
Granātābola princips
Tā gribas paskriet laikam pa priekšu. Nepacietība knieš pirkstu galos, un liekas, ka tikko no tipogrāfijas atvestas grāmatas svaigā un tīrā smarža jau vēdī gaisā. Teju teju “Pētergaiļa” apgādā pie lasītājiem nonāks grāmata, kas sagādās vienu otru pārsteigumu, – Imanta Ziedoņa jaunā prozas grāmata “ne tas kādam jāzina”. Tās nav ne esejas, ne ceļojumu apraksti, ne epifānijas, ne memuāri, ne aforismi, ne pasakas, ne stāsti, ne miniatūras, ne filozofiski dialogi, ne humoristiski skeči. Tas ir granātābols: met zemē, un brīnišķīgās košās sēkliņas izripos, lāsodamas un saulē dzirkstīdamas. Iestādi, un augs koks. Tā ir magoņgalviņa, kurā klusi san daudzas reibinošas pasaules un tālāk izsējas pašas. Latvijā magones ir kultūraugs, ko audzē galvenokārt skaistumam. Tieši skaistums ir tas, kas arī šajā grāmatā rada ilūziju un reibina.
Imants Ziedonis Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I. |
Nopietnība un izbrīns
Šī grāmata tapa ilgi. Ļoti ilgi.
Tik ekspresīvam žanram, kāds tas ir, pat neticami ilgi.
Turklāt – viss tajā rakstītais ir noticis jau pirms daudziem
gadiem, tikai tā uzrakstīšanu kavējis grāmatas nosaukumā
ietvertais rezignēti atturīgais “... ne tas kādam
jāzina...”
Kāpēc nav bijis jāzina? Kas tās ir par šķautnēm, kam Imants
Ziedonis nav ļāvis iezaigoties rakstītā tekstā jau agrāk?
Grāmatas nosaukumu dzejnieks vēl šodien papildina ar moto:
“Ne tas bijis, ne būs.
Un par to nevienam
nekas nav jāzina.”
Ar šo divkāršo uzsvērumu nopietnība pārvēršas izbrīnā,
ēverģēlībā, humorā vai paslēpju spēlēs, un kādreiz nepateiktais,
tagad izteikts vārdos, iegūst divējādu skanējumu.
No vienas puses, grāmatas nosaukums atklāj tiešo realitāti –
dzejnieks stāsta par tādām savu ceļojumu epizodēm, par kurām
pirms 1990.gada nebija iespējams atklāti rakstīt, jo padomju
laikā šajos tekstos tiktu saskatītas kaitīgas ideoloģiskas vai
filozofiskas strāvas.
No otras puses, tās ir dzejnieka daiļradē pastāvīgi klātesošās
brīnuma alkas un spēja brīnumu saskatīt, kam Imants Ziedonis šajā
grāmatā ļāvis neslēpti ienākt stāstījuma plūdumā. Ne tikai ļāvis
– tiecies sasaukt, atsaukt, paturēt, noturēt, pasargāt. Šajā
grāmatā mēs redzam brīnuma ģenēzi un arī vārda mākslas pasakaino
tapšanu. Tieksme šo brīnuma vēlmi kādreiz padarīt par literāru
faktu vārdos ir izteikta jau agrāk, pretstatot racionāli
formulējamo un tikai apjaušamo.
“... vai tad es esmu dzīvojis tikai vienu dimensiju? Vienu
virzienu, vienu vektoru – horizontālo vien? One way
ticket? Vai man nebija citas mātes kā tikai Zemes māte? Jā,
bija gan. Bija, bija. Sirds, likās, izkusīs. Pēkšņi skaistuma
apmulsumi. Jā, apmulsumi. Kad tu nezini, kā to sauc. Iekšā kaut
kas uzzied, iegavilējas. Bet arī tas nav tas vārds. Es to saucu
par Vertikāli. Tu ej pāri horizontiem un stepēm. Un pēkšņi tu
nonāc vietā, kurā kā salds zibens tevi pie Zemes piedur
vertikāle. Un notiek kaut kāds baudāms īssavienojums. Tu esi
krustpunktā bijis. To es tikai tagad tā noformulēju. Bet tur un
toreiz – tas bija vienkārši kolosāli skaisti! Varbūt šīs vietas,
ja tās savērtu diedziņā, būtu kā skaistas lūgšanu krelles. Varbūt
tikai kādreiz es apjautīšu, kāpēc tieši man un tieši tur
vajadzēja būt. Bet šie mirkļi neizgaist, apaug jušanām un domām
un ar gadiem paspilgtinās,” tā Imants Ziedonis 1996.gadā rakstīja
savu Rakstu 5.sējuma ievadā.
Satura rādītāja uzmetums |
Sarunas absurdālā stilā
Nu šīs vertikāles koncentrāts gūst
izpausmi grāmatā. Īstenībā dzejnieks apzināti vai neapzināti šīs
grāmatas tapšanu pats izprovocēja. Tas varētu būt viens no viņa
tā saucamajiem kafejnīcu stāstiem. Sākumā šos stāstus apvienoja
nosaukums “Nebijuši ceļojumi”. Pirmie daži tika izstāstīti
gandrīz nejauši — mums trijatā, kopā ar izdevniecības
“Pētergailis” direktori Ingunu Cepīti, malkojot kafiju kafejnīcā
“Monte Kristo” pēc Imanta Ziedoņa grāmatas “Trioletas”
iznākšanas. Mums visiem bija priecīgi gaiša oma. Dzejnieka
intonācijās bija savāds brīnuma un lakonisma apvienojums, kādas
citas, neierastas brīvības un viegluma jausma, un jau zināmo
dzejnieka biogrāfijas faktu papildināšana ar šo stīgu šķita
vilinoša. Dzejnieks idejai nepiekrita uzreiz. Pagāja vairāki
mēneši. Ik pa laikam atgādināju par neizstāstītajiem notikumiem.
Šai tēmai veltītie teikumi mūsu retajās sarunās kļuva arvien
garāki, tomēr dzejnieks arvien bažījās. Nebūšot interesanti: nu
kā tā — ņems un vienkārši stāstīs. Kāpēc lai to darītu – tā
pēkšņi?
Un tad pirmoreiz tikāmies, lai runātu jau par grāmatu kā topošu
realitāti. Pamazām ritinājām problēmu kamolu vaļā: gan par pašas
grāmatas nepieciešamību, gan par žanru, gan par nosaukumu, gan
par stāstītā faktoloģisko precizēšanu un vizuālā ilustratīvā
materiāla koncentrēšanu ap tekstu. Par to, kā saglabāt noskaņu,
vienlaikus paturot dzīvas komunikācijas spraigumu. Par to, kā
grāmatā atklāt brīnuma un neticamības reālo un vienlaicīgo līdzās
esamību. Dzejnieka piedāvāto ideju, pavērsienu, pārsteigumu
vektori mijās ar iešanu pa apli, līdz zāle nograuzta līdz zemei,
miets izrauts un atrastas jaunas ganības. Nevēlēšanos rakņāties
faktūrā (tas ir, mapēs, albumos vai piezīmju grāmatiņās), lai
konkretizētu kādu vietu, gadu vai personāžu, piepeši nomainīja
precīzas norādes, kur meklējams nepieciešamais.
Paralēli stundām runājām pie ieslēgta diktofona. Teksti bija jau
gatavi. Teksti bija tik gatavi, it kā to vien būtu gaidījuši, kad
tiks laukā. Tie līdz šim bija ieritinājušies kā granātābola vai
kā magones sēkliņas vienā lielā kosmosā un nu mirdzēja, sanēja un
dzīvoja savu apaļu dzīvi jaunā brīvībā. Tas bija viens no
lielākajiem šīs grāmatas brīnumiem un apstiprināja grāmatā pausto
par Imanta Ziedoņa un viņa līdzgaitnieku kopto “absurdālo” sarunu
stilu. Vislabāk to izjūt, kad klausās diktofona ierakstu: teikumi
ir gari, ar kāpjošu intonāciju beigās, un katrs teikums tādējādi
uzķer nākamo teikumu. Likās neiespējami noķert teikuma beigas,
neiespējami tās parādīt ar interpunkcijas zīmju palīdzību.
Neiespējami piesiet pie papīra intonāciju. Iestājās panika, ka
rakstītajam burtam nav balss. Balss ir dzejniekam. Kā lai
rakstītā tekstā saglabā balsi – vai ar runas stilistikas
saglabāšanu? Vai ar vienas acs piemiegšanu, sastopot šķietamu
valodas nepareizību (ak, cik tās reizēm ir izteiksmīgas!)?
Aicinājums un izaicinājums pasaulei
Teksti nāca viegli, kompakti un
... apaļi. It kā tādi tur būtu bijuši jau visu laiku, nevis taptu
manā klātbūtnē. Dīvains bija šo tekstu raksturs: tie bija tik
sevī pabeigti (rakstnieka māksla!), ka bija neiespējami tiem
apkārt radīt kaut kādu spraigu dialoga vidi, kādu dzejnieks būtu
vēlējies, lai grāmata nebūtu kanoniski stīva. Toties paši teksti
sekoja cits citam kaut kādā iekšējās loģikas secībā – ne
tematiski, ne ģeogrāfiski, ne laikā nesakārtoti, tomēr
likumsakarīgi, un veidoja paši savu dialogu, kurš noraidīja
jebkādas pūles radīt vēl citu dialogu. Visiem citiem dialogiem
bija jāpaliek tikai kā videi. Kā fonam. Kā atslodzei, kuras laikā
sagatavoties nākamajam brīnumam.
Sākumā likās, ka stāsti ir jāsakārto kaut kādā noteiktā secībā,
taču katrs mēģinājums mainīt dabiskā stāstījuma plūdumu beidzās
ar sajūtu, ka tas izjauks kaut kādu organisku kārtību, ka tā būs
varmācība. Šīs grāmatas kompozīcija nebija veidojama racionāli.
Toties racionāli bija nepieciešams komentēt dažkārt tikai
piesauktos notikumus, personas, reminiscences, mājienus.
Altajā 1963.gadā |
Tadžikijā 1971.gadā Foto: Gunārs Janaitis |
Reizēm dzejnieks bija radījis kādu
jaunu mītu, pārstatot laikus, personas un mainot notikumu
raksturu. Paturot veco mītu tēlus, radās jauni mīti.
Daiļliteratūras un dzīves sakarības dažkārt sakņojās vien
intonācijas kopībā, autora izjūtā. Atklāti un ar smaidu
formulējot: gribi – tici, negribi – netici! Tekstā bija
ietverta pasaule, kas ir plašāka par reāli notikušo un dziļāka
par atsevišķo vārdu, teikumu un rindkopu nozīmi. Tas bija
dzejnieka izaicinājums pasaulei vai – varbūt precīzāk –
aicinājums pasaulei: ieklausīties, saprast, veidot savu
mitoloģiju. Ne kā reliģiju, bet kā simbolu, daudznozīmības un
skaistuma piesātinātu vidi. Kad jūti kā Imanta Ziedoņa dzejā par
labvēlīgo tumsu, kurā nekas nav ar acīm redzams, bet viss ir
sajūtams citādāk:
Upē naktī pīles kliedz,
un tu arī neiemiedz.
Visur kaut kāds troksnis kluss un
slāpēts.
Jo ir tikai nojauta vai retu reizi zināšana par virzienu, kurā
pasaule aiziet dziļumā.
Tad sākās vēl viens brīnums – cilvēki, kas palīdzēja pavērt
vaļā šo pasauli. Katrs atsevišķais stāsts atvērās no jauna. Katrs
sastaptais cilvēks atvērās kā stāsts. Par to domājot, prātā
iešaujas analoģija ar Imanta Ziedoņa dzejā un epifānijās pausto
izjūtu par tumsā slēpto gaismu, par visu skaitļu esamību vienā,
par nakts skaņām, kas atklāj dabas dziļumu un Visuma milzumu, par
visa acīm redzamā neredzamo lielumu. Un tad vairs nezini, kurā
mirklī dzīve ir dzeja un kurā dzeja – tikai vārs dzīves atspulgs.
Pati pasaule kļūst aizmiršanās, reibums un ilūzija.
Iespējams, tā ir Imanta Ziedoņa stāstu ietekme. Granātābola
princips. Grāmatas, preses izdevumi un internets piedāvāja
visdažādākās saistības un sakarības ar Imanta Ziedoņa stāstīto.
Cilvēki atcerējās sevi, laiku un notikumus. Es runāju ar
desmitiem cilvēku – vaicājot par faktiem, lūdzot fotogrāfijas,
aicinot stāstīt, kā viņi atceras to vai citu grāmatā minēto
epizodi. Šīs sarunas kļuva par vēl vienu dialogu, kas paplašināja
sākotnējās pasaules robežas daudzkārtīgi – gan intelektuāli, gan
emocionāli. Bet tas jau ir cits temats. Arī par to – grāmatā.
Magones sējas pašas
– “ne tas kādam jāzina”.
Anita Rožkalne,
sastādītāja un komentāru autore —
speciāli “Latvijas Vēstnesim”