1990.gada 13.novembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts. Paldies. Par darba kārtību, lūdzu– deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Deputātu grupa pirms nedēļas Augstākās padomes Prezidija adresē iesniedza pieprasījumu ar ierosinājumu šodien, 13.novembrī, plenārsēdē noklausīties atbildīgu pārstāvi, kas atbildētu uz jautājumiem par pārtikas produktu cenām. Par nožēlu, informācijā par Prezidija sēdi nekas nav minēts. Es lūdzu šo punktu iekļaut dienas kārtībā un deputātiem gribu atgādināt, lai ir uzmanīgi, kad būs balsošana šajā jautājumā. Tāpēc ka vismaz es personīgi varu teikt: darīšu visu, kas no manis atkarīgs, lai vēlētāji uzzinātu to deputātu vārdus, kurus neinteresē valdības politika cenu veidošanā pašlaik, īpaši pārtikas produktu cenas./

Priekšsēdētājs: Lūdzu uzmanību. Es domāju, ka es varu vienīgi izteikt nožēlu, ka kolēģis deputāts Zaļetajevs, kas, aizgājis savā vietā, labpatikā smaida, bet praktiski citiem kolēģiem izsaka draudus, kā vajadzētu balsot un kā nevajadzētu balsot par viņa priekšlikumu. Kā sēdes vadītājs es izsaku tikai nožēlu, ka mūsu deputāti tādā veidā atļaujas argumentēt.

Kas konkrēti attiecas uz deputāta Zaļetajeva iesniegumu, to izskatīja Augstākās padomes Prezidijs un uzdeva valdībai savā sēdē izskatīt šo iesniegumu. Ivars Godmanis šodien mani no rīta informēja, ka valdība kārtējā sēdē, kas notiks trešdien, šo iesniegumu izskatīs un attiecīgi rakstiski informēs iesnieguma autorus. Pēc tam mēs varēsim lemt, vai mums šo informāciju vajag izskatīt plenārsēdē jeb aprobežoties un izskatīt to par jautājumu kā tādu.

Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Manuprāt, piektdienas notikumi Jūrmalā liecina, ka patvaļas akti Latvijā turpinās. Es aicinātu iekļaut šīsnedēļas darba kārtībā un rīt no rīta kā pirmo izskatīt jautājumu par sevišķās nozīmes milicijas vienības un padomju armijas patvaļu Latvijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, iesniedziet rakstiski savu iesniegumu! Vēl ir kādi jautājumi? Nav. Paldies. Tad, lūdzu, vispirms balsojam par Prezidija iesniegto plenārsēžu darba kārtību 13. un 14.novembrim un pēc tam par papildinājumiem. Lūdzu, vēlreiz reģistrēsimies. Rezultāts: 142 deputāti. Balsosim par Prezidija iesniegto darba kārtību 13. un 14.novembrim. Rezultāts: par– 121.

Deputāt Zaļetajev, jūs uzstājat uz balsošanu tagad vai gaidīsiet valdības sēdi? Kā, lūdzu? Nevaru dzirdēt. Lūdzu, balsosim par deputāta Zaļetajeva priekšlikumu. Rezultāts: par– 35, pret– 90, atturas– 14. Priekšlikums negūst vairākumu. Deputāt Zaļetajev, valdības vārdā es jūs oficiāli ielūdzu vispirms uz valdības sēdi.

Nākamais papildinājums– par sevišķās nozīmes milicijas vienības un padomju armijas patvaļu Latvijā. Šo jautājumu iekļaut rītdienas darba kārtībā ierosināja deputāts Jundzis. Rezultāts: 95. Priekšlikums gūst vairākuma atbalstu, jautājums iekļauts rītdienas darba kārtībā.

Sākam izskatīt šīsdienas darba kārtības jautājumus, kuri ir iekļauti,– likumprojekts par akciju sabiedrībām trešajā lasījumā un lēmumprojekts par likuma par akciju sabiedrībām spēkā stāšanās kārtību.

Komisijas vārdā vārds deputātam Špoģim.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Visi materiāli– gan pats projekts, gan arī deputātu iesniegto priekšlikumu analīze, kā arī lēmumprojekts– jums ir izsniegti. Tāpēc man būtu jārunā tikai par diviem jautājumiem, par kuriem radusies nepieciešamība izteikt papildu priekšlikumu komisijas vārdā.

Pirmais, ko es gribētu teikt, ir tas: kā jūs zināt, pirms mēneša, tas ir, ap to laiku, kad notika šā likumprojekta otrā lasījuma apspriešana, bija sākusies mūsu tāda cerīga rosība pilsonības jautājuma risināšanā. Un bija radusies it kā reāla cerība, ka līdz 1.decembrim, kad stājas spēkā likums par uzņēmējdarbību un arī likums par akciju sabiedrībām, vai vismaz decembrī būs likums vai vismaz lēmums par Latvijas Republikas pastāvīgo iedzīvotāju un par Latvijas pilsoni. Ekonomikas komisija tad pieņēma deputātu Muciņa, Bojāra, Cilinska un Zeiles priekšlikumus, kuri skāra pilsonības problēmas likumā par akciju sabiedrībām, un papildināja vai attiecīgi grozīja normas 10., 23., 35., 69. un 73.pantā. Bet tolaik šajā jomā aizsāktais darbs, kā mēs visi labi zinām, neturpinās. Turklāt projekts par akciju sabiedrībām bija gan savlaicīgi sagatavots trešajam lasījumam, bet ilgāku laiku atradās mūsu mapēs. Situācija pa šo laiku ir principiāli mainījusies. Redzams, ka tuvākajā laikā pilsonības vai pastāvīgo iedzīvotāju jautājuma izlemšanā nekādas konkrētas aprises nav saskatāmas.

Taču likumi par uzņēmējdarbību ir ārkārtīgi neatliekami, un tos mēs nedrīkstētu nekādā veidā kavēt. Vakar mēs komisijā apspriedāmies, protams, absolūti visi komisijas locekļi nebija klāt, un ierosinām visus papildinājumus un grozījumus, kuri paredzēja normas par pilsonību vai pastāvīgiem iedzīvotājiem Latvijā, svītrot. Tai skaitā 10.panta 1.punkta pirmo daļu atstāt iepriekšējā, tas ir, otrā lasījuma redakcijā, kura ir šāda: “Latvijas Republikas fiziskās un juridiskās personas”. Speciāli papildus iestrādātais 23.panta 3.punkts jāsvītro. 35.panta 3.punkta pirmajā teikumā svītrot pēdējās divas rindiņas un teikumu atstāt šādā redakcijā: “Latvijas Republikas akciju sabiedrības ar Latvijas Republikas kapitālu ir tādas Latvijas Republikā reģistrētās akciju sabiedrības, kuru pamatkapitālā vairāk nekā 50 procenti ir Latvijas Republikas fizisko un juridisko personu kapitāls.” 79.pantā svītrot 7.punktu, un 73.pantā svītrot tekstu aiz komata. Labojumi, par kuriem es patlaban teicu, ir svītrojami pēc būtības. Tos tagad pavairo.

Cienījamie kolēģi, otrs jautājums, par ko man ir jāsaka daži teikumi, ir tas, ka vakar pēcpusdienā mēs saņēmām vēl dažus priekšlikumus no cienījamā deputāta Bojāra kunga. Jums visiem tie ir izdalīti, komisija tos nepaspēja un nevarēja izskatīt. Taču es tos naktī rūpīgi izskatīju un gribētu pateikt savu slēdzienu vai savu attieksmi pret šiem priekšlikumiem. Ļoti patīkami, ka vairāki, pat lielākā daļa, Bojāra kunga priekšlikumu uzlabo redakciju, precizē dažas normas. Lielākais vairākums šo priekšlikumu ir pieņemami. Precizējot 5.pantu, ir runa par dibinātāja tiesības spējām, nevis par akciju sabiedrības tiesības spējām. Priekšlikumi daļēji attiecas arī uz 10.panta 2. un 3.punktu, kā arī uz 35.pantu– par ārvalstu kapitālu. Tāpat arī, papildinot 16.panta 1.punktu ar frāzi, ka ārvalstu sabiedrības Latvijas Republikā regulē likums par ārvalstu investīcijām Latvijas Republikā. Šis likums jau tiek gatavots un ir beigu stadijā.

Prospektā datus var papildināt arī par 17.pantu. Redakcijas precizējums būtu pieņemams par 24. un 41.pantu, kā arī par 38. un 39.pantu. Pieņemts arī vēl deputāta Laķa papildus ienākušais priekšlikums par 23.panta pirmo daļu, ka tā jāsvītro. Vēl ir saņemti un pieņemti attiecībā uz vairākiem pantiem deputāta Muciņa tīri redakcionāli precizējumi ekonomisko jautājumu juridiskajā aspektā.

Nav pieņemami šādi Bojāra kunga priekšlikumi. Bojāra kungs 2. vai 7.pantā ierosina rakstīt, ka akciju sabiedrības juridiskie pamatdokumenti ir līgumi un statūti. Akciju sabiedrības un statūtu sabiedrības pamatdokuments ir statūti. Līguma sabiedrībām pamatdokuments savukārt ir līgums. Tikai akciju sabiedrības dibināšanas procesa pašā sākumā kā īslaicīgi sākotnējais dokuments tiek noformēts dibinātāja līgums, bet turpmāk tas nav akciju sabiedrības pamatdokuments. Otrs– attiecībā uz 8.pantu ierakstīt, ka atklātu akciju sabiedrību akcijas tiek brīvi pirktas un pārdotas. Par šo galveno konceptuālo normu mēs jau vienojāmies šā likumprojekta apspriešanas pašā sākumā. Un mūsu reālajā situācijā no tās atkāpties mums nav nekāda pamata. Trešais– 20.pantā par elektrontehnikas pielietošanu vajadzētu atstāt, kā ir formulēts 4.pantā, lai akcionāri paši izlemj. Elektronmašīnā, to attiecīgi ieprogrammējot un nopublicējot, labojumu kontrole ir pilnīgi reāla. Liekas, ka pasaulē tas ir pārbaudīts paņēmiens. Ceturtais– 22.pantā par licencēm. Kādas licences, kādos gadījumos ir vajadzīgas, tas ir noteikts 32.pantā, runājot par uzņēmējdarbību. Vēl papildus gribējās to pateikt.

