Ar vēsu prātu – par politiski karsto nedēļu

Uz aizvadīto dienu notikumiem atskatoties

Ojārs Kalniņš, Latvijas institūta direktors

Aizvadītajā nedēļā pasaules uzmanības centrā bija vesels notikumu komplekss – ASV prezidenta Džordža Buša vizīte Eiropā un tikšanās ar vairākiem Rietumeiropas valstu līderiem, kā arī NATO sammits Briselē un citas politiskas aktualitātes.

Ojārs Kalniņš Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Pats nozīmīgākais Buša Eiropas sarunu sērijā

Es domāju – pats fakts, ka viņš atbrauca. ASV prezidents tātad uzskatīja šādu braucienu par pašu pirmo prioritāti, uzsākot savu otro prezidentūru.
Mana galvenā atziņa – Bušs vēlējās parādīt Eiropai, ka ir gatavs sākt jauna veida attiecības. Mēģinot aizmirst visus asumus un domstarpības, kas bijušas pēdējos gados. Gan tas, ko pirms šā brauciena Amerikā teica prezidents Bušs, gan tas, ko pirms viņa teica Kondolīza Raisa, gan pat tas, ko teica aizsardzības valsts ministrs Ramsfelds – viss bija mēģinājums izlīgumam ar Eiropu, cenšoties pateikt: mums, Amerikai, ir jauna pieeja. Mēs vairs nebrauksim uz Eiropu jūs mācīt. Mēs brauksim, lai sadarbotos.
Neviena valsts parasti publiski neatvainojas, ka ir kļūdījusies. Bet, es domāju, signāls no ASV puses ir tāds, ka viņi gan neatvainosies par to, ka kļūdījušies Irākā, bet viņi grib slikto atlikt malā un runāt par nākotni – kur un ko iespējams atrisināt kopīgiem spēkiem.
Pirms došanās uz Eiropu Bušs teica ļoti zīmīgus vārdus, ka šoreiz viņš uz Eiropu brauc, “ne tik daudz uzrunāt, bet gan uzklausīt Eiropu”. Kaut visas ziņas, ko izdevies saņemt, liecina, ka, tiekoties ar prezidentu Putinu, viņš tomēr vairāk runājis nekā klausījies.

ASV – ES un Bušs – Putins

Spriežot pēc starptautisko mediju uzmanības, varētu domāt, ka pats nozīmīgākais notikums bija ASV un Krievijas prezidentu Buša un Putina tikšanās Bratislavā. Bet vai tā patiešām arī bija?
Drīzāk jau tas būs mediju radītais priekšstats. Jau gadu desmitiem uzskatīts, ka ASV prezidenta un agrāk PSRS, tagad Krievijas līdera tikšanās ir vissvarīgākā. Kaut gan šoreiz izskanēja arī komentāri, ka tagad šāda tikšanās vairs nav tik svarīga, jo Krievija pasaules politikā vairs nav tik spēcīga kā kādreiz Padomju Savienība. Un ka šī tikšanās Krievijai bija svarīgāka nekā Amerikai. Amerika par vissvarīgāko partneri okeāna otrā pusē uzskata Eiropas Savienību (ES). Iepriekšējos gados bijušas vairākas problēmas ASV un ES attiecībās. ES nozīme ASV acīs ir augusi arī tāpēc, ka tagad šī organizācija ir daudz plašāka, ES apvieno jau 25 valstis, ES sāk veidoties arī vienota ārpolitika. Tāpēc ASV ir ļoti svarīgi, lai ES, ja arī neaizstāv ASV pozīcijas, tad lai vismaz nebloķē tās. Cik esmu dzirdējis no diplomātiem, eiropiešiem Krievija tagad varbūt pat ir svarīgāka nekā Amerika. Jo eiropiešiem tā ir kaimiņvalsts, un Eiropu ļoti ietekmē ne vien Krievijas politika, bet arī šīs valsts ekonomika. Līdz ar to arī pirms Bratislavas tikšanās, man liekas, no ES puses Amerikai tika dots diezgan jūtams mājiens, lai palīdz risināt arī šo jautājumu.

Buša un Putina tikšanās un Latvija

Es tā domāju, jo mūsu attiecības ar Krieviju tagad ir kardināli mainījušās: mēs Krieviju pēdējā laikā uzrunājam kā ES dalībvalsts. Un Krievija vairs nevar mūs uzskatīt tikai par vienu no kaimiņvalstīm, Krievijai tagad ar mums jārēķinās kā ar daļu no Eiropas Savienības.
Ja mūsu politika ir vienota ar ES politiku jebkurā jautājumā, kas attiecas uz Krieviju, tad Krievijai jārēķinās ne vien ar Latvijas valdību, bet ar visu šo organizāciju. Tiesa, mēs vēl nezinām, kas panākts attiecībā uz konkrētiem jautājumiem, piemēram, robežlīgumu ar Krieviju, bet es domāju – un arī diplomātu aprindās dzirdēts viedoklis – ka propagandas karā par vēsturi, kas ilgst kopš janvāra, Latvija principā jau ir uzvarējusi. Rietumeiropas valstu līderi atbalsta mūsu vēstures versiju. To apliecina gan Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs vēstulē Latvijas prezidentei, gan arī citu valstu premjerministri savos komentāros. Tas ir liels Latvijas ārpolitikas sasniegums. Un pastāv cerība, ka šis panākums mums dos arī pozitīvu rezultātu praktiskos jautājumos.

Vai prognozes piepildījās?

Pirms Bratislavas tikšanās ASV prezidents bija izteicies, ka Krievijas prezidentam tiks uzdoti asi jautājumi par cilvēktiesību stāvokli Krievijā. Daudzi to arī gaidīja, taču komentāri no Bratislavas vedina domāt, ka Buša un Putina saruna bijusi visumā toleranta no abām pusēm. Vismaz tāda bija televīzijā redzētā preses konference. Taču jāatceras, ko prezidents Bušs teica pēc savas pirmās tikšanās ar Vladimiru Putinu. Viņš ļoti sirsnīgi un emocionāli teica, ka ieskatījies Putinam acīs un saskatījis tajās šā cilvēka dvēseli. Toreiz Bušs ļoti optimistiski izteicās par ASV un Krievijas attiecību nākotni. Šoreiz nekas tāds neizskanēja. Bija tikai ļoti pieklājīgi, korekti komentāri, un man, tos klausoties, bija sajūta, ka abas puses īpaši meklē, ko tādu pozitīvu varētu pateikt presei. Tas liecina, ka varbūt abu līderu sarunas ne visos aspektos bija tik pozitīvas. Tātad apstiprinājies tas, kas izskanēja pirms Bratislavas tikšanās: ka sarunās liels akcents tiks likts uz demokrātijas stāvokli Krievijā. Bušs pat publiski teica, ka viņš šajā sarunā izvirzīs Baltijas valstu bažas par demokrātiju Krievijā. Tas bija diezgan nozīmīgi, un, es domāju, prezidentu Putinu tas varēja arī aizkaitināt: ka Amerikas līderis aizrāda, ko par Krievijas situāciju teikušas tās kaimiņvalstis.

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Durau-Barrozu un ASV prezidents Džordžs Bušs pagājušajā nedēļā oficiālo pusdienu laikā Briselē Foto no EK Audiovizuālās bibliotēkas

Kur prezidenti kontrolē medijus?

Krievijā joprojām intensīvi rit propagandas karš pret Baltijas valstīm. Taču zīmīgi, ka Bratislavā prezidents Putins, vaicāts par Krievijas attieksmi pret Baltijas valstīm, teica, ka ciena citu viedokli un ka Krievija Baltijas valstīm esot pastiepusi roku un tagad gaidot, vai Baltijas valstis šo žestu pieņems. Varbūt aizkulisēs prezidents Putins no rietumeiropiešiem arī jau dzirdējis viedokli, ka būtu laiks beigt šo propagandas karu pret Baltijas valstīm, ka Krievija no tā neko neiegūs. Iespējams, Putins arī dzirdējis viedokli, ka vajadzētu parakstīt robežlīgumu. Dzirdējis arī skaidru viedokli, ka līdzšinējā manevrēšana Krievijai nedos cerētos ieguvumus. Es domāju, Putins Bratislavā dzirdēja daudz ko tādu, ko nebija gaidījis. Un man ir liela cerība, ka tas radīs ievērojamu pagriezienu mūsu attiecībās ar Krieviju. Ka mazināsies uzbrukumi mūsu prezidentei un Latvijai kopumā par to, ka mēs pacēlām jautājumu par skarbo vēsturisko patiesību.
Protams, svarīgi, cik elastīgi Krievijas mediji spētu reaģēt uz šādu sava prezidenta signālu. Jo arī Bratislavas tikšanās atspoguļojums parādīja, ka Krievijas mediji vēl joprojām ir stiprā padomju propagandas tradīciju iespaidā. Piemēram, kāds Krievijas žurnālists, vēloties savam prezidentam “piespēlēt bumbu”, pavaicāja: “Kāpēc jūs nevaicājat ASV prezidentam par cilvēka tiesību pārkāpumiem viņa zemē?”, un atgādināja faktu, ka ASV darbu zaudējis viens no CNN vadītājiem. Tas bija neērts moments pašam Putinam, jo, cik atceros, Bušs atbildēja, ka Amerikā žurnālistus atlaiž nevis prezidents, bet attiecīgā medija īpašnieks.
Bet visi jau zina, ka Krievijā valdībai ir liela ietekme uz medijiem. Un, manuprāt, Krievijas mediji sāks citādi rakstīt par Baltijas valstīm tikai tad, kad no Kremļa būs signāls, ka laiks to darīt.
Mūsu institūts jau divus gadus aicinājis Krievijas žurnālistus iepazīties ar Latviju. Jau divus gadus viņi arī braukuši pie mums un allaž pēc šādas iepazīšanās ar Latviju sarunās mums izteikuši ļoti pozitīvus iespaidus. Ka Latvijā lietas iet uz priekšu un ka šeit nav tik lielu problēmu, kā Krievijā tiek iztēlots. Taču, atgriezušies mājās, šie paši žurnālisti raksta pavisam citādi. Jūtams, ka viņiem tā jāatspoguļo valdības oficiālā pozīcija.
Tāpēc, es domāju, kaut kas Krievijas mediju attieksmē varētu mainīties tad, kad viņi patiešām saņems Krievijas prezidenta viedokli, ka šī pozīcija jāmaina.

Ko gribēja negaidītais “viesis”?

Daudz komentāru veltīts Krievijas mediju magnāta Berezovska negaidītajam “ieskrējienam” Latvijā. Kāpēc tas tā notika, un ko Berezovskis ar to domāja – manuprāt, tā ir liela mistērija. Jo no Latvijas viedokļa var uzskatīt, ka tas nebija labvēlīgi mums. Skaidrs, ka Krievija uz to reaģēja diezgan negatīvi. Manuprāt, kāds no ārpuses, kas nav saistīts ar lielo politiku vai Latvijas politiku, mūs ielika visai neērtā situācijā. Taču, no otras puses, Berezovskis nemaz iepriekš netika informējis Latvijas varas iestādes un ieradās kā privātpersona. Es šo notikumu nepārvērtētu. Protams, jādomā, kāda ir paša Berezovska stratēģija, ko viņš ar to gribēja panākt. Galvenais, protams, būs atkarīgs no tā, kas ar Berezovski notiks pēc tam. Latvijai te neko nevar pārmest, jo mēs viņu te neaicinājām.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv