Mūžu dzīvo, mūžu mācies

Runājot par tautsaimniecības attīstību, aizvien biežāk lietojam tādus vārdus kā inovācijas, augstās tehnoloģijas, spriežam par zināšanās pamatotas ekonomikas izveides nepieciešamību. Līdz ar attīstību mainās arī darba tirgus un tā prasības. Ar zināšanām un prasmēm, kuras bija pietiekamas pirms pieciem gadiem, šobrīd jau ir par maz. Tādēļ publiskajā telpā arvien biežāk klātesošs ir jēdziens “mūžizglītība”. Šobrīd nevienas prestižākās augstskolas absolvents nevar teikt: nu zināšanu manam mūžam ir gana. Mūžizglītība attiecas uz ikvienu neatkarīgi no vecuma, iegūtās izglītības un zinātniskā grāda.

Eiropas Savienības Mūžizglītības memoranda mērķis ir nodrošināt, lai cilvēks visu savu darba mūžu spētu noturēties darba tirgū un pielāgoties tā strauji mainīgajām prasībām Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Inta Vadone Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Par mūžizglītības sistēmas veidošanu mūsu valstī stāsta Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Profesionālās izglītības un tālākizglītības departamenta Profesionālās izglītības attīstības nodaļas vadītāja Inta Vadone.
Eiropas Savienība (ES) jau 1996.gadu pasludināja par mūžizglītības gadu. 2001.gadā tika pieņemts ES Mūžizglītības memorands. Tā mērķis ir ļoti konkrēts un vienkāršs – nodrošināt, lai cilvēks visu savu darba mūžu spētu noturēties darba tirgū un pielāgoties tā strauji mainīgajām prasībām. Te jāņem vērā, ka ik gadu vairākas profesijas izzūd un nāk jaunas vietā. Līdz ar to cilvēkiem jābūt gataviem ne vien pilnveidot savas prasmes, bet arī apgūt ko pilnīgi jaunu, tātad – pārkvalificēties.

Valsts finansē tikai bezdarbnieku tālākizglītību

I.Vadone stāsta, ka pieaugušo tālākizglītībā izdalāma uzņēmumu organizēta un finansēta savu darbinieku apmācība, kas pārsvarā notiek lielajos uzņēmumos (50–240 darbinieki), valsts finansēta bezdarbnieku apmācība, pašvaldību organizēta un finansēta pieaugušo izglītība, nevalstisko organizāciju rīkoti izglītības pasākumi un individuālā tālākizglītība. Eiropas Sociālā fonda (ESF) ietvaros Labklājības ministrija ir pasūtījusi vairākus darba tirgus pētījumus, tajā skaitā tā prognozēšanu. Tas ir īpaši svarīgi izglītotājiem, lai jau laikus spētu cilvēkus sagatavot gaidāmajām pārmaiņām. Tas ir abpusējs process, jo, tāpat kā darba ņēmējam ir vajadzīgs darba devējs, darba devējam ļoti nepieciešams atbilstoši sagatavots un kvalificēts darbinieks. Trūkstot vienai no pusēm, darba tirgus nespēj funkcionēt. Šābrīža lielākā problēma ir tā, ka atsevišķās nozarēs ir liels darbaspēka trūkums un tajā pašā laikā ļoti daudz darba meklētāju. Tas liecina par pēdējo neatbilstošu kvalifikāciju.
Jauniešu informētība par tālākizglītības iespējām būtu jānodrošina profesionālās orientācijas un konsultēšanas sistēmai, kas pamazām sāk attīstīties. Latvijā gan ir Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūra, taču, kā uzsver I.Vadone, runāt par iesakņojušos sistēmu vēl ir pāragri. Ir gan izstrādāta nacionālā programma “Atbalsts profesionālās orientācijas un karjeras izglītības ieviešanai izglītības sistēmā”. Nodarbināto tālākizglītība pārsvarā ir uzņēmumu pārziņā.
Piemēram, Skandināvijas valstīs ir ievērojams valsts atbalsts darbinieku izglītošanai, lai viņi neizkristu no darba tirgus. I.Vadone uzskata, ka Latvijā būtu iespējams un pat nepieciešams izveidot elastīgāku nodokļu politiku attiecībā uz tiem darba devējiem, kas iegulda līdzekļus savu darbinieku tālākizglītošanā.
Nodaļas vadītāja arī stāsta, ka valsts ir izstrādājusi programmas bezdarbnieku apmācībai un pārkvalifikācijai, taču tādu nav nodarbināto tālākai izglītībai. Faktiski tas ir pašu nozaru ziņā. Te liels atbalsts ir ESF, kura viena no prioritātēm ir pieaugušo izglītības programmas. Un izglītotājiem ir visas iespējas šos līdzekļus apgūt.

Top mūžizglītības stratēģija

Eiropas Komisija savā atzinumā par Latvijas izstrādāto Nacionālo rīcības plānu nodarbinātības veicināšanā kā vājo punktu min to, ka mūsu valstī nav stingras mūžizglītības sistēmas, arī atvēlētais finansējums ir ļoti niecīgs – tikai 0,8% no iekšzemes kopprodukta. I.Vadone šiem pārmetumiem piekrīt. Visām ES dalībvalstīm ir jāizstrādā mūžizglītības stratēģija laika posmam līdz 2010. gadam. Tas tiek darīts arī Latvijā. Kā stāsta I.Vadone, ir izstrādāta Nacionālā programma “Mūžizglītības stratēģijas izstrāde un ieviešana”. Stratēģiju izstrādā Latvijas Pieaugušo izglītības apvienība sadarbībā ar pašvaldību pārstāvjiem, augstskolām, nevalstiskajām organizācijām un ekspertiem. Gada nogalē to izskatīs Ministru kabinetā, tad arī varēs spriest par valdības attieksmi pret mūžizglītības attīstību.
Latvija ir vienīgā ES valsts, kas vēl līdz šim nav izstrādājusi rīcības plānu mūžizglītības attīstībai valstī. I.Vadone arī uzskata, ka mūžizglītības organizēšanā un finansēšanā daudz aktīvāk būtu jāiesaistās paš-valdībām. Jo viena no vājajām vietām ir tieši lielās atšķirības starp dažādām pašvaldībām izglītības pakalpojumu pieejamībā. Mūžizglītības attīstība būtu cieši jāsaista ar reģionu ekonomisko attīstību. Tam gan traucē nerealizētā valsts teritoriāli administratīvā reforma. Nacionālajā programmā ir izdalīti 6 plānošanas reģioni: Rīga, Lielrīga, Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale. Katrā reģionā jābūt mūžizglītības koordinatoram. Valsts ar likumu ir deleģējusi pieaugošo izglītības funkcijas pašvaldībām, taču ESF ietvaros tām pieejams būtisks finansi-ālais atbalsts. I.Vadone stāsta, ka arī Nacionālās programmas ietvaros paredzēti 6 projekti (viens katrā plānošanas reģionā) reģionālās atbalsta sistēmas veidošanai. Tos īstenos plānošanas reģionu attīstības aģentūras. Projektu mērķis ir nodrošināt sadarbību starp izglītības iestādēm, pieaugušo izglītības centriem, pašvaldību vadītājiem, darba devējiem un arodbiedrībām. Reģionālo projektu koordinatoru svarīgākais uzdevums ir nodrošināt visu rajonu aktīvu iesaistīšanos projektā, kā arī sniegt visu veidu atbalstu mūžizglītības koordinatoru darbības veicināšanai. Programmas īstenošanai paredzēti 665 000 latu, no kuriem 75% ir ESF finansējums.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv