. Lūdzu, vai ir kādi jautājumi? Es labprāt atbildēšu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bēniķa kungs.

U.Bēniķis: Šodien, izklāstot savu konceptuālo nostādni, vai jūs esat informēts par mūsu oficiāli iesniegtajiem priekšlikumiem Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā un Ekonomikas komisijā? Saskaņā ar šiem priekšlikumiem, pirmkārt, tiek runāts par individuālajiem zemniekiem un jaunajiem mazajiem uzņēmumiem. Konkrēti formulēts priekšlikums, ka valdības saimniecība, kuras platība ir līdz 60–70 hektāri, no zemes un lauksaimniecības nodokļa ir atbrīvojama. Tas ir viens jautājums. Otrs...

Priekšsēdētājs: Varbūt atļausim atbildēt, ja tie nav saistīti jautājumi.

R.Krūmiņš: Jā, man jāsaka atklāti, es tādus priekšlikumus līdz šim vēl neesmu saņēmis. Taču jūs mani uzvedinājāt uz domu, ka vēl vajadzētu papildināt to, ko es teicu iepriekš. Tātad par to pašu kopējo koncepciju, ko jūs teicāt, ka zemes nodoklis tomēr būtībā ir viens nodoklis, ar kuru jāapliek lauksaimnieciskā darbība. Mēs, tāpat kā gadījumā ar zemes un lauksaimniecības nodokli, iestājamies par to, ka attiecīgi peļņas un īpašuma nodokļu likumprojektos tiek saglabāta tā pati norma, par to, ka lauksaimnieciskā darbība ir atbrīvojama no šiem abiem nodokļiem. Tajā pašā laikā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija iestājas par to, ka ar peļņas un īpašuma nodokli obligāti ir apliekama lauksaimniecības uzņēmumu nelauksaimnieciskā darbība, t.i., tirdzniecība, rūpniecība un citi darbības veidi, kuri nes ienākumus un peļņu lauksaimniecības uzņēmumos. Līdz ar to faktiski šobrīd situācija ir tāda, ka šāda darbība ar nodokli praktiski aplikta netiek, ja tur netiek izpildīts viens vai otrs nosacījums, bet parasti tā izpildīta netiek.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl viens jautājums.

U.Bēniķis: Otrs jautājums praktiski ir analogs pirmajam. Bija arī mūsu oficiālais priekšlikums un arī aprēķinu rezultāti par to, ka zemes un lauksaimniecības nodoklis nav ietverts dzīvokļu komunālās saimniecības fondā, bet tikai ražošanas ēkas un būves. Un trešais– sākotnējā valdības projekta 10.pants– ka vietējās tautas deputātu padomes, tātad arī pagastu vara, šo nodokli arī valdības likumprojektā var diferencēt. Atbilstoši pielikumu tabulā ir rajons, kur tā daļa, kas paliek pagasta rīcībā, sasniedz pat deviņdesmit procentus. Tātad ļoti liela analoģija. Jūs par to esat informēts?

R.Krūmiņš: Jā, es par to esmu informēts. Bet te jau ir tā lielā pretruna, ka, piemēram, Rīgas rajonā, Bauskas un Jelgavas rajonā daļa no zemes nodokļiem, kas aiziet republikas budžetā, ir puse un vairāk. Tātad tā diferencēšanas iespēja tiek dota tikai uz tās nodokļa daļas rēķina, kura paliek vietējās pašvaldības rīcībā. Un ar to diferencēšanas iespēja praktiski ir arī izsmelta. Tāpēc nevar īsti piekrist, ka vietējām pašvaldībām šīs diferencēšanas iespējas ir pietiekamas.

U.Bēniķis: Republikas 23 rajonos piecdesmit un vairāk procenti paliek vietējās pašpārvaldes rīcībā. Es atvainojos...

R.Krūmiņš: Nu, redziet, mūsu gadījumā viss paliek vietējās pašvaldības rīcībā. Te arī izpaliek tās problēmas, kuras saistītas ar šo konkrēto procentu noteikšanu. Tas nemaz nav arī tik vienkārši tehniski izdarāms, lai šos procentus sadalītu pa dažādu līmeņu budžetiem. Finansu ministrija arī piekritīs, ka tas nebūt nav tik vienkārši. Varbūt izrādīsies, ka iekasēšanas izdevumi ir lielāki nekā ieņemamā summa.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es nezinu, uz manu jautājumu varbūt varēs atbildēt autors. Kas ir bijis par pamatu tam, ka šīs nodokļu likmes ir tieši tādas, t.i., mazākā likme ir, teiksim, desmit rubļu, nevis divdesmit vai piecpadsmit rubļu? Acīmredzot bija jābūt kaut kādai bāzei. Kāda bāze ir bijusi visai šai nodokļu likmes sastādīšanai? Un kas notiks tad, ja šo nodokli aprēķinās atbilstoši stāvoklim, kāds ir 1.janvārī? Maksājot 1.novembrī, izrādīsies, ka tās būs vairs tikai niecīgas kapeikas un nabaga pašvaldībai nebūs no kā vispār iztikt, kā arī, lai varētu savilkt kopā galus.

R.Krūmiņš: Jā, beigās es lūgšu Boruka kungu, lai viņš par šiem metodiskiem principiem izskaidro sīkāk. Es, protams, to varētu izdarīt arī pats, bet es domāju, ka attiecībā pret viņu būs korektāk, ja viņš pats to izdarīs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Seile: Man nav jautājums, bet ir priekšlikums. Varbūt laika taupīšanas nolūkos ir vērts noklausīties autoru– Boruka kungu– un pēc tam šos jautājumus uzdot abiem referentiem kopā?

Priekšsēdētājs: Boruka kungam ir vēlēšanās uzstāties un papildināt? Lūdzu, īsi paskaidrojiet.

A.Boruks, LLA lauks.zin.Dr.: Es domāju, mēs varētu piekrist tam, lai viss...

Priekšsēdētājs: Vēl ir jautājums? Jā, es atceros. Pēc tam deputāts Buls un deputāts Ozols varēs uzdot jautājumu.

A.Boruks: Cienītais priekšsēdētāj, cienītie deputāti! Zemes nodoklis ir izstrādāts, vadoties pēc principa, ka par katru ienākuma avotu ir jābūt atsevišķam nodoklim. Mēs domājam, ka vienā nodoklī nevar salikt iekšā vairākus atšķirīgus ienākumu avotus, jo tas rada lielu neskaidrību. Maksātājam ir jāzina, par ko viņš maksā, tas ir pirmkārt. Otrkārt, zemes nodoklis izstrādāts, ļoti lielā mērā vadoties pēc tiem likumiem, kādi bija pēc 1938.gada nodokļu likuma pieņemšanas. Mēs uzskatām, ka zeme kā tāda lauksaimniecībā nav izmantojama atsevišķi bez cilvēkiem, bez ēkām. Un tas bija arī bijušā Latvijas lauku nekustamās mantas nodokļa pamatā, ka ēkas nevērtēja atsevišķi no zemes, jo tās piederēja pie zemes. Vērtēja atsevišķi tikai tās ēkas, kuras izmantoja citiem nolūkiem: dažādiem rūpaliem, dzirnavām utt. Tas pats princips mums ir ievērots arī šeit. Zemes nodoklis ir vienots nodoklis absolūti visiem zemes lietotājiem, neatkarīgi no tā, kādām vajadzībām viņš zemi izmanto. Bet, ievērojot atšķirību starp laukiem un pilsētu, ir atšķirīga pieeja lauku apvidum un pilsētas apvidum. Lauku apvidū mēs zemes nodokļu likmes izstrādājam, vadoties pēc normatīvā tīrā ienākuma, pēc zemju attiecīgās kvalitātes un novietojuma. Vadoties pēc informācijas par septiņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, mēs, sadalot zemi, jau sekojām, cik liels var būt šis tīrais ienākums. Pašreizējos apstākļos tīrais ienākums mums iegūstams tikai no tām zemēm, kuru novērtējums pārsniedz 25 balles. Tā kā šis pieaugums ir ļoti mazs, mēs pieņēmām tāpat apmēram 28 balles to tīro ienākumu, kas no šādām zemēm var būt. Noteicām arī minimālo nodokļa likmi– desmit rubļus.

