Vērtība, kurai jākļūst arvien vērtīgākai

Ina Druviete, izglītības un zinātnes ministre, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ina Druviete Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Kā vērtējat Latvijā iegūstamās izglītības kvalitāti un tās konkurētspēju Eiropā?

– Latvija piedalās starptautiskos pētījumos, kuros tiek salīdzinātas dažādas izglītības sistēmas. Mūsu skolēnu rezultāti ir labi, augstāki par vidējiem Eiropā, un mums ir pilnīgs pamats teikt, ka mūsu izglītības sistēma ir laba un Eiropā konkurētspējīga. Mūsu sabiedrība ir uzskatāma par pietiekami izglītotu, mums ir labas zināšanu apguves tradīcijas, un, kas ir ļoti būtiski, izglītība tiek uzskatīta par vērtību. Bet, protams, tā ir jāpielāgo aizvien augošajām pasaules prasībām.

Darba tirgus prognozēšana

– Par izglītības kvalitāti sūdzas darba devēji, sakot, ka tā ir atrauta no darba tirgus prasībām.

– Ir pilnībā jānošķir divas problēmas. Pirmā – vai augstākās izglītības sistēma pietiekami ātri reaģē uz darba tirgus prasībām sagatavot noteiktas kvalitātes speciālistus, otrā – kāda ir iegūtās izglītības kvalitāte. Sāksim ar pirmo. Latvijā ir 32 augstākās izglītības iestādes, kurās iespējams apgūt 700 programmas. Tā ka mēs sagatavojam speciālistus gandrīz visās profesijās, kādas mūsdienu pasaulē pastāv. Aktuāls ir jautājums, kādas specialitātes ir vispieprasītākās darba tirgū. Diemžēl valstī vēl joprojām nav stratēģiska redzējuma, kādi speciālisti mūsu tautsaimniecībai būs nepieciešami pēc pieciem, desmit un vēl vairāk gadiem. Darba tirgus prognozēšana ilgtermiņā ir ļoti svarīga, jo augstākās izglītības sistēmu nav iespējams pārorientēt vienā vai divos gados.

– Vai Tautsaimniecības vienotajā stratēģijā ir šāds ilgtermiņa redzējums?

– Pašlaik vadāmies pēc intuīcijas un empīriskiem vērojumiem. Sabiedrībā populārākais augstākās izglītības iedalījums ir sociālās, humanitārās, dabas un eksaktās zinātnes. Mums kaut aptuveni, bet būtu jāspēj prognozēt proporcijas starp šīm programmām. Līdz šim tas noticis stihiski, ņemot vērā ekonomikas pārejas perioda īpatnības. Atsakoties no plānveida ekonomikas, nebūtībā aizgāja valsts pasūtījums speciālistu sagatavošanā. Pašlaik augstskolu autonomijas ietvaros tām ir dotas tiesības izvēlēties, kādas studiju programmas īstenot.

Budžeta vietām jābūt visās specialitātēs

– Vai augstākajā izglītībā būtu nepieciešams valsts pasūtījums? Ja jā, tad kā to īstenot?

– Mēs nekad neatgriezīsimies pie sistēmas, kad valsts noteica visu augstākās izglītības sistēmas programmu piedāvājumu. Tomēr valstij jādomā par to, lai tā būtu nodrošināta ar visiem nepieciešamajiem speciālistiem. Valsts finansētās studiju vietas zināmā mērā varētu uzskatīt par šādu pasūtījumu, kas gan pilnībā neatbilst realitātei. Jo pašlaik gandrīz katra augstskola īsteno ekonomikas un vadības, kā arī jurisprudences programmas, kurās ir speciālistu pārprodukcija. Šo specialitāšu absolventiem ir grūti atrast darbu savā specialitātē, uzsveru – savā. Jo darba meklētāju vidū cilvēku ar augstāko izglītību īpatsvars ir krietni mazāks nekā citās izglītības grupās.
Jo augstāks izglītības līmenis, jo vieglāk atrast savu vietu darba tirgū. Tā ka ir pilnīgi nepamatoti runāt par augstākās izglītības sistēmu kā bezdarbnieku producētāju. No pagājušā gada 24 000 augstskolu absolventu darbu nav varējuši atrast tikai 287. Samērā liels darba meklētāju procents ir pedagoģisko fakultāšu beidzēju rindās – 21%. Bet nedrīkstam nekorekti interpretēt šos statistikas datus. Latvijā skolotāju joprojām trūkst, un nedrīkstētu pat domāt par pedagoģiskas ievirzes programmu skaita samazināšanu.

– Tomēr kā būtu vērtējama izglītības kvalitāte?

– Augstskola dod nepieciešamās teorētiskās zināšanas, kā arī praktiskās iemaņas. Bet ikviena darba vieta prasa savu specifiku, un vienmēr absolventam, sākot darbu, vajadzēs zināmu iepraktizēšanās periodu. Diskutējams ir jautājums, cik ilgā laikā augstskola spēj sniegt nepieciešamās zināšanās. Dažās specialitātēs pāreja uz trīs gadu bakalauru programmu ir pilnībā pamatota, dažās nepieciešams ilgāks laiks. Tādēļ arī mācību programmas tiek izvērtētas un akreditētas.

– Vai piekrītat Ministru prezidenta Aigara Kalvīša teiktajam, ka tās specialitātes, kurās ir speciālistu pārprodukcija, studentiem vajadzētu finansēt no personīgajiem līdzekļiem, valstij vajadzētu apmaksāt tikai tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanu?

– Mēs nedrīkstētu nonākt otrā galējībā un finansēt tikai tās specialitātes, kuras tieši pašlaik ir pieprasītas darba tirgū. Ir jābūt līdzsvaram starp visu profesiju speciālistu sagatavošanu, varētu runāt gan par zināmām prioritātēm. Šobrīd tās ir dabas un inženierzinātnes. Šīs nozares arī varētu radīt tās inovatīvās tehnoloģijas, kas valstij nestu ievērojamu materiālo labumu. Bet noteikts valsts budžeta vietu skaits būtu jānodrošina visās studiju programmās. Humanitārās zinātnes vienmēr būs orientētas uz teorētiskajām zināšanām. Un labs filozofs vai filologs vienmēr atradīs pielietojumu savām spējām un zināšanām. Mēs nedrīkstētu pārvērsties par materiāli orientētu pelnītāju sabiedrību. Ir jābūt līdzsvaram starp praktisko un teorētisko, lietišķo un fundamentālo. Un pašlaik mūsu izglītības sistēma ir visai tuvu tam.

Attieksmes maiņa pret zinātni

– Latvijā akadēmiskais personāls strauji noveco. Mums ir mazākais doktorantu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem Eiropā. Ir aplēses: lai atjaunotu akadēmisko personālu, Latvijai būtu jāsagatavo 200 doktoranti gadā. Vai tas ir iespējams, un kā to panākt?

– Pašlaik ir notikusi pozitīva un radikāla valdības attieksmes maiņa pret zinātni. Šogad tai piešķirts daudz lielāks finansējums nekā pērn. Jūtama daļa no tā aiziet arī doktorantūras studijām. Taču nepietiek tikai sagatavot augstākā līmeņa speciālistus, viņiem jāgarantē darbs gan tautsaimniecībā, gan augstākās izglītības sistēmā. Ir jādomā, kā atvieglot doktorantu ienākšanu zinātnē un augstākajā izglītībā. Mums ir nevis pārāk maz doktorantūras studentu, bet sekmīgu tās beidzēju. Vēl mazāk ir doktora grādu ieguvušo, kas aiziet strādāt uz augstākās izglītības iestādēm.

– Daudz tiek runāts par to, ka ekonomiskā atdeve ir no bakalaura un varbūt maģistra grāda. Diemžēl tās nav doktorantūrā.

– Jā, tā ir taisnība. Bez tam ļoti problemātiskas ir šo cilvēku akadēmiskās karjeras iespējas. Jaunie doktori nespēj tikt uz akadēmiskās karjeras pirmā pakāpiena – asistenta vai lektora vietās. Vēl joprojām tur strādā neperspektīvi mācībspēki bez zinātniskā grāda, kas ir pirmspensijas vecumā un saglabā savu vietu humānu apsvērumu dēļ. Humānisms pret šiem cilvēkiem pārvēršas savā pretmetā attiecībā pret jaunajiem doktoriem un studentiem. Savā zinātnes nozarē – sociolingvistiskā – es esmu sagatavojusi četrus zinātņu doktorus. Tikai vienam no viņiem ir atradusies vieta augstskolā. Tā ir nejēdzība. Bet jāatceras, ka lēmumu pieņem fakultāte un katedras zinātniskā dome. Ja turpināsies šāda attieksme pret jaunajiem doktoriem, nebūs nekāda pamata pārmaiņām.

Vidējai izglītībai jākļūst par normu

– Daudz problēmu ir arī pamata un vidējā izglītībā. Viena no tām – lielais nesekmīgo skolēnu skaits. Šķiet, ka izglītības sistēma nesekmīgos un neveiksmīgos skolēnus vienkārši izmet uz ielas, atdodot sociālās sistēmas pārziņā. Jaunieši ar zemu izglītības līmeni ir viena no galvenajām sociālās atstumtības riska grupām.

– Šāda prakse turpmāk nebūtu pieļaujama. Sava vieta dzīvē un darba tirgū būtu jāatrod ikvienam neatkarīgi no viņa spējām. Tieši tādēļ mana pārliecība ir par vidējo izglītību kā normu. Skolai būtu jārūpējas, lai to iegūtu pēc iespējas vairāk skolēnu. Ir pārāk daudz bērnu, kas neiegūst pat pamatskolas izglītību. Mūsu sabiedrībā atšķirībā no pārējās Eiropas ir pārāk maz cilvēku ar vidējo izglītību. Es jau no pirmās darba dienas uzturu spēkā domu par skolas atbildību un nozīmi tieši audzināšanā. Diemžēl pašlaik skolai ir vieglāk atbrīvoties no skolēna ar standartiem neatbilstošām sekmēm vai uzvedību nekā viņu pāraudzināt. Tas būtu labojams ar valsts atbalsta programmu klašu audzinātājiem, palielinot atalgojumu par audzināšanas darbu. Ministrija kopā ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmu ir sākusi projektu tieši zēnu izglītošanai. Te ir jāsadarbojas arī ar Labklājības un Bērnu un ģimenes lietu ministriju. Ļoti atbalstāmas ir sociālās korekcijas klases skolās. Skolās būtu jābūt sociālajam pedagogam, kas saņemtu algu no valsts budžeta, kā arī psihologam.

– Daudzi vecāki uzskata, ka skolēni ir pārslogoti. Vai jūs tam piekrītat?

– Par pārslogotību varam runāt vidusskolā un 7. līdz 9. klasē. Bet sākumskolēni nav pārslogoti. Jā, programmas ir jāatslogo no visa liekā, bet prasības mūsdienu sabiedrībā ir ārkārtīgi augstas. Mēs nedrīkstam atpalikt no jaunākā zinātnē un kultūrā. Mācību saturam jābūt bagātam, bet pārdomātam. Ir jāizvērtē, vai nav dublēšanās. Jādomā par mācību procesa organizēšanu. Esam aicinājuši skolotājus pēc iespējas samazināt mājas darbu daudzumu. No pedagogu puses gan sastopamies ar nopietnu pretestību. Nenormāla parādība ir tā, ka daudziem bērniem ir privātskolotāji, tāpat nav pareizi, ja vecākiem jāsēž klāt bērniem mājas darbu izpildes laikā.

– Kas ir tie galvenie darbi, ko jūs šogad gribētu paveikt?

– Svarīgākie saistās ar zinātni un augstāko izglītību. Jo līdz šim tam nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības. Ir jāpieņem likums par zinātnisko darbību. Skolās es ļoti gribētu uzsvērt, kā jau minēju, audzināšanas nozīmi. Morāli ētiskie aspekti ir pat svarīgāki par mācību saturu.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv