Kas īsti ar mums noticis un notiek

Einars Semanis, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Einars Semanis dzimis 1957.gadā Alūksnē. Beidzis Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti, filozofijas zinātņu doktors. Vadījis universitātes Politikas zinātnes katedru, pēc tam Ārlietu ministrijas Amerikas un Austrālijas valstu nodaļu. Bijis ministrijas 2.politiskā departamenta direktors. Pēc tam četrus gadus – Latvijas vēstniecības padomnieks ASV, Vašingtonā. No 1999. līdz 2004.gadam bijis Latvijas vēstnieks Ķīnā. Tagad Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks.

Einars Semanis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Apstāties, lai atskatītos

– “Eirobarometra” jaunākie dati rāda, ka latvieši joprojām, arī desmit mēnešus pēc mūsu valsts iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), sabiedriskās domas aptaujās ir lielākie eiroskeptiķi. Dzīve ir tik strauja, ka daudziem acīmredzot neiznāk laika un varbūt arī nav ienācis prātā apstāties un atskatīties, kas noticis ar mums un mūsu zemi. Kāpēc mums vajadzēja iestāties ES un NATO, un ko tas mums devis?

– Protams, Latvijai bija ļoti svarīgi atgūt neatkarību. Bet neatkarība ir tikai ietvars. Okupācijas gados mūsu zeme bija izsmelta, izsūkta. Latvijai vajadzēja demokrātiskās pasaules palīdzību, sapratni, pieredzi, atbalstu, ekspertīzi un galu galā vajadzēja arī ekonomiskās palīdzības programmas un kredītus. Jau deviņdesmito gadu sākumā bija skaidrs, ka Latvijas virzība būs uz ES un NATO, kaut tad gan vairāk lietojām apzīmējumu “Rietumu orientācija”. Tā bija atslēga, kas varēja dot iespējas un arī resursus, lai Latvija varētu iet šo demokrātiskas valsts un modernas ekonomikas veidošanas ceļu. Tieši šī ārpolitiskā konsekvence virzībā uz ES un NATO ļāva Latvijai sakārtoties un attīstīties.

– Ceļā uz ES un NATO ļoti svarīga bija triju Baltijas valstu vienotība, jo nācām no kopīgas pagātnes pieredzes un arī pasaule mūs reljefāk redzēja kā triju valstu kopumu.

– Protams, mēs bijām trīs spēlētāji vienā komandā. Taču šajā komandā mēs ieņemam ļoti specifisku vietu. Mūsu skatiens vienmēr bijis šajā ziņā drošs, un pasaulei mēs vienmēr esam teikuši: “We are a Baltic country.” (“Mēs esam Baltijas valsts.” – angl.). Bet mūsu igauņu kaimiņi dažkārt pasvītroja, ka viņi tomēr ir ziemeļnieki, un atrada arī attiecīgu argumentāciju. Īpaši laikā, kad Igaunija pirmā no Baltijas valstīm virzījās uz ES. Bija arī laiks, kad lietuviešiem parādījās cerības, ka viņi varētu būt solisti, iestājoties NATO. Un tad Lietuva pasvītroja, ka ir vairāk Centrāleiropas valsts, tuvāka Polijai. Šādos brīžos mūsu kaimiņvalstu Baltijas identitāte nedaudz sašūpojās.

Uzvarētāju diskrētā rezignācija

– Kurš posms, jūsuprāt, Latvijas sabiedrībai psiholoģiski bijis vai ir grūtāks: process līdz ES un NATO vai laiks pēc šī mērķa sasniegšanas?

– Psiholoģiski, protams, milzum svarīgs ir pats process. Lai iestātos ES un NATO, notika nopietnas pārmaiņas gan mūsu sabiedrībā, gan ekonomiskajā, gan sociālajā, intelektuālajā, psiholoģiskajā, morālajā un citās jomās. Tagad, kad esam uzņemti, mums jāatbild uz nākamo jautājumu: kā tālāk attīstās Latvija, un kāds ir mūsu psiholoģiskais stāvoklis? Mēs saprotam, ka esam jaunā procesā. Skaidrs ir viens: šis process ir pozitīvs un ar jaunām cerībām. Mums atkal jāiet tālāk, bet jaunā, augstākā kvalitātē. Mēs attīstāmies kā līdzīgi starp līdzīgiem lielajā Eiropas un transatlantiskajā telpā.