Pieaugot zemes kvalitātei, aug tīrais ienākums. Tas aug arī atkarībā no saimniecības novietojuma. Tuvāk lielām pilsētām, sevišķi Rīgai, šis ienākums aug. Tātad zemes nodoklis izņem ārā daļu ienākuma. Un šis ienākums lielu pilsētu tuvumā strauji pieaug, tāpēc lielākais apmērs– 96 rubļi– faktiski visos beidzamajos gados atkarībā no novietojuma ir bijis pieaudzis. Mēs uzskatām, ka lauksaimniecības nodoklim, zemes nodoklim jābūt tādam, lai katrs vidēji, nevis labi strādājošais, bet vidēji strādājošais, to varētu samaksāt. Pašreiz lauksaimniecība maksā nodokļus 15 miljonu rubļu apmērā. Pēc mūsu projekta šī summa ir 60 miljoni rubļu. Tas viss iet pie tiem budžetiem. Pēc alternatīvā projekta tas ir 152 miljoni. Mēs uzskatām, ka lauksaimniecība pašreiz nevar maksāt desmit reizes lielāku nodokli. Tādā gadījumā tā izputēs un tad būs slikti ne tikai lauksaimniekiem, bet vēl vairāk arī rūpniekiem. Jo situācijā, kad ir augsti nodokļi, jau nākamgad apmēram simts saimniecības nevarēs šo nodokli samaksāt vienkārši tāpēc, ka tagad ir vienotas cenas. Jaunās cenas gan ir augstākas, bet arī izmaksas ir pieaugušas tikpat. Turklāt izmaksas saimniecībām, kurām ir sliktāki apstākļi, aug straujāk nekā ienākumi, jo līdz šim zonālās cenas bija augstākas. Tā kā tās nebūs spējīgas to samaksāt. Vadoties pēc alternatīvā projekta, mēs izrēķinājām, ka pie Rīgas iznāk 200–300 rubļi par hektāru, un zemnieki nebūs spējīgi samaksāt un atturēsies.

Redziet, tad lauksaimnieciskā ražošana pasliktināsies, mūsu veikali būs tukši, un tā papildu summa, ko mēs dabūjām ar zemes un lauksaimniecības nodokli, mums būs jāsamaksā daudzkārt vairāk par to, par kuru mēs iepirksim lauksaimniecības produktus.

Man prasīja, kur radušies tie desmit rubļi. Vienkārši ir pieņemta tāda robeža, lai zeme– tā tomēr ir tautas bagātība– nevienam nebūtu par velti, bet lai par to varētu samaksāt arī tas, kas ir sliktākos dabas apstākļos. Mūsu projektā diference starp abiem galiem ir apmēram desmitkārtīga. Alternatīvā projektā tā ir daudz lielāka, un mums ir aizdomas, ka Rīgas rajonā mums tā summa iznāca piecarpus miljoni, bet alternatīvajā projektā– 16 miljoni. Tātad arī šeit viņiem būs grūtības ar samaksām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, turpiniet uzdot jautājumus. Lūdzu, deputāts Buls.

A.Buls: Paldies, jau dzirdot profesora paskaidrojumu, jautājums atkrīt. Es jau dzirdēju atbildi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ozols.

I.Ozols: Cienījamo profesor! Ar ko jūs izskaidrojat, ka 4.pantā nav paredzēts, ka ar zemes nodokli neapliek veselības aizsardzības objektus, kā arī no zemes nodokļiem netiek atbrīvota invalīdu sabiedrisko organizāciju lietošanā nodotā zeme?

A.Boruks: 4.pantā ir rakstīts, ka no nodokļa atbrīvot zemes, kuras aizņem valsts un pašvaldību institūciju ēkas, valsts un pašvaldībām piederošās dzīvojamās mājas, izglītības un kultūras, sociālās nodrošināšanas un sporta objekti. Varbūt varētu pieminēt arī veselības aizsardzības objektus. Tas viss tur ir domāts kopā.

I.Ozols: Un kāds jūsu viedoklis ir attiecībā uz invalīdu sabiedrisko organizāciju lietojumā nodoto zemi?

A.Boruks: Sabiedriskās organizācijas?

I.Ozols: Tās ir Neredzīgo biedrība un Nedzirdīgo biedrība.

A.Boruks: Es saprotu, ka tās jau būtu arī sociālās...

I.Ozols: Nē, tās nav sociālās sistēmas organizācijas. Tās ir sabiedriskās invalīdu organizācijas.

A.Boruks: Bet tās nav sociālās nodrošināšanas? Ja nav, tad mēs piekrītam papildināt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Tā kā Krūmiņa kungs diemžēl uz manu jautājumu neatbildēja, es atļaušos to uzdot projekta autoram, vienlaikus precizējot. Es no jūsu teiktā sapratu, ka šie desmit rubļi ir pieņemts patvaļīgs lielums, tā teikt, apaļš skaitlis. Bet, ja nākošajā gadā sāksies inflācijas process un 1.novembrī par desmit rubļiem varbūt neko nevarēs nopirkt, vai jums neliekas, ka šo bāzes skaitli vajadzētu izteikt nevis absolūtos skaitļos, no šā mēs cenšamies izvairīties visos nodokļu projektos, bet ar kādu bāzes produktu, produkta daudzumu, kurš būtu šajā attiecīgajā brīdī, kad mēs varētu iegūt summu, kas jāsamaksā nodokļu maksātājam.

A.Boruks: Man jautājums ir skaidrs. Mēs arī par to sākumā domājām. Reizē ar tām lielajām pārmaiņām laukos– cenu izmaiņām, ražošanas izmaksu izmaiņām– mēs arī domājām, ka šis projekts ir uz laiku. Bet šodien mēs ne zemniekiem, ne lauksaimniekiem nevaram nepateikt, cik tad viņiem būs jāmaksā. Tas mums ir jāpasaka, jo viņi prasa. Viņi prasa konkrēti, un viņiem ir jāzina, jo, sākot ar nākamo gadu, būs jāmaksā, tāpēc viņiem vajag konkrētus skaitļus. Mēs domājam, ka līdz ar to notiks indeksācija, tiks sekots cenām un visām lielajām izmaiņām, un arī šis nodokļa lielums tātad mainīsies un precizēsies. Sakarā ar agrāro reformu tam arī ir jāprecizējas. Pašreiz mēs jau izejam no tiem datiem, kādi ir kolhozu ražošanā. Mums vēl nav datu par ražošanu zemnieku saim­niecībās. Mums tas ir jāņem vērā, ka mēs vadāmies pēc šiem kolhozu datiem. Pēc gadiem mums būs cita informācija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Blažēvičs: Sakiet, varbūt abi, nezinu, kurš atbildēs. Jūs jau izteicāt domu, ka būs ļoti liela atšķirība pašvaldību budžeta ienākumos, teiksim, Dobeles rajonam un Alūksnes rajonam. Starpība būs apmēram trīs līdz četras reizes liela. Kā jūs domājat sabalansēt šo budžetu? Tas ir viens jautājums.

A.Boruks: Es saprotu. Redziet, tāda starpība dabīgi ir, jo no Rīgas, Dobeles un Jelgavas rajoniem, kuru ienākumi ir daudz lielāki, var ņemt arī lielākus nodokļus. No Ludzas, Alūksnes un Balvu rajoniem mēs nevaram vienkārši paņemt, jo viņiem nav ko maksāt. Tā ka tā starpība paliks tikmēr, kamēr šo rajonu ienākumos būs starpība. Es personīgi domāju tā, ja mēs gribēsim, lai lauksaimniecība Ludzā, Alūksnē, Balvos un citur attīstās, tam nolūkam mums vajadzēs speciālas mērķprogrammas. Mums vajadzēs šos rajonus atbalstīt ar kredītiem, nevis ar tādiem, kādi ir tagad, bet ar mērķtiecīgiem kredītiem, lai veiktu dažādus pasākumus. Un varbūt vēl šo kreditēšanu...

R.Krūmiņš: Jā, komisijā mēs šo jautājumu diezgan nopietni skatījām. Mēs secinājām, ka praktiski lauksaimniecībā, lauku apvidos ir vairāki tādi nodokļi, kuri tiek maksāti vietējām pašvaldībām. Un pēc mūsu ieskata šis ir nodoklis, kurš pilnībā jāatstāj vietējām pašvaldībām, bet nevienā gadījumā šī nodokļa summa nepārsniedz pagasta budžeta apjomu. Tāpēc jebkurā gadījumā būs vajadzīgi vēl citi nodokļi, no kuriem šis budžets veidosies. Līdz ar to mūsu komisijas viedoklis faktiski bija tāds, ka ir jābūt vienam tādam nodoklim (acīmredzot ir trīs nodokļi, kuri pilnībā paliek uz vietas pagastā) vai sliktākā gadījumā– diviem tādiem nodokļiem, ar kuriem šis budžets pēc attiecīgiem normatīviem tiek izveidots galīgā variantā. Turklāt šī zemes platība gan vienā rajonā, gan otrā rajonā daudzmaz ir līdzīga, vai ne? Attiecīgi pagastos– arī daudzmaz līdzīgas. Taču iedzīvotāju skaits, teiksim, attiecīgajā Ludzas rajona pagastā varbūt ir desmit reižu mazāks nekā Rīgas rajona pagastā. Līdz ar to arī šīs vajadzības pagastos ir krietni mazākas. Līdz ar to pagasta labklājību daudz mazāk ietekmē lielā atšķirība starp šīm summām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Blažēvičs: Otrs jautājums. Kāpēc 7.pantā jūs paredzat stihiskos un citos nelaimes gadījumos izdevumus segt no vietējo pašvaldību budžeta? Kāpēc to nevarētu darīt no valsts budžeta?