Pārējais, analīze par visiem pieņemtajiem un nepieņemtajiem deputātu priekšlikumiem, kuri tika savlaicīgi iesniegti rakstiski, ir pielikumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vienu sekundīti! Varbūt būs jautājumi? Lūdzu, Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Man būtu divi jautājumi. Pirmkārt, šim trešajam lasījumam izsniegtajā tekstā 44.panta redakcija ir grozīta. Es gan saprotu, ka to ir izdarījusi pati komisija, kaut arī deputātu priekšlikumi par šiem grozījumiem nav bijuši iesniegti. Proti, 44.pantā runāts par darbinieku akcijām, un otrajā lasījumā bija noteikts, ka tās var iegūt sabiedrības darbinieki par pilnu samaksu ar atvieglotiem noteikumiem vai bez maksas. Trešajā lasījumā viennozīmīgi ir pateikts, ka šīs akcijas tiek izsniegtas darbiniekiem vienīgi bez maksas. Kāpēc ir izdarīts šāds grozījums, ar ko tas pamatots?

K.Špoģis: Šīs izmaiņas ierosināja autori. Pēc būtības komisija pieņēma autoru priekšlikumus. Bija arī juristu priekšlikumi. Apspriežot vispusīgi un diezgan intensīvi, tika secināts, ka darbiniekus, atsevišķus akciju sabiedrības darbiniekus, visādā veidā, iespējami likuma robežās, nepieciešams stimulēt, lai viņi būtu ieinteresēti savā akciju sabiedrībā darboties un lai viņi būtu piesaistīti šai akciju sabiedrībai.

E.Krastiņš: Bet iepriekšējā redakcijā es nenoliedzu šo iespēju.

K.Špoģis: Bija klāt arī autori. Varbūt, ka Opmaņa kungs mazliet varētu papildināt jeb vēl precizēt. To varētu valdības pārstāvji, viņi ir autori. Komisija tādējādi atbalsta autoru, valdības, kā arī juristu priekšlikumus, uzskatot to par nepieciešamu.

E.Krastiņš: Jebkurā gadījumā es aicinātu nobalsot par 44.panta šādu redakciju, ja tā ir mainīta, salīdzinot ar otrā lasījuma redakciju.

Otrs jautājums– par 10.panta 2.punktu, kurš tagad trešajā lasījumā ir izteikts šādā redakcijā: “Dibinātāju skaits nedrīkst būt mazāks par trim, izņemot gadījumus, kad tiek dibināta viena akcionāra sabiedrība.” Es likumā neatradu nekādu atrunu, ar kādiem noteikumiem var būt dibināta viena akcionāra sabiedrība. Ja es pareizi saprotu, tad jebkurš var nodibināt sev viena akcionāra sabiedrību. Tādā gadījumā man nav skaidrs, kāpēc likumā nav atļauts diviem nodibināt akciju sabiedrību?

K.Špoģis: Tāpat kā pašā sākumā, autoru sagatavotajā projektā bija valsts akciju sabiedrība.

E.Krastiņš: Tas nekur nav atrunāts likumā.

K.Špoģis: Nav atrunāts? Tas varbūt ir jāprecizē.

E.Krastiņš: Kurā pantā, lūdzu?

K.Špoģis: Kā, lūdzu? Kad ir dibināta, tad ir viena akcionāra– valsts akciju sabiedrība.

E.Krastiņš: Bet kurā punktā tas ir noteikts?

K.Špoģis: Tur ir jāprecizē, šeit 2.punktā, tajā pašā...

E.Krastiņš: Bet tādā gadījumā šis precizējums acīmredzot ir jāizdara. Jūs piekrītat? Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Mani interesē termina “Latvijas Republikas fiziskā persona” precīza nozīme. Vai jūs nevarētu dot šī jēdziena definīciju un, starp citu, pateikt, ar ko šis jēdziens atšķiras no jēdziena “Latvijas Republikas pilsonis”? Un vēl, vai ir kādas garantijas, ka pašreizējais traktējums ar laiku, teiksim, pēc pusgada vai gada, neiegūs jau citu traktējumu?/

K.Špoģis: Palūgsim juristus izskaidrot šos terminus.

Priekšsēdētājs: Vai ir vajadzīgs skaidrot? Deputāts Zaļetajevs pats ļoti labi saprot, ka Latvijas Republikas pilsonības jēdziens mums ar likumu noteikts nav. Arī pastāvīgā Latvijas Republikas iedzīvotāja jēdziens ar likumu nav noteikts.

S.Zaļetajevs: */Par nožēlu, likuma par Latvijas Republikas fiziskām personām arī nav. Un diezin vai tāds likums būs./

Priekšsēdētājs: Vēl ir kādi jautājumi?

A.Bērzs: Sakiet, lūdzu, vai ierosinājums par 10.panta 1.punkta otrā lasījuma redakcijas pieņemšanu tagad trešajā lasījumā, vai tas ir komisijas pieņemts lēmums, vai tas patlaban ir tikai jūsu priekšlikums?

K.Špoģis: Vairums komisijas locekļu, kuri vakar vakarā piedalījās frakcijas sēdē, to arī pieņēma.

Priekšsēdētājs: Vēl ir jautājumi? Paldies jums. Vai debatētāji ir pieteikušies? Likumdošanas komisijas vārdā runās deputāts Bojārs.

Kolēģi, varbūt tas ir ieteikums arī citām komisijām– vispirms lai uzstājas autori, pēc tam– komisijas. Nevis tā, ka uzstājas komisija un pēc tam saka– te autoriem būtu kaut kas atbildams.

J.Bojārs: Es lūgtu ņemt vērā, ka es uzstājos komisijas vārdā un tāpēc stāvu te.

Cienījamie kolēģi! Es nāku šurp tieši no Ekonomikas fakultātes, kur es runāju ar fakultātes dekānu, kas mani pavadīja šādiem vārdiem: “Ko jūs tur, deputātu kungi, darāt? Jūs taisāties laikam iztirgot mūsu republiku!” Cienījamie kungi un dāmas, varbūt tā bija emocionāla ievirze, bet tomēr norāda, ka mums visiem jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem ekonomiskas dabas jautājumos un šo likumu izspriešanā. Es uzskatu, un es esmu absolūti pārliecināts, ka neviens– ne šajā zālē, ne mūsu republikā– nav speciālists akciju sabiedrības jautājumos, nav rakstījis zinātniskos darbus, nav strādājis akciju sabiedrībās un nezina, kā tās darbojas. Tas uzliek mums papildu pienākumu būt vēl uzmanīgākiem. Es uzskatu, ka sagatavotais likumprojekts, kas ir mūsu priekšā, ir ļoti centīgi izstrādāts, tajā ir ļoti daudz kā laba. Visumā tas nav slikts. Taču es uzskatu, ka šo likumprojektu mēs nevaram pieņemt trešajā lasījumā tādu apsvērumu dēļ, kurus es jums tūlīt paziņošu.

Šā likumprojekta sagatavošanai par pamatu ņemta Rietumvācijas likumdošana un pirmskara Latvijas likumdošana. Es gribu jums arī ar pilnu apziņu pateikt, ko mēs esam ņēmuši par paraugu. Par paraugu mēs esam ņēmuši “ekonomiskās haizivs” likumdošanu, mēģinām to pielietot “mailītei”, kāda mēs tagad esam pasaules ekonomiskajā tirgū.

Pirmais, ko es gribu teikt,– neaizmirsīsim, kāds bija pirmskara Latvijas finansu tirgus un kādi bija kapitālieguldījumi. Es tagad varu kļūdīties, bet, cik es atceros, tad saskaņā ar Latvijas 1938.gada statistikas gadagrāmatu latviešu kapitāls šeit bija no 20–25 procentiem. Pēc tam vislielākie kapitāla turētāji šeit bija vācieši un ebreji. Patlaban mūs vēlreiz aicina uz ļoti liberālu privatizācijas likumdošanu, uz ļoti liberālu akciju sabiedrības likumdošanu. Uz ko mūs tādā gadījumā aicina, cienījamie kolēģi? Aicina atdot to, ko mēs vēl neesam ieguvuši, to, ko mēs vēl neesam saņēmuši savās rokās, respektīvi, mūsu Latvijas Republikas ekonomiku, mūsu Latvijas Republikas īpašumu. Pašlaik ir pēdējā iespēja apturēt šo tendenci, un tikai tad, kad mēs būsim saimnieki savās mājās, mēs varēsim būt liberāli. Mēs neesam tiesīgi, mūsu deputāti mums nav devuši tiesības atdot to, ko mēs pat neesam pārņēmuši. Es kategoriski protestēju pret šādu pieeju!

Man ir jāatzīst, ka viena no galvenajām šā likumprojekta kļūmēm ir tā, ka tajā ir pilnīgi sajauktas trīs, vismaz trīs dažādas lietas. Latvijas Republikā inkorporēta akciju sabiedrība, ārvalstu filiāle, ārvalstu firmas vai akciju sabiedrības filiāle un kopuzņēmums. Šajā likumprojektā šie dažādie varianti absolūti nav šķirti. Tas ir pilnīgi nepieņemami. Es gribu jums teikt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs pat cita štata firma ir ārvalstu firma, un uz to attiecas pavisam cita likumdošana, nevis attiecīgā štata likumdošana. Pat tas mums jāņem vērā, un tāpēc vajadzētu būt blakus likumdošanas aktam par ārvalstu investīcijām Latvijā, lai mēs varētu nošķirt šīs divas pilnīgi atšķirīgās lietas. Es vēlreiz gribu teikt, ka visās vadošajās kapitālistiskajās valstīs ārvalstu kapitāls var funkcionēt vienīgi kā kopuzņēmumkapitāls– viens variants vai otrs variants– kā ārvalstu firmas filiāle. Un nekādā gadījumā ne tā, kā no šā likumprojekta izriet, ka organizācijās un sabiedrībās ārvalstu kapitāls var būt pat līdz 50 procentiem. Tas, manuprāt, ir absolūti nepieņemami.

Tālāk. Mēs jau iepriekšējā– otrajā– lasījumā runājām par to, cik svarīgi šo mūsu tiesību aizsardzībai pārņemt tieši mazo valstu tiesību sistēmas principu. Mazo valstu– jo mēs esam maza valsts. Un, ja tāda valsts kā Zviedrija, kas ir četrreiz lielāka par mums iedzīvotāju sastāva ziņā, ārkārtīgi uzmanīgi rūpējas par ārvalstu investīcijām, seko tām, fiksē tās, nosaka jomas, kur vispār nav pieļaujamas ārvalstu investīcijas, tad kādā veidā, kāpēc mums ir radusies tāda liberāla pieeja, ka mēs tagad ierakstām: “fiziskās un juridiskās personas”, “Latvijas fiziskās un juridiskās personas”. Kas man var pateikt, kas ir “Latvijas fiziskā un juridiskā persona”? Ja no Kaukāza ir atbraucis mafiozs, vakar pierakstās šeit uz dzīvi, vai viņš tādā gadījumā ir “Latvijas juridiskā persona”? Tā iznāk. Ja brauc no Rietumiem jebkurš biznesmenis, viņš ieliek mazu kapitāliņu kaut kādā Latvijas kopuzņēmumā, viņš apmetas šeit uz dzīvi, tad viņš ir “Latvijas fiziskā persona”? Tālāk– kurā vietā mūsu likumos tas ir definēts– kāds ir Latvijas fiziskās personas statuss? Mēs ar mokām varētu konstatēt, kas ir Latvijas juridiskā persona, un arī tad neprecīzi. Zālē sēž civiltiesību speciālisti, lai viņi precizē, kas ir Latvijas Republikas juridiskā persona. Vai ārvalstu firma, kas ir reģistrēta, inkorporēta, vai tā ir Latvijas juridiskā persona? Izejot no šā likumprojekta, ārvalstu firma, kas būs inkorporēta Latvijā un kurai būs simtprocentīgi ārvalstu kapitāls, būs Latvijas juridiskā persona. Es esmu kategoriski pret šādu nostāju.

Tāpēc es domāju, ka mēs nekādā ziņā nevaram izmest ne pilsonības, ne pastāvīgās dzīves principu. Ja mums ir pilsonības likumprojekts, ja mums ir pastāvīgo iedzīvotāju likumprojekts, tad mums nav pat likumprojekta par fizisko personu un par juridisko personu. Ja kāds no klātesošajiem man var tādu parādīt, tad– lūdzu. Šajā gadījumā es rūpējos ne tikai par Latvijas pilsoņu, bet arī par Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju, tātad arī par mums pretējās frakcijas, tiesību aizstāvību. Es tomēr uzskatu, ka viņi ir Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji. Mums varbūt ir dažādas šaubas par armiju, bet pārējie it kā būtu pastāvīgie Latvijas Republikas iedzīvotāji. Es šajā gadījumā domāju arī par viņu tiesībām.

Mēs šeit varam uzcelt sabiedrību, kurā būs bagātas vitrīnas, milzīgas fabrikas un korporācijas, bet tās nepiederēs mums, tās nebūs mūsējās, mēs būsim algādži paši savā republikā. Un mēs tieši tagad taisāmies atvērt vaļā šos vārtus– lūdzu, nāciet un ņemiet visu, kas mums pieder. Un mēs jums centīgi kalposim par nēģeru algām, par zemākām algām nekā nēģeriem, atvainojiet,– zemākām algām.

Konkrēti par pantiem. Tātad es ierosinu šo likumu atstāt jeb atgriezt otrajā lasījumā, pārveidot likumā par Latvijas Republikas akciju sabiedrību un ne vairāk. Tas būtu Rietumu uztverē– Latvijas Republikā inkorporēt akciju sabiedrību. Un tālāk visu pa punktiem sarindot, kā to vajadzētu. Zālē ir mūsu tautietis, es redzu, viņš sēž pēdējā rindā. Varbūt viņš man pateiks, kā tas notiek Austrālijā. Taču es absolūti šaubos, vai Austrālijā ielaiž ārvalstu kapitālu tā, kā mēs tagad taisāmies to ielaist ar šā akciju sabiedrības likuma starpniecību; šajā likumā nav skaidrības, kas ir Latvijas Republikas akciju sabiedrība, kas ir ārvalstu firma un organizācija un kas ir kopuzņēmums.

Tātad šajā likumprojektā minētā kļūme ir jānovērš. Es vēlreiz gribu teikt– man nav nekādas naidīgas attieksmes pret grupu, kas strādāja pie šā likumprojekta, tas ir ļoti kapitāli izstrādāts. Vairums no tā, kas ir tajā iekšā, ir labs, tā tam arī jāpaliek, bet likumprojektā obligāti ir jāuzliek savs punkts uz “i”, un jāiztaisa likums par vienu lietu, nevis vienā katlā jāsaber it visi varianti; tad mums nebūs nekādas skaidrības.

Es uzskatu, ka šajā likumprojektā ir ļoti vāji attīstīts jautājums par atbildību, par cīņu pret ļaunprātībām. Par šo lietu ļoti rūpējas kapitālistiskajās valstīs. Mums nav ne mazākās jēgas, kādas ļaunprātības notiek. Ļaunprātības notiek gadījumā, ja jūs momentā nopērkat akcijas un momentā arī pārdodat. Amerikā tāpēc ir aizliegts jūsu nopirktās akcijas pārdot ātrāk nekā pēc sešiem mēnešiem. Un ir aizliegts no jauna pirkt akcijas, kuras jūs esat pārdevis, ne ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Mēs absolūti nevaram piekrist tam atbildības līmenim, kāds ir noteikts akciju sabiedrības dibinātājam. Es gribu teikt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs, Zviedrijā un Dānijā akciju sabiedrības dibinātāji atbild pilnā apmērā ar visu savu īpašumu par jebkurām ļaunprātībām un likumu pārkāpumiem. Šajā likumprojektā tas nav redzams.

Šajā likumprojektā ir pieci dažādi etapi, kā tiek dibināta akciju sabiedrība. Bet ir noteikts, ka civiltiesiskā atbildība iestājas tikai momentā, kad akciju sabiedrība ir dibināta. Tas nav pareizi. Kā tad jūs veiksit šīs piecas civiltiesiskās darbības, ja jums nav atbildības? Tāpēc atbildībai jāiestājas no līguma parakstīšanas brīža.

Man ir aizrādījumi, kuri uzrakstīti vairāk nekā uz 10 lappusēm. Tās es iesniegšu komisijai, kuras darbu es visnotaļ uzteicu, taču es lūdzu visus klātesošos būt ārkārtīgi uzmanīgiem. Mēs vienas nedēļas laikā neko nepazaudēsim. Es esmu par to, lai mēs atliktu vēlreiz visu otrajā lasījumā un ārkārtīgi uzmanīgi paskatītos visus jautājumus par atbildību un ļaunprātībām un ieliktu pareizās normas. Pēc tam vēlreiz balsosim trešajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet, kolēģi Bojār,– visnotaļ uzteikšana un kategoriska noraidīšana. Tas man uzliek pienākumu ar jums konsultēties– ko tālāk darīt. Kolēģis Bojārs iesniedzis labojumus vismaz 20 punktos. Komisija uz tiem, izņemot kolēģa Špoģa mutiskos komentārus, nekādu atbildi nav iesniegusi. Komisija izdarītos labojumus šeit jums ir iesniegusi, vai visi ir saņēmuši? Krievu valodā arī ir pārtulkoti? Un tāpēc deputāti arī ir pieteikušies runāt: Buka, Gavrilovs un Muciņš. Acīmredzot viņiem arī ir kādas iebildes. Ja tas ir tā, tad mums vienkārši nav jātērē laiks. Komisijai ir jāstrādā. Ko mēs atkal runāsim un salīdzināsim– viens ar Latviju un otrs ar Gruziju, pēc tam ar Amerikas Savienotajām Valstīm utt. Tātad komisijai ir jāstrādā. Varbūt ir citi priekšlikumi? Varbūt visu to noraidīt un pieņemt, bet tad ir jānoraida visi šie labojumi. Tāpēc, lūdzu, izsakiet savu viedokli, kā mums tālāk rīkoties.

Lūdzu– deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Man būtu ļoti liels lūgums sēdes vadītājam Gorbunova kungam stingrāk ievērot mūsu reglamentu. Mums pēdējā laikā ieviešas tāda slimība, ka pēdējā brīdī pamostas redzami speciālisti un nāk ar saviem priekšlikumiem, kuriem nekad nav gala. Ja priekšlikumi ir bijuši, tie visi ir konceptuāli, tiem bija jābūt iestrādātiem pirmajā lasījumā. Šajā gadījumā, gan godājamais kolēģi Plotniek, gan godājamais kolēģi Bojār, no malas izskatās, it kā mēs torpedētu paši savu darbu. Jāprasa– kur bija šie priekšlikumi pirmajā lasījumā? Man ir liels lūgums sapulces vadītājam vadīties pēc reglamenta. Ja vilciens ir aizgājis, tad mēs varam palabot un pieņemt likumu, kāds tas ir. Tā mēs nevaram strādāt.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet es sapratu, ka deputāts Plotnieks šajā akcijā nav piedalījies.

Lūdzu– deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Arī es protestēju pret šādu juristu darbību. Viņiem pašiem ir jāzina likumi, taču viņi veic destruktīvu darbību Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Cilinskis.

