Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmās nodaļas lēmums Lietā “Eduards Kornakovs pret Latviju”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr. 61005/00, ko iesniedza Eduards Kornakovs pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmā nodaļa) 2004. gada 21. oktobrī palātā, kas sastāv no: C. L. Rozakis, priekšsēdētājs, P. Lorenzen, G. Bonello, F. Tulkens, N. Vajic, E. Steiner, tiesneši, J. Briede, ad hoc tiesnese, un S. Nielsen, nodaļas sekretārs,

ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2000. gada 8. septembrī,

ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un iesniedzēja atbildes uz tiem,

ņemot vērā to, ka no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta kļuva brīva, valdība atbildētāja nozīmēja J. Briedi kā ad hoc tiesnesi (Konvencijas 27. panta 2. punkts un Reglamenta 29. panta 1. punkts),

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzējs ir bijušais bijušās PSRS pilsonis, Latvijas “nepilsonis”, kas dzimis 1970. gadā. Viņš dzīvo Rīgā (Latvija), bet šobrīd viņš ir ieslodzīts cietumā. Valdību pārstāv tās pārstāve I. Reine.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

A. Lietas īpašie apstākļi

1. Pret iesniedzēju ierosinātais kriminālprocess

a) Krimināllietas ierosināšana un izmeklēšana

1996. gada jūlijā policija uzsāka pirms­tiesas izmeklēšanu par laupīšanu, kas izdarīta, pielietojot vardarbību. 1996. gada 11. septembrī iesniedzējs tika atzīts par aizdomās turēto par šo noziedzīgo nodarījumu, aizturēts un ievietots īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. 1996. gada 13. septembrī prokuratūra viņam uzrādīja apsūdzību par laupīšanu; prokuratūra uzskatīja, ka viņš ir izdarījis šo noziedzīgo nodarījumu piecas reizes 1995. un 1996. gada laikā. Tajā pašā dienā viņš tika nogādāts pie Rīgas Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesas tiesneša, kas viņam piemēroja drošības līdzekli — apcietinājumu. Iesniedzējs tika ievietots “Matīsa” cietumā Rīgā, kur viņš atrodas līdz šim brīdim.

1996. gada 7. novembrī Latgales priekšpilsētas tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli — apcietinājumu līdz 1997. gada 1. februārim, pamatojoties uz sekojošo:

“[Tiesnesis] konstatē sekojošo:

Krimināllietas izskatīšanas termiņš lietā ir pagarināts. Šajā krimināllietā nepieciešams veikt konfrontāciju [starp lieciniekiem], pievienot citas krimināllietas attiecībā uz citiem noziedzīgiem nodarījumiem, uzrādīt [apsūdzētajiem] galīgās apsūdzības, izpildīt Kriminālprocesa kodeksa 202. un 203. pantā noteiktās prasības, sagatavot galīgo apsūdzības rakstu.”

Ar trijiem, attiecīgi — 1997. gada 7. janvāra, 11. marta un 6. maija — lēmumiem tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli — apcietinājumu uz trīs jauniem periodiem, līdz 1997. gada 20. jūlijam. Pirmā lēmuma pamatojums bija gandrīz identisks 7. novembra lēmuma motivācijai; otrais lēmums norādīja uz nepieciešamību “veikt vairākas operatīvās izmeklēšanas un izmeklēšanas darbības”, kurpretim trešais lēmums atsaucās uz “galīgās apsūdzības uzrādīšanu kopumā septiņpadsmit personām”.

Pa to laiku, 1997. gada februārī, Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra uzsāka otru izmeklēšanu par organizētas bandas darbībām, kuru, iespējams, vadīja iesniedzējs; tā rezultātā iesniedzējam tika uzrādīta apsūdzība par bandītismu. Iesniedzēja nopratināšanas laikā viņš atzina sevi par daļēji vainīgu.

1997. gada 20. jūnijā prokuratūra paziņoja par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un uzdeva nodot izmeklēšanas materiālus — piecpadsmit sējumus — aizstāvībai, tas ir, iesniedzējam, četrpadsmit citām personām, kuras bija apsūdzētas šajā pašā lietā, un viņu aizstāvjiem. Ar šo brīdi iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto atrašanās apcietinājumā termiņa tecējums tika “apturēts” atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk tekstā — KPK) 77. panta piektajai daļai. Tajā pašā dienā, 1997. gada 20. jūnijā, iesniedzējs tiesai iesniedza lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma.

Iesniedzējs un viņa aizstāvis saņēma izmeklēšanas materiālus 1997. gada 3. septembrī; viņi ar tiem iepazinās līdz 1998. gada 18. martam kopā ar citiem līdzapsūdzētajiem un viņu aizstāvjiem. Šajā pēdējā minētajā datumā iesniedzējs atzīmēja attiecīgajā protokolā, ka viņš ir pabeidzis iepazīšanos ar lietas materiāliem.

1998. gada 6. augustā pēdējais no līdz­apsūdzētajiem pabeidza iepazīšanos ar izmeklēšanas materiāliem. Ar nākamajā dienā, 1998. gada 7. augustā, nosūtītu vēstuli attiecīgais prokurors informēja par to iesniedzēju, tajā pašā laikā atgādinot, ka atbilstoši KPK 77. pantam veiktā turēšanas apcietinājumā termiņa “apturēšana” ir atcelta. Atbilstoši prokurora teiktajam, tā kā tika uzsākta šī termiņa atskaite, uzskatāms, ka šis termiņš izbeidzās 1998. gada 7. septembrī.

b) Lietas nodošana tiesai

1998. gada 4. septembrī prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu pret iesniedzēju. 7. septembrī lieta tika nodota tiesai, kas šajā lietā bija Rīgas apgabaltiesa.

1998. gada 26. novembrī apgabaltiesā notika rīcības sēde, kuru vadīja A.L., par lietu atbildīgais tiesnesis. Tiesa uzskatīja izmeklēšanas sniegtos pierādījumus par pietiekamiem un nolēma nodot apsūdzēto tiesai. Tiesas sēdes laikā iesniedzējs neiesniedza nevienu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma; tomēr saskaņā ar KPK 223. pantu tiesa pēc savas iniciatīvas izvērtēja jautājumu par iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli un nolēma paturēt viņu apcietinājumā, nekādi to nepamatojot. Citiem apsūdzētajiem piemērotie drošības līdzekļi arī palika iepriekšējie. Pie tam apgabaltiesa noteica pirmo tiesas sēdi lietas izskatīšanai pēc būtības uz 2000. gada 3. janvāri.

c) Process pirmās instances tiesā

1998. gada 17. decembrī prokuratūra nosūtīja Rīgas apgabaltiesai papildu materiālus, kas tika iekļauti piecos sējumos un kuri attiecās uz jaunu apsūdzēto I. O. Ar 1999. gada 5. februāra lēmumu tiesa nolēma pievienot šos jaunos materiālus krimināllietai, kura bija ierosināta pret iesniedzēju. Ar 1999. gada 24. februāra vēstuli tiesnesis A.L. informēja visus apsūdzētos par viņu tiesībām iepazīties ar pievienotajiem materiāliem; seši no šiem līdzapsūdzētajiem vēlējās izmantot šīs tiesības, un viņi to darīja līdz 1999. gada 29. aprīlim.

Pa to laiku, 1999. gada aprīlī, aizstāvis vienam no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem D. K. lūdza grozīt viņa klientam piemēroto drošības līdzekli. Šajā sakarā viņš uzsvēra, ka viņa klients cieta no vairākām slimībām, ka viņš daļēji bija akls, ka viņam bija jāpie­šķir invalīda statuss apcietinājuma laikā un ka divas personas bija gatavas galvot par viņu. Ar 1999. gada 7. aprīļa lēmumu tiesa apmierināja šo lūgumu, atbrīvoja D. K. un kā drošības līdzekli noteica iepriekš minēto divu personu galvojumu. Tomēr, tā kā D.K. neieradās pēc tiesas aicinājuma, tiesa viņam piemēroja apcietinājumu ar 2000. gada 10. aprīļa lēmumu.

Ar 1999. gada 2. septembra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Tiesnešu disciplinārās kolēģijas lēmumu, Latvijas Parlaments atcēla tiesnesi A.L. no tiesneša amata sakarā ar tiesnešu profesionālo pienākumu īpaši smagiem pārkāpumiem; dažas dienas vēlāk viņš izdarīja pašnāvību savā bijušajā darba vietā. 1999. gada 25. oktobrī iesniedzēja lieta tika nodota citam tiesnesim, kurš nekavējoties informēja iesniedzēju par to, ka viņa lietas izskatīšana ir atlikta sine die. Sekojoši iesniedzējs nosūtīja šim tiesnesim lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas tika noraidīts.