A.Boruks: Redziet, šeit nav domātas kaut kādas plaša mēroga stihiskas nelaimes. Ļoti vienkārši. Ja zemniekam palienē ir kaut kādas nelielas upītes vai grāvji un ja plūdu dēļ rodas zaudējumi, viņš var saņemt apdrošināšanu, un pašvaldība var nākt pretī. Tur jau nav viennozīmīgi pateikts, ka pašvaldībai noteikti viņš jāatbrīvo. Var būt viņa un pašvaldības pretimnākšana. Jo visi šie atvieglojumi ir paredzēti un likumā negrozāmi noteikti, bet paredzēts tos piešķirt tikai gadījumā, ja tiek lūgts materiāls pabalsts. Attiecīgajam nodokļu maksātājam griežoties pašvaldībā ar lūgumu, attiecīgā padome izskata iespēju atbrīvot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Godājamam referentam jautājums attiecībā uz 4.panta 8.punktu. Runa ir par zemes platībām, kuras izmanto selekcijas, izmēģinājumu un mācību vajadzībām un kuras ar nodokli netiek apliktas. Vai ar to ir domātas visas šādas platības, vai tikai tās, kuras izmanto vai nu bezpeļņas organizācijas, vai tādas, kas pēc sava rakstura tuvas tām?

A.Boruks: Šeit ir domātas tikai tās platības, kuras tiek tieši izmantotas selekcijas, izmēģinājumu un mācību vajadzībām, jo tās visas ir valsts interesēs. Jūs zināt, ka pašreiz selekcijas un izmēģinājumu saimniecību platība ir liela. Patlaban ir dots rīkojums mūsu institūtā izveidot komisiju, kas pārbauda katru saimniecību, un tiks norobežota tā platība, kas vajadzīga minētajiem nolūkiem. Šī platība ir no nodokļiem atbrīvojama, bet no pārējās zemes platības, ja to nepaņems citi zemnieki, nodokļi ir jāmaksā. Tāpēc mēs nerakstījām “stacijas”. Bet tieši konkrēti– “vajadzībām”.

A.Plotnieks: Tad varbūt vēl neliels precizējošs jautājums. Vai jūs neuzskatāt, ka te tomēr nepieciešams ieviest kādu norādi, ka šī zeme netiek izmantota peļņas iegūšanas nolūkos? Var taču izveidot kādu organizāciju, piemēram, selekcijas staciju, kas strādās, gūstot milzīgu peļņu, taču šodien mēs to atbrīvojam no nodokļiem.

A.Boruks: Jāsaka gan, ka nekur pasaulē selekcija nav peļņas avots. Arī gandrīz visās kapitālistiskajās valstīs tā ir uz valsts budžeta rēķina, jo selekcijas darbs ir ilgs. Lai izveidotu jaunu kultūraugu šķirnes, jā­strādā gadus desmit, divpadsmit, tā ka tas mums nav peļņas avots. Taču, ja jūs domājat, ka tas vēl jāprecizē, mēs tam piekritīsim.

Priekšsēdētājs: Paldies.

R.Krūmiņš: Es sapratu, ko Plotnieka kungs ar to domāja. Turklāt mēs jau esam saņēmuši rakstisku priekšlikumu no Vides aizsardzības komitejas, ka šī norma jāpārnes uz 7.pantu, kurā ir motivēti lūgumi, uz kuru pamata tiek atbrīvots no maksājumiem. Tas gan nav komisijas viedoklis, taču es uzskatu, ka šāds ierosinājums varētu būt pieņemams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Endele: Cienījamie nodokļu taisītāji, 4.pantā jūs atļaujat dažiem nemaksāt nodokļus. Tad es, piemēram, audzēju krūmus un nodokļus nemaksāju. Es applūdinu krūmus, iztaisu sev dīķi, kur peldēties un tad maksāju nodokli? Vai tā ir?

A.Boruks: Jā, šis jautājums par krūmiem– vai maksāt vai nemaksāt– arī ir ļoti diskutējams. Mēs uzskatām, ka pašreizējos apstākļos, kad mums tik lielas platības ir aizaugušas, ja zemnieks ieiet tajos krūmos, tad no viņa nevajag ņemt, lai viņš vispirms saimnieciski nostiprinās. Mēs vēsturē pat redzam, ka tā rīkojās muižnieku laikos. Ziniet, mēs analizējām pēdējo pārsimt gadu notikumus un redzējām: ja muižnieks ieliek zemnieku krūmos un mežos, tad viņš no zemnieka nodokļus neņem. Arī toreiz bija tik daudz aizaugušu zemju. Bet patlaban mums ir miljons hektāri aizauguši. Tie mums ir jāatgūst. Labi, ka zemnieks iet tur iekšā.

J.Endele: Es atvainojos, jūs nesapratāt manu jautājumu, vai ne? Jautājums bija domāts tā: par krūmiem es nemaksāju, bet, ja es šos krūmus applūdinu, tad es maksāju, jo par applūdinātām platībām izņēmuma vairs nav.

R.Krūmiņš: Redziet, te ir tāda lieta, ka faktiski iekšējie ūdeņi pamatā arī ir iekļauti apliekamajā zemes platībā. Varbūt, ka te arī būtu nepieciešams precizējums. Taču es nezinu, no juridiskā vai no kāda cita viedokļa, bet šī zeme, uz kuras ir dīķis, tā skaitās zeme, uz kuras ir iekšējie ūdeņi. Un faktiski, raugoties no šāda viedokļa, tā ir apliekama ar nodokli. Tātad– neatkarīgi no tā, ja dīķis ir uztaisīts krūmos, tad tiešām tas ar nodokli netiek aplikts. Tādā gadījumā, ja šo dīķi uztaisa uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kura piešķirta lauksaimnieciskai izmantošanai, tad šī zeme tāpat tiek aplikta ar nodokli neatkarīgi, vai tas ūdens līmenis ir tāds vai citāds. Nodokli maksā faktiski par visu platību. Tāpēc tiešām varētu būt jautājums par šo krūmāju aplikšanu vai neaplikšanu. Tas varbūt ir pat speciālas diskusijas vērts. Taču mūsu komisijas viedoklis un darba grupas viedoklis bija tāds, ka, ņemot vērā konkrētos apstākļus, ka praktiskā konkrētā dzīves situācija tiešām liecina, ka zeme joprojām aizaug, norādot, ka pēc šīs zemes nav pieprasījuma, mēs vienojāmies, ka šo zemi, tas ir, krūmājus un mežus, nav lietderīgi aplikt ar nodokli.

J.Endele: Paldies, par krūmiem es nestrīdos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Boruks: Es gribu jums paskaidrot, ka mēs jaunajā kodeksā esam ierakstījuši, ka zemes bilanci nemainīs katru gadu, bet zemes bilance, tās platības ir jāmaina tad, kad nāks jaunais... Ja zemnieks saņems krūmus, tad viņam tie arī skaitīsies. Ja viņš rīt krūmus noplēš, tie viņam skaitīsies vēl līdz nākamajai plānu materiālu korekcijai. Tas tādēļ, lai viņš būtu ieinteresēts tur iet un šo zemi apgūt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Apsītis.

R.Apsītis: Ja es pareizi saprotu, tad gan vienā, gan arī otrā likumprojektā noteikts, ka zemes nodoklis būs jāmaksā arī tiem daudzajiem pilsētniekiem, tai skaitā arī rīdziniekiem, kuri ir dārzkopības sabiedrību biedri un kuriem ir dārzs attiecīgi vai nu Rīgas rajonā, Tukuma, Ogres vai Limbažu rajonā. Vai tā ir?

A.Boruks: Tā ir.

R.Apsītis: Paldies. Tad man tāds konkrētāks jautājums: sakiet, lūdzu, vadoties pēc jūsu izstrādātā projekta, cik apmēram būtu jāmaksā zemes nodoklis gadā, ja dārzkopības sabiedrībā, teiksim, ir sešdesmit kvadrātmetri un dārziņš atrodas Saulkrastu ciema lauku teritorijā un piejūras zonā– līdz piecu kilometru attālumā no jūras krasta? Cik lielu nodokli nosaka jūsu projekts, arī otrs projekts, kā arī valdības izstrādātais projekts?

A.Boruks: Pēc mūsu izstrādātā projekta, ņemot vērā novietojuma koeficientu– Saulkrastos, ir apmēram četras kapeikas par kvadrātmetru, tas iznāk ļoti lēti. Mums pārmet, ka tas esot lēti. Apmēram iznāks četras kapeikas par kvadrātmetru. Tikai varbūt jāpiebilst tas, ka jums nebūs jāmaksā par 600 kvadrātmetriem. Dārzkopības sabiedrība jau ir ierīkojusi vienu daļu ceļus. Sabiedrībai jāmaksā par visu teritoriju, tā ka, pieskaitot tos ceļus klāt, jums iznāks 800 vai 1000 kvadrātmetri.

