Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta lēmums Lietā “Ivars Krupšs pret Latviju”

Iesniegums Nr. 67986/01, kuru iesniedza Ivars Krupšs pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2004. gada 21. oktobrī palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, F.Tulkens, A.Kovler, V.Zagrebelsky, E.Steiner, K.Hajiyev, tiesneši, J.Briede, adhoc tiesnese, un S.Nielsen, departamenta sekretārs,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts 2001. gada 7. februārī,

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un informāciju,

Ņemot vērā to, ka no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta kļuva brīva, valdība atbildētāja nozīmēja J. Briedi par ad hoc tiesnesi (Konvencijas 27. panta 2. punkts un Reglamenta 29. panta 1. punkts),

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu.

FAKTI

Iesniedzējs bija Latvijas pilsonis, kas piedzima 1943. gadā Rīgā (Latvija). 2003. gada 11. oktobrī viņš nomira. Tiesā viņu pārstāvēja L. Fiļinova, kas dzīvo Liepājā. Valdību pārstāv tās pārstāve I. Reine.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi.

Iesniedzējs, kuru 1994. gadā notiesāja uz astoņiem gadiem ar brīvības atņemšanas sodu, izcieta šo sodu dažādos Latvijas cietumos. No lietas materiāliem izriet, ka līdz 1997. gadam viņš bija ieslodzīts Grīvas cietumā Daugavpilī. 1997. gadā iesniedzēju pārveda uz Brasas cietumu Rīgā. Atbilstoši viņa teiktajam 1997. gada otrajā pusē, neprecizētā datumā, strīda laikā ar cietuma sargiem viņš saņēma vairākus nūjas sitienus. Viens no sitieniem viņam saplēsa brilles; viņam acīs iebira stikla lauskas, kas viņam radīja redzes bojājumus. Valdība apstrīd šādu faktu esamību. Iesniedzējs bija nosūtījis sūdzību prokuratūrai, bet tā nebija veikusi nekādu darbību.

Laikā no 1998. gada novembra līdz 2001. gadam iesniedzējs atkal bija ieslodzīts Grīvas cietumā. Viņam tika piemēroti disciplinārie sodi vismaz trīs reizes. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam 1999. gada 29. decembrī, laikā, kad viņš atradās karcerī, starp viņu un cietuma sardzi izvērsās strīds. Tā rezultātā sargi viņam uzlika uz rokām rokas dzelžus; pēc tam viņš tika nogrūsts uz zemes un stipri piekauts ar dūrēm un steku. Arī šo faktu esamību valdība apstrīd. Pēc tam iesniedzējs nosūtīja vairākas sūdzības prokuratūrai un Ieslodzījuma vietu pārvaldei, sūdzoties jo īpaši par sekām pēc viņa sišanas ar steku un lūdzot izmeklēt šos faktus; visas viņa sūdzības un lūgumi tika noraidīti. Jo īpaši, ar 2001. gada 11. oktobra vēstuli Ieslodzījuma vietu pārvalde informēja iesniedzēju par to, ka nesen bija notikusi izmeklēšana, ka fakti, par kuriem viņš sūdzas, “neapstiprinājās” un ka 2000. gadā cietumā nestrādājošo ārstu komisija viņu izmeklēja un atzina viņa veselības stāvokli par apmierinošu. 2002. gada 23. maijā iesniedzējs tika atbrīvots.

SŪDZĪBAS

Atsaucoties uz Konvencijas 3. pantu, iesniedzējs sūdzējās par necilvēcisku un pazemojošu apiešanos cietumā, kā arī par efektīvas izmeklēšanas trūkumu, kuras ietvaros būtu iespējams noskaidrot vainīgās personas un tās sodīt. Šajā sakarā viņš arī kritizēja to, ka Latvijas tiesībās nav efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi Konvencijas 13. panta izpratnē. Atsaucoties uz Konvencijas 6. un 7. pantu un 7. protokola 2., 3. un 4. pantu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka viņa notiesāšana 1994. gadā bija netaisnīga. Visbeidzot, ņemot par pamatu 1. protokola 1. pantu, viņš sūdzējās par to, ka ieslodzījuma iestādes viņam bija izņēmušas ceturto daļu no naudas, kas viņam tika pārskaitīta uz personisko kontu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2003. gada 12. februārī Pirmā departamenta priekšsēdētājs atbilstoši Tiesas Reglamenta 54. panta 2. punkta b) apakš­punktam nolēma informēt par šo iesniegumu valdību, aicināt to iesniegt rakstveidā savus apsvērumus par sūdzību, kas attiecas uz Konvencijas 3. un 13. pantu, pieņemamību un pamatotību, kā arī par to, vai iesniedzējs bija ievērojis Konvencijas 35. panta 1. punktā paredzēto sešu mēnešu termiņu. 2003. gada 12. maijā valdība iesniedza savus apsvērumus, kuru viens eksemplārs tika nosūtīts iesniedzējam atbildes sniegšanai.

2003. gada 27. oktobrī viena no vēstulēm, kuru Tiesas sekretariāts bija nosūtījis iesniedzējam, tika atsūtīta atpakaļ uz Strasbūru ar norādi, ka iesniedzējs ir miris.

2004. gada 9. aprīlī iesniedzēja pārstāve informēja Tiesu par to, ka iesniedzējs bija miris 2003. gada 11. oktobrī. 2004. gada 27. aprīlī valdība nosūtīja Tiesai iesniedzēja miršanas apliecības kopiju, norādot, ka iesniedzējam nebija ne sievas, ne pēcteču.

Tiesa atgādina, ka vairākās lietās, kurās iesniedzējs bija nomiris tiesvedības laikā, Tiesa bija ņēmusi vērā mirušās personas mantinieku vai vecāku vēlēšanos turpināt tiesvedību (skat., piemēram, Lielās palātas lēmumu lietā Malhous c. République tchèque (Malhous pret Čehiju), Nr. 33071/96, CEDH 2000-XII, un lēmumu lietā Gayduk et autres c. Ukraine (Gayduk un citi pret Ukrainu), Nr. 45526/99 un turpmākie, CEDH 2002-VI). Tomēr šajā lietā neviens iespējamais iesniedzēja mantinieks nevienā brīdī nav informējis Tiesu par to, ka viņš vēlētos turpināt tiesvedību attiecībā uz šo iesniegumu.

Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka iesnieguma izvērtēšanas turpināšana nav attaisnojama Konvencijas 37. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Turklāt neviens īpašs iemesls, kas attiecas uz Konvencijā garantēto cilvēktiesību ievērošanu, neprasa turpināt iesnieguma izvērtēšanu atbilstoši Konvencijas 37. panta 1. punkta in fine (skat. tostarp 2002. gada 25. aprīļa lēmumu lietā Irzykowski c. France (Irzykowski pret Franciju), Nr. 40106/98, un 2003. gada 26. augusta lēmumu lietā Mašková c. République tchèque (Mašková pret Čehiju), Nr. 46198/99).

Tādējādi lieta ir svītrojama no izskatāmo lietu saraksta.

Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi

nolemj svītrot iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta.

LR Ārlietu ministrijas tulkojums