Godinot igauņu un latviešu ieroču brālību

Vakar, 24.februārī, kad visā Latvijā par godu Igaunijas neatkarības dienai plīvoja mūsu kaimiņvalsts karogi, kādreizējās igauņu skoliņas vietā Brīvības gatvē pie Juglas ezera notika Rīgas domes, Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas un Igaunijas vēstniecības rīkota
Strazdumuižas pamiera līguma atceres stunda un piemiņas akmens atklāšana (attēlā).

Tajā piedalījās Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots, Igaunijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Tomass Luks, Rīgas pilsētas domes izpilddirektors Māris Tralmaks, NBS un Štāba bataljona karavīri, liels pulks skolasbērnu un jauniešu un daudzi Vidzemes priekšpilsētas iedzīvotāji.
Strazdumuižas pamiera līguma nozīmi latviešu un igauņu brīvības cīņu vēsturē savā uzrunā izcēla akadēmiķis Jānis Stradiņš:
– Šis pamiera līgums, kas tika noslēgts 1919.gada vasarā naktī no 2. uz 3.jūliju, bija vēsturisko Cēsu kauju noslēgums. Tajās izšķīrās, vai pastāvēs neatkarīga Latvija un neatkarīga Igaunija, vai būs vienota Baltijas kopvalsts vācu aizbildniecībā. Izšķirošās kaujas norisinājās no 19. līdz 23.jūnijam. Ap 7000 igauņu un latviešu cīnījās pret 9000 vāciešiem. Un uzvarēja. Igauņi šajās kaujās zaudēja 110 un Ziemeļlatvijas spēki – 13 kritušos.
Igauņu un latviešu kopīgo spēku uzvarai pie Cēsīm bija ne vien ļoti liela morāla un militāra, bet arī svarīga politiska nozīme. Sabiedroto misijas pārliecinājās, ka tās ir pietiekami stipras, lai sekmīgi cīnītos ne tikai ar lieliniekiem, bet arī ar Latvijā atstāto vācu karaspēku un landesvēru. Taču sabiedrotie vēl arvien cerēja vācu karaspēku izmantot cīņā pret padomju Krieviju un tāpēc negribēja pieļaut tā pilnīgu sakāvi. Francijas, Anglijas un Amerikas Savienoto Valstu misijas tiecās samierināt vāciešus ar igauņiem un latviešiem. Amerikāņi pat piedāvāja igauņiem atgriezties atpakaļ Igaunijā un ļaut fon der Golcam okupēt visu Latviju. Šodien mums jābūt ļoti pateicīgiem igauņiem, kas šo priekšlikumu nepieņēma, jo tas būtu bijis gals gan Igaunijas, gan Latvijas neatkarībai.
Samierināšanās sarunas Strazdumuižā vadīja franču pulkvedis Emanuēls Diparkē. Tās sākās 2.jūlija pievakarē. Sarunas bija ļoti grūtas un divas reizes tika pārtrauktas. Pamiera līgums starp igauņu pavēlniecībā esošo karaspēku, no vienas puses, un landesvēru un vācu pavēlniecībā esošo karaspēku, no otras puses, tika noslēgts tikai 3.jūlijā pusčetros no rīta. Tas bija kompromisa līgums. No tā deviņiem punktiem svarīgākie ir trīs: pirmais – vāciešiem jāatstāj Rīga, bet igauņi Rīgā nedrīkst ienākt; otrs – Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība var atgriezties Rīgā, bet tā ir jāpārveido, iesaistot arī vāciešiem draudzīgus spēkus; trešais – vācieši drīkst aiziet ar visiem ieročiem neatbruņoti un palikt kaut kur Kurzemē. Latvija ir jāatstāj, bet ne tik ātri.
Līgumam bija arī negatīvas sekas. Tas deva pamatu, lai vācu spēki varētu reorganizēties un izveidot tā saukto Bermonta avantūru. Un tikai pēc tās sakāves Latvija kļuva īsti brīva. Stipri tika sanaidotas Latvija un Igaunija, jo Latvijai zināmā mērā tika pārmesta nodevība. Un tikai ar Valsts prezidenta Konstantīna Čakstes vizīti 1925.gadā atkal tika atjaunota īsta ieroču brālība.
Šodien ar šī piemiņas akmens atklāšanu Igaunija simboliski atgriežas uz mūžīgu palikšanu.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.