Priekšsēdētājs: Bet pēc valdības projekta bija arī jautājums, lai salīdzinātu.

A.Boruks: Par valdības projektu diemžēl es nevaru atbildēt.

Priekšsēdētājs: Varbūt valdības pārstāvis varētu atbildēt uz šo jautājumu? Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Kamēr valdības pārstāvis vēl nāk, es varu pateikt, ka šajā valdības likumprojektā ir vēl viena pretruna. Faktiski var rasties situācija, ka ārpus Rīgas administratīvajām robežām, tūlīt aiz robežas, t.i., par Rīgas rajonā esošu zemi, teiksim, piecus kilometrus no jūras un atkarībā vēl no citiem apstākļiem, varbūt pat jāmaksā pāri par 10 kapeikām par kvadrātmetru. Tajā pašā laikā pilsētas robežās par tādu pašu platību jāmaksā tikai septiņas kapeikas. Arī šeit ir zināma pretruna.

Es varētu mēģināt atbildēt arī par Saulkrastiem, bet es nezinu, vai Bēniķa kungs man to uzticēs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es nezinu, vai Bēniķa kungs dzirdēja vai nedzirdēja šo jautājumu. Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Man, Krūmiņa kungs, jautājums par 3.panta 7.apakš­punktu– par nodokļu atvieglojumiem, kur ir paredzēti atvieglojumi arodbiedrībām, labdarības organizācijām tiešo mērķu realizācijai. Kā jūs saprotat, kā tiešos mērķus atšķirt no netiešiem mērķiem? Un vai zem šī karoga dažādu uzņēmumu kooperatīvi neizmantos iespēju, lai savtīgos nolūkos tiktu no nodokļa atbrīvoti?

R.Krūmiņš: Pirmām kārtām, visas šīs minētās sabiedriskās organizācijas ir bezpeļņas organizācijas, kuru statūtos, ne arī kādos citos, teiksim, aktos par to darbību, nav paredzēta peļņas gūšana. Tiklīdz parādās kāds peļņas ieguvums, būtībā jāuzskata, ka tā vairs nav tiešā mērķa realizācija.

E.Kide: Tātad to tomēr nevar novērst, jo tās var patērēt vienkārši sev pašu mērķiem?

R.Krūmiņš: Ja šī peļņa tiek izmantota arī šo organizāciju tiešai darbībai, kas saistīta ar statūtos paredzētiem pasākumiem, tad būtībā arī tādā gadījumā tā nav jāapliek. Bet, ja tā ir vienkārši komerciālos nolūkos gūta peļņa, tādā gadījumā tā ir apliekama ar nodokli.

E.Kide: Grūti atšķirt to...

R.Krūmiņš: Protams, ka to ir grūti atšķirt. Bet tādēļ visai pašvaldībai jau ir dotas tās lielās tiesības. Es neizslēdzu iespēju, ka turpmākajos lasījumos mēs vēl varētu precizēt šo normu. Ja tiešām kādam ienāk prātā laba doma, var izstrādāt arī kādu precīzāku formulējumu, lai izslēgtu šo ietekmi.

Priekšsēdētājs: Jā, redzu, vairāk jautājumu nav. Mēs varētu sākt debates. Debatēs lūgtu arī konkrēti un skaidri izteikties, kuru no projektiem jūs atbalstāt kā pamatu, vai arī, ko jūs iesakāt no viena vai otra projekta paņemt.

Debatēs ir pieteikušies deputāti: Kodoliņš, Albertiņa, Bojārs, Grūbe, Felss, Špoģis, Lembergs, Zaščerinskis, Gabrānovs, Biezais un Blažēvičs. Tas nozīmē tikai to, ka šodien mēs debates nebeigsim, un acīmredzot rīt, kad būs svaiga galva, mums vajadzēs tās turpināt. Tad arī vajadzēs izšķirties par vienu no abiem likumprojektu variantiem.

Lūdzu, pirmajam vārds deputātam Kodoliņam, gatavoties deputātei Albertiņai.

A.Kodoliņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Vispirms es gribu teikt, ka diemžēl, manuprāt, komisija tomēr deputātiem šeit nepateica visu, jo praktiski diezgan nesen tika iesniegts vēl trešais– alternatīvais projekts. Tātad projekts, kuru izstrādājusi Zinātņu akadēmijas zinātnieku grupa. Tagad šis jautājums ir ļoti sarežģīts, jo jāsaka, ka problēma par zemes nodokli vienmēr ir bijusi un visās valstīs tā ir pastāvējusi un vienmēr ir mēģināts to atrisināt ar dažādiem paņēmieniem. Tāpēc no principiālā viedokļa it kā nevar būt nekādu iebildumu ne pret vienu, ne pret otru, ne arī šeit neminēto trešo variantu. Tomēr jāņem vērā, ja mēs sākam skatīties lietas būtību, tad iebildumi sāk rasties.

Vispirms par Lauksaimniecības ministrijas izstrādāto variantu. Manuprāt, tajā ir pieļauta viena būtiska metodoloģiska kļūda. Proti, ir noteikts nodoklis no tā, kas ir īpašums, un tas ir sasummēts kā nodoklis no tā, kas nav īpašums. Tātad ēkas un ražošanas objekti– tie ir īpašums, kuri pieder vai nu zemniekiem, vai kopsaimniecībām. Tajā pašā laikā zeme nav īpašums, un tāpēc zemes nodoklis mūsu apstākļos, korekti vērtējot, vispār nav nodoklis. Zemes nodoklis mūsu apstākļos principā ir rentes maksājums par zemes izmantošanu. Jāsaka, ka mūsu īpašuma attiecības jau uzspiež zināmu zīmogu un bieži vien, ne jau šis ir vienīgais gadījums, kad mēs vadāmies pēc jēdziena “nodoklis”, tur, kur mums principā nav darīšana ar nodokli. Tātad pieņemsim principā, ka pareizāk ievadīt runu par rentes maksājumu. Tātad, raugoties no šā viedokļa, vismaz ekonomiski tīrāks, manuprāt, ir Boruka variants. Tajā pašā laikā jāsaka, kā vienā, tā otrā variantā ir ļoti daudz tādu subjektīvu momentu. Tas jau arī parādījās ļoti tipiski tad, kad autori atbildēja uz jautājumiem. Un viens jautājums, kas skar arī manus vēlētājus, ir ļoti būtisks,– tas ir šis ģeogrāfiskais stāvoklis, kurš likumprojektā tiek ietverts, manuprāt, pilnīgi mehāniski. Iepriekšējos materiālos mēs redzējām arī tabulas, kurās, piemēram, redzams, ka zemes nodoklis diferencēts burtiski pa kilometriem, nu, pa diviem, pa pieciem kilometriem. Manuprāt, tas ir absolūti subjektīvi. Tāpēc šajā ziņā liela priekšrocība ir trešajam variantam, kuru izstrādāja Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts, pieejot pēc principa, ka nodokļi būtu ņemami, vadoties pēc tā saucamās tīrieneses jeb zemes kadastra viedokļa. Tātad, rēķinot uz šo ienākumu, kāds ir fiksēts vidēji uz vienu hektāru zemes. Tajā pašā laikā es piekrītu, ka arī šim variantam ir milzīgi trūkumi. Tie ir saistīti ar to, ka mums nav pašlaik normālas tirgus attiecības, tātad nav normālas tirgus cenas, tātad nav normāli ienākumi. Tāpēc arī šeit būtu ļoti daudz subjektīvu momentu, kas ir saistīti ar mūsu ekonomikas līdzšinējo funkcionēšanu.

Īsumā rezumējot, gribu teikt, ka jebkuram no variantiem ir savi plusi un mīnusi. Un tāpēc mums pamatā tomēr vairāk jāvadās gandrīz vai pēc ekonomiskās mērķtiecības principa. Apzinoties, ka šie maksājumi ir visai nosacīti, pašreizējā periodā, manuprāt, pareizāka tomēr ir tā pieeja, kura balstās uz vienu kritēriju. Tātad pašlaik, šajā konkrētajā brīdī, es tomēr dotu priekšroku tā saucamajam Boruka variantam jeb variantam, kurā runa ir par tīru zemes nodokli, kurš ir aprēķināts, pamatojoties uz šīm ballēm.

Es apskatu no ģeogrāfiskās puses. Tas ir ļoti apšaubāmi, un, manuprāt, vēl būtu tomēr jāizstudē tie priekšlikumi, kuri nākuši no dažādām saimniecībām. Cita lieta, vai visi šie nodokļi projektā būtu pieņemami. Man personīgi ļoti nopietni iebildumi ir pret divām lietām. Pirmais, tas ir jautājums par to, ka netiek ņemts nodoklis no mežiem un krūmiem. Tas ir absolūti nepieņemami. Jūs iedomājaties situāciju, ka tad, kad notiks zemes došana, tomēr varēs saņemt zemi un par to nebūs jāmaksā nodoklis, ja es audzēju krūmus un krūmājus. Es esmu gluži ieinteresēts aizlaist visu zemi krūmos. Ja man vajag pagaidīt, es principā, nemaksājot nodokli, varu iztikt ar saviem 5 hektāriem, lai gan esmu paņēmis 25 hektārus. Šeit absolūti nav nekādas loģikas. Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka šī likme var būt mazāk diferencēta, bet nodoklis ir jāņem no visas zemes. Nevar būt tāds princips, ka no kaut kādas zemes neņem nodokli, jo, lūk, uz tās ir krūmājs vai kaut kas tamlīdzīgs. Gribu piebilst, ka krūmājs arī ir ienākuma avots. Starp citu, var teikt, ka Vācijā fermeri audzē krūmājus kurināmajam. Tāpēc arī tiem ir sava saim­nieciska nozīme.

Otrs moments tajā daļā, kurā šis nodoklis ir pilnīgi neizstrādāts, tas ir attiecībā uz zemes nodokli pilsētā. Šis princips pilsētām uzliek kaut kādu vienoto nodokļa likmi. Tā jau neko nedod. Pašvaldībām šo nodokli vajag diferencēt, jo tām jau principā šī teritorija ir nesalīdzināma. Kā var salīdzināt Rīgas centru, teiksim, ar Rīgas nomali vai, teiksim, Spilves pļavām? Ja jūs to gribat nedaudz diferencēt par kādiem piecdesmit procentiem– absolūti nepieņemami. Tāpēc, manuprāt, visām pašvaldībām ir ļoti nopietni jāstrādā un jāizveido attiecīgi zonējumi, principi, un jāsāk pašām noteikt šos nodokļus. Tas ir ļoti būtisks nodoklis pilsētu pašvaldībām. Tajā pašā laikā, manuprāt, tām arī jādod pilnīgas rīcības iespējas, lai tik plaši diferencētu šīs likmes pēc saviem ieskatiem.

Un visbeidzot viens moments, ko es gribu teikt, ir varbūt mazliet no citas sfēras– jautājums par sadalījumu, par budžetiem. Tātad principā viss aiziet vietējiem budžetiem. Manuprāt, ja jau mēs ieliekam tādu principu kā ģeogrāfiskais stāvoklis, nodoklis mazliet tā kā loģiski zūd. Un tomēr vajadzētu ļoti rūpīgi padomāt par iespēju, kādu nelielu daļu, teiksim desmit procentus, no zemes nodokļa tomēr centralizēt, turklāt centralizēt nevis budžetā, bet kaut kādā īpašā ārpusbudžeta fondā, kas domāts lauksaimniecības attīstībai. Šos līdzekļus tad arī izmantot, lai varētu sekmēt agrāro reformu, meliorācijas darbus, ceļu ierīkošanu. Tas būs nepieciešams, jo citādāk, no vienas puses, mēs ņemam būtiski par ģeogrāfisko stāvokli, no otras puses– atstājam tiem, kuriem tā situācija ir labāka. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es pieteicu deputāti Albertiņu, pēc viņas runās deputāts Lembergs, kas gan bija pierakstīts saraksta beigās, bet viņam ir lūgums dot iespēju uzstāties šodien, jo rīt viņš acīmredzot plenārsēdē nepiedalīsies, bet būs kopā ar saviem vēlētājiem.

Pēc tam, kad Lembergs būs runājis, ir viens priekšlikums– pulksten 18.25 balsot par debašu pārtraukšanu, nobalsot par zemes nodokli pirmajā lasījumā. To ierosina deputāti: Cilinskis, Kalniņš, Seile un Ulme. Par šo priekšlikumu mums, protams, jāpadomā.

Lūdzu, deputāte Albertiņa.

S.Albertiņa: Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Es saprotu, ka jūs esat noguruši, un tomēr es jūs lūdzu mazliet paklausīties, ko es gribu jums teikt. Un pirmais, ko es gribu teikt, ir tas, ka pievērsīsim uzmanību tam, ka faktiski maksa par zemi jeb nodoklis par zemi ir ļoti niecīgs. Es tā parēķināju: man ir dārzs, kas atrodas pie Ogres, 100 metru attālumā no Ogres upes krasta, un maksā divdesmit četrus rubļus gadā. Tas ir tieši seši kilogrami zemeņu vai divi kilogrami žāvētas desas. Es saskaitīju piecpadsmit rubļus par vienu hektāru Cēsu rajona Amatas pagastā. Ja man ir 100 hektāri zemes, tātad man tas maksā viens tūkstotis piecsimts rubļu, tas ir, mans nodoklis– 1500 rubļi– līdzinās trim nobarotiem sivēniem.

Rēķināsim tādās kategorijās, nedaudz tā paskatīsimies un tad runāsim par to, vai nodoklis ir liels. Tas ir pirmais, ko es gribēju teikt.

Zeme ir mūsu nacionālā bagātība. Tā ir visas mūsu tautas īpašums. Būtībā tam, ka man pieder zeme, tam nav nekāda sakara ar peļņu, ko es no šīs zemes iegūstu. Sakars ir ar to, ka es esmu ieguvusi zemes platību, teiksim, lietojumā. Vēlāk es iegūšu arī īpašumā. Tas ir otrs, ko es gribēju teikt.

Trešais, ko es gribēju teikt un uz ko vēlos vērst jūsu uzmanību, un ko, ceru, jūs esat jau pamanījuši, ir tas, ka pēdējos gados Latvijas zeme tiek ļoti neracionāli izsaimniekota. Tiek būvētas neiedomājamas celtnes neiedomājamās vietās. Mēs rīkojamies ar zemi ļoti plaši un ļoti izšķērdīgi. Un es biju domājusi, ka šo lielo izšķērdību beidzot ierobežos maksa par zemi, proti, zemes nodoklis. Izrādās– nekas tamlīdzīgs nenotiek. Es skatos, ka šajā likumprojektā nepārtraukti ir dažnedažādas atkāpes. Vienam nav jāmaksā nodoklis, otram, trešajam, ceturtajam, arodbiedrībām, visdažādākajām mācību iestādēm, es gribu teikt– tiešām, visdažādākajām. Es nerunāju par tām mācību iestādēm, kuras atrodas pašvaldības rīcībā– pamatskola, varbūt vidusskola. Un teritorijas, kuras aizņem visi šie objekti, ir ļoti plašas. Arodbiedrības kūrorti Rīgas jūrmalā– atbrīvoti no zemes nodokļa. Vai jums tas neliekas ļoti savādi? Un tad es gribētu teikt– sāksim ar to, ka zemes nodoklis ir jāmaksā katram. Un tad dosim pašvaldībai tiesības tajā gadījumā, kad cilvēks patiešām strādā, kad viņš zemi izmanto racionāli, kad viņš ar to nešķiežas, nepiesārņo, nesagandē, neizposta, tad viņu no šī zemes nodokļa ir tiesības atbrīvot. Bet to var redzēt vienīgi pašvaldība. Ja paš­valdības vietējo orgānu lēmums ir apšaubāms, tad jautājuma izskatīšana nododama tālāk rajonu pašvaldību zemes komisijām. Bet sāksim ar to, ka zeme ir tāds dabas resurss, par ko nodoklis ir jāmaksā katram. Un tad, lūk, atsevišķos gadījumos, kad zemes izmantošanas process ir ļoti labs, ka zemi patiešām izmanto tā, ka no tās ir liels labums visai tautai, tad no šī nodokļa atbrīvo. Vai jums neliekas, ka tas būtu tas pareizākais ceļš? Nevis šīs bezgalīgās atrunas par visdažādākajiem dzīves gadījumiem.

Mīļie kolēģi! Mēs nevarēsim likumā ietvert visus dzīves gadījumus. Tāpēc uztaisīsim likumu tādu, ka šos dzīves gadījumus mums pēc tam būs iespējams regulēt. Paldies, ja klausījāties.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lembergam.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi! Rīt man tiešām ir vēlams būt kopā ar savu pilsētu, jo dzīve ir dzīve, un Ventspils ir Ventspils. Par šo likumprojektu vispirms varbūt izteikšu ne vispārēja rakstura, bet principiālus iebildumus.

Ceturtajā pantā teikts, ka ar zemes nodokli neapliek zemi, ko aizņem meži un krūmāji. Tad nu iedomāsimies, ka rūpnīcas teritorijas viens stūris, teiksim, hektārs, apaudzis ar krūmājiem un šo zemi neapliek ar nodokļiem. Ir aizlaistas teritorijas, kuras rūpnīcas ir pametušas. Tur aug krūmāji, un tāpēc, ka tur aug krūmāji, šo zemi neapliek ar nodokli. Neredzu loģiku. Tāpat neredzu loģiku situācijā, ka tie, kuri aizaudzējuši savu zemi ar krūmājiem, netiek aplikti ar nodokli. Tāpēc uzskatu, ka 4.panta 1.apakšpunkts ir jāsvītro. Un šajā gadījumā vairāk gan piekrītu valdības izstrādātajam variantam, kurā ir paredzēts, ka ir jāmaksā nodokļi.

Skatāmies tālāk– 4.panta 7.apakšpunkts– “arodbiedrības, labdarības, reliģiskās organizācijas un tā tālāk savu tiešo mērķu realizācijai”... Jautājums– kas tie tādi “tiešie mērķi”? Ir jābūt skaidrojumam. Arodbiedrībām jāpelna sava nauda, un tās var pelnīt, izmantojot zemi un veicot uzņēmējdarbību, un līdzekļi pēc tam arī būs virzīti uz savu tiešo mērķu realizāciju. Mēs neapliksim šo zemi ar nodokli? Es domāju, ka tādu izņēmumu attiecībā uz tām nevajag taisīt. Ja šī zeme netiek izmantota komerciāliem mērķiem, es domāju, vietējā padome būs tik gudra un tālredzīga un reliģisko organizāciju un arodbiedrību atbrīvos no šī nodokļa. Es domāju– atstāsim to vietējās padomes ziņā, jo mēs te visu nevaram paredzēt.

Tālāk– 8.apakšpunkts “Zemes platības, kuras izmanto selekcijas, izmēģinājumu un mācību vajadzībām”. Mēs iesējam kolhoza laukā jaunu kartupeļu šķirni, kura ievesta no Polijas. Tas būs izmēģinājums vai nebūs? Nebūs. Bet kā uzskatīs kolhozs? Vai tas nevar uzskatīt, ka tas ir izmēģinājums, pieņemt valdes lēmumu un noformēt, ka šo šķirni izmēģina. Es domāju, ka var, un pēc tam pierādīt, ka tas tā nav. Es vismaz izmēģinātu šo ceļu, ja varētu tikt vaļā no pāris desmitu hektāru aplikšanas ar nodokli.

Tālāk– 6.pants– par nodokļu likmēm pilsētai. Man, piemēram, nav skaidrs, kāpēc Ventspils nav kopā ar Saulkrastiem, bet ir kopā ar Tukumu, jo Saulkrasti ir pie jūras, bet Tukums nav pie jūras. Nē, rajona teritorija ir, bet pilsēta nav. Pilsēta ir pie kara aerodroma, tas gan. Bet vairāk nekādu kopsakarību nav. Taču Saulkrastiem ir mazāks nodoklis nekā mums. Kur te loģika? Ar to es gribu teikt, ka mums Ventspilī tādu nodokli par zemi kā Saulkrastos nevajag. Es tikai gribu teikt, ka man nav skaidrs, kāpēc Ventspils ir trešajā grupā un kāpēc par citām vajadzībām izmantojamo zemi Ventspilī vispār ir jāmaksā 4 tūkstoši rubļu par hektāru jeb, citiem vārdiem– 150 dolāru. Vārdu sakot– vienas normālas pusdienas. Jūs saprotiet, ja es pateikšu, ka tāds nodoklis jāmaksā ārzemju partneriem... Šodien mēs, piemēram, gribam taisīt cementa pārkraušanas terminālu, kurš gadā dos apmēram 1–2 miljonus dolāru peļņu; viņi par mums smiesies un teiks– 150 dolāri, kungi. Šodien partneri man jautā, kāds ir nodoklis. Es saku– tāds kā Roterdamā. Es domāju, ka tas ir normāli. Un tāpēc nevar likt Ventspili kopā ar Tukumu, jo Ventspils šodien atbilstoši dažiem jēdzieniem ir Roterdama, arī attiecībā uz zemes rentes maksājumu. Tas nav nodoklis, tā ir rente. Tāpat arī, runājot par tām četrām kapeikām par kvadrātmetru.

Cienījamie kolēģi, man ir doma tāda, ka šā likumprojekta 6.pantā pilsētās zemei ir mēģināts pieiet līdzīgi kā lauksaimniecības zemei. Taču, atvainojiet, pilsētā tā zeme, kur neaug nekas, piemēram, pludmale, tā varbūt ir pati vērtīgākā atšķirībā no laukiem, kur tā ir pilnīgi bezvērtīga. Pilsētā taču ir citi kritēriji. Tāpēc man ir priekšlikums 6.pantu šajā likumprojektā nepieņemt. Jo, vadoties pēc tā, vienā vietā zeme Ventspilī maksās četrus tūkstošus rubļu par hektāru, bet citā vietā tā maksās 50 tūkstošus dolāru. Pareiziniet ar divdesmit un iegūsiet solīdu summu. Citādāk nav loģikas. Pilsētas zemei jābūt pavisam citai pieejai, citai metodikai. Pēc manām domām, mums tagad vajag izstrādāt pilsētas zemes kadastru. Pie šā jautājuma labi strādā Jūrmala. Viņi par pamatu izvēlējušies Federatīvās Vācijas metodiku. Ventspils izvēlēsies Amerikas metodiku, Liepāja– Brazīlijas, Daugavpils– Maskavas. Kura metodika tad būs tā vidējā? Vārdu sakot, mūsu valdībai ir jābūt koncepcijai par Latvijas pilsētu zemju izmantošanas vērtības aprēķināšanas metodiku. Šāda metodika ir jāpieņem. Kāda tā būs?

Vēl ir vajadzīga darba grupa, jo šo zemi vajag novērtēt. Tās vērtību iespaidos piedāvājums un pieprasījums, tajā skaitā konjunktūra pasaules tirgū. Es domāju, ka tāpēc attiecībā uz pilsētas zemēm var pieņemt tikai pagaidu nolikumu un veikli strādāt ar pavisam citu pieeju pilsētu zemju izmantošanai. Būs vajadzīgas Ministru padomei darba grupas. Tajās jāiekļauj lielāko pilsētu pārstāvji. Mums vajag arī aizbraukt un pamācīties. Domāju, ka kādu daļu mēs varētu arī finansēt. Pēc manām domām, lauku zeme nav pilsētu zeme, jo ir citi kritēriji. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lemberga kungs. Rīt, kad jūs būsiet pie vēlētājiem, mums radīsies liela problēma, par kuru no projektiem jūs esat. Tātad jūsu priekšlikums ir– no abiem projektiem, vienalga, kuru mēs pieņemsim, izņemot visu, kas attiecas uz pilsētas zemēm? Paldies.

Cienījamie deputāti, rīt, turpinot debates plenārsēdē, pirmais runās deputāts Bojārs, pēc viņa runās deputāts Grūbe.

Pirms mēs beidzam darbu, bija priekšlikums tūlīt balsot par zemes nodokli pirmajā lasījumā. Es redzu, ka deputātu vidū nav atbalsta, un tas jautājums tomēr ir jādebatē.

Tagad klausieties svarīgus paziņojumus. Pirmais paziņojumu sniegs deputāts Dīmanis, pēc tam– deputāts Dobelis un deputāts Vulfsons.

Lūdzu, deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi! Pēdējo divu nedēļu laikā frakcija “Līdztiesība” saņēmusi simtiem vēstuļu no iedzīvotāju grupām, darba kolektīviem, atsevišķiem cilvēkiem. Šajās vēstulēs ar parakstiem apliecināta apņēmība 7.novembra svētkus atzīmēt, piedaloties manifestācijās un citos svētku pasākumos. Cilvēki uzskata, ka revolūcijas ideālus nespēj noniecināt ne staļinisma terors, ne brežņevisma staignājs, ne arī “fiksie” parlamenta likumi, kuros nav ievērotas dzīves realitātes. Latvijas iedzīvotāju lielai daļai 7.novembris ir stabila dzīves tradīcija. Atcerēsimies, cik smieklīgi mēs visi izskatījāmies septiņdesmitajos gados ar saviem centieniem aizliegt Jāņus, Lieldienas, Ziemsvētkus un tā tālāk. Tāpēc frakcijas vārdā es gribu paziņot, ka rīt frakcija “Līdztiesība” piedalīsies visos svētku pasākumos, apliecinot savu apņēmību aizstāvēt cilvēka tiesības, vienlīdzību un demokrātiju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie deputāti! Man arī paziņojums sakarā ar šiem tā saucamajiem svētkiem. Paziņojumam ir gan mazliet cita nokrāsa. Mums uz to paziņojumu ir jāreaģē, man vismaz tā liekas. Šodien mēs pirms kādas stundas saņēmām informāciju no Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona deputātiem par to, ka viņu deputātu padomes priekšsēdētājs vienpersoniski ir izdevis rīkojumu rīt izkarināt sarkanos karogus. Šie karogi plīvos 7. un 8.novembrī. Lai pārbaudītu šos faktus, es personīgi aizbraucu pie Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētāja Teikmaņa kunga un kopā ar viņu aizbraucām līdz šim rajonam. Tikos ar rajona padomes priekšsēdētāju. Viņš tiešām nenoliedza, ka šādu rīkojumu ir izdevis, tikai neviens deputāts līdz šai dienai par to nezināja. Es palūdzu šā rīkojuma dokumentu, kas datēts ar 2.novembri. Šodien, kā jūs zināt, ir 6.novembris.

Es uzskatu, ka minētais priekšsēdētājs vispirms ir pārkāpis savas pilnvaras, jo viņam vispār nebija vienpersoniski nekādu tiesību tādus rīkojumus dot. Tās ir izpildvaras pilnvaras, nevis Tautas deputātu padomes pilnvaras, pie tam vienpersoniskas pilnvaras, par kurām vismaz lielākā deputātu daļa nezināja. Otrkārt, šī pilnvara jau pati par sevi par kaut ko liecina, un tāpēc es lūdzu deputātu atbalstu, lai pieņemtu lēmumu, ka mēs šo rīkojumu atzīstam par nelikumīgu, ka tas nedrīkst darboties. Līdz ar to mēs tagad varēsim dot iespēju mūsu izpildvarai mēģināt šo rīkojumu arī praktiski aizliegt. Ar tādu lūgumu es griežos pie deputātiem. Rīt pulksten 9.45 būs arī precīza šā teksta kopija, bet man ir dokumenta numurs, tātad Nr.9, 1990.gada 2.novembris. Saturs ir trīs teikumi, kurus es jums nupat pateicu. Parakstījis ir rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs. Vienpersoniski izdevis un vienpersoniski parakstījis, pie tam, jautāts, uz kāda pamata viņš to ir darījis, viņš atbildēja.: “Pie manis nāca iedzīvotāji.” Vispār arī ļoti oriģināla doma.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Es gan nezinu, ko mēs te varētu darīt. Man liekas, ka šis lēmums ir nelikumīgs kopš tā pieņemšanas brīža un mums vienkārši jālūdz mūsu izpildvarai novērst to, ka pie mūsu republikas mājām nesvētku dienās tiek izkārti citas valsts karogi. Es nezinu, ja ir kāds cits priekšlikums, tad... kā mēs varētu reaģēt uz deputāta Dobeļa paziņojumu. Acīmredzot tā ir izpildvaras kompetence, nevis mūsu kompetence. Mēs neviens nevaram likt citas valsts karogus pie savām mājām, un acīmredzot... ar to arī viss ir izskaidrojams.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

O.Kostanda: Man būtu priekšlikums– rīt tomēr iepazīties ar šo dokumentu. Dobeļa kunga teikto mēs dzirdējām, tomēr tas, ko mēs dzirdam ar ausi, varbūt nav tā. Tātad, pirmkārt, lūgums Dobeļa kungam sagatavot uz rītdienu šā dokumenta kopiju, lai mēs varam iepazīties. Otrkārt, man tomēr būtu lūgums izskatīt šo jautājumu, respektīvi, rīt sesijā dzirdēt atbildi, ko darīja izpildvaras pārstāvji, konkrēti tātad Rīgas pilsētas pašvaldības pārstāvji. Jo katru dienu šādus lēmumus nepieņem. Tāpēc uzaicināt, noteikti palūgt, lai šeit būtu klāt deputāts Teikmanis un mēs arī informētu par to, kādu lēmumu gatavojas pieņemt izpildvara. Atkarībā no tā tad arī mēs varēsim reaģēt turpmāk.

Priekšsēdētājs: Ja nevienam no deputātiem nav iebildumu, tātad rīt uzaicinām Inkuļa kungu vai Teikmaņa kungu, lai mēs noklausītos viņu īsu ziņojumu.

J.Dobelis: Labi, es varbūt vēl varētu papildināt– rīt pulksten 9.45 man būs teksta oriģināls. To es jums varēšu nolasīt, un tad būs precīzāk. Šodien es tikai nupat uzzināju, tāpēc es arī ļoti ātri aizbraucu un vienīgais, ko es varēju izdarīt,– izlasīt šo dokumentu un norakstīt precīzus datus.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Vulfsonam. Tas ir pēdējais paziņojums.

M.Vulfsons: Cienījamie kolēģi! Es jums nolasīšu telegrammu, ko ir saņēmis Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs:

*/“Sakarā ar starprepublikāniskās ekonomiskās komitejas izveidošanu pie Federācijas padomes lūdzu nosūtīt pastāvīgam darbam šajā komitejā republikas pilnvarotu pārstāvi. Pārstāvja kandidatūra jāapstiprina republikas Augstākajai padomei. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības prezidents M.Gorbačovs.”/

Kopā ar mūsu Ekonomikas komisiju mēs esam sastādījuši šādu atbildi:

*/“Viņa ekselencei Padomju Sociālistisko Republiku Savienības prezidentam.

Godājamo Mihail Sergejevič!

Latvijas Republikas Augstākā padome uzskata, ka republikas pilnvarota pārstāvja piedalīšanās starprepublikāniskās ekonomiskās komitejas darbā pie Federācijas padomes neatbilst Latvijas Republikas Augstākās padomes iepriekšējam lēmumam par Latvijas Republikas nepiedalīšanos programmas “Tautas saimniecības stabilizēšanas un PSRS pārejas uz tirgus ekonomiku galvenie virzieni” realizēšanā. Latvijas Republikas Augstākā padome atbalstīja valdības programmas galvenos virzienus Latvijas Republikas tautas saimniecības attīstībā. Tādā veidā Latvijas Republikas Augstākā padome un Ministru padome savā darbā, īstenojot ekonomisko reformu, vadās pēc programmas “Par tautas saimniecības attīstību Latvijas Republikā”, kura pamatojas uz principiem, kas apstiprināti 1990.gada 4.maija Deklarācijā.

Latvijas Republikas Augstākā padome piekrīt deleģēt starprepublikāniskajā ekonomiskajā komitejā republikas pilnvarotu pārstāvi novērotāja statusā.”/

Lūdzu izsakieties!

Priekšsēdētājs: Paldies. Manuprāt, šajā dokumentā viss ir skaidrs. Ir kādi jautājumi vai priekšlikumi Vulfsona kungam? Ja nav, tad balsojam par šādu atbildes tekstu.

Vārdu lūdz deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Kolēģi, man ir ierosinājums. Pirmā daļa ir pilnīgi skaidra un loģiska, ka kaut kas ir jāatbild, bet es uzaicinu deputātus izteikties tieši par pēdējo daļu, jo tā būtībā ir šīs vēstules sāls. Tātad, vai novērotāju sūtīt vai novērotāju nesūtīt. Es domāju– tā ir sāls.

Priekšsēdētājs: Vai kāds deputāts grib izteikties par šo “sāli”? Lūdzu, deputāts Einars Repše.

E.Repše: Es izsakos pret šā novērotāja sūtīšanu, bet pēc būtības es gribēju runāt vēl par vienu jautājumu, kuru mēs šeit vispār neaizskārām. Proti, telegramma vispār nav mums adresēta, un pēdējā laikā no Maskavas šādi dokumenti pienāk arvien vairāk. Tajos vienkārši bezkaunīgi tiek ignorēts mūsu jaunais nosaukums. Tātad šī telegramma ir adresēta Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētājam. Manuprāt, tas ir ne tikai tāds redakcijas jautājums, tas ir protokola jautājums, un es aicinātu, lai izrādītu pašcieņu, tā arī atbildēt, ka šī telegramma vienkārši mums nav domāta, lai pieradinātu augstos kungus Maskavā rīkoties atbilstoši protokolam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile. Jūs negribējāt izteikties? Lūdzu, deputāts Kehris.

O.Kehris: Kad šī telegramma bija mūsu komisijā, mēs lūdzām valdību dot savu slēdzienu. Viņas slēdziens bija, ka tieši novērotāja statuss būtu nepieciešams. Mēs jau šeit nevienam nedodam novērotāja statusu, kā es saprotu no šī teksta. Bet mēs sakām, ja mums būtu tādas tiesības, tad mēs varētu sūtīt. Tāda ir būtība. Es vēl šodien apmēram pirms stundas prasīju premjerministram, vai viņš uzskata, ka tas mums ir ļoti vajadzīgs, ja tur piedalītos mūsu pārstāvis novērotāja statusā. Viņš uzsvēra, ka uzskatot, ka tas ir nepieciešams. Es arī atbalstu. Diemžēl mums ar šo kaimiņvalsti, gribam mēs to vai negribam, šajā brīdī zināmā mērā ir kopīga asinsrite. Mēs kaut vai izmantojam šīs valsts valūtu. Un ja mēs varam būt tur klāt un zināt kaut ko, novērotāja statuss mums pašlaik var nākt par labu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lucāns. Pēc tam vārds deputātam Šteinam.

J.Lucāns: Es esmu pārliecināts, ka šie novērotāji ir vajadzīgi. Domāju, ka tas būtu ne sevišķi gudri– nezināt, kas notiek blakus, un atteikties no šīs zināšanas. Man tas liekas nenopietni. Tā kā pēc manām domām, noteikti vajadzētu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Šteins.

V.Šteins: Man ar šo valsti nav kopīgas asinsrites. Tāpēc lūdzu balsot par šiem variantiem, t.i., atturēties par novērotāja statusu vai ne.

Priekšsēdētājs: Deputātam Freimanim ir priekšlikums? Kādā variantā jūs gribat balsot? Vai jūs likāt tikai apspriest? Man nav neviena priekšlikuma.

Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Felss: Es gan domāju– varam mēs gribēt vai negribēt– tā asins­rite rubļu veidā mūsu kabatās tomēr eksistē. Mēs varam politiski nereaģēt uz daudz ko, bet par ekonomiku, par ikdienu mums ir jādomā. Es tomēr uzskatu, ka vajag zināt, kas tur notiek. Mēs taču nevaram galvas bāzt smiltīs un pēc tam domāt, ka viss ir kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Es gribētu teikt, ka šajā gadījumā visu izšķir Augstākās padomes nostāja.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Cālītis: Man komisijai jājautā tāda lieta: vai ir informācija par līdzīgas telegrammas saņemšanu Viļņā un Tallinā? Ko šajā sakarībā domā Igaunijas un Lietuvas valdība?

Priekšsēdētājs: Jautājums Ārlietu komisijai.

A.Bērzs: Vispirms es gribētu teikt par principu. Es protestēju, ka tiek balsots pirms tam, iekams mums izdalīts teksts.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, attiecībā uz tekstu mums ir pilnīgi skaidrs. Ir jautājums par mūsu principiālo atbildi, kas jau vairākkārt ir izteikta. Radās problēmas sakarā ar to, vai novērotāju sūtīt vai nesūtīt. Atbilde ir ļoti principiāla. Tāpēc es ieteiktu nobalsot. Tā kā mums tika nolasīts kopumā projekts par šā dokumenta sūtīšanu, mēs– vairākums– nobalsojām par to, ka mēs šo dokumentu sūtām. Ja nē, tad mēs varam atgriezties pie citiem variantiem.

A.Bērzs: Man ir priekšlikums– mainīt uzrunu no “Mihail Sergejevič” uz– “Uvažajemij gospoģin prezident” (Godājamais prezidenta kungs!).

Priekšsēdētājs: Tas ir redakcijas jautājums. Lūdzu, deputāts Kiršteins.

A.Kiršteins: Es domāju, ka šodien nevajag balsot. Pirmkārt, šodien mēs par to nevaram balsot. Otrkārt, šeit nav pateikts, kādā veidā mēs varam saskaņot savu programmu ar šo Savienības programmu. Es domāju, ka to varētu papildināt tādā veidā, ka programmu koordinēšana var notikt savstarpējo delegāciju tikšanās laikā. Kādas tiesības būs šim novērotājam? Viņš tikai sēdēs un sniegs mums informāciju? Mēs šo informāciju jau zinām no Krievijas Augstākās padomes– nākošajā gadā papildus tiks nodrukāti 300 miljardi rubļu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Kinna: Man tomēr interesē, lai Ārlietu komisija atbildētu uz jautājumu, kāda būs Lietuvas un Igaunijas reakcija. Ja kādam liekas, ka tas viņu neinteresē, tad pārējiem deputātiem tas tomēr interesē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds Ārlietu komisijas priekšsēdētājam Mavrikam Vulfsonam.

M.Vulfsons: Ārlietu komisija ir uzskatījusi, ka tādā mazsvarīgā jautājumā mums nav jākonsultējas ne ar Lietuvu, ne ar Igauniju. Mēs esam pietiekami suverēna valsts, lai izšķirtu. Mūsu Augstākā padome ir pietiekami suverēna, lai izšķirtu tādu jautājumu, ņemot vērā mūsu valdības lūgumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Dobelis: Un tomēr paliek neatbildēts jautājums, vai Ārlietu komisija ir informēta par lietuviešu un igauņu darbību vai nav informēta.

Priekšsēdētājs: Nav informēta, nē.

J.Dobelis: Es tomēr uzskatu, ka tādā gadījumā jāturpina. Te ir vesela rinda nenokārtotu lietu. Pirmkārt, ir sajaukti adresāti. Otrkārt, mēs nezinām, ko dara lietuvieši un igauņi. Mēs neesam gatavi. Tā tomēr nevar. Mēs pārāk nopietnā laikā dzīvojam, un pārāk nopietni momenti ir, lai mēs absolūti negribētu zināt, ko dara Lietuva un Igaunija. Treškārt, man liekas, ka mēs patlaban šo jautājumu nedaudz sasteidzam. Pirms tam bija jautājums, kas bija galīgi skaidrs– par mums vienkārši zākājās. Un tad mēs pieņēmām lēmumu, ka rīt mēs to izskatām. Šis jautājums turpretī ir diezgan nesagatavots. Es tomēr aicinātu šovakar par šo lietu nebalsot. Ārlietu komisijai uzdot noskaidrot kaimiņu viedokli.

Tātad viens no priekšlikumiem ir– nebalsot tūlīt, bet pārcelt to uz rītdienu. Acīmredzot līdz tam, kad Ārlietu komisija saskaņos viedokļus un pavairos tekstu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Nē, te mēs varam iet tikai tādu ceļu: ja mēs atliekam, acīmredzot tad mums jāatliek līdz nākamajai otrdienai. Igaunijas un Lietuvas pārstāvji Rīgā būs ceturtdien. Tad, protams, mēs šo jautājumu varēsim noskaidrot, bet pēc ceturtdienas, tā sakot... nē, piedodiet, kolēģi, tā vienkārši nav tāda telefona saruna: “Džiņ, džiņ– ko jūs darāt?”

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Tā tomēr ir telegramma, ko mums atsūtījis Gorbačovs, un uz šo telegrammu mēs neesam atbildējuši divas nedēļas. Tā kaut kur ir nogulējusi. Ja mēs uz telegrammām atbildēsim šādos tempos, tad jau vispār nav ko darīt un ko strādāt. Es domāju– vēlākais termiņš varētu būt rītdiena. Ja mēs nolemjam, ka mēs vispār neko nedarīsim, ka neatbildēsim, tad mēs to varam tā izvēlēties un nobalsot. Tāpēc acīmredzot mums vajag izšķirties. Ir priekšlikums, par kuru jānobalso vispirms– atlikt šā teksta pieņemšanu līdz rītdienai. Ja lielākā daļa deputātu būs pret to, uzskatīs, ka teksts jāpieņem šodien, tad mēs tūlīt turpināsim, balsosim par šo paziņojuma tekstu.

Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Bija divi priekšlikumi. Pirmais bija deputāta Felsa ierosinājums. Es domāju, ka tādā secībā vajadzēja arī izskatīt un, ja noraida, tad būtu balsojuši “pret” vai “par”.

Priekšsēdētājs: Labi, esmu ar mieru balsot tādā secībā, kā izvirzīja. Komisijas priekšlikums bija balsot vispirms par tekstu tādu, kāds tas ir. Otrs variants– acīmredzot jābalso par priekšlikumu– izņemt ārā par novērotāja statusu. To mēs varam izšķirt. Acīmredzot tad mainīsies vēstules jēga, ja mēs par to balsosim pēc tam. Daudzi, kas būs balsojuši kopumā, nenobalsos.

Lūdzu, Dobeļa kungs.

J.Dobelis: Es tomēr atvainojos, man liekas, ka te ir divas būtiskas lietas. Vai nu mēs tiešām šovakar nobalsojam un pieņemam– tāds ir viens viedoklis. Vai otrs viedoklis– mēs nepieņemam, kamēr nav saskaņots ar Lietuvu un Igauniju, kamēr vismaz nav zināms, kas viņiem ir teikts un ko viņi ir nolēmuši. Tie ir divi galvenie viedokļi. Citi, man liekas, ir tikai sīkumi.

Priekšsēdētājs: Ziniet, tad mums atkal jāatgriežas pie mūsu Reglamenta. Pirmais priekšlikums tomēr ir tas radikālākais– neizskatīt, pārcelt uz rītdienu. Nav deputātiem iebildumu, ja mēs rīt izskatīsim? Mēs tātad par pirmo priekšlikumu nepieņemam. Otrs priekšlikums ir– šodien balsot par šās vēstules teksta pieņemšanu. Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Tātad vispirms balsojam par to, ka šodien to neizskatām, un Ārlietu komisija sazināsies ar Lietuvu un Igauniju, pavairos tekstu, un jautājumu izskatām rīt.

Lūdzu, balsošanas režīmu. Reģistrēsimies: 92. Lūdzu, balsojam par to, ka šo jautājumu izskatīsim rīt, kad būs pavairots teksts un noskaidroti attiecīgie fakti. Rezultāts: 62. Tas ir acīm redzams vairākums. Tātad Ārlietu komisijai, lūdzu, sazvanīties ar Lietuvas un Igaunijas deputātiem. Galvenais– jāpavairo teksts.

Rīt darbu sākam pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)