Neizpostītas dabas nestā peļņa

Ekoloģiskais tūrisms jeb ekotūrisms ir ceļojums dabā un kultūrvidē, apzinoties atbildību par to aizsardzību. Pašlaik šis tūrisma virziens kļuvis par vienu no populārākajiem pasaulē. Ārvalstīs izpētīts, ka tas ne tikai palīdz saglabāt ainavas, mežus un ūdeņus, bet rada pat vairāk darba vietu nekā tradicionālais tūrisms. Par tā attīstības iespējām Latvijā jautājām ekotūrisma speciālistam, Latvijas Universitātes Vides zinātnes un pārvaldības institūta pasniedzējam ĒRIKAM LEITIM.

Latvijā ir ļoti laba bāze tieši ekotūrisma attīstībai – pie mums ir liela dabas daudzveidība Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Ar ko ekotūrists atšķiras no citiem ceļotājiem?

– Ekotūrisms kā īpaša nozare ar mērķi pievērst uzmanību un apzaļumot teritorijas, kas sevišķi jutīgas pret pārmaiņām, sāka attīstīties pagājušā gadsimta 80.gados.
Ekotūrists, kas dodas ceļojumā, ir izglītots cilvēks, viņš meklē, kā ar savu intelektuālo un finansiālo pienesumu palīdzēt risināt vides problēmas. Baudot kultūras un dabas vidi, viņš neko no tās neņem līdzi – ne krokodilādas maciņu, ne pitona ādas zābaciņus vai karakula apkakli. Tas saistīts ar vides ētiku, pasaules tradīcijām vides saudzēšanā un nevardarbību pret visu dzīvo.
Ekotūrists ne vien pētī dabu, cenšas izzināt vietējo cilvēku sadzīvi, bet komunikāciju līmenī ienes arī savu kultūru – piemēram, dziesmas, dejas. Tādējādi cilvēki, pie kuriem ierodas ekoceļotāji, kļūst garīgi bagātāki. Ieguvums ir arī materiālajā ziņā – ieņēmumi nonāk vietējā apritē, dodot peļņu iedzīvotājiem (parasti lauku apvidos), mazinot sociālo atstumtību. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji iesaistās pakalpojuma sniegšanā – viņi ir galvenie tūrisma produkta veidotāji atšķirībā no tradicionālā tūrisma, kur pakalpojumu sniedzējs parasti ir turīgs uzņēmējs, bet vietējie iedzīvotāji – galvenokārt nekvalificētu darbu veicēji. Tātad ekotūrisms ir iespēja ne vien samazināt antropogēno vides noslodzi, bet atveseļot tautu un zemi kopumā.

 – Kālab Latvijā vajadzētu attīstīt ekotūrisma nozari, nevis, piemēram, dabas tūrismu vai tradicionālo ceļošanu?

– Dabas tūrismā galvenais ir aplūkot dabu, taču tas neietver īpašo attieksmi – saudzību pret vidi.
Latvijā ir ļoti laba bāze tieši ekotūrisma attīstībai – pie mums ir liela dabas daudzveidība, tīra jūra, “Natura 2000” teritorijas, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Mūsu valsts varētu pretendēt kļūt par vienu no centrālajiem spēkiem ekotūrisma attīstībā, sadarbojoties ar partneriem Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Polijā.
Igaunijā somu tūristu interesi rada, vedot ekskursijās uz Urāliem un stāstot par igauņu tautas etnoģenēzi. Arī Latvijā varētu rīkoties līdzīgi, maršrutiem aptverot plašāku areālu, ko senāk apdzīvojušas baltu ciltis.
Piemēram, pie mums ļoti interesanta ir lībiešu kopiena, un tās uzturēšanai lībieši varētu iegūt līdzekļus no ekotūrisma. Esam jau domājuši par maršruta Kolkasrags – lībiešu kopiena – Slīteres rezervāts – izstrādi.
Ekotūrisms, kas saudzē vidi, neapšaubāmi ir labāks par agresīvo tūrismu. Sevišķi svarīgi tas ir piekrastē, kur zemsedze ir tik jutīga, ka nepārdomāta iejaukšanās (un mēs redzam, ka tā jau notiek) var nodarīt neatgriezenisku ļaunumu. Attīstības tendences piekrastē nav videi draudzīgas – prestižs mudina ielauzties dabā, būvēt mājas tieši kāpās. Mēs pašlaik esam par vāju, lai sabiedrībā apzinātos dabas vērtības, kas vienlaikus ir arī ekonomiskas vērtības.
Ekotūrisma attīstībā var piedalīties arī sabiedriskās organizācijas, neveltot savu misiju peļņas iegūšanai, bet ekotūrisma aktivizēšanai, popularizēšanai kā videi draudzīgam domāšanas veidam. Pašlaik šajā jomā aktīvi darbojas interesanta, Eiropas mēroga sociālajos fenomenos iekļaujama saliņa mūsdienu patērētājsabiedrības vidē – Zaļais ordenis – Pasaku māja “Undīne”, kas rīko seminārus un ir iecerējusi arī veidot maršrutus. Šo organizāciju labi pazīst, tas ir svarīgi ekotūrisma iepazīšanai Latvijas un varbūt visas Baltijas mērogā.
Vides aizsardzības klubam ir laba ideja par Lāčplēša taku, ir priekšlikumi izmantot ekotūrismā “Latvijas dzelzceļa” transportu, kas ir videi draudzīgs, kombinējot to ar velosipēdiem, paraplāniem, izjādēm, slēpošanu.

 – Lai gan resursi tūrisma attīstībai pie mums ir tik labi, kālab ceļotāji tomēr neizvēlas pavadīt atvaļinājumu Latvijā?

– Esam cēluši daudzas barjeras, kas tūrisma nozarei neļauj veidoties.
Piemēram, Igaunijā lieliski attīstīts ekotūrisma vecākais brālis velotūrisms – izstrādāti maršruti, uz ceļiem ir norādes, pret tūristiem ir pozitīva attieksme, autovadītāji tos respektē. Pie mums šobrīd problēma ir ne vien izpratnes trūkums par šo ceļošanas veidu, bet arī grūtības pārvadāt velosipēdu autobusā vai vilcienā. Braukt ar velosipēdu gan pilsētā, gan ārpus tās ir pat apdraudoši. Piemērs – divi franču tūristi, kuri bija mēnesi ceļojuši pa Igauniju un iebrauca Latvijā pa Ainažu ceļu, vēlējās izkļūt no šīs valsts jau pēc diviem tās teritorijā nobrauktiem kilometriem.
Diemžēl statistika nav iepriecinoša. Veicām Latvijas situācijas salīdzinājumu ar Igauniju, skaitot kuģa pasažierus – tūristus, kuri iebrauca Tallinas ostā un Rīgas ostā. Pienesums, ko dod Tallinas osta pretstatā Rīgas ostai, – 300 pasažieru pret vienu. Tas parāda, cik atšķirīga ir Igaunija un Latvija tūrisma jomā.
Mums trūkst koordinācijas informācijas apmaiņā, valstiska mēroga domāšanas. Nav savstarpēja sadarbības tīkla, esam savrupi.
Tūrisms pie mums ir ļoti dārgs pakalpojums. Lai vidēji liela ģimene dažas dienas atpūstos lauku viesnīcā, nepieciešama tāda pati summa kā dzīvošanai Turcijā četrzvaigžņu hotelī. Tāpēc jādomā par lētākiem izcenojumiem, lai ieguvējs būtu gan tūrists, gan lauku uzņēmējs. Kāds Latvijas saimnieks jau izteicis piedāvājumu studentiem – lai atpūstos viesu mājā, nav nepieciešama nauda – atlīdzināt par mītni var, pastrādājot saimniecībā, piemēram, piedaloties siena talkā.

 – Parasti ar ekotūrismu saprot ceļošanu laukos, taču pilsētas ir sevišķi bagātīgs kultūrvēstures ziņu avots. Vai tās var kļūt par ekotūristu ceļamērķi?

– Tam piemērotai pilsētai, tēlaini izsakoties, jābūt zaļai. Tajā jādomā par enerģijas un ūdens patēriņa samazināšanu, resursu taupību, kā arī patērētājas sabiedrības domāšanas veida izskaušanu. Praktiski tas nozīmē viesnīcā vienu dvieli vairāku vietā, bioloģiskās produkcijas patēriņu ekorestorānā, tādējādi atbalstot zaļos zemniekus, atkritumu šķirošanu, videi draudzīgu mazgājamo līdzekļu, ekotehnoloģiju (saules baterijas, ekotualetes utt.) lietošanu.

 – Ekotūrisma attīstības gadījumā vieni no galvenajiem sadarbības partneriem būtu bioloģisko saimniecību zemnieki. Bioloģisko saimniecību skaits pēdējos gados krietni pieaudzis, kādas ir to perspektīvas ekotūrisma jomā?

– Pēc pēdējiem datiem, mums ir 1200 bioloģisko saimniecību, taču tirgū tās nemana. Par bioloģiskām saimniecībām un to skaita pieaugumu nevaram runāt, ja Rīgā un citur Latvijā katrs ceturtais veikaliņš nav ekoloģiskās produkcijas tirgošanas vieta.
Bioloģiskās pārtikas piedāvāšanu patērētājam apgrūtina šobrīd spēkā esošās dažādās sertificēšanas sistēmas. Runājot ar tūrisma uzņēmējiem, viņi kā pašu svarīgāko problēmu norāda apgrūtinājumu pārtikas produktu piedāvājumā tūrisma apritē, bet ēdiena svaigums, oriģinalitāte, atšķirība taču ir viens no galvenajiem tūristu pievilkšanas spēkiem. Vācijā un Dānijā šajā ziņā ir vieglāk – tur pieņemtas mājražotājiem draudzīgas likumu normas, un tūristi viegli var iegādāties apvidum raksturīgu ēdienu no ražotājiem, šādu rīcību atbalsta valsts un pašvaldību līmenī.
Ideāli būtu, ja Latvija kļūtu plaši pazīstama zaļa zeme ar kādiem 500 ekorestorāniem un lauku krodziņiem, kur varētu iebaudīt bioloģisku pārtiku, bet ceļotājiem būtu pieejami apmēram 50 maršruti, kur lietotas ekotehnoloģijas, ievērota saudzējoša attieksme pret vidi. Latvija tādējādi ienāktu pasaules apritē. Pamats šāda piedāvājuma veidošanai jau ir, turpmākais atkarīgs no mārketinga, koordinācijas, informācijas un reklāmas. 

Andra Simanova