1999. gada decembrī iesniedzējs rakstīja vairākas vēstules Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram, tieslietu ministram un Valsts cilvēktiesību birojam, lūdzot viņiem paātrināt viņa lietas izskatīšanu. Ar 2000. gada 13. janvāra vēstuli Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs atzina, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums un pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgums bija pārmērīgi, pārkāpjot viņa pamattiesības.

2000. gada 23. martā tiesnesis un Tieslietu ministrijas kompetentais dienests informēja atbildētāju aizstāvjus par to, ka lieta ir ietverta izskatīšanai uz 2000. gada 8. maiju.

Ar 2000. gada 20. marta vēstuli iesniedzējs lūdza par viņa lietu atbildīgajam tiesnesim atļaut viņam vēlreiz apskatīties izmeklēšanas materiālus. Šajā sakarā viņš atgādināja, ka bija pagājuši divi gadi kopš brīža, kad viņš tos skatījās pēdējo reizi, un ka šis fakts kaitēja viņa aizstāvības tiesībām. 2000. gada 30. martā iesniedzējam tika atļauts vēlreiz iepazīties ar lietas materiāliem.

2000. gada 8. maijā apgabaltiesa noturēja pirmo tiesas sēdi par lietas būtību. Tā izskatīja divu iesniedzēja līdzapsūdzēto lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma un noraidīja tos. Tomēr tiesa konstatēja, ka divi apsūdzētie un astoņi advokāti nebija ieradušies un ka daži no apsūdzētajiem vēl nebija nozīmējuši savus aizstāvjus. Tādējādi, saņemot pušu piekrišanu, tiesa nolēma atlikt tiesas sēdi līdz 2000. gada 28. augustam.

2000. gada 11. maijā iesniedzējs vērsās pie ģenerālprokurora, lūdzot grozīt viņam piemēroto drošības līdzekli un izlaist viņu brīvībā; viņš jo īpaši sūdzējās par atrašanās apcietinājumā ilgumu. Iesniedzējs uzsver, ka šis lūgums nebija pirmais, ko viņš bija iesniedzis šajā sakarā. Šī vēstule tika nosūtīta Rīgas apgabaltiesas attiecīgajam tiesnesim, kurš ar 2000. gada 12. jūnija vēstuli to noraidīja.

2000. gada 25. un 31. jūlijā iesniedzējs apgabaltiesas tiesnesim iesniedza jaunu lūgumu par iepazīšanos ar lietas materiāliem. Attiecīgi 2000. gada 9. un 11. augustā tiesnesis apmierināja viņa lūgumu.

2000. gada 21. augustā par lietu atbildīgais tiesnesis nosūtīja iesniedzējam, kā arī viņa līdzapsūdzētajiem šādu vēstuli:

“Informējam Jūs vēlreiz, ka Rīgas apgabaltiesā izskatīšanā esošās lietas tiek izskatītas [to reģistrēšanas] kārtībā; ņemot vērā tiesnešu noslogotību, nav iespējams organizēt lietu izskatīšanu atbilstoši KPK 241. pantam no tiesnešu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

Informēju Jūs, ka krimināllieta [..] tiks izskatīta, sākot ar 2000. gada septembra beigām. [..]”

2000. gada augustā iesniedzējs vēlreiz vērsās pie tiesneša ar lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma. Ar vēstuli, ko iesniedzējam paziņoja 2000. gada 28. augustā, tiesnesis noraidīja šo lūgumu. Bez tam viņš informēja iesniedzēju par to, ka viņa lietas izskatīšana bija atkal atlikta sine die. Tomēr mazliet vēlāk tiesnesis iekļāva lietu 2000. gada 3. oktobra dienas kārtībā.

2000. gada 6. septembrī iesniedzējs iesniedza vēl vienu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, kas arī tika noraidīts.

Pirmā tiesas sēde lietā tika nolikta uz 2000. gada 3. oktobri. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam tiesas sēdes priekšsēdētājs nolēma pārtraukt, pirms puses tiek uzaicinātas iesniegt procesuāla rakstura lūgumus un pieteikumus; tādējādi viņš nevarēja iesniegt lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, lai arī viņš bija nolēmis to darīt.

Nākamā tiesas sēde notika 2000. gada 10. oktobrī; šīs tiesas sēdes laikā iesniedzējs lūdza tiesu viņu atbrīvot. Tiesa noraidīja lūgumu, pamatojoties uz to, ka viņa iespējamā atbrīvošana pirms procesa beigām nebija attaisnojama. Turklāt tiesa uzdeva aizturēt D.K., kas bija viens no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem, un apcietināt viņu.

Atbilstoši valdības sniegtajai informācijai, ko iesniedzējs neapstrīd, lietas izskatīšana Rīgas apgabaltiesā ilga līdz 2001. gada 16. augustam. Šajā laikā tiesa noturēja sešdesmit divas tiesas sēdes (ieskaitot 3. un 10. oktobra tiesas sēdes). Tiesas sēdes tika atliktas vienpadsmit reizes:

a) no 2000. gada 11. līdz 16. oktobrim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no apsūdzētajiem, kuru izmeklēšanas cietuma, kurā atradās iesniedzējs, administrācija bija ievietojusi karantīnas režīmā;

b) no 2000. gada 30. oktobra līdz 6. novembrim nolūkā izpildīt tiesas 30. oktobra lēmumu, kas uzlika policijai par pienākumu atvest piespiedu kārtā trīspadsmit lieciniekus vai cietušos, kuri atteicās ierasties;

c) no 2000. gada 11. līdz 16. novembrim iepriekš minētā iemesla dēļ;

d) no 2000. gada 19. līdz 27. decembrim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

e) no 2001. gada 4. līdz 9. janvārim pēc viena no līdzapsūdzētajiem tieša lūguma;

f) no 2001. gada 30. janvāra līdz 5. februārim sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

g) no 2001. gada 12. līdz 15. februārim sakarā ar to, ka nebija ieradies viens no aizstāvjiem;

h) no 2001. gada 22. februāra līdz 13. martam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu;

i) no 2001. gada 11. līdz 22. aprīlim sakarā ar viena apsūdzētā ievietošanu slimnīcā;

j) no 2001. gada 24. aprīļa līdz 25. jūnijam nolūkā veikt ekspertīzi pēc viena no apsūdzētā lūguma;

k) no 2001. gada 13. jūlija līdz 15. augustam sakarā ar viena aizstāvja saslimšanu (atbilstoši valdības teiktajam) vai bez iemesla (atbilstoši iesniedzēja teiktajam).

Izņemot šos gadījumus, kad tiesas sēdes tika atliktas, tās notika regulāri.

2001. gada 26. jūnija tiesas sēdē iesniedzējs norādīja, ka viņa turēšanas apcietinājumā turpināšana vairāk nekā četrus gadus ir nopietns un acīmredzams viņa pamattiesību pārkāpums. Tādējādi viņš lūdza Rīgas apgabaltiesai pievienot lietas materiāliem Valsts cilvēktiesību biroja 2000. gada 13. janvāra vēstuli, kurā atzīti šie pārkāpumi. Šis lūgums tika noraidīts.

2001. gada 16. augustā apgabaltiesa paziņoja par tiesas debašu pabeigšanu un devās apspriesties un taisīt spriedumu. 2001. gada 24. un 25. septembrī tiesa pasludināja spriedumu mutiski atklātā tiesas sēdē. Iesniedzēju atzina par vainīgu viņam inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un sodīja ar brīvības atņemšanas sodu uz desmit gadiem un vienu mēnesi. Arī visi piecpadsmit iesniedzēja līdzapsūdzētie tika atzīti par vainīgiem un notiesāti ar smagiem brīvības atņemšanas sodiem.

d) Apelācijas tiesvedība

2001. gada 12. oktobrī iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie uzsāka iepazīties ar visu Rīgas apgabaltiesā notikušo tiesas sēžu protokoliem; visi šie protokoli kopā sastādīja 666 lpp. Iesniedzējs ar tiem iepazinās līdz 2002. gada 13. februārim; no līdzapsūdzētajiem kā pēdējais to pabeidza darīt 2002. gada 1. martā.

2001. gada 10. decembrī iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. No piecpadsmit pārējiem līdzapsūdzētajiem desmit izdarīja to pašu. 2001. gada 18. decembrī apelācijas sūdzības tika nosūtītas Krimināllietu tiesu palātai. 2002. gada 1. februārī iesniedzējs papildināja savu apelācijas sūdzību, iesniedzot papildu apsvērumus.

2002. gada 18. februārī iesniedzējs un viens no viņa līdzapsūdzētajiem iesniedza savus apsvērumus par Rīgas apgabaltiesas tiesas sēžu protokoliem. Ar 2002. gada 4. marta lēmumu apgabaltiesas tiesnesis, kas bija izskatījis lietu, atteicās pievienot šos apsvērumus lietas materiāliem sakarā ar to novēlotu iesniegšanu. 2002. gada 8. aprīlī iesniedzējs apstrīdēja šo atteikumu, iesniedzot blakus sūdzību. 2002. gada 28. maijā Krimināllietu tiesu palāta atcēla 4. marta lēmumu un nosūtīja jautājumu vēlreizējai izskatīšanai apgabaltiesā. Ar 2002. gada 19. jūnija vēstuli apgabaltiesa paziņoja iesniedzējam, ka viņa apsvērumi ir pievienoti lietas materiāliem.

Tajā pašā dienā, 2002. gada 19. jūnijā, apgabaltiesa nosūtīja apelācijas sūdzības Palātai un nosūtīja visiem lietā esošajiem līdzapsūdzētajiem visu iesniegto apelācijas sūdzību kopijas.

2002. gada 29. jūlijā iesniedzējs vērsās Krimināllietu tiesu palātā ar lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma. Neprecizētā datumā šī sūdzība tika noraidīta.

Ar 2002. gada 16. septembra lēmumu par lietu atbildīgais apelācijas tiesas tiesnesis nolika apelācijas sūdzību izskatīšanu uz 22. oktobri. 2002. gada 19. septembrī Palātas kanceleja nosūtīja šī lēmuma kopiju prokuratūrai un apsūdzētajiem, bet nenosūtīja to apsūdzēto advokātiem. 2002. gada 22. oktobrī Palātas tiesas sēde tika atlikta sine die sakarā ar to, ka nebija ieradušies advokāti vairākiem apelācijas sūdzību iesniedzējiem. Tomēr ar 2002. gada 11. novembra vēstuli Palātas sekretārs informēja iesniedzēju par to, ka viņa un viņa līdzapsūdzēto apelācijas sūdzības ir paredzēts skatīt 2003. gada 13. janvārī.

Krimināllietu tiesu palāta izskatīja iesniedzēja apelācijas sūdzību no 2003. gada 13. līdz 17. janvārim. 2003. gada 14. janvāra tiesas sēdē iesniedzējs atzina, ka pret viņu ierosinātā procesa ilgums un viņa turēšanas apcietinājumā turpināšana bija Latvijas tiesību un starptautisko tiesību normu pārkāpums. Tādējādi viņš lūdza Palātu ņemt vērā šo apstākli, lemjot par viņa ape­lācijas sūdzību.

Ar 2003. gada 17. janvāra spriedumu Krimināllietu tiesu palāta pārkvalificēja iesniedzēja apsūdzību un samazināja viņam piemēroto sodu uz astoņiem gadiem un vienu mēnesi brīvības atņemšanas. Tomēr šī sprieduma motīvu daļā jautājums par procesa ilgumu un iesniedzēja atrašanos apcietinājumā netika minēts.

2003. gada 2. jūnijā iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2003. gada 6. augusta lēmumu Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

2. Satikšanās ar ģimeni

1999. gada 24. martā Rīgas apgabaltiesas kompetentais tiesnesis noraidīja iesniedzēja lūgumu atļaut sarakstīties ar viņa ģimeni un saņemt no tās vēstules. Tomēr ar 1999. gada 1. septembra vēstuli cits tiesnesis apmierināja viņa lūgumu.

2000. gada laikā, neprecizētos datumos, iesniedzējs par lietu atbildīgajam tiesnesim lūdza atļaut viņa tuviniekiem apmeklēt viņu cietumā. Gandrīz visi šie lūgumi tika noraidīti. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka 1999. gada 11. oktobrī tiesnesis atļāva iesniedzēja mātei un brālim satikties ar viņu cietumā. Bez tam 2000. gada 4. oktobrī šāda atļauja tika dota arī iesniedzēja advokātam O.K.

Pēc iesniedzēja notiesāšanas pirmajā instancē 2001. gada 25. septembrī viņam bija tiesības satikties ar ģimeni saskaņā ar KPK 321. pantu (skat. tālāk valsts tiesību normas un prakse, kas attiecas uz lietu). Atbilstoši iesniedzēja teiktajam no 2001. gada oktobra līdz decembrim un visa nākamā gada laikā viņa māte un dēls bieži izmantoja šīs tiesības. Taču valdība, atsaucoties uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegto informāciju, apstrīd šo apgalvojumu; valdība uzskata, ka iesniedzējam ir bijusi tikai viena satikšanās laikā no 2001. gada 25. septembrim līdz 2002. gada 1. oktobrim.

3. Iespējamie šķēršļi iesniedzēja saziņai ar Tiesu

Atbilstoši iesniedzēja teiktajam 2000. gada maijā viņš lūdza “Matīsa” cietuma administrācijai nosūtīt Tiesas sekretariātam viņa pirmo vēstuli, kurā īsumā bija izklāstīts viņa sūdzību saturs saistībā ar Konvencijas vairākiem pantiem. Pēc administrācijas atteikuma viņš nosūtīja šo vēstuli par lietu atbildīgajam apgabaltiesas tiesnesim. 2000. gada jūnijā tiesnesis arī atteicās to pieņemt un nosūtīja vēstuli atpakaļ cietuma administrācijai, kura to paņēma un pievienoja iesniedzēja personiskajai lietai. Šī apgalvojuma atbalstam iesniedzējs iesniedz tiesneša vēstuli, kas datēta ar 2000. gada 12. jūniju. Valdība apstrīd šādu notikumu versiju.

Ar 2000. gada 20. septembra vēstuli Tiesas sekretariāts informēja iesniedzēju par to, ka viņa iesniegums ir reģistrēts. Šī vēstule nonāca pie iesniedzēja atvērtā aploksnē. Uz šīs vēstules kopijas, kuru iesniedzējs nosūtīja Tiesai, ir divi “Matīsa” cietuma zīmogi, kas apliecina, ka cietuma administrācija atvēra sekretariāta vēstuli un ka tās kopija bija pievienota iesniedzēja personiskajai lietai.

2000. gada 2. novembrī cietuma administrācija sodīja iesniedzēju. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam šis sods viņam tika uzlikts sakarā ar viņa saraksti ar Tiesu. Tā rezultātā iesniedzējs sūdzējās Ģenerālprokuratūrai un Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu ģenerālinspektoram, norādot, ka viņš bija sodīts nelikumīgi. Ar vēstuli, ko iesniedzējam paziņoja 2001. gada 14. februārī, ģenerālinspektors viņam atbildēja, ka viņa gadījumā nav noticis nekāds likuma pārkāpums.

2001. gada septembrī iesniedzējs lūdza Ieslodzījuma vietu pārvaldi izsniegt viņam dažu viņa lietā pieņemtu lēmumu kopijas, kuras viņš uzskatīja par būtiskām nosūtīšanai Tiesai sava iesnieguma atbalstam. Ar 2001. gada 25. septembra vēstuli pārvaldes priekšnieka vietnieks atbildēja iesniedzējam, ka cietuma administrācijai nebija pienākums taisīt un izsniegt kopijas ieslodzītajiem.

B. Valsts tiesību normas un prakse, kas attiecas uz lietu

Valsts tiesību normas un prakse, kas attiecas uz lietu, ir atsegta spriedumā Lavents c. Lettonie (Lavents pret Latviju; Nr. 58442/00, 2002. gada 28. novembris) un lēmumā lietā Svipsta c. Lettonie (Svipsta pret Latviju; Nr. 66820/01, 2004. gada 6. maijs). Citas uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo.

1. Tiesību normas par ieslodzīto saraksti

Iesniedzēja stāstīto notikumu laikā vienīgās rakstītās normas, kas noteica apcietinājuma apstākļus, bija 1994. gada 30. aprīļa iekšlietu ministra pavēle Nr. 113 “Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos”. Saskaņā ar šīs pavēles 55. pantu izmeklēšanas cietuma administrācija vai iestāde, kuras lietvedībā atrodas krimināllieta, varēja “pārbaudīt” ieslodzītajiem nosūtīto korespondenci; tomēr ienākusī korespondence ne vēlāk kā trīs dienas pēc pārbaudes bija izsniedzama adresātam. Attiecībā uz korespondenci, ko ieslodzītie sūtīja citiem un kas bija adresēta “valsts iestādēm, sabiedriskām organizācijām un amatpersonām”, administrācija varēja noteikt, vai vēstule bija piekritīga attiecīgajam adresātam. Ja administrācija uzskatīja, ka tā nav piekritīga, tā varēja to nenosūtīt adresātam, iesakot griezties kompetentās iestādēs (61. pants). Tomēr šis noteikums neattiecās uz vēstulēm, kas tika sūtītas prokuratūrai, kuras bija nosūtāmas aizvērtā aploksnē divdesmit četru stundu laikā.