E.Cilinskis: Es gribētu atgādināt cienījamiem kolēģiem, ka mēs otro lasījumu neveicām pēc reglamenta. Otrā lasījuma gaitā bija reglamenta pārkāpumi, un tāpēc mēs, gluži dabīgi, nonāksim pie tā, ka arī trešo lasījumu mēs nevaram veikt atbilstoši reglamentam. Tādēļ es domāju, ka šajā sakarā mums nav citas izejas, kā tomēr atgriezt šo likumu vai nu otrajā lasījumā, vai pārtraukt trešā lasījuma apspriešanu, un visi iesniegtie jautājumi komisijai ir jāizskata un jādod argumentētas atbildes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Laķis: Es, protams, piekrītu tam, ka mums jāizsaka aizrādījums Likumdošanas komisijai par to, ka tiešām ir pārkāpti mūsu darbības principi un trešajā lasījumā ir konceptuāli iebildumi. Taču, manuprāt, tas ir aizrādījums, kas nemaina lietas būtību. Lietas būtība ir tāda, ka šie iebildumi ir pilnīgi pamatoti, un tādēļ es lūgtu plenārsēdes vadītāju likt uz balsošanu profesora Bojāra priekšlikumu, tas ir, atgriezt šo likumprojektu otrajā lasījumā un izskatīt ne ātrāk kā pēc nedēļas.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi viedokļi? Nav. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts. Paldies.

Kolēģi, lūdzu, uzmanību, lūdzu uzmanību! Varbūt mazliet precizēsim situāciju. Mēs pārkāpjam reglamentu tikai ar vienu domu, lai mūsu likumus pilnveidotu un, ņemot vērā, ka mums šīs pieredzes trūkst, diemžēl mēs nevaram pirmajā lasījumā visu konceptuāli izlemt. Taču mēs jau esam ieguvuši varbūt zināmā mērā labu praksi, ka komisija izskata visus tās rīcībā esošos iesniegumus, tos pavairo, blakus noliek savus komentārus. Mēs, gan pārkāpjot Reglamentu, tad varam balsot un izšķirt, ko mēs pieņemam un ko mēs noraidām, uzklausot gan kolēģu viedokli, gan arī komisijas viedokli. Šorīt, kad jūs iepazināties ar šiem dokumentiem, izrādās, ka mēs šodien nevaram strādāt. Tāpēc būtu pareizāk nevis likumprojektu atgriezt otrajā lasījumā, bet vienkārši pārtraukt izskatīšanu. Jo, lai likumprojektu atgrieztu otrajā lasījumā, tad jāuzklausa gan Buka, gan Gavrilovs, gan Muciņš, gan arī citi. Rezultātā mēs debatēsim, būs jānobalso, vai atgriezt likumprojektu otrajā lasījumā vai ne. Man liekas, ka mums tagad būtu jāpārtrauc izskatīšana, lai komisija mierīgi izskata visus deputāta Bojāra iesniegtos labojumus 22. vai 25.pantā. Pēc tam, vadoties pēc prakses, kura sevi jau ir attaisnojusi, lai mūsu komisija, kura ir strādājusi pie šā projekta, nākamajā plenārsēdē mums attiecīgo materiālu iesniedz.

Vai jums ir iebildumi, ja mēs tā formulētu? Balsot tagad? Par ko mēs balsojam? Tātad par pārtraukumu. Deputāt Bojār, jūs noņemat savu priekšlikumu? Deputāts Bojārs nenoņem, bet viņš piekrīt mūsu variantam. Labi. Līdz ar to balsojam par to, lai mēs tagad pārtrauktu izskatīt likumprojektu “Par akciju sabiedrībām” un lai darbu pie šā likumprojekta turpinātu komisija, vadoties pēc iesniegtajiem labojumiem, kuri šeit ir nodrukāti. Lūdzu, izskatiet savu attieksmi pret šo priekšlikumu. Rezultāts: par– 87, pret– 29, atturas– 11. Tas ir vairākums. Līdz ar to mēs pārtraucam izskatīt likumprojekta “Par akciju sabiedrībām” trešo lasījumu. Komisija ir gatava rakstiskā veidā mums ziņot savus secinājumus par visiem šiem ierosinājumiem. Mēs šā likumprojekta izskatīšanu turpināsim.

Nākamais jautājums– likumprojekts “Par Latvijas Republikas valsts robežu” un Latvijas Republikas robežu atjaunošanas un to aizsardzības koncepcija.

Komisijas vārdā runās deputāts Stepičevs. Lūdzu.

M.Stepičevs: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Šodien mēs izskatīsim likumprojektu par Latvijas Republikas valsts robežu un Latvijas Republikas robežu atjaunošanas un aizsardzības koncepciju. Pamatojoties uz Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju un ņemot vērā Baltijas valstu padomes lēmumus, Latvijas likumdevējas varas un izpildvaras institūcijas veic nepieciešamos pasākumus valsts robežu atjaunošanai un apsardzībai. Saskaņā ar 1922.gada 15.februārī pieņemto Latvijas Satversmi Latvijas teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktajās robežās veido: Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Latvijas valsts robežu apsardzības koncepcija balstās uz tā, ka tiks panākts, lai Latvijas neatkarība un tās robežu neaizskaramība būtu starptautiski atzīta. Valsts robežu atjaunošana un apsardzība ir jāveic republikas Augstākās padomes un Ministru padomes ārpolitiskās un iekšpolitiskās darbības ietvaros, lai panāktu stāvokli, ka pārejas perioda beigu posmā būtu nodrošināta Latvijas Republikas neaizskaramība. Latvijas Republikas sauszemes robeža ar kaimiņvalstīm tiek atjaunota atbilstoši starptautiskajiem līgumiem tādā stāvoklī, kāda tā bija 1940.gada 16.jūnijā.

Robežu atjaunošanas process paredz: izstrādāt likumus par robežu un tās apsardzību, nodibināt Latvijas Republikas valdības komisiju, kas koordinēs robežu atjaunošanas darbus. Robežu jautājumu ar kaimiņvalstīm noregulēt, balstoties uz draudzību un labām kaimiņattiecībām un noslēdzot starptautiskus divpusējus nolīgumus. Izveidot Latvijas Republikas robežapsardzības dienestu. Pārejas periodā noorganizēt sauszemes robežapsardzību. Latvijas Republikā pakāpeniski pārņemt valsts robežu Baltijas jūrā pa teritoriālo ūdeņu ārējo līniju. Līdz ar robežu atjaunošanu tiek noteikta republikas gaisa telpas kontrole. Latvijas Republikas valdība, veicot valsts robežu apsardzību, nodrošina republikas suverēno tiesību aizsardzību un rada priekšnoteikumus līdztiesīgām attiecībām ar kaimiņvalstīm. Valsts robežas apsardzības nodrošināšanai atjaunot robežzīmes un būves. Realizēt valsts robežu un pierobežas režīmu.

Lai nodrošinātu Latvijas Republikas valsts robežapsardzību, tiek izveidots Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Robežapsardzības departaments, kura vadītāju ieceļ Ministru padome. Robežapsardzības dienestu komplektē, pamatojoties uz likumu par Latvijas Republikas valsts dienestu vai alternatīvo dienestu. Valsts robežapsardzības dienestu nodrošina ar viegliem strēlnieku ieročiem, transporta līdzekļiem, sakaru līdzekļiem, inženiertehniskām iekārtām un attiecīgiem apgādes veidiem. Valsts robežapsardzības dienests savus uzdevumus pilda saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem, kā arī citiem tiesiskajiem aktiem.

Latvijas Republikas likumā “Par Latvijas Republikas valsts robežu” pirmajā sadaļā tiek dota definīcija par robežu, Latvijas Republikas valsts robežu noteikšanu, tās apsardzību un tās nodrošināšanu. Tālāk noteikta valsts robežu iezīmēšana uz sauszemes, vadoties pēc divpusējiem nolīgumiem ar Igaunijas Republiku un pēc raksturīgiem reljefa punktiem un skaidri redzamiem orientieriem Baltijas jūrā pa Latvijas Republikas teritoriālo ūdeņu ārējo malu Irbes jūras šaurumā un Rīgas jūras līcī. Kuģojamās upēs– pa upes galveno kuģu ceļa vidu, strautos– pa to vidu vai galvenajā upē– pa upes atzaru vidu. Uz tiltiem un citām būvēm, kas iet pāri ūdens iezīmētiem robežposmiem– pa šo tiltu būvju vidu vai pa to tehnoloģisko asi. Latvijas Republikas valsts robežu dabā nosprauž ar skaidri redzamām robežzīmēm, kuru formu, izmērus un uzstādīšanas kārtību nosaka Latvijas Republikas līgumi ar kaimiņvalstīm.

Pie Latvijas Republikas teritoriālajiem ūdeņiem pieder Baltijas jūras ūdeņi 12 jūras jūdžu platumā. Latvijas Republikas iekšējie ūdeņi ir tās ostu ūdeņi, Rīgas jūras līča ūdeņi līdz līnijai, kas savieno Kolkas raga klints dienvidraga un Sirifa bāzes līniju un Latvijas Republikas sauszemes galējo punktu Rīgas jūras līča austrumu piekrastē. Šīs līnijas konfigurāciju līča ūdeņos nosaka starpvalstu līgums. Tie līča ūdeņi, kuru krasti pilnībā pieder Latvijas Republikai, to upju, ezeru un citu ūdenstilpju, kuru krasti pilnībā pieder Latvijas Republikai.

Tiek noteikts Latvijas Republikas valsts robežas un pierobežas režīms. Latvijas Republikas valsts robežu režīms nosaka robežas uzturēšanu, tās drošības garantēšanas un šķērsošanas kārtību, iebraukšanas, atrašanās un darba veikšanas kārtību robežas joslā, robežupēs, ezeros un citās ūdenstilpēs Latvijas Republikas daļā, kā arī kontroli par šīs kārtības ievērošanu.

Lai nodrošinātu pienācīgu kārtību uz Latvijas Republikas valsts robežas, tiek noteikta robežjosla. Robežjosla ir valsts robežas sastāvdaļa, un uz to attiecas Latvijas Republikas valsts robežu režīms. Robežjoslu atbilstoši saskaņotajiem starpvalstu līgumiem nosaka Latvijas Republikas valdība. Latvijas Republikas un tās robežas drošības interesēs Latvijas Republikas valdība pierobežu pagastu teritorijā nosaka pierobežas zonu, ne šaurāku par 15 kilometriem gar valsts robežu un Baltijas jūras krasta līniju. Pierobežas zonā tiek noteikts pierobežas režīms, kurš nosaka iebraukšanas, atrašanās un darba veikšanas kārtību Latvijas Republikas pierobežas zonā, tās teritoriālajos un pierobežai piegulošajos iekšējos ūdeņos.

Dzelzceļa, automobiļu, jūras, upju, gaisa un cita satiksme pāri Latvijas Republikas valsts robežai notiek Latvijas Republikas valdības noteiktās robežu šķērsošanas vietās saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un tās noslēgtiem starpvalstu līgumiem. Robežas šķērsošanas vietās izveido robežapsardzības dienesta kontroles punktus.

Lidmašīnas un citi gaisa satiksmes līdzekļi Latvijas Republikas valsts robežu šķērso pārlidošanai speciāli noteiktos gaisa koridoros saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem un noteikumiem. Lidmašīnu un citu gaisa satiksmes līdzekļu izlidošana no Latvijas Republikas un nolaišanās pēc ielidošanas Latvijas Republikā notiek tikai starptautiskajiem lidojumiem paredzētās lidostās un aerodromos, kur ir robežapsardzības dienesta kontroles punkti un muitas iestādes.

Personas, satiksmes līdzekļi, kravas un cita manta, kas šķērso Latvijas Republikas valsts robežu, pakļaujama robežas un muitas kontrolei atbilstoši šim likumam un citiem likumdošanas aktiem. Attiecīgos gadījumos tiek izdarīta karantīnas, sanitārā, veterinārā un fitosanitārā kontrole, tiek kontrolēta kultūras vērtību izvešana.

Kārtībai, kādā ārvalstu kuģi, citi ūdens satiksmes līdzekļi un karakuģi iebrauc Latvijas Republikas teritoriālajos iekšējos ūdeņos un ostās, ir veltīta viena sadaļa.

Ja Latvijas Republikas vai kaimiņvalstu teritorijās draud izplatīties sevišķi bīstamas infekcijas slimības, pamatojoties uz Latvijas Republikas valdības lēmumu, apdraudētajos sektoros uz laiku var ierobežot vai pārtraukt satiksmi pār valsts robežu vai noteikt karantīnu cilvēkiem, dzīvniekiem, kravām, sēklas materiālam, stādāmajam materiālam, citai dzīvnieku un augu produkcijai.

Latvijas Republikas valsts robežu pārkāpēji ir: personas, kas šķērsojušas vai mēģinājušas šķērsot Latvijas Republikas valsts robežu jebkādā veidā ārpus šim nolūkam paredzētām vietām vai neievērojot noteikto kārtību. Ārvalstu kuģi, citi ūdens satiksmes līdzekļi un karakuģi, kuri iebraukuši Latvijas Republikas un pierobežu teritoriālajos iekšējos ūdeņos vai robežupju, ezeru vai citu ūdenstilpju ūdeņos Latvijas Republikas daļā vai uzturas tajos, pārkāpjot pastāvošos noteikumus; lidmašīnas un citi gaisa satiksmes līdzekļi, kuri šķērsojuši Latvijas Republikas valsts robežu bez attiecīgas atļaujas vai citādi pārkāpuši noteikumus par Latvijas Republikas valsts robežu pārlidošanu.

Lai atrisinātu jautājumus, kas saistīti ar Latvijas Republikas valsts robežu režīma uzturēšanu, kā arī noregulētu robežincidentus, Latvijas valsts valdība ieceļ robežu administratīvās varas pārstāvjus. Robežu administratīvās varas pārstāvji robežjautājumus izšķir diplomātiskā kārtībā. Personas, kas pārkāpušas vai mēģinājušas pārkāpt Latvijas Republikas valsts robežas un pierobežas režīmu, saucamas pie atbildības saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem.

Trešajā sadaļā ir paredzēta Latvijas Republikas valsts robežu apsardzība un robežapsardzības uzdevumi. Latvijas Republikas teritorijas aizsardzībai, valsts robežas režīma un muitas kontroles nodrošināšanai tiek organizēta Latvijas Republikas valsts robežu apsardzība uz sauszemes, ūdens un gaisa telpā.

Latvijas Republikas valsts robežu apsardzību pārzina un realizē šai nolūkā izveidotais Robežapsardzības departaments un tā apakšvienības, veidojot robežapsardzības dienesta sistēmu. Robežapsardzības dienesta darbību reglamentē šis likums, citi Latvijas Republikas likumdošanas akti un starptautiskie līgumi, kā arī Latvijas Republikas kompetento iestāžu izdotie normatīvie akti.

Tālāk seko robežapsardzības dienesta galvenie pienākumi, robežapsardzības dienesta pamattiesības, valsts iestāžu, sabiedrisko organizāciju un Latvijas Republikas pilsoņu līdzdalība Latvijas Republikas valsts robežas sargāšanā.

Tas būtībā man būtu viss par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi būtu jautājumi?

Lūdzu– deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Man ir divi jautājumi. Sakiet, vai kāds ir aprēķinājis, cik mums izmaksātu Robežapsardzības departaments un vispār robežu apsardzība, ņemot vērā arī muitas kontroli, attiecīgās ceļu patruļas un tā tālāk?

Otrs jautājums– kā tas viss koordinējas ar nolīgumiem ar Lietuvu un Igauniju? Cik es zinu, patlaban viņi sev nosaka ekonomiskās, nevis politiskās robežas.

M.Stepičevs: Atbildot uz pirmo jautājumu, es jums minēšu konkrētu robežu, tas ir, robežu starp Igauniju un Latviju. Vadoties pēc aprēķiniem, kurus izdarījusi Igaunijas puse un kurus mēs nevaram apstrīdēt, robežu atjaunošana izmaksātu apmēram 4 miljonus. Tajā pašā laikā jau 1920.gadā pēc līguma noslēgšanas ar Igauniju un citām kaimiņvalstīm robežas tiek atjaunotas uz pusēm– robežas atjaunošanā piedalās gan Igaunija, gan Latvija. Līdz ar to šī summa būs jādala divās daļās. Tātad mūsu robeža ar Igauniju izmaksās 2 miljonus. Ņemot vērā, ka robeža ne tikai izmaksā, bet tā dod ienākumus arī atpakaļ, ja ņem vērā, ka robežu atjaunošana, kā pierāda prakse, ilgs piecus, varbūt pat desmit gadus un pa šo laiku tiek nodibināta muita. Muita dod ienākumus ar muitas nodokļiem. Neatļauta robežas šķērsošana arī dod ienākumus, netiešos ienākumus, kurus var pārrēķināt diezgan lielā summā, ja ņem vērā, ka viena vieglā mašīna, kura robežu šķērso neatļauti, var izvest vērtību viena miljona apmērā. Tātad vajag parēķināt, cik daudz aizplūst pāri robežai. Tādēļ robeža nav tikai kaut kāds atribūts, bet tā ir nepieciešamība, kura faktiski mums dod un var dot ienākumus. Tā kā šeit izdevumi un ienākumi attiecīgi jārēķina diferencēti.

S.Dīmanis: Otrs jautājums– par atbilstību nolīgumiem.

M.Stepičevs: Jā, uz otru jautājumu– par ekonomisko robežu– neatbildēju. Tik tiešām, Igaunija pieņēmusi lēmumu par ekonomiskās robežas izveidošanu, bet tas attiecas tikai uz austrumu robežu. Ar mums viņi pieļāva noslēgt robežlīgumu par robežu starp Latviju un Igauniju. Tā ka es neredzu, ka te kaut kas runātu pretī šim likumam. Tas pats arī attiecībā uz Lietuvu. Lietuva ar mums slēdz līgumu par robežu. Kas attiecas uz Austrumiem, tā ir viņu darīšana. Taču mēs slēdzam, mēs pieņemam likumu par robežas izveidošanu visā mūsu robežlīnijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, atļaujiet man uzdot jautājumu.

M.Stepičevs: Lūdzu.

Priekšsēdētājs: Konceptuāli robežu jūs paredzat tādu, kāda tā bija 1940.gada 16.jūnijā. Šajā sakarā jautājums, vai komisija ir saņēmusi kaut kādus iesniegumus no bijušajiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem vai no šo pagastu sabiedriskajām organizācijām, vai kā citādi par to, ka viņi vēlas atjaunot savu 1940.gada 16.jūnija statusu? Es domāju– robežu ziņā.

M.Stepičevs: Uz šo jautājumu es varu atbildēt, lūk, ko. Kāpēc mēs paņēmām tieši 1940.gada 16.jūniju? Ja es nemaldos, 1937.gadā pēdējo reizi bija nolīgums ar Igauniju. Pēc šā nolīguma 1936.gada robeža ar Latviju, ar Krieviju, ar Igauniju, ar Lietuvu vairs netika grozīta. Līdz 1940.gadam nekādi konflikti nenotika. Taču 1944.gadā augustā, kad vēl risinājās karš, kad padomju karaspēks vēl nebija atbrīvojis Rīgu, Latvijas valdība Daugavpilī steidzīgi pieņēma lēmumu par robežu grozījumiem Abrenes pagastā, pievienojot to Krievijai. Augstākās padomes Prezidija lēmumu parakstīja Kaļiņins. Lēmumā bija norādīts, ka tas notiek pēc iedzīvotāju lūguma. Taču būtu jāapšauba, ka kara laikā Abrenes iedzīvotāji pēkšņi varētu izteikt tādu lūgumu un ka šāds lūgums būtu ņemams vērā. Taču, karam beidzoties, nekādi atkārtoti lūgumi no turienes nav ienākuši, tā ka tas bija diezgan voluntāri pieņemts. Diez vai mums vajadzētu balstīties uz kāda nekompetenta vai voluntāri pieņemta lēmuma par robežu grozījumiem, jo tam nav likumīga pamata. Turklāt citu datu, uz kuriem mēs varētu balstīties, mums nav.
Ja jau Augstākā padome uzskatīs, ka šī robeža Latvijai nav pieņemama, tad viņai būtu likumīgi jāpieņem lēmums par robežu grozījumiem, jo komisijai tādas tiesības– grozīt robežu– nav dotas. Ja tāds lēmums tiks pieņemts vai atzīts par vajadzīgu grozīt un no iedzīvotājiem būs tāds lūgums, tad to tagad varēs nokārtot likumīgi. Attiecībā uz šo jautājumu arī komisija tā uzskatīja.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka komisijā tādu iesniegumu nav, ja?

M.Stepičevs: Nav nekādu iesniegumu. Izejas dokuments ir 1944.gada 20.augusta vai 23.augusta Augstākās padomes Prezidija lēmums, ko parakstījis Kaļiņins. Robežu faktiski grozīja pēc gada, kad tika norādīti jaunie robežpunkti.

Priekšsēdētājs: Augstākajā padomē oficiāli ir iesniegti citi sabiedrisko organizāciju iesniegumi, kuros teikts, ka viņi ir pretī. Kā es saprotu– pie jums nav iesniegumu, kas ir “par”?

M.Stepičevs: Nē, komisijai tādi nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Vai kāds vēlas jautāt?

Sākam debates. Lūdzu– deputāts Gapoņenko. Pēc tam– deputāts Dīmanis.

V.Gapoņenko: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Šī likumprojekta pieņemšana ir atkarīga no vairākiem apstākļiem, no kuriem galvenais– kādā stāvoklī pašlaik atrodas Latvija. Vai tā ir valsts, kas ieguvusi pilnīgu neatkarību un patstāvību, ir starptautiski atzīta vismaz no kaimiņvalstīm, vai tā ir tikai pārejas periodā uz pilnīgu neatkarību un patstāvību? Kā man šķiet, un tas izriet arī no Deklarācijas, pašlaik republika atrodas pārejas periodā un starptautiskā plānā to pat kaimiņvalstis vēl nav atzinušas. Lūk, pirmais nosacījums, kas diktē Latvijas Republikas Augstākajai padomei pieņemt vai nepieņemt šādā periodā šo likumu. Es domāju, ka pašlaik likumu pieņemt nevajag.

Attiecībā uz robežām likumu ir pieņēmušas trīs republikas. Jūnijā tādu likumu pieņēma Lietuva, bet tā šo likumu nosauca citādi– ne par valsts, bet par ekonomisko robežu, ar lēmumu nosakot izveidot apmēram 29 robežposteņus uz robežas ar Baltkrieviju un Krieviju, tas ir, uz administratīvi teritoriālajām robežām. Tāpēc tur pareizi šo likumu sauc par ekonomisko robežlikumu, kas paredzēts republikas tirgus aizsargāšanai. Kaut gan šis likums pieņemts jau jūnijā, tam bija paredzēts iztērēt piecpadsmit miljonus rubļu, pēc divu miljonu rubļu izdošanas projekts tika apturēts, viss darbs apstājās. Pašlaik praktiski nekādu posteņu nav, jau uzceltie nefunkcionē. Nedarbojas postenis Loģejas rajonā, kas divas nedēļas funkcionēja, tad sāka nākt sūdzības no visām Eiropas valstīm par to, ka Loģejā ieviesta dubultā kontrole, tagad postenis slēgts. Tāds pats lēmums par ekonomisko robežu pieņemts Igaunijā, tāpat tirgus aizsardzībai, kā norādīts šī lēmuma koncepcijā, paredzot robežposteņus uz Krievijas un Latvijas administratīvi teritoriālajām robežām. Bet mēs šodien izskatām pavisam citādu likumu, likumu par valsts robežu, kas paredz apsargāt robežu ar Krieviju, Igauniju, Lietuvu, Somiju un ekonomisko zonu ar Zviedriju. Lūk, kur ir atšķirība šajos likumos, kas pieņemti trijās republikās. Vai šajā republikas attīstības periodā mums iespējams pieņemt šādu likumu– likumu par valsts robežu? Mums liekas, ka nevar. Vispirms, ja izejam no dokumentiem atbilstoši PSRS Konstitūcijas 73.pantam, kaut gan mēs to neatzīstam, bet atbilstoši tam robežapsardzes jautājumi ir PSRS kompetencē. Ja mēs šodien pieņemsim šo likumu un atbilstoši tam radīsim jaunu robežapsardzes struktūru, tad eksistēs divas robežapsardzes struktūras: viena atbilstoši PSRS Konstitūcijai, tas ir, robežapsardzes apgabals, kas šodien funkcionē un sargā valsts robežu, un otra– tā struktūra, kuru mēs izveidosim atbilstoši šodienas likumam. Vai divas struktūras vienlaikus var veikt tādu uzdevumu? Tā nav arbitrāža, tā nav prokuratūra, tā ir valsts robeža ar tai raksturīgajiem uzdevumiem, ar tādu apsardzi, kādu noteikusi valsts.

Tālāk. Likumā paredzēta visu kara lidmašīnu, visu ārvalstu karakuģu kontrole. Vai šodien republika ir gatava uzņemties pilnīgu robežapsardzi un atrisināt jautājumus ar visiem ārvalstu kuģiem, kas dislocēti Baltijas jūrā, tajā skaitā arī Padomju Savienības teritoriālajos ūdeņos? Vai mēs šodien varam tos izdzīt, varam ņemt savā apsardzībā? Es domāju, ka tam neesam gatavi. Un arī tas būs pretrunā ar PSRS Konstitūciju. Ne kara apgabals, ne Baltijas flote tam nepiekritīs.

Tālāk. Likumā paredzēts atjaunot robežu, kāda tā bija 1940.gada 16.jūnijā, bet tā ir strīdīga robeža, īpaši Pitalovas rajons un vēl dažas citas robežu vietas, īpaši ar Krieviju. Vai mums tagad tiešām vajag atjaunot robežu, kam ir strīdīgs raksturs, un tādējādi saasināt attiecības ar Krieviju, bet tas noteikti aizvedīs pie saasināšanās, par to šaubu nav. Krievijas Federācija nekad nepiekritīs tam, ko mēs tagad gribam likumā ierakstīt attiecībā uz Pitalovas un dažiem citiem rajoniem uz Krievijas Federācijas robežas. Vai mums tagad vajag saasināt attiecības ar Krievijas Federāciju, pieņemot šādu likumu?

Tālāk. Vai mūsu kaimiņi ir gatavi tam, ka mēs šodien pieņemam šādu likumu? Tam nav gatava Baltkrievija, Krievijas Federācija, Somija un Zviedrija. Šī likuma izstrādāšanas stadijā man pa resoru līniju bija sarunas ar somiem, ar zviedriem. Viņi saka tieši: kamēr Latvija un Igaunija nebūs pilnīgi patstāvīgas valstis, nekādu sarunu robežjautājumos mums nebūs. Šinī pašā jautājumā esmu ticies ar Baltkrievijas un Krievijas Federācijas vadītājiem, viņi šajā periodā atturēsies no valsts robežu jautājumu izskatīšanas, un tas acīmredzot ir pareizi.

Tagad tas, kas attiecas uz izdevumiem. Lai izveidotu divdesmit septiņus posteņus, kas tagad tiek plānoti, un šajos posteņos noliktu pusotra tūkstoša cilvēku, kā paredz koncepcija, vajadzīgi apmēram piecpadsmit miljoni rubļu. Cik pašlaik maksā robežsargu uzturēšana, kas sargā Latviju? Mums šeit arī ir apmēram pusotra tūkstoša cilvēku, kas prasa četrdesmit divus miljonus rubļu. Kareivis, kas nokalpo savu obligāto karadienestu, dienā saņem septiņus rubļus. Lūk, tādu summu šodien mēs tērējam tām daļām, kas sargā Latvijas robežu. Iedomājieties, kāda summa būs vajadzīga, lai robežu iekārtotu un pēc tam to uzturētu! Vai pašreiz Augstākajai padomei ir pretenzijas pret mūsu robežapsardzības apgabalu? Ka mēs slikti sargājam robežu, neaizsargājam republiku? Pēdējā laikā neviens tādas pretenzijas mums nav izvirzījis. Tādēļ pašlaik nav mērķtiecīgi pieņemt šo likumu, bet jautājums par robežām jāiekļauj nākamajās Latvijas Republikas delegācijas sarunās ar PSRS delegāciju. Un tikai pēc tam, ja Latvija būs kļuvusi patstāvīga valsts, varēs izskatīt jautājumus par robežām un pieņemt šādu likumu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi! Es ļoti labi saprotu šo vēlēšanos nekavējoties izveidot visus neatkarīgas valsts atribūtus. Kā ekonomists es nevaru nedomāt par to, cik tas viss maksās. Mēs strādājam jau piecus mēnešus un domājam tikai par budžeta izdevumu daļu un vēl ne reizes tā īsti neesam iedomājušies par to, kur tad mēs ņemsim tos finansiālos un materiālos resursus. Deputāts Gapoņenko var pateikt, cik izmaksās. Šai summai es varu vēl pielikt klāt arī tos izdevumus, kuri ir saistīti ar muitas kontroles inspekciju un ceļu patruļām, dienestu posteņiem muitas punktos utt. Ja mēs vēl pieņemam koeficientu 2, bet šis koeficients ir nepieciešams, un parasti tas, ko mēs plānojam, faktiski neatbilst apmēram divas reizes, tad tas viss izmaksās apmēram 20 miljonus rubļu. Es neticu, ka ienākumi, ko mēs saņemsim no muitas, spēs kaut cik kompensēt šo summu. Jāskatās, kas tagad notiek uz robežas. Tur notiek ļoti interesantas lietas. Preces, kas ir domātas Latvijai, Pleskavā un Sebežā tiek izņemtas no kravām, no vagoniem, jo minēto rajonu vietējās padomes uzskata, ja viņām kaut kas ir vajadzīgs, tad tas ir jāpaņem, bet Latvija saņems to, kas paliks pāri.

No otras puses, cik es tā jūtu mūsu ražošanas perspektīvas, tad no šejienes nekāda solīda izveduma nebūs, tādēļ arī nebūs nodokļu, kuri mums dotu kaut kādus budžeta ienākumus. Praktiski ekonomika apstāsies, un mēs priecāsimies par savām robežām, maksāsim naudu, lai uzturētu cilvēkus ar plintēm, pirktu viņiem “aļaskas” un somu zābakus, un praktiski iesēdīsimies peļķē. Mums nav no kā cilvēkiem maksāt pensijas. Es domāju, ka mums nevajag pieņemt nevienu likumu, ja precīzi nezinām, cik tas maksās. Cik es zinu, visos civilizētos parlamentos, ja likumprojekts ir saistīts ar izdevumiem, tad vispirms ir vajadzīgas divas trešdaļas deputātu balsu, lai likumu pieņemtu. Visas šīs izmaksas rūpīgi jāizanalizē. Es domāju, ka šajā svarīgajā jautājumā mēs nedrīkstam rīkoties tik neekonomiski. Vārdu sakot, kamēr nav skaidrs, cik tas beigu beigās izmaksās, liekot to kopā ar varbūtējiem ienākumiem, es par šo likumprojektu nevaru balsot. Paldies.

A.Krastiņš: Vārds deputātam Gorbunovam. Debates turpināsim pēc pārtraukuma.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Es atbalstu domu: ja mēs ejam neatkarības ceļu, mums ir jāveido savas valstiskās struktūras, kā mēs to saīsināti sakām. Un tas pilnīgi attiecas arī uz robežu un robežapsardzību. Protams, es kā galveno argumentu nevaru izvirzīt faktus, ka mēs to varētu nedarīt tāpēc, ka mums pašreiz vēl nav naudas un mūsu budžets to neparedz, un tuvākajā laikā mums grūti būs to paredzēt. Ja mēs gribam būt tā valsts, par kādu mēs sevi esam deklarējuši 4.maijā, tad tomēr mums šīs struktūras ir jāveido. Manuprāt, cita ceļa praktiski nav. Vēl ir runa par to, kādā veidā mēs šo procesu turpinām, cik efektīvi vai neefektīvi, kāda būs mūsu taktika utt. Citādi, manuprāt, šo diskusiju norise vai argumentu izvirzīšana ir grūta lieta. Man personīgi šajā likumprojektā un koncepcijā par Latvijas Republikas valsts robežu atjaunošanu zināmas bažas un pat iebildes rada 1.punkts– Latvijas Republikas valsts robežu atjaunošana. Es tiešām gribētu, lai mūsu juristi un varbūt arī politiķi izteiktu savu viedokli par šo taktiku kā tādu. Es saprotu, mums ir jāatjauno valsts robeža, kura patlaban zināmā mērā var izraisīt strīdu, jo šī teritorija neatrodas Latvijas pašreizējā teritorijā.

Taču kādu ceļu iet, atjaunojot valsts robežu? Man liekas, ka tiešām jānodibina valdības komisija un robežu jautājums ar kaimiņvalstīm jāsāk regulēt, balstoties uz draudzības un labu kaimiņattiecību pamatiem, noslēdzot starptautiskus divpusējus nolīgumus. Tas, man liekas, ir loģisks ceļš. Tāpēc man šķiet neloģiski, ka mēs vispirms konceptuāli paziņojam, ka mūsu robeža ir tāda, kāda tā bija 1940.gada 16.jūnijā. To mēs paziņojam visiem. Pēc tam mūsu delegācija brauks un sāks sarunas, lai atjaunotu šo robežu minētajā statusā. Krievijā mums vienkārši var pateikt: “Ja jau jūs esat tā nolēmuši, par ko mums tagad sarunāties.” Sarunās ar Krievijas Federāciju par ko mūsu delegācija vairāk varēs runāt un lemt? Viņa ir jānostāda fakta priekšā un jāpieliek punkts. Vai arī pēc tam, kad būsim atbraukuši, jāsaka: “Viņi nepiekrīt.” Tādā gadījumā sarunas par robežām nemaz nav vajadzīgas. Es tā saprotu. Ja man tomēr nav taisnība, tad vismaz mūsu komisijai Stepičeva kunga vadībā ir jāizskata visi tie iesniegumi, kurus mēs esam saņēmuši, kā arī Pitalovas rajona Tautas deputātu padomes lēmums, kurā viņi kategoriski iebilst. Es nerunāju par dažādām sabiedriskām organizācijām, kuras savos plēnumos ir balsojušas vienbalsīgi. Vismaz Tautas deputātu padomes lēmumu, kurā viņi iebilst pret tām akcijām, kuras ir notikušas Pitalovas rajonā, ir jāizskata. Tas tomēr ir oficiāls dokuments.

Mēs konceptuāli pasakām, ka mūsu robeža ir tāda, kāda tā bija 1940.gada 16.jūnijā. Ja man personīgi būs jābalso, ja mēs izskatīsim, vai šo teritoriju ņemt vai neņemt atpakaļ, tas, protams, būtu likumīgi. To es neapšaubu, tad es vēl domāšu, kā deputāts, ne jau kā amatpersona. Tad es stingri domāšu, vai jāņem teritorija atpakaļ ar iedzīvotājiem, kuru vairākums ir pret to.

Par ko es baidos? Es baidos, ka tad šie 60 procenti Latvijā ātri vien būs cittautību iedzīvotāji. Tad nebūs ilgi jāgaida, lai šie 60 procenti nobalsotu par Latvijas iekļaušanu Krievijas sastāvā. Acīmredzot tie mūsu likumi, kaut vai par valsts valodu, vairs nebūs pieņemami šīs teritorijas iedzīvotāju lielum lielākajam vairākumam. Tāpēc es ierosinu šo likumu un koncepciju atbalstīt, bet no koncepcijas svītrot 1.punktu. Viss pārējais šeit ir skaidri un gaiši redzams. Robežu atjaunošanas process paredzēts, stingri uzskaitīts viss, kas mums jāveic, lai to izdarītu. Ja mūsu delegācija Krastiņa vadībā atbrauks pie mums un pateiks, ka šī vienošanās par robežas atjaunošanu ar Krieviju ir noslēgta, padomājiet arī par to otro pusi, tad katrā ziņā mēs varēsim akceptēt, bet nevis otrādi, vispirms akceptēt un tad braukt vienoties.

A.Krastiņš: Vārds deputātam Dobelim piecu minūšu ilgam ziņojumam.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Divi īsi ziņojumi. Apvienotā budžeta komisija sanāk pulksten 12.00 Sarkanajā zālē un klausās rūpniecības ministru Oherina kungu, arhitektūras un celtniecības ministru Prūša kungu un lauku celtnieku pārstāvi Lancera kungu par 1991.gada asignējumiem.

Un vēl– deputātu ievērībai: parlamenta deputātu un viesu apkalpošanas sektors tagad atrodas Jēkaba ielā 16, otrajā stāvā, 215. un 216.istabā, telefoni 325138 un iekšējais telefons 327. Lūgums tiem, kuri pasūtīja, arī turpat saņemt biļetes uz 18.novembra svinīgo sarīkojumu, veltītu Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai. Sarīkojums notiks Sporta pilī pulksten 18.00.

Priekšsēdētājs. Pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet savas vietas. Turpinām darbu. Vārds deputātam Andrejam Krastiņam. Pēc tam vārds deputātam Freimanim.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Sakarā ar mūsu likumprojektu par valsts robežām es sākumā gribētu pasvītrot, ka jautājums, protams, nav tikai par ekonomiskām robežām, kaut gan valsts robežām jānosaka valsts ekonomiskā drošība. Šajā gadījumā, kā pareizi tiek uzsvērts, kamēr esam pārejas periodā uz faktisku neatkarību, uz neatkarīgas valsts atjaunošanu, ļoti būtiska lieta ir mūsu politiskās robežas. Tās, pirmkārt, nosaka ar likumiem, starpvalstu līgumiem, un, otrkārt, kādā veidā mēs nodrošinām savu robežu aizsardzību. Te es gribētu uzreiz pasvītrot jautājumu par mūsu valstisko statusu. No 4.maija mēs esam sākuši kaut kādu pārejas periodu uz neatkarīgu valsti, bet neesam gan atjaunojuši Latvijas Republiku kā neatkarīgu valsti. Pārejas periods ir nepieciešams, lai mēs šo neatkarību iegūtu faktiski, tas ir, lai panāktu mūsu valstiskās neatkarības atzīšanu de facto. Visas mūsu draudzīgās kaimiņvalstis praktiski nekad nav noliegušas mūsu neatkarību un nekad nav atzinušas mūsu inkorporāciju PSRS sastāvā. Kaut gan es neesmu ekonomists, tomēr es… (neskaidri) gribētu runāt par ekonomiskiem jautājumiem, par robežapsardzības izmaksām.

Cik patlaban mums izmaksā tas, ka mūsu robežas it kā aizsargā PSRS? Pirmkārt, es domāju, ka, pieņemot šo likumu par Latvijas Republikas robežu, realizējot šo likumu, mēs draudzīgo kaimiņvalsti– PSRS– atbrīvosim no šiem drausmīgi lielajiem izdevumiem, kuri vajadzīgi, lai aizsargātu mūsu Latvijas Republikas rietumu robežas. Es domāju, ka gan šodien, gan arī turpmāk mums nebūs nekādas sevišķas vajadzības aizsargāt mūsu rietumu robežas. Vienīgi būs jāierīko muitas punkti, kuri arī nebūs vajadzīgi. Tādējādi, lūk, PSRS valdībai šie daudzie miljoni rubļu ietaupīsies un nebūs vajadzīgi ne kareivji ar automātiem, ložmetējiem un visu pārējo, ne arī šie daudzie robežapsardzības kuģi un tā tālāk. Tā ka šajā gadījumā es domāju, ka mūsu risinājums ekonomiski varbūt apgrūtinās Latvijas Republikas budžetu, bet nekādā gadījumā PSRS, kurai mēs izdarīsim lielu ekonomisku pakalpojumu.

Otrkārt, Latvijas Republikas un PSRS intereses jautājumā par robežapsardzību tomēr ir dažādas. Latvijas Republikas robežapsardzība ir Latvijas Republikas interesēs un nepieciešama Latvijas Republikai. Un tikai pēc tam mēs domāsim, kā tas attiecas uz mūsu kaimiņvalstīm.

Turklāt, kāpēc mums šis likums ir jāpieņem tieši tagad? Tāpēc, ka tieši tagad, kā jau vairākas reizes tika pasvītrots, mēs veidojam savas neatkarīgas valsts struktūras. Valsts robežas, kuras ierobežo valsts teritoriju, ir viena no neatkarīgas valsts pazīmēm. Kā zināms, valsts sastāv no trim sastāvdaļām: tās pilsoņiem, teritorijas un valsts varas. Kā valsts valdība realizēs savu varu un kontroli pār savu teritoriju? Tieši viens no būtiskākajiem faktoriem te ir valsts robežas, iespējas un tiesības aizsargāt valsts robežas.

Es gribētu pasvītrot, ka valsts robežu aizsardzība, gan ekonomiskā, gan politiskā aizsardzība, mums ir ļoti nepieciešama tieši šajā brīdī. Ņemot vērā to situāciju, kas izveidojas uz austrumiem no mūsu robežas, mēs redzam šo padomju impērijas sabrukumu, kas var izvērsties arī visai lielās jukās, dažādās stihiskās vardarbības izpausmēs. Tādā situācijā mūsu pienākums ir aizsargāt Latvijas Republikas iedzīvotājus no tām briesmām, kas var nākt no austrumiem. Protams, likumprojektā ļoti sarežģīts ir risinājums attiecībā uz tiem Abrenes apriņķa pagastiem, kuri patlaban atrodas Krievijas Federācijas pārvaldījumā.
Es domāju, ka šajā likumprojektā un koncepcijā mums nav nekādu iespēju apiet jautājumu par Abreni, jo mūsu 4.maija Deklarācijā viennozīmīgi paskaidrots, ka Latvijas Republikas robežas ir starptautiskajos līgumos noteiktās robežas, kādas tās bija 1940.gada 16.jūnijā. Dabīgi, ka, pieņemot lēmumu par šā likuma piemērošanu, ir jāparedz, ka visi strīdīgie gadījumi attiecībā uz Latvijas Republikas robežām ir jānoskaidro starpvalstu nolīgumos, un vēlāk šo starpvalstu komisijas tad arī atbilstoši šiem līgumiem vilks šo robežlīniju. Likuma praktiskā piemērošana ir nākotnes jautājums. Dabīgi, ka lēmumā par šā likuma piemērošanu tas arī tiks paredzēts.

Vienlaikus es tomēr gribētu minēt, ka mūsu attieksme pret Abrenes apriņķa teritorijām, kuras 1944.gadā nelikumīgi tika iekļautas Krievijas sastāvā, ir jārisina, protams, ļoti stingri un uzstājīgi arī no mūsu puses. Atcerēsimies notikumus, kuri risinājās šajā vasarā Pitalovas rajonā, kad Latvijas patrioti uzlika piemiņas zīmi mūsu robežsargiem, kas 1940.gada 15.jūnijā krita kaujā ar sarkanās armijas bandītiem, kuri iebruka mūsu teritorijā, nogalināja sievietes un bērnus. Tā bija pirmā kauja, ko izcīnīja Latvijas kareivji pret sarkano armiju. Es domāju, ja visa Latvijas armija būtu tāpat rīkojusies, loģiski, ka šodien iznākums būtu cits. Taču atcerēsimies šīsvasaras notikumu, kad PSKP inspirētie vandaļi sacirta krustu, iznīcināja piemiņas zīmi un apgānīja šo mūsu tautai svēto piemiņas vietu. Tāpēc es domāju par šīs teritorijas atgūšanu, ka tas nav tikai politisks, tas nav tikai ekonomisks jautājums, varbūt vismazāk ekonomisks jautājums, bet tas ir morālas dabas jautājums, ka mēs tomēr atceramies tos mūsu cilvēkus, kuri ir krituši par Latvijas brīvību.

Attiecībā uz izdevumiem, kuri saistīti ar robežapsardzību, es domāju, ka, pirmkārt, šos izdevumus ilgākā laika periodā Latvijas Republikas ekonomika būs spējīga segt. Otrkārt, mums ir jāatceras, ka robežapsardzības režīms Latvijas Republikai tomēr būtu paredzams tāpat kā visās civilizētās valstīs– bez dzeloņstiepļu žogiem, bez signalizācijas, bez mīnu laukiem un bez visa pārējā, ko tagad izmanto PSRS pie savām robežām. Šādu civilizētu robežapsardzību, kas ir nodrošināta ar modernu tehniku, Latvijas Republika būs spējīga pakāpeniski ieviest. Atcerēsimies, ka Latvijas Republikas ekonomika nebūs spējīga eksistēt, ja tās robežas nebūs stingri nosargātas, ja nebūs stingras muitas kontroles, ja nebūs stingras to personu kontroles, kuras pagaidām nekontrolēti iebrauc Latvijas Republikas teritorijā. Tajā skaitā arī pagaidām šeit atrodošies PSRS bruņotie spēki.

Tādējādi uzskatu, ka šis likumprojekts jau šodien būtu jāpieņem pirmajā lasījumā, bet vienlaicīgi būtu jāizstrādā lēmums par šā likuma piemērošanu, sadalot to pa etapiem noteiktā laika periodā, protams, saskaņojot ar mūsu ekonomiskajām iespējām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Freimanim. Pēc tam– deputātam Seikstam.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Iepriekšējais runātājs, Krastiņa kungs, manu uzdevumu ļoti atviegloja un saīsināja manu uzstāšanos. Šo dokumentu ir izskatījusi lielākā daļa mūsu frakcijas Ārlietu komisijas pārstāvju. Mēs šo dokumentu esam akceptējuši un ar sīkām piezīmēm savā laikā nodevuši Stepičeva kungam. Es pārskatīju dokumentu un varu teikt, ka iepriekšējās, tā sakot, norādes tā vai citādi ir tikušas ievērotas. Tādēļ vienas daļas Ārlietu komisijas locekļu vārdā es varu teikt, ka šis dokuments komisiju apmierina.

Es gribētu pievienoties Gorbunova kunga domām, ka pašreizējā momentā, ja mēs atjaunojam neatkarīgas valsts struktūras, mums ir jāatjauno arī robežu koncepcija. Un, lūk, šis ir dokuments, kas ir konceptuāli izstrādāts dokuments, kas mums dod juridiskus pieturas punktus tieši vienā vissvarīgākajā– valsts ārējās pazīmes lietā– tātad robežu lietā. Un līdz ar to, manuprāt, nav nekāda jautājuma par to, vai šādu likumu vajag apspriest un pieņemt vai to nevajag darīt. Domāju, ka vajag.

Taču ir viena lieta, kas šeit izraisa diskusijas un par ko jau runāja arī Gorbunova kungs, proti, tas ir 2.pants. Kā rakstīt 2.pantu? Redziet, kolēģi, mums vispār nav citas izejas kā divas konceptuālas pieejas.

Pirmais jautājums– par pamatu ņemt 16.jūniju. Tādā gadījumā juridiski it kā viss būtu skaidrs, bet faktiski ir savas grūtības. Vai arī otra konceptuāla lieta– ņemt de facto šīsdienas robežu, kura ir radīta varmācīgā veidā. Man liekas, ka mums ir jāpieņem pirmais, juridiski pareizais variants. Tikai tas ir juridiski pareizi jāformulē. Ja mēs kārtīgi izlasām 2.panta formulējumu, es domāju, ka šeit nekas nav pateikts tāds, ko nevarētu pateikt tikai tādēļ, ka tūdaļ uzmanību pievērš Pitalovas jautājums. Tomēr, kolēģi, robežas, kas bija 16.jūnijā– tās ir visas robežas, tā sakot, 800 kilometru perimetrā. Tas nav tikai Pitalovas jautājums. Tā ka, ja mēs šeit runājam par robežām, kādas bija 16.jūnijā, robežām, es teikšu– 95/100 no visām eksistējošām robežām, kaut vai tādēļ vien par bāzi jābūt šim formulējumam. Taču, lai varētu apiet šo kazuistiski grūto jautājumu par Abrenes rajonu, tad es vienkārši ierosinu 2.pantā iekļaut divus liekus vārdus, un teksts būtu šāds: “Ratificēt jau starpvalstu līgumus un koncepcijas, kā arī vēlāk noslēgtos divpusējos līgumus.” Tātad dažus vārdus klāt. Ar to es gribētu teikt, ka šajā gadījumā mēs tātad iekļaujam tos nolīgumus, kuru šodien vēl nav, bet kuri vēl būs. Neapšaubāmi, attiecībā uz Abreni ir jābūt nolīgumam– vai tas būtu un attiektos uz pašreizējām Abrenes robežām, vai tas attiektos uz Abrenes robežām 16.jūnijā, vai tas attiektos uz kaut kādu kompromisa variantu. Vienalga, šāds līgums būs nepieciešams. Minētajā redakcijā mēs paredzam, ka spēkā būs arī tas līgums, kas būs noslēgts konkrēti šajā jautājumā.

Konceptuāli pāris vārdu es gribētu pateikt tieši par Abrenes rajonu. Es gribētu piekrist tiem kolēģiem, kuri uzskata, ka šis jautājums tiešām ir sarežģīts, jo Balvu rajonā cilvēki nepavisam nedomā viennozīmīgi. Ir cilvēki, kas apsveic to, bet ir ļoti daudzi, kuri nepavisam nebūtu priecīgi par šā rajona atkalpievienošanu. Tā ka skaidrs ir viens, ka šis jautājums ir komplicēts un tiešām tas būtu jārisina atsevišķi. Tādēļ es ierosinātu, būtībā tikai gribu atbalstīt Krastiņa kunga viedokli– kā neatņemama šā likuