Ja šodien nevienam nav viegli, tad kam ir visgrūtāk

Iepriekšējā rakstā (skat. “LV” 17.02.2005.) informējām lasītājus par to, ka sociālie darbinieki un statistiķi vēl nav vienojušies, vai bērns patērē tikpat, cik pieaugušais, pusi no tā vai mazāk par trešdaļu. Atkarībā no tā, kuru pieņēmumu atzīstam par pareizu, veidojas atšķirīgi demogrāfisko grupu labklājības rādītāji, priekšstats par to, kurai grupai grūtāk, kurai visvairāk vajadzīga sociālā palīdzība. Tādēļ būtu lietderīga kāda alternatīva pieeja demogrāfisko grupu labklājības vērtēšanai, kas nebūtu atkarīga no šīm strīdīgajām ekvivalences skalām.

Patēriņa izdevumu struktūra

Kā konstatējuši zinātnieki jau pirms pāris gadsimtiem un par ko viegli pārliecināties mūsdienu praksē, mājsaimniecības labklājību netieši raksturo tās patēriņa izdevumu struktūra. Visus patēriņa izdevumus var nosacīti iedalīt trīs grupās: spiedīgie jeb obligātie izdevumi, mazāk spiedīgie, tomēr visumā nepieciešamie un brīvas izvēles izdevumi.
Šo grupu īpatsvars patēriņa izdevumu kopsummā tad arī raksturo mājsaimniecības labklājības līmeni. Trūcīgajiem savu ienākumu lielākā daļa ir jāizdod pirmās nepieciešamības vajadzībām, turpretī turīgākajiem ir samērā liela izvēles iespēja, par ko maksāt, par ko ne. Vispirms par to, kas saistīts ar kultūru un atpūtu.
Patēriņa izdevumu struktūru var aprēķināt tieši no mājsaimniecību izdevumu kopsummas pirms tās dalīšanas ar mājsaimniecības locekļu vai patērētāju vienību skaitu. Var aprēķināt arī pēc izdalīšanas. Ja summu un visus saskaitāmos izdala ar vienu un to pašu skaitli, saskaitāmo (sastāvdaļu) struktūra nemainās. Mūsu gadījumā ir vienalga, vai ir dalīts ar mājsaimniecības locekļu vai patērētāju vienību skaitu. Lai tikai dalītājs paliktu nemainīgs visā aprēķinu procesā.
Pašreiz CSP praksē mēdz izdalīt 12 apvienotās patēriņa izdevumu grupas, vajadzības gadījumā izdalot kādas apakšgrupas.

Tagad visi zina, ka Engels nav Engelss

Nu jau pat populāro laikrakstu lasītāji būs ievērojuši, ka vācu tautsaimnieks un statistiķis Ernsts Engels (1821–1896) nav tas pats, kas viens no sociālisma “klasiķiem” Frīdrihs Engelss (1820–1895) (Latv. konv. vārdn., 4.sēj., 7519.–7520. slejas).
Engela tēze, kas attiecas uz mūsu pētījumu, latviešu valodā pirmo reizi, šķiet, publicēta 1940.gadā P.Dāvidsona sastādītajā grāmatā “Ģimeņu budžeti 1936./37.g.” (R.: CSP 37(208) lpp.), plašāk P.Dāvidsona LU diplomdarbā “Ģimeņu budžetu statistika”, 1939.
Engela likums šeit formulēts divās redakcijās. Sākotnējā: “Jo nabadzīgāka ģimene, jo lielāku daļu no kopīgiem izdevumiem tai jāizdod pārtikai.” Precizētā: “Jo mazāki ģimenes ienākumi, jo lielāku procentu no kopīgiem izdevumiem iztērē pārtikai un otrādi.” (min. darba 37.lpp.)
Ko rāda mūsu rakstam pievienotās tabulas trešās ailes dati Engela likuma skatījumā? Vairāk par 40% no visiem saviem izdevumiem pārtikai ir izdevuši vienīgi pensionāri, tiklab vieninieki, kā pensionāru precēti pāri bez bērniem (kas dzīvo mājsaimniecībā) un citiem mājsaimniecības locekļiem.
Toties ģimenes ar 1–2 bērniem šai vajadzībai ir tērējušas tikai 28–29%. Vai tās paēda sliktāk?
Lai atkal aprēķinos neiejauktu patērētāju vienības, paliksim pie vieniniekiem. Pensijas vecuma vieninieks pārtikai izdeva 41,8% no saviem izdevumiem, bet pārtiku iegādājās tikai par 39,35 latiem mēnesī. Turpretī par pensijas vecumu jaunāks vieninieks tai pašai vajadzībai izdeva tikai 25,2%, bet pirka pārtiku par 43,78 latiem. Tādēļ Engela likumu vajadzēs vēl precizēt – “jo lielāku procentu no kopīgiem izdevumiem iztērē pārtikai un otrādi”, taču absolūtā izteiksmē (naudā) turīgākās mājsaimniecības pārtikai izdod vairāk.
Mūsdienās diezgan bieži brokasto, pusdieno un vakariņo arī kafejnīcās, ēdnīcās, restorānos u.c. Jaunāki par pensijas vecumu vieninieki tur ir izdevuši 8,4% no saviem patēriņa izdevumiem, tērējot Ls 14,52 mēnesī, bet pensionāri vieninieki tikai 1,1%, tērējot Ls 1,06 mēnesī. Arī šī milzīgā starpība netieši jāpieskaita starpībai, vērtējot, kā paēd viena un otra vieninieku grupa.

Švābes likumam vajadzīgi apstākļi

Sekojot Engela likumam, analogu likumu mēģināja formulēt mazāk zināms vācu statistiķis Švābe: “Jo nabadzīgāka ģimene, jo lielāku daļu sava ienākuma tā izdod par dzīvokli” (procentos, bet naudas izteiksmē – mazāku – papildinājums mūsu). Kaut gan arī Švābes likumam ir savs loģisks un faktoloģisks pamats, tas darbojas daudz nenoteiktāk, ar daudziem izņēmumiem.
Pēc mūsu domām, Švābes likuma darbību ierobežo sarežģījumi sameklēt savai labklājībai piemērotu mājokli, dārgie pārcelšanās izdevumi, vienkārši piemērotu dzīvokļu trūkums. Ir nepieciešami arī vismaz daži spēcīgi ģimenes locekļi, kas spēj veikt noteiktu dzīvesvietas maiņai nepieciešamo fizisko darbu personīgi, jo visu “sīkumu” sapakošanu algotam personālam uzticēt nevar.
Latvijas dati liecina, ka cilvēki pie sava mājokļa pierod, labprāt to nemaina. Tādēļ augošas, skaitliski lielākas ģimenes parasti dzīvo šaurākos apstākļos un līdz ar to par mājokli izdod mazāk. Turpretī veco ļaužu ģimenes, kuras pakāpeniski savus locekļus zaudē, ilgi cenšas palikt ierastās vietās, bieži maksājot savām iespējām nepiemēroti lielas summas.
Tādēļ arī par mājokli vislielāko daļu no saviem patēriņa izdevumiem izdod tieši trūcīgie pensionāri vieninieki – 23,8%. Arī latos tas ir daudz – 22,36 lati uz personu, salīdzinot ar 22,64 latiem, ko izdod par pensijas vecumu jaunāki vieninieki, tērējot tikai 13% no sava patēriņa budžeta. Starpība latos ir izlases kļūdas robežās, bet procentos – tuva divkārtīgai.
Kamēr nav pietiekamā skaitā sabūvēti ērti vienistabas dzīvokļi, galvenajam palīdzības veidam vecajiem īrniekiem vajadzētu būt daļas īres maksas segšana līdzšinējos mājokļos vai nu no pašvaldību, valsts, vai no abiem budžetiem.

Par veselību maksā vecie un slimie

Līdzīgi citās pievienotās tabulas ailēs varam izanalizēt arī pārējo izdevumu grupu īpatsvarus dažādu demogrāfisko grupu budžetos. Tikai jāņem vērā, ka skaitļi šeit ir samērā mazi, līdz ar to jārēķinās ar samērā lielām izlases kļūdām. CSP mājsaimniecību budžetu pētījums nav tik plašs, lai nodrošinātu drošu reprezentativitāti tik detalizētam divu dimensiju grupējumam.
Droši gan varam secināt, ka izdevumi veselības aizsardzībai pieaug līdz ar vecumu, kas saistīts ar slimībām. Piemēram, pensijas vecuma vieninieki veselībai izdod 8,9% no saviem patēriņa budžetiem, un tas ir uzkrītoši lielākais skaitlis visā tabulas ailē. Tāpat 7,6% izdod pensijas vecuma pāri, kas dzīvo bez citiem mājsaimniecības locekļiem.
Arī latos vientuļie pensionāri veselībai izdod 8,39 latus mēnesī uz personu, bet jaunāka vecuma vieninieki – tikai 3,92 latus. Ģimenēm ar bērniem (rēķinot uz patērētāja vienību) šie izdevumi svārstās 2–4 latu robežās un, kā redzam tabulā, nekur, atskaitot veco ļaužu grupas, nepārsniedz 5%.

Veselā miesā vesels . . . polšs

Ja atmiņa neviļ, tādu “mērķi” izvirzīja Ēriks Hānbergs. Pirmavotu atrast neizdevās. Ja esam kļūdījušies, lūdzam atvainot par kļūdu. Bet dzīvē tā notiek. Ja zālēm, kas jau tā bija nesamērīgi dārgas, cenas vēl pielika, tad spēļu elles, kurās gandrīz vienmēr ir arī bārs, ir aizņēmušas vai katru prestižāku ielas stūri. Ja vadošie un vadāmie farmaceiti stāv un krīt, lai slimnieks nenopirktu kādu lieku miega zāļu vai trankvilizatoru tableti, tad kazino ej tik iekšā, ielej vēderā “veselu polšu” un sāc spēli. Ja nenotiks mazticamais un netrāpīsies reklāmas laimests, tad noteikti lieko naudu pazaudēsi. To nodrošina varbūtību teorija un spēļu tehnikas iestādījumi. Kā citādi šādi uzņēmumi varētu pelnīt, turklāt labi? Nekādu problēmu.

Dr.oec. Inta Ciemiņa,

Dr.habil.oec. Oļģerts Krastiņš

Demogrāfisko grupu patēriņa raksturojums 2003.gadā

Datu avots: CSP Mājsaimniecību budžetu pētījumu datu bāzes papildizstrāde. Izdevumu kopsumma (2.aile) – vidēji uz vienu patērētāja vienību.