Ar 2001. gada 9. maija pavēli Nr.63 tieslietu ministrs apstiprināja jaunu instrukciju, kas nosaka apcietinājuma apstākļus. [..]¹ Saskaņā ar šīs instrukcijas 21. pantu ieslodzītā sarakste ar “starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības institūcijām”, prokuratūru, tiesu, valsts iestādēm un ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām nebija pakļaujamas cenzūrai. Aploksni, kurā atradās vēstule, ko nosūtījis šāds sūtītājs, varēja atvērt cietuma administrācijas darbinieks ieslodzītā klātbūtnē, neiepazīstoties ar tās saturu. Jebkura cita sarakste bija cenzējama.

Ar 2001.gada 19.decembra spriedumu Satversmes tiesa, pamatojoties uz divu personu iesniegtajām konstitucionālajām sūdzībām par iepriekš minētās pavēles Nr.63 noteiktām tiesību normām, atzina, ka Latvijas Satversme ir jāinterpretē kā tāda, kas aizliedz jebkāda veida iejaukšanos indivīda personiskajās tiesībās, kā tikai, ja šāda iejaukšanās ir pamatota ar Satversmi, ar likumu vai ar Ministru kabineta pieņemtajiem noteikumiem. Jebkurš indivīdu, ieskaitot apcietināto, tiesību ierobežojums, kas pamatojas tikai uz ministra pavēli, tādējādi ir atzīstams par antikonstitucionālu.

2. Satikšanās ar ģimeni

KPK 321. pants nosaka:

“Tiesas priekšsēdētājam vai tiesnesim pēc notiesātā tuvu radinieku lūguma jādod viņiem iespēja satikties ar notiesāto, kurš atrodas apcietinājumā.”

3. Dažādas sūdzību iesniegšanas iespējas

a) Sūdzības iesniegšana prokuratūrai un tās tiesības

15. panta 1. punkts

“(1) Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi [..].”

16. panta 1. un 2. punkts

“(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja: [..]

2) ir pārkāptas rīcības nespējīgo, ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības.

(2) Prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja:

1) ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību; [..]”

17. pants

“(1) Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām, bankām, Valsts kontroles, pašvaldībām, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām normatīvos aktus, dokumentus un citu informāciju, kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot uzņēmumu, iestāžu un organizāciju vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes un iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību [..];

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumu par likuma pārkāpumu. [..]

(2) Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums:

1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību;

2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu;

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības.”

b) Kriminālprocess

Attiecīgie KPK panti nosaka sekojošo:

95. panta 3. daļa

“Apsūdzētajam ir tiesības: [..] pieteikt lūgumus; [..] iesniegt sūdzības par izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas darbībām un lēmumiem; [..]”

221. pants

“Prokurors, kas uzrauga izziņas izdarīšanu, sūdzību izšķir desmit dienu laikā pēc tās saņemšanas. Amatā augstāks prokurors izšķir sūdzību desmit dienu laikā, bet, ja sūdzības izskatīšanai ir nepieciešama papildu pārbaude vai jāpieprasa papildu ziņas, — trīsdesmit dienu laikā. Par sūdzības izskatīšanas rezultātiem paziņo sūdzības iesniedzējam. Ja sūdzību noraida, prokurors paziņo motīvus, kuru dēļ sūdzība atzīta par nepamatotu, un izskaidro lēmuma pārsūdzēšanas kārtību.

Prokurora lēmumu, kas pieņemts, izšķirot iesniegto sūdzību, izziņas izdarītājs, kā arī sūdzētājs var pārsūdzēt amatā augstākam prokuroram.”

222. pants

“Sūdzības par prokurora darbībām iesniedzamas amatā augstākam prokuroram un izšķiramas šā kodeksa 220. un 221.pantā paredzētajā kārtībā.”

c) Civilprocess un administratīvais process

Attiecīgie bijušā Latvijas Civilprocesa kodeksa panti, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. februārim, noteica sekojošo:

239.1. pants

“Fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības griezties tiesā ar sūdzību, ja tā uzskata, ka ar valsts pārvaldes vai paš­valdības institūcijas vai amatpersonas rīcību (lēmumu) aizskartas tās tiesības.

Par valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju un amatpersonu rīcību (lēmumu), ko var pārsūdzēt tiesā, uzskatāma koleģiāla vai vienpersoniska rīcība (lēmums), kuras rezultātā:

1) fiziskajai vai juridiskajai personai nelikumīgi liegtas iespējas pilnīgi vai daļēji realizēt tiesības, ko tai piešķir likums vai cits normatīvs akts;

2) fiziskajai vai juridiskajai personai uzlikts kāds pienākums vai no tās piedzīta nauda bezstrīda kārtībā.

Šajā nodaļā paredzētajā kārtībā nevar pārsūdzēt tiesā valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju vai amatpersonu rīcību, ja Latvijas Republikas likumi paredz citādu tās pārsūdzēšanas kārtību, kā arī valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju vai amatpersonu izdotos aktus, kuriem ir normatīvs raksturs.”

239.2. pants

“Sūdzību var iesniegt tiesā pēc tam, kad sūdzība par valsts pārvaldes vai paš­valdības institūcijas (…) rīcību (lēmumu) iesniegta pakļautības kārtībā augstākai institūcijai vai amatpersonai, ja likumā nav noteikta cita kārtība.

Sūdzību var iesniegt tiesā fiziskā persona, kuras tiesības pārkāptas [..].

Sūdzību iesniedz tā rajona (pilsētas) tiesā, kur atrodas valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcija [..], kuru rīcība (lēmums) tiek pārsūdzēta.”

1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” 74. pants piešķir personām vispārīgu tiesību apstrīdēt administratīvu aktu, iesniedzot sūdzību nākamajā augstākajā iestādē.

SŪDZĪBAS

1. Iesniedzējs vispārīgi sūdzas par to, ka nav attaisnojama viņa turēšana apcietinājumā.

2. Atsaucoties pēc būtības uz Konvencijas 5. panta 3. punktā garantētajām tiesībām, iesniedzējs sūdzas par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu, ko viņš uzskata par pārmērīgu.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par kriminālprocesa pārmērīgo ilgumu.

4. Konvencijas 8. panta sakarā attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi iesniedzējs sūdzas par aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā, kamēr viņš tika turēts apcietinājumā; atbilstoši viņa teiktajam laikā līdz 2001. gada 25. septembrim viņam bija atļauts satikties ar ģimeni tikai vienu reizi. Iesniedzējs atgādina, ka tikai pēc notiesāšanas likums piešķir tiesības uz satikšanos. Turpretim atļauja satikties apcietinājuma laikā nav garantēta, jo šī tiesība ir pakļauta par lietu atbildīgā tiesneša rīcības brīvībai. Iesniedzējs jo īpaši uzsver to, ka valsts tiesību akti viņam nepiedāvāja nekādas tiesību aizsardzības iespējas, lai viņš varētu izmantot savas tiesības sazināties ar savu ģimeni.

5. Atsaucoties uz Konvencijas 8. un 34. pantu, iesniedzējs uzskata, ka Tiesas viņam sūtītās vēstules cenzēšana ir neattaisnota iejaukšanās viņa tiesībās uz korespondences noslēpumu un šķērslis viņa tiesību iesniegt sūdzību efektīvai izmantošanai. Tāpat 34. panta sakarā viņš sūdzas par to, ka viņš tika sodīts par to, ka rakstīja Tiesai un ka Ieslodzījuma vietu pārvalde viņam atteica izsniegt dokumentus, kurus viņš uzskatīja par būtiskiem tikt pievienotiem viņa sūdzībai.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Sūdzība par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu

Iesniedzējs vispārīgi norāda uz viņa turēšanas apcietinājumā nepamatotību. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir izskatāma 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā, kas nosaka sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

[..]

c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas; [..].”

1. Par valdības iebildumiem

a) Iebildums par to, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas izskata iesniegumu Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā

i. Pušu argumenti

Valdība pārmet Tiesai, ka tā pēc savas iniciatīvas ir izvērtējusi jautājumu par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta ievērošanu. Šajā sakarā valdība uzsver, ka iesniedzēja sākotnēji norādītās sūdzības par 5. pantu attiecas tikai uz viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu šī panta trešā punkta izpratnē un nevis uz viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu pirmā punkta izpratnē. Valdība uzskata — lai Tiesa varētu pēc savas iniciatīvas izvērtēt sūdzību, ir jābūt iesniegtai sūdzībai no attiecīgās personas; tikai pastāvot šādai sūdzībai, Tiesa var juridiski novērtēt attiecīgās lietas faktus atšķirīgi nekā iesniedzējs vai izskatīt šos faktus citā aspektā. Jo īpaši, valdība kritizē Tiesas īpaši noteikto ierobežojošo laika periodu, proti, no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim. Atbilstoši valdības teiktajam šie datumi ir “nepareizi”, norādot ka runa “drīzāk ir par laiku no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim”. Taču iesniedzējs nekad nebija tieši norādījis šo laiku savā sūdzībā. Turklāt, tā kā Konvencija attiecībā uz Latviju kļuva saistoša tikai 1997. gada 27. jūnijā, Tiesa jebkurā gadījumā nebūtu kompetenta ratione temporis izvērtēt iesniedzēja atrašanos apcietinājumā no 20. līdz 27. jūnijam. Kopumā ņemot, iesniedzējs nekad nebija iesniedzis sūdzību par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakš­punktu un Tiesa nebija kompetenta to izskatīt pēc savas iniciatīvas; tas pārkāpj Konvencijas 34. pantu, saskaņā ar kuru tikai persona, “kas uzskata sevi par pārkāpumā cietušo” (angļu valodā — “claiming to be the victim of a violation”), ir tiesīga vērsties Tiesā, iesniedzot individuālu iesniegumu.

Iesniedzējs tam nepiekrīt. Viņš uzskata — lai arī ir būtiski, ka iesniedzējs juridiski pamato apgalvotos pārkāpumus, tas nenozīmē, ka šis pamatojums ir galīgs un ka Tiesa nevar to mainīt; to turklāt apstiprina Konvencijas 32. panta saturs.

ii. Tiesas vērtējums

Saskaņā ar Konvencijas 32. panta 2. punktu “strīds par to, vai lieta ir piekritīga Tiesai, ir atrisināms ar Tiesas lēmumu”. Tādējādi tai ir jālemj par to, vai tai ir piekritīga šī sūdzība.

Tiesa atgādina, ka Tiesa ir tā, kas juridiski novērtē lietas faktus, un ka to nesaista novērtējums, ko sniedz iesniedzēji vai valdības. Piemēram, saskaņā ar jura novit curia principu tā pēc savas iniciatīvas ir izskatījusi vairākas sūdzības par tādu pantu vai tā daļu, uz kuru nebija atsaukušās puses, un pat par apakš­punktu, attiecībā uz kuru bijusī Komisija to atzina par nepieņemamu izskatīšanai, izvērtējot to cita panta sakarā. Sūdzību raksturo fakti, uz kuriem norāda iesniedzējs, un nevis norādītie tiesiskie pamati vai argumenti (skat. 1998. gada 19. februāra spriedumu lietā Guerra et autres c. Italie (Guerra un citi pret Itāliju), Recueil des arrêts et décisions, 1998-I, p. 223, 44. punkts). Tādējādi, tiklīdz Tiesā ir iesniegta sūdzība, tai ir visas tiesības to izskatīt: Tiesas kompetencē ir izskatīt, pat pēc savas iniciatīvas, visus faktiska un juridiska rakstura jautājumus, kas parādās sūdzības izskatīšanas laikā, ņemot vērā Konvenciju (skat. tostarp 1991. gada 27. augusta spriedumu lietā Philis c. Grèce (Philis pret Grieķiju), série A, Nr. 209, p. 19, 56. punkts).

Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka 2000. gada 13. novembrī iesniedzējs nosūtīja Tiesai rokrakstā rakstītu vēstuli, kas bija iesniegta iesnieguma formulāra vietā. Daļā, kas nosaukta par “Iespējamo Konvencijas un/vai tās protokolu pārkāpumu, kā arī pamatojuma izklāsts”, iesniedzējs norādīja uz to, ka viņš “atradās apcietinājumā, gaidot spriedumu, trīs gadus un vienpadsmit mēnešus, kas bija viņa tiesību pārkāpums Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē”. Tiesa uzskata, ka tā ir tieša norāde, kas ir pietiekama, lai Tiesa būtu kompetenta izskatīt attiecīgo sūdzību un izskatīt to saskaņā ar precīzāku šī punkta apakšpunktu.

Taisnība, ka lietā Contrada c. Italie (Contrada pret Itāliju; 1998. gada 24. augusta spriedums, Recueil 1998-V) Tiesa atzina, ka šajā lietā iesniegtā sūdzība par 5. panta 3. punktu nevarēja tikt interpretēta kā tāda, kas ieņem 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta vietu. Tomēr šajā lietā iesniedzēja Tiesā iesniegtā sūdzība 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā bija identiska tai, kuru bijusī Komisija, kas darbojās pirms Konvencijas 11. protokola stāšanās spēkā, bija jau atzinusi par nepieņemamu izskatīšanai; tieši tāpēc Tiesa uzskatīja, ka tai nav piekritīga šī sūdzība (op.cit. p. 2184, 49. – 50. punkts). Tādējādi šajā sakarā šī lieta atšķiras no iepriekš minētās Contrada lietas.

Attiecībā uz to, ka valdība kritizē Tiesas norādītos datumus, kad tā nosūtīja iesniegumu, Tiesa atgādina, ka nedz Konvencija, nedz Tiesas reglaments to neierobežo attiecībā uz to jautājumu saturu un precizēšanu, kas formulēti laikā, kad tā nosūta iesniegumus saskaņā ar minētā reglamenta 54. panta 2. punktu. Tādējādi laikā, kad Tiesa lemj par to, vai konkrētā laikā ir ievērota Konvencija, nekas tai neliedz šo laiku sadalīt un izvērtēt katru daļu atsevišķi; turklāt valdība pati to ir darījusi attiecībā uz 5. panta 3. punktu (skat. tālāk). Ņemot to vērā, tas, ka iesniedzējs nav tieši minējis Tiesas noteikto laika periodu, nav būtisks lietas izskatīšanā.

Tādējādi Tiesa ir kompetenta izskatīt iesniegumu, kas skar Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un valdības iebildums ir noraidāms.

b) Iebildums par tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu

i. Pušu argumenti

Papildus valdība norāda uz to, ka iesniedzējs nav izsmēlis valstī esošās tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Atbilstoši valdības teiktajam turpināšana turēt iesniedzēju apcietinājumā pēc tam, kad bija beidzies tiesneša noteiktais pēdējais termiņš iesniedzēja turēšanai apcietinājumā, balstījās uz prokurora 1997. gada 20. jūnija lēmumu, kurā tika nolemts pabeigt lietas pirmstiesas izmeklēšanu, nosūtīt lietas materiālus aizstāvībai nolūkā iepazīties ar tiem un apturēt apcietinājuma termiņa atskaiti. Tādējādi iesniedzējam bija tiesības apstrīdēt šo lēmumu, iesniedzot sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, ko viņš neizdarīja. Pie tam viņš varēja izmantot 95. pantā paredzēto sūdzību iesniegšanas iespēju un lūgt prokuratūru pārskatīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu iepriekš minētajā laikā; taču viņš neizmantoja arī šo iespēju.

Valdība uzskata, ka abas iepriekš minētās tiesību normas izpilda prasības, kas noteiktas Tiesas judikatūrā; proti, tās abas ir pieejamas un tās var sniegt aizsardzību attiecībā uz iesniegtajiem pārkāpumiem. Šajā sakarā valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK 83. pantu un izņemot gadījumus, kas noteikti 222.1. pantā, prokuroram ir tiesības grozīt tiesas piemēroto drošības līdzekli. Tāpat valdība atgādina, ka KPK 221. pants uzliek par pienākumu prokuroram pamatot savus lēmumus; tādējādi prokuroram ir pienākums faktiski izskatīt ikvienu lūgumu par drošības līdzekļa grozīšanu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība secina, ka iesniedzējs nav devis Latvijas iestādēm iespēju sniegt tiesisku aizsardzību viņa sūdzībām, izskatot tās valsts tiesību aktos paredzēto procedūru ietvaros, un ka iesniegums ir atzīstams par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar valstī esošo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu.

Iesniedzējs apstrīd valdības sniegto faktu versiju. Iesniedzējs uzskata, ka laikā no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim viņš iesniedza sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, kas tika noraidīta. Kas attiecas uz turpināšanu viņu turēt apcietinājumā, kas pamatojās uz KPK 77. panta piekto daļu, iesniedzējs uzsver, ka problēma ir likumā; taču, tā kā likums tika formāli ievērots, bija skaidrs, ka prokuratūra noraidītu sūdzības, kas apstrīd šīs turēšanas apcietinājumā likumīgumu. Kopumā ņemot, iesniedzējs uzskata, ka viņš ir izpildījis Konvencijas 35. panta 1. daļas prasības.

ii. Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35. panta 1. punktā paredzētā noteikuma par iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat. kā vienu no — Lielajā palātā skatīto lietu Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), Nr. 25803/94, 74. punkts, CEDH 1999-V, un Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Pologne (Kudla pret Poliju), Nr. 30210/96, 152. punkts, CEDH 2000-XI). Tomēr 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām — kā praksē, tā teorijā, bez kā tām nav nepieciešamās efektivitātes un pieejamības (skat., piemēram, 1996. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Remli c. France (Remli pret Franciju), Recueil 1996-II, p. 571, 33. punkts, un lietu Wloch c. Pologne (Wloch pret Poliju), Nr. 27785/95, 89. punkts, CEDH 2000-XI). Pie tam 35. panta 1. punkts ir piemērojams elastīgi un bez pārmērīga formālisma (skat. 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā K.-F. c. Allemagne (K.-F. pret Vāciju), Recueil 1997-VII, pp. 2670-2671, 46. punkts).

Bez tam Tiesa atgādina, ka iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva, ievērojot lietas faktus, vai vēl bija kādi noteikti apstākļi, kurus viņš bija spiests izmantot (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju), 76. punkts).

Visbeidzot, Tiesa atgādina — jautājumā par brīvības atņemšanas likumīgumu Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē ir rūpīgi jānošķir divas dažādas tiesības, proti, no vienas puses, tiesības, lai tiesa izvērtē atrašanās apcietinājumā likumīgumu, un, no otras puses, tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, kas ir pretrunā 5. pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Włoch c. Pologne (Włoch pret Poliju), 90. punkts, kā arī 2000. gada 6. aprīļa lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju), Nr. 27748/95, un 2003. gada 4. marta lēmumu lietā Imre c. Hongrie (Imre pret Ungāriju), Nr. 53129/99). Tā kā puses nekad nav pieminējušas šo pēdējo minēto tiesību, Tiesa uzskata, ka vienīgā sūdzība, attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt uz tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama sūdzību iesniegšanas iespēja iebildumā minētajā laika periodā, proti, laikā no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 7. septembrim.

Tiesa atzīst — ja attiecīgajās valsts tiesībās prokuratūrai ir tiesības grozīt drošības līdzekli, sūdzības iesniegšana visiem šīs institūcijas kompetentiem amatā augstākiem prokuroriem var būt efektīva sūdzību iesniegšanas iespēja, kas ir izsmeļama 35. panta 1. punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju)). Tomēr Tiesa norāda, ka prokuratūras 1997. gada 20. jūnija lēmums attiecas tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un izmeklēšanas materiālu nosūtīšanu iesniedzējam un viņa aizstāvim; tādējādi tas jebkurā gadījumā ir vienkāršs un nemainīgs procesuāls lēmums. Šis lēmums apturēja iesniedzēja turēšanas apcietinājumā termiņa atskaiti, bet šī apturēšana bija tikai likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no KPK 77. panta piektās daļas; proti, prokuratūras ziņā nebija pateikt, vai bija nepieciešams vai nebija nepieciešams apturēt minētā termiņa atskaiti. Tādējādi Tiesa secina, ka turpināšanas turēt personu apcietinājumā pēc noteiktā termiņa iestāšanās ir noteikts likumā, jo prokuratūras pieņemtais lēmums par izmeklēšanas pabeigšanu tikai izraisa šādas sekas. Šādos apstākļos nevar pārmest iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis sūdzību pret 1997. gada 20. jūnija lēmumu.

Attiecībā uz KPK 95. pantu Tiesa konstatē, ka šis pants satur tikai apsūdzēto procesuālo pamattiesību vispārīgu uzskaitījumu; taču tas neprecizē ne iespējamās sūdzības iesniegšanas iespējas izmantošanas kārtību, ne pat kompetento iestādi, kurai būtu piekritīga šāda sūdzība. Tādējādi iepriekš minētais 95. pants neparedz nekādu sūdzības iesniegšanas iespēju, par kuru varētu teikt, ka tā “pastāv pietiekami skaidri”, un valdība nevar atsaukties uz šo tiesību normu, lai apgalvotu, ka nav ievērots Konvencijas 35. panta 1. punkts.

Kopumā ņemot, valdība nav pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv tāda efektīva tiesību aizsardzības iespēja Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai saņemtu tiesību aizsardzību attiecīgajai sūdzībai. Tādējādi šis valdības iebildums ir arī noraidāms.

2. Par sūdzības būtību

Nedz valdība, nedz iesniedzējs neiesniedz nevienu argumentu par šīs sūdzības būtību. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts.

B. Sūdzība par Konvencijas 5. panta 3. punktu

Iesniedzējs kritizē viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu, kuru viņš uzskata par pārmērīgu. Viņš atgādina, ka viņš ir atradies apcietinājumā sešus gadus, astoņus mēnešus un desmit dienas (skaitot no 1996. gada 4. decembra, kad viņš tika aizturēts, līdz 2003. gada 6. augustam, kad Augstākās tiesas Senāts noraidīja viņa kasācijas sūdzību) vai četrus gadus, deviņus mēnešus un divdesmit vienu dienu (skaitot no 1996. gada 11. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim, kad viņš tika notiesāts pirmajā instancē). Šajā sakarā iesniedzējs atsaucas uz Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas nosaka sekojošo:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība vispirms norāda, ka laika periods, kas ņemams vērā, sākas ar 1997. gada 27. jūniju, kad Konvencija kļuva saistoša attiecībā uz Latviju, līdz 2001. gada 25. septembrim, kad iesniedzēju notiesāja pirmajā instancē. Ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, valdība uzskata, ka iesniedzēja atrašanās apcietinājumā ilgums nav pārsniedzis saprātīguma robežas Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē. Valdība sadala visu attiecīgo periodu divās daļās: pirmo — no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim (kad lietu pēc būtības izskatošais tiesnesis pieņēma lietu) un otro — no pēdējā minētā datuma līdz iesniedzēja notiesāšanai. Valdība uzskata, ka abi periodi izpilda 5. panta 3. punkta prasības.

Attiecībā uz pirmo periodu valdība atgādina, ka attiecīgā krimināllieta bija ļoti sarežģīta. Tā bija ierosināta sakarā ar sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu: bandītismu un kopumā divpadsmit laupīšanām, kas bija izdarītas dažādās Latvijas vietās. Pie tam lietā bija piecpadsmit apsūdzētie, un lietas materiāli kopā sastāvēja no piecpadsmit sējumiem. Tas atstāja nozīmīgas sekas, pirmkārt, attiecībā uz ilgumu, tiesnesim sagatavojot lietu iztiesāšanai, jo tiesnesim bija jāpārbauda, vai savāktie pierādījumi bija pietiekami lietas iztiesāšanas uzsākšanai, un, otrkārt, attiecībā uz ilgumu, ko apsūdzētie un viņu aizstāvji veltīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem; faktiski, kopējais laiks, ko aizstāvība veltīja, iepazīstoties ar lietas materiāliem, ilga no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998. gada 6. augustam. Pēc šī pēdējā minētā datuma daži apsūdzētie un viņu aizstāvji — bet nedz iesniedzējs, nedz arī viņa aizstāvis — vērsās prokuratūrā, iesniedzot vairākus procesuāla rakstura lūgumus, kuru izskatīšana arī prasīja zināmu laiku. Kopumā ņemot, valsts iestādes izrādīja nepieciešamo rūpību, kas prasīta šādos apstākļos, un par visiem kavējumiem procesā ir vainojams vai nu iesniedzējs vai viņa līdzapsūdzētie.

Kas attiecas uz otro periodu, kurš pārklājas ar procesu pirmās instances tiesā un kas ilga divus gadus un desmit mēnešus, valdība ir arī pārliecināta, ka nav pārkāpts Konvencijas 5. panta 3. punkts. Valdība uzreiz atgādina, ka kopš 1999. gada februāra piecpadsmit apsūdzētajiem tika pievienots vēl viens lietā apsūdzētais un ka kopējais lietas materiālu skaits sasniedza divdesmit sējumus. Valdība sniedz garu aprakstu par visiem gadījumiem, kad Rīgas apgabaltiesa atlika lietas izskatīšanu, lai parādītu to, ka visos šajos kavējumos ir vainojama vai nu aizstāvības rīcība vai izmeklēšanas prasības un atbilstoša lietas izskatīšanas norise tiesā, vai arī force majeure rakstura gadījumi. Jo īpaši, attiecībā uz bezdarbībā pavadītajiem sešiem mēnešiem laikā no 1999. gada 29. aprīļa līdz 25. oktobrim valdība informē Tiesu, ka 1999. gada 7. aprīlī Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija ierosināja disciplinārlietu pret tiesnesi A.L., kurš bija atbildīgs par lietas izskatīšanu; ka tā paša gada 18. maijā tā nolēma neatbrīvot viņu no savu pienākumu veikšanas; ka 1999. gada 3. jūlijā pret viņu tika ierosināta jauna disciplinārlieta; ka 1999. gada 28. jūlijā kolēģija nolēma ieteikt atcelt šo tiesnesi no savu pienākumu veikšanas un ka 1999. gada 2. septembrī parlaments atcēla viņu no tiesneša pienākumu veikšanas. Pie tam dažas dienas vēlāk, 9. septembrī, A.L. izdarīja pašnāvību. Taču valsts iestādes nevarēja paredzēt šādu notikuma attīstību; tādējādi tas bija force majeure gadījums. Valdība atzīst, ka apgabaltiesai bija vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai nozīmētu lietas izskatīšanu citam tiesnesim, kam vajadzēja zināmu laiku, lai iepazītos ar lietu. Tomēr atbilstoši valdības teiktajam šie kavējumi ir uzskatāmi par saprātīgiem, ņemot vērā tostarp Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru lietas izskatīšanas steidzamība, uz kuru ieslodzītam apsūdzētajam ir tiesības, nedrīkst kavēt tiesnešu centienus veikt rūpīgi savus pienākumus. Tādējādi nav noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums.

b) Iesniedzējs

Iesniedzējs ir pārliecināts, ka viņa turēšanas apcietinājumā ilgums pats par sevi pārkāpj 5. panta 3. punktu. Jebkurā gadījumā iesniedzējs uzskata, ka visi procesa kavējumi ir notikuši sakarā ar Latvijas iestāžu rīcību un nevis viņa. Piemēram, viņš norāda, ka prokuratūra pabeidza lietas pirmstiesas izmeklēšanu 1997. gada 20. jūnijā, bet izmeklēšanas materiāli viņam bija iesniegti tikai 1997. gada 3. septembrī. Aizstāvība iepazinās ar lietas materiāliem līdz 1998. gada 18. martam. Šajā sakarā iesniedzējs atgādina, ka KPK 203. pants ļauj prokuroram noteikt laiku šīs tiesības izmantošanā, ja apsūdzētais nepārprotami novilcina iepazīšanos ar lietas materiāliem; taču šajā lietā prokuratūra neizmantoja šīs tiesības ne uz vienu no iesniedzēja līdzapsūdzētajiem. Papildus Rīgas apgabaltiesa neievēroja KPK 223. pantu, kas nosaka četrpadsmit dienu termiņu lēmuma par “apsūdzētā nodošanu tiesai” pieņemšanai; šajā lietā tiesai bija vajadzīgi divarpus mēneši, lai šajā sakarā noorganizētu rīcības sēdi. Turklāt iesniedzējs sūdzas par to, ka lēmums par viņa turēšanas apcietinājumā turpināšanu, kas pieņemts tajā pašā tiesas sēdē un kas principā ir galīgs, nebija motivēts.

Tāpat kā valdība, iesniedzējs sīki iztirzā katru lietas pēc būtības izskatīšanas procesā notikušu kavējumu, lai pierādītu, ka visos kavējumos vainojama valsts iestāžu rīcība. Šajā sakarā viņš apstrīd valdības argumentu, saskaņā ar kuru visi kavējumi bija pamatoti; viņš uzskata, ka problēmas, uz kurām atsaucas valdība, būtu atrisinātas, veltot tām mazāk laika. Iesniedzējs jo īpaši uzsver to, ka viņš pats nav izdarījis neko tādu, kas būtu traucējis normālai procesa norisei. Kopumā ņemot, tas, ka viņam bija jābūt cietumā visa procesa laikā, ir skaidrs Konvencijas 5. panta 3. punkta pārkāpums.

2. Tiesas vērtējums

Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts.

C. Sūdzība par Konvencijas 6. panta 1. punktu

Iesniedzējs arī uzskata, ka pret viņu ierosinātā procesa kopējais ilgums (vairāk nekā seši gadi un septiņi mēneši) pārkāpj Konvencijas 6. panta 1. punktu, kuru attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot [..] jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz [..] lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos [..] tiesā. [..]”

1. Pušu argumenti

Valdība noliedz, ka šajā lietā ir noticis 6. panta 1. punkta pārkāpums. Attiecībā uz laiku no 1998. gada 7. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim tā atsaucas uz saviem argumentiem, kurus tā izklāstīja Konvencijas 5. panta 3. punkta sakarā (skat. iepriekš). Kas attiecas uz laiku pēc 2001. gada 25. septembra, proti, apelācijas un kasācijas procesu, valdība uzskata, ka visi iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā ar iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto rīcību, nevis valsts iestāžu rīcību. Tā, piemēram, no 2001. gada 12. oktobra līdz 2002. gada 1. martam apsūdzētie, kas bija notiesāti pirmajā instancē, iepazinās ar tiesas sēžu protokoliem (iesniedzējs to pabeidza 2002. gada 14. februārī). Tāpat 2002. gada 18. februārī iesniedzējs lūdza tiesnesim pievienot viņa apsvērumus protokolam; tā kā viņa lūgums netika apmierināts, viņš iesniedza sūdzību Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Šis process ilga līdz 2002. gada 19. jūnijam, kad tiesnesis beidzot izpildīja iesniedzēja lūgumu. Pirms ikviena lēmuma pieņemšanas šādā īpašā procesā katrai no attiecīgajām tiesām bija nepieciešams aptuveni mēnesis, lai iepazītos ar lietu. Turklāt 2002. gada vasarā par lietu atbildīgais tiesnesis bija paņēmis ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības.

Iesniedzējs atsaucas uz argumentiem, ko viņš sniedza Konvencijas 5. panta 3. punkta sakarā.

2. Tiesas vērtējums

Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo sūdzību, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts.

D. Sūdzības par Konvencijas 8. pantu attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi

Iesniedzējs sūdzas par gandrīz pilnīgu aizliegumu satikties ar ģimeni līdz 2001. gada 25. septembrim; viņš atsaucas uz Konvencijas 8. pantu, kas nosaka sekojošo:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

1. Par valdības iebildumu

Valdība iesniedz trīs lēmumu kopijas, kurus parakstījis Rīgas apgabaltiesas kompetentais tiesnesis; pirmās divas ir datētas ar 1999. gada 11. oktobri un attiecas uz diviem viņa ģimenes locekļiem, kamēr [trešā], kas parakstīta 2000. gada 4. oktobrī, atļauj advokātam O.K. satikties ar iesniedzēju cietumā. Valdība norāda, ka iesniedzējam ir bijušas trīs satikšanās un nevis viena, kā to uzsver iesniedzējs savā iesniegumā; tādējādi iesniedzējs ir apzināti Tiesai iesniedzis neprecīzu informāciju. Valdība uzskata, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības iesniegt individuālu iesniegumu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē un tāpēc šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai.

Iesniedzējs atbild, sakot — ir taisnība, ka ar diviem 1999. gada 11. oktobra lēmumiem tiesnesis atļāva viņa mātei un brālim satikties ar viņu cietumā; tomēr, tā kā lēmums attiecās tikai uz vienu personu, šie divi lēmumi bija izsniegti vienai satikšanās reizei, kuru abas iepriekš minētās personas izmantoja, apmeklējot iesniedzēju 19. oktobrī. Kas attiecas uz viņa advokātu, iesniedzējs neuzskata, ka viņš ir pielīdzināms “viņa ģimenes loceklim”. Ņemot to vērā, viņš pastāv uz saviem apgalvojumiem šajā jautājumā.

Tiesa atgādina, ka principā iesniegums var tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tikai tad, ja tas ir apzināti balstīts uz nepatiesiem faktiem (skat. kā pēdējo 2004. gada 29. janvāra lēmumu lietā Kolosovskiy c. Lettonie (Kolosovskis pret Latviju), Nr. 50183/99). Tomēr šajā lietā pirmie divi lēmumi, kurus iesniegusi valdība, bija pieņemti vienā un tajā pašā datumā un tādējādi varēja attiekties uz vienu un to pašu iesniedzēja mātes un viņa brāļa satikšanos ar iesniedzēju. Trešais lēmums attiecās tikai uz iesniedzēja advokātu, un Tiesa neuzskata to par būtisku iesniedzēja “ģimenes dzīves” sakarā. Kopumā ņemot, līdz šai dienai valdība nav iesniegusi nevienu faktu, kas apšaubītu iesniedzēja apgalvojumus; minētais iebildums ir noraidāms.

2. Par sūdzības būtību

Valdība atsaucas uz iekšlietu ministra 1994. gada 30. aprīļa pavēles Nr. 113 “Par aizdomās turēto, apcietināto un notiesāto personu uzturēšanās kārtību Iekšlietu ministrijas izmeklēšanas cietumos” (skat. iepriekš valsts tiesību normas un praksi, kas attiecas uz lietu) 32. pantu. Tā kā iesniedzējs ir iesniedzis tikai vienu lūgumu, lai saņemtu atļauju satikties 1999. gada septembrī un oktobrī, valstij nevar pārmest viņa paša nolaidību savu tiesību izmantošanā saskaņā ar iepriekš minēto 32. pantu.

Iesniedzējs no paša sākuma uzsver to, ka Latvijā tikai notiesātajiem ieslodzītajiem ir likumā noteiktas tiesības satikties ar ģimeni (KPK 321. pants). Attiecībā uz ieslodzītajiem, kuriem piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums, šis jautājums faktiski ir atstāts tās iestādes rīcības brīvībai, kuras lietvedībā attiecīgajā brīdī atrodas lieta. Iesniedzējs uzsver to, ka viņa ģimene bija lūgusi atļauju satikties vairākas reizes, bet visi lūgumi bija noraidīti mutvārdos. Jebkurā gadījumā Latvijas tiesību akti neparedzēja nekādu tiesisko aizsardzību pret šādu noraidījumu. Iesniedzējs norāda, ka pēc viņa notiesāšanas 2001. gada septembrī viņš beidzot varēja satikties ar ģimeni; iesniedzējs uzskata, ka tas pierāda, ka viņa māte un brālis vienmēr bija gribējuši viņu apciemot. Tādējādi ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums.

Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts.

E. Sūdzības par Konvencijas 8. pantu attiecībā uz tiesībām uz korespondences noslēpumu un par Konvencijas 34. panta pēdējo teikumu

Iesniedzējs sūdzas par to, ka tika atvērta vēstule, ko viņam bija sūtījis Tiesas sekretariāts 2000. gada 20. septembrī, kā arī par viņam uzliktajiem sodiem sakarā ar viņa saziņu ar Tiesu un par Ieslodzījuma vietu pārvaldes atteikumu viņam izsniegt visu to dokumentu kopijas, kuras viņš uzskatīja par būtiskām tikt pievienotām viņa iesniegumam. Viņš uzskata, ka šie fakti norāda uz iepriekš minētā 8. panta, kā arī 34. panta pēdējā teikuma pārkāpumu, kas nosaka sekojošo:

“Tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu.”

1. Par valdības iebildumu

Valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņa rīcībā esošās tiesību aizsardzības iespējas, kā to prasa Konvencijas 35. panta 1. punkts. Šajā sakarā tā atgādina, ka “Matīsa” cietums, tāpat kā visas citas ieslodzījuma vietas Latvijā, atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā, kura, savukārt, ir pakļauta Tieslietu ministrijai. Taču nekas šajā lietā neliecina par to, ka iesniedzējs pārsūdzēja apstrīdamos lēmumus, iesniedzot sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Pie tam gadījumā, ja Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu noraidījusi viņa sūdzību, viņš varēja iesniegt otru sūdzību cietuma ģenerālinspektoram, kas darbojās Tieslietu ministrijas ietvaros; taču viņš neizmantoja šo iespēju. Valdība uzsver, ka tiesības iesniegt šādu sūdzību skaidri izriet no Noteikumu Nr. 154 par administratīvo aktu procesu 74. pantu. Gadījumā, ja iesniedzēju neapmierinātu ģenerālinspektora sniegtā atbilde, viņš varēja vērsties attiecīgajā pirmās instances tiesā, iesniedzot administratīvu sūdzību saskaņā ar bijušā, bet vēl spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem.

Tāpat valdība norāda, ka iesniedzējs būtu varējis iesniegt sūdzību attiecīgajam prokuroram saskaņā ar Prokuratūras likuma attiecīgajiem pantiem. Prokuroram bija piešķirtas pietiekamas tiesības, lai sniegtu tiesisku aizsardzību jebkuram iespējamam iesniedzēja tiesību pārkāpumam; pie tam iesniedzējs nekad nebija apgalvojis, ka viņam ir traucēta sazināšanās ar prokuratūru.

Iesniedzējs norāda, ka 2000. gada maijā viņš mēģināja nosūtīt pirmo vēstuli uz Tiesu, to nosūtot ar par lietu atbildīgā Rīgas apgabaltiesas tiesneša starpniecību. Tomēr šis tiesnesis atteicās to nosūtīt uz Strasbūru un nosūtīja to atpakaļ “Matīsa” cietuma administrācijai. Administrācija par to informēja iesniedzēju, bet atteicās atdot viņa vēstuli; tā tika pievienota viņa personiskajai lietai. Tas pats notika, atverot sekretariāta 2000. gada 20. septembra vēstuli; iesniedzējs uzskata, ka šo vēstuli pirmā saņēma cietuma administrācija, pēc tam tā tika atvērta un nosūtīta tiesnesim, kas to pārsūtīja cietumam ar piezīmi, saskaņā ar kuru iesniedzējam tika atļauta sarakste ar Tiesu. Šādā situācijā iesniedzēja rīcībā nebija nevienas efektīvas tiesiskās aizsardzības iespējas apstrīdēt šādu valsts iestāžu rīcību.

Tiesa, ņemot vērā visus pušu argumentus, uzskata, ka šis iebildums ir cieši saistīts ar iesniedzēja sniegto sūdzību būtību. Tādējādi Tiesa nolemj pievienot šo jautājumu lietas izskatīšanai pēc būtības.

2. Par sūdzību būtību

Attiecībā uz jautājumu par to, vai Latvijas iestādes ir pārkāpušas iesniedzēja Konvencijas 8. pantā garantētās tiesības un vai tās ir kavējušas iesniedzēju efektīvi izmantot savas tiesības iesniegt Tiesā individuālu pieteikumu, valdība atbild noliedzoši. Sava apgalvojuma atbalstam tā iesniedz Ieslodzījuma vietu pārvaldes vēstules kopiju, kas adresēta valdības pārstāvei 2002. gada 29. maijā un kas attiecas uz šo Tiesā izskatīšanā esošo iesniegumu. Šīs vēstules attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

“[..] 1. 2000. gada maijā neviens E. Kornakova iesniegums nav bijis nosūtīts Eiropas Cilvēktiesību tiesai ar cietuma administrācijas starpniecību.

2. “Matīsa” cietuma administrācijai nav bijis nekādu iebildumu attiecībā uz to, ka E. Kornakovs sūta sūdzības vai lūgumus. [..]

3. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 20. septembra vēstules saturs tika darīts zināms E. Kornakovam “Matīsa” cietuma administrācijas klātbūtnē. Šī vēstule tika pievienota viņa personiskajai lietai, kam viņš iebilda. Pēc E. Kornakova lūguma viņam tika nodoti visi materiāli, kas ir saistīti ar viņa saraksti.

4. Ar “Matīsa” cietuma priekšnieka 2000. gada 30. oktobra lēmumu, kas E. Kornakovam tika paziņots 2000. gada 2. novembrī, viņam tika piemērots sods par noteikumu attiecībā uz vēstuļu nosūtīšanu pārkāpšanu. Šī soda iemesls bija sarakstes noteikumu pārkāpums un nevis Tiesai iesniegtais iesniegums.”

Attiecībā uz šo pēdējo minēto paragrāfu valdība izskaidro, ka pavēles Nr. 113 54. pants ieslodzītajiem, kuriem bija piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums, atļāva sarakstīties tikai ar cietuma administrācijas starpniecību. Ņemot to vērā, iesniedzējs nevarēja būt sodīts par to, ka viņš rakstīja Tiesai, bet gan par to, ka viņš ir nosūtījis vēstuli nepareizā veidā.

Iesniedzējs uzstāj uz to, ka viņam ir likti šķēršļi saziņai ar Tiesu. Turklāt viņš uzskata — tā kā valdība nav iesniegusi Tiesai cietuma priekšnieka 2000. gada 30. oktobra lēmuma kopiju, tā ir bijusi negodīga.

Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo sūdzību, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika iesniegts.

Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi:

pievieno lietas izskatīšanai pēc būtības valdības iebildumu par to, ka iesniedzējs nav izsmēlis iekšējās tiesību aizsardzības iespējas attiecībā uz viņa sūdzību par Konvencijas 8. pantu par tiesībām uz korespondences noslēpumu un Konvencijas 34. panta pēdējo teikumu; atzīst iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai, nelemjot jautājumu pēc būtības.

[paraksts]	[paraksts]
Søren Nielsen	Christos Rozakis
Sekretārs	Priekšsēdētājs

LR Ārlietu ministrijas tulkojums