– Acīmredzot Latvijas kvalitatīvi jaunais valstiskums un mūsu jaunās iespējas lemt plašā starptautiskā kontekstā prasa arī mūsu personības psiholoģiskas izmaiņas.

– Jā, tagad, kad esam izpildījuši spēles noteikumus un esam iekšā, mums jāsāk brīvāk elpot. Mums jādabū stalta stāja, jāatliec pleci un jāiegūst augsts pašapziņas līmenis – lai mēs tiešām varētu piedalīties šajā Eiropas un transatlantiskajā korī. Ar savu individuālo balsi. Ar savu pienesumu. Lai reāli saprastu mūsu jauno – Eiropas un transatlantisko – identitāti un misiju.
Valdības deklarācijā ir paredzēts panākt, ka mēs spējam un varam kvalitatīvi un enerģiski pārstāvēt savas intereses, piemēram, Briselē. Bet, lai to izdarītu, nepieciešama ne vien profesionālā prasme, bet arī stāja un pašapziņa. Arī tas ir process. Jo Latvijas pārstāvji no dažādiem sabiedrības slāņiem, profesijām, no pilsētām un laukiem ienāk dažādās ES padomēs, komisijās, darba grupās. Uz viņiem skatās un no viņiem sagaida nopietnas atbildes. Kā jūs raugāties uz ES jauno kaimiņu politiku trešajām valstīm? Kā – uz ES attiecībām ar Krieviju? Kā – uz attīstības un palīdzības politiku? Kā vērtējat ES reakciju uz cunami krīzi Dienvidaustrumāzijā, kāds ir jūsu ieguldījums palīdzības sniegšanā? Pirms tam tādu jautājumu nebija. Vēl jo vairāk – nāk diskusijas par ES budžetu – finanšu perspektīvu. Cik lielus līdzekļus katra valsts saņems? Piemēram, cik lieli būs kohēzijas fondi, izlīdzināšanas fondi? Kāda būs palīdzība lauksaimniekiem? Kā mēs ieiesim tā saucamajā Lisabonas stratēģijā? Eiropā veidojas moderna, uz zināšanām balstīta ekonomika, un mums arī tur jāiet iekšā. Visur vajag pašapziņu un skaidru identitāti: Latvija – moderna, demokrātiska, enerģiska zeme ar savām idejām, ar savu skatījumu.

9. maijs – pēc Rīgas un Maskavas pulksteņiem

– Visā šajā garajā procesā atkal parādās vēsturiski datumi. Arī 9.maijs, kad Maskavā svinēs PSRS uzvaras pēc nacistisko Vāciju 60.gadadienu.

– Šādas vēsturiskas dienas varētu izmantot kā simbolisku apstāšanās mirkli, kad izvērtēt, kādi šajā procesā bija, ir un būs spēles noteikumi. Un tad nu jāpaskatās šajā procesā ne vien uz priekšu, bet arī atpakaļ. Jo tā ir starptautiskās dzīves realitāte: ES valstu līderi ir uzaicināti doties uz Maskavu, lai 9.maijā atzīmētu 60.gadadienu kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju. Un te nu mūsu valsts vadībai un arī mums Ārlietu ministrijā bija jāizlemj, kā izvērtēt šo uzaicinājumu, tā politiskos, vēsturiskos un morālos aspektus un paust mūsu pieeju noteiktā diplomātiskā valodā. Protams, normāli, ka diskusijā par 9.maija svinībām parādās dažādi viedokļi. Bet mums, pieņemot šo lēmumu, bija jāapzinās, ka tā nebūs “zero sum”, kad tu vai nu iegūsi visu, vai visu zaudēsi.

– Ka tās nebūs “spēle uz visu banku”?

– Jā, precīzi. Lūk, šis nav tas gadījums. Šeit tomēr mūsu Valsts prezidentes tālredzībai un mūsu valdības un Ārlietu ministrijas nostājai pamatā bija kalkulācija. Rēķinoties gan ar ieguvumiem, gan zaudējumiem, ko arī neapšaubāmi nesīs pieņemtie lēmumi.

– Bija jāizvēlas optimālais variants?

– Tieši tā. Jāizskaitļo visi par un pret. Un, veicot šo analīzi, bija ļoti svarīgs apstāklis –atšķirība no iepriekšējām Uzvaras svētku lielajām svinībām 1995.gadā Maskavā. Tagad mēs esam Eiropas Savienībā un NATO. Tātad spēles noteikumi ir citādi, un tas arī maina pozīciju, kā mēs raugāmies uz 9.maiju. Pirmkārt jau mēs tagad uz Maskavu braucam komandā, kopā ar mūsu sabiedrotajiem Eiropas Savienībā. Tātad mums jāskatās uz attiecībām ar Krieviju un mūsu pagātni arī no ES pozīcijām.

Kaimiņvalsts nespēja vai nevēlēšanās saprast

– Pasauli pārsteigusi Krievijas neadekvātā reakcija uz Latvijas Valsts prezidentes lēmumu. Krievijas medijos parādās arī melīgi un klaji naidīgi komentāri, tiek mērķtiecīgi uzkurinātas Latvijai naidīgas noskaņas Krievijas sabiedrībā. Šajās dienās pie Latvijas vēstniecības Maskavā notika kārtējā provokācija. Tādēļ acīmredzot vēlreiz jāatgādina pāris elementāras patiesības. Pirmkārt, pieņemot Krievijas puses ielūgumu, Latvija apliecina savu labo gribu veidot labas kaimiņattiecības. Otrkārt, atgādinājums par padomju okupāciju nav nekas jauns. Šo patiesību vēl kopš 1940.gada respektēja ASV, Lielbritānija un citas Rietumu lielvalstis, kas nekad nav atzinušas Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju PSRS. Jautājums vienīgi, cik ērti Krievijai un arī rietumvalstīm bija šo patiesību atcerēties.

– Visam, protams, vajadzīgs laiks. Jo faktiski kopš 1991.gada, kad mēs atguvām neatkarību, nav nemaz pagājis tik ilgs laiks. Tādēļ mums jārunā atklāti un droši, neko nenoklusējot. Un te nu skaidri jāpasaka, ka, pasniedzot Krievijai draudzīgu roku un pieņemot lielās kaimiņvalsts ielūgumu, mēs vienlaikus vēstām par mūsu satraukumu un bažām. Un, protams, mēs nevarējām arī gaidīt pilnīgu izpratni sakarā ar savu deklarāciju. Un ar to mēs arī rēķinājāmies. Te ir tāpat runa par diplomātisko stāju un noteiktiem valsts politiskajiem un diplomātiskajiem resursiem, lai šo stāju noturētu.

Vai baltieši joprojām ir kopā

– Gan medijos, gan sabiedrībā tomēr joprojām skan jautājums, kāpēc visas trīs Baltijas valstis šo lēmumu nepieņēma kopīgi.

Kaut mēs patiešām neesam “Siāmas trīnīši”, kā Vaira Vīķe–Freiberga teica 12.janvāra preses konferencē. Neesam arī kaut kāda “Pribaltika”, kā vēl joprojām mēdz sacīt neprofesionāli Krievijas politiķi un publicisti.
– Jā, kaut arī mēs ejam vienā virzienā, kaut mums ir Baltijas asambleja un Baltijas Ministru padome, tomēr katrā Baltijas valstī iekšējās diskusijas ir ar savām niansēm un atšķirībām. Kaut pamatlīnijās mūsu vēstures izpratnē ir skaidrība un vienots viedoklis. Tas nav ne labi, ne slikti.

– Tas ir reāli.

– Jā, un es personīgi šeit nesaskatu problēmu. Tikko Latvijā bija Lietuvas ārlietu ministrs Vaļonis un pauda savas valsts ļoti draudzīgo attieksmi pret Latviju. Es pats tikko vadīju konsultācijas kopā ar Igaunijas Ārlietu ministrijas vadības pārstāvjiem par Baltijas Ministru padomi. Visas lietas notiek, viss attīstās. Un, lemjot par ES kopīgajiem jautājumiem, mēs paziņojam: mēs, trīs Baltijas valstis, esam kopā. Jo Eiropas Savienībā ikviena balss ir ļoti nozīmīga savu interešu aizstāvēšanai. Un, ja mēs gribam ko panākt noteiktās politiskās jomās, savas tautas labklājības celšanai, tad jābūt vienotiem.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv