Drošība pieturvietās – iespēju problēma

Pirmdien Madonas rajonā avārijā iekļuvusi automašīna uztriecās divām pusaudzēm, kas pieturā gaidīja autobusu. Šis kārtējais gadījums, kad sabiedrisko transportlīdzekļu pieturvietā tiek sabraukti cilvēki, liek jautāt: cik droši varam justies, gaidot autobusu vai trolejbusu, ko iespējams darīt situācijas uzlabošanai?

Sabiedriskā transporta pieturvietas, sevišķi blīvas apbūves apstākļos, tikpat  kā nenodala autobusa vai trolejbusa gaidītājus  no intensīvas satiksmes plūsmas Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kā jau ziņots, divas pusaudzes Madonas rajona Bērzaunes pagasta centrā 21.februārī cieta autoavārijā, kad viens no transportlīdzekļiem uztriecās autobusu pieturvietai, kurā tobrīd atradās meitenes. Viena no viņām – 16 gadus veca – mira neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā, otra – 14 gadus veca – smagā stāvoklī 23.februārī no Madonas rajona slimnīcas ar helikopteru nogādāta Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā.

Drošība – attieksmes jautājums

“Konkrētajā gadījumā Madonas rajonā cilvēki pieturvietā sabraukti tādēļ, ka viens no avārijā iesaistītajiem transportlīdzekļiem rupji pārkāpa satiksmes noteikumus. Ja tos neievēro, šādi negadījumi var notikt jebkur un arī notiek visā pasaulē,” skaidro Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) Audita daļas vadītājs Ziedonis Lazda.
Viņš norāda – viss atkarīgs no ātruma, ar kādu automašīna noskrien no brauktuves. Ne reizi vien gadījies, ka pilnībā tiek “nonestas” pat pieturvietu nojumes ar visiem betona soliņiem, nemaz nerunājot par tajās esošajiem cilvēkiem, kas gūst traumas vai iet bojā. Tomēr neatkarīgi no iepriekšminētā liela nozīme esot tam, kā aprīkota pieturvieta un ievēroti visi priekšnosacījumi, lai pasažieri varētu tajā droši nokļūt. Ne visur pieturu no satiksmes plūsmas tehniski iespējams nodalīt ar barjeru vai brauktuvi sadalošu saliņu. Taču izveidots paaugstinājums, soliņš, tā sauktā iebraukšanas un izbraukšanas kabata, apgaismojums, gājēju pāreja ir drošību veicinoši elementi, kas ieviešami daudzviet un jau automātiski vadītājiem signalizētu, ka tuvojas vieta, kur var būt cilvēki, un jāsamazina braukšanas ātrums, atzīst CSDD speciālists.
Par sabiedriskā transporta pieturvietu labiekārtošanu ir atbildīgi ceļu īpašnieki – valsts vai pašvaldība. “Lielākoties tas ir izvirzīto prioritāšu un attieksmes jautājums – vai nu pašvaldība izlieto līdzekļus pieminekļu, puķudobju un citu zināmā mērā dekoratīvu elementu ierīkošanai savā teritorijā, vai arī parūpējas par satiksmes drošību, pieturvietu labiekārtošanu,” norāda Z.Lazda.

Prioritāte – ceļu uzturēšana

Tehniski pieturvietu drošību pret automašīnu ietriekšanos gandrīz nav iespējams uzlabot, atzīst VAS “Latvijas valsts ceļi” Satiksmes organizācijas pārvaldes direktors Māris Zaļaiskalns.
Tādējādi drošības apsvērumi lielākoties saistāmi ar pieturvietu izvietojumu. Vislabāk tās ierīkot pēc iespējas atstatus no brauktuves, skaidro speciālists, taču ne visur tas iespējams. Apdzīvotās vietās, rajonu pilsētās autobusu piestātnes jau pašlaik esot ierīkotas tā, lai pasažieriem nebūtu jāizkāpj vai jāiekāpj transportlīdzeklī tieši pie lielajām ielām vai ceļiem. Citādi esot lielceļu un šoseju malās. Pieturvietai nepieciešami vismaz pieci metri ceļa nomales, kur ietilpst gan autobusa piestāšanās vieta, gan izkāpšanas platforma, gan nogāze aiz tās. Lai ierīkotu no brauktuves nodalītu pieturu, minētais attālums jāpalielina vēl vairākkārt. Taču pašlaik gandrīz visur šāda labiekārtošana būtu iespējama vienīgi uz privātu zemes īpašumu rēķina, kā arī valsts mērogā prasītu ievērojamas izmaksas, atzīst M.Zaļaiskalns. Viņš arī norāda – ja līdzekļi ir ierobežoti, nākas izvēlēties prioritātes, un tās ir saistītas pirmām kārtām ar ceļu uzturēšanu. Tādējādi sabiedriskā transporta pieturvietas lielākoties tiekot uzlabotas vien tur, kur norit ceļu rekonstrukcija. Taču arī šādos gadījumos ne vienmēr izdodoties īstenot visus drošības priekšnosacījumus. Piemēram, nesen ierīkotajā “Via Baltica” posmā pie Baltezera zemes privātīpašumu robežu dēļ vairākas pieturvietas nācies izbūvēt pie pašas brauktuves. Lai arī standarti paredz apmēram vienādus nosacījumus pieturu izbūvē, daudzviet līdzekļu trūkuma un citu apstākļu dēļ tie nav īstenoti.
Kā vēl viens risinājums satiksmes drošības uzlabošanai tiek minēta iespēja vispār atteikties no sabiedriskā transporta pieturām lielo satiksmes maģistrāļu malās ārpus apdzīvotām vietām. Taču šādā gadījumā daudzviet netiktu ņemtas vērā iedzīvotāju intereses, tādēļ praksē nākoties meklēt kompromisus, kas ne vienmēr atbilst labākajai satiksmes drošības praksei, atzīst M.Zaļaiskalns.

Aktuālais – pieturvieta

Cilvēku drošība sabiedriskā transporta pieturvietās ir aktuāla problēma visā pasaulē, sevišķi vietās, kur ir intensīva satiksme un apgrozās bērni, skaidro Latvijas Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics.
Lielākoties gan negadījumi šajās vietās notiekot nevis saistībā ar automašīnu ietriekšanos cilvēkos, bet gan tādēļ, ka gājēji, izkāpuši no autobusa, neuzmanīgi iziet uz ielas tieši braucošu transportlīdzekļu priekšā. “Tie ir klasiski transporta negadījumi, turklāt parasti ar ļoti smagām traumām, kas biežāk notiek vietās, kur pie pieturām nav izvietotas brīdinājuma zīmes,” problēmu raksturo M.Šics.
Negadījums, kad mašīna ietriecas pieturvietā, var notikt jebkur, ja autovadītājs, kā tas bijis minētajā gadījumā Madonas rajonā, rupji pārkāpj satiksmes noteikumus – neievēro atļauto kustības ātrumu vai brauc reibumā, atzīst arī M.Šics. Taču drošībai noteikti nāktu par labu, ja pie pieturvietām vairāk ierobežotu atļauto braukšanas ātrumu, kur tas iespējams, izveidotu brauktuves paplašinājumus un arī paši gājēji būtu piesardzīgāki, izkāpjot no sabiedriskajiem transportlīdzekļiem.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv