Brilles vecākiem, lai ieraudzītu savu bērnu

Aizņemtiem vecākiem – aizmirsti bērni. Deviņu mākslinieku radītie sociālie plakāti veltīti šai tēmai. Tie ir tik dažādi, bet būtībā par vienu. Par attiecībām. Par novārtā pamestajiem cilvēkbērniem.

Dati par dažādās nelaimēs cietušajiem un bojāgājušajiem bērniem Latvijā ir šokējoši. Pēdējos pāris gados problēma izgaismota, par to daudz runā un mēģina risināt. Taču ikdienā vienaldzība, kas bieži vien ir nelaimju sakne, nemazinās.
Izstādes pamatbūtība ir aizmirstais bērns, uzskata viens no autoriem, sabiedriskās organizācijas “Suņa sirds” valdes priekšsēdētājs Artis Buks. Tas, par kuru vecāki nezina, vai viņš konkrētajā brīdī ir skolā vai spēļu automātu labirintā, vai viņš ar draugiem rotaļājas vai miris ierakts pērno lapu kaudzē tuvējā meža gravā, vai viņš rātni mājā lasa grāmatu vai kaut kur lieto narkotikas.
Novārtā atstātie bērni ir visas sabiedrības ikdiena. Vakar atklātā sociālo plakātu izstāde “Aizmirsts un pazudis” aicina aizdomāties un vedina uz diskusiju.

Ainars Baštiks,

bērnu un ģimenes lietu ministrs, piecu bērnu tēvs: “Mākslinieki ir sabiedrības sirds – viņi reaģē uz sāpīgām problēmām bez īpaša pamudinājuma vai rīkojuma “no augšas,” jo savādāk nevar. Mākslinieku pievēršanās vienai no mūsdienu sabiedrības sāpīgākajām problēmām – vienaldzībai, īpaši vienaldzībai pret bērniem – mani priecē visvairāk. Par šo modernās sabiedrības slimību es esmu runājis jau daudzkārt. Manuprāt, mēs esam pārāk ilgi dzīvojuši iekārtā, kas ignorēja cilvēku materiālās vajadzības. Bet, izkļuvuši no šīs iekārtas, mēs pārāk ilgi kavējamies materiālo labumu pielūgsmes laikā. Vienīgais mūsu dzīves piepildījums ir cilvēki, kurus mēs mīlam un kuri mīl mūs. Mūsu bērni, kuros mēs turpināmies nākamajās paaudzēs un iegūstam nemirstību, ir lielākais dārgums. Kamēr mēs to nesapratīsim – pastāvēs vienaldzība un visas nelaimes, ko tā rada. Tāpēc mīlēsim un sargāsim visdārgāko – bērnu!”

Elita Moiseja,

izstādes iniciatore, Nordic Industrial Park mārketinga direktore, divu bērnu mamma: “Cik reizes dienā mēs piezvanām saviem bērniem? Cik bieži mēs viņam pajautājam – kā jūties? Cik bieži mums ir pacietība sagaidīt bērna patiesu atbildi uz šo jautājumu un iedziļināties viņa teiktajā? Sanāksmes, prezentācijas, sēdes un komandējumi – viss ir tik svarīgs! Ja sanāksmes laikā zvana bērns, vai vienmēr esam gatavi atvainoties un atbildēt uz šo zvanu, jo zvana MANS BĒRNS – kāds, par kura dzīvi esmu atbildīgs. Manuprāt, nopietna mūsu laika sociāla problēma ir tā, ka bērnu audzināšana ir uzticēta pašiem bērniem. Arvien modernāka kļuvusi pašaudzināšana. Problēmas neaktualizēšana, izlikšanās, ka viss ir kārtībā, tikai sekmēs narkotiku izplatību, vardarbību, nesekmību, prostitūciju un klaiņošanu. Tāpēc esam izvēlējušies mākslas žanru, ar kura starpniecību aicinām sabiedrību aizdomāties – vai savas aizņemtības dēļ neesat atstājuši novārtā bērnu audzināšanu?”

Inga Gorbunova,

divu dēlu mamma, žurnāliste, žurnāla “Ieva” galvenā redaktore: “Manuprāt, aizņemtība darbā Latvijā nav nekas jauns. Arī mūsu vecāki taču strādāja. Un arī viņiem diemžēl nereti pietrūka laika un prasmes sarunāties (nevis vienkārši runāt!) ar saviem bērniem. Ja runā par pārtikušām ģimenēm – ļoti daudzi vecāki pieļauj smagu kļūdu, uzskatot, ka audzināšanā galvenais ir iedot to, kā pašiem nebija. Daudz svarīgāk ir nepalaist garām to brīdi, kad bērns pēkšņi pārstāj ar jums sarunāties par SEVI. Pamanīt, cik viņš varbūt jūtas vientuļš vai nesaprasts. Pārliecināt viņu, KOPĀ no šīs situācijas vieglāk izkļūt. Un vēl – bērnam ir jājūtas ļoti, ļoti mīlētam. Pat tad, ja kaut kas varbūt nogājis griezi. Bet visvairāk mums, vecākiem, tomēr jārūpējas, lai mūsu bērniem būtu laba sirds un izpratne par visu lietu kārtību šajā pasaulē. Darbā pavadāmo stundu skaitam nav noteicošā nozīme. Būtiskākais – vai tad, kad esam kopā, tas notiek pa īstam.”

Ieva Zvīdre,

divu bērnu mamma, Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniece: “Ikviena strādājoša sieviete ne vienmēr var veltīt saviem bērniem laiku tik, cik vēlētos. Arī pēc grūtas darba nedēļas cenšos saņemties un nemeklēt ieganstus, kāpēc palikt mājās tā vietā, lai aizbrauktu kopīgā atpūtā. Es novērtēju laiku, ko mēs pavadām kopā.
No darba pieredzes zinu, ka ar bērniem nemitīgi jārunā. Bērni ir jāizglīto. Jo nenovēršami pienāks brīdis, kad viņam radīsies savs noteikts draugu loks un viņi tiks palaisti brīvā vidē. Tad bērnam pašam būs jāizšķiras, kas ir pareizi un kas nepareizi. Protams, vienmēr ir grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc narkotikas, ja tās ir tik sliktas, vispār ir šajā pasaulē? Bet nedrīkst aizmirst, ka pusaudzis, kuram vecāki ir devuši visu, kādā brīdī var vēlēties pamēģināt arī aizliegto augli. Tad var kļūt izšķirošs katrs mirklis, kas pavadīts kopā.”

“LV” informācija

Foto: Boriss Koļesņikovs, Normunds Mežiņš,

Gatis Dieziņš, A.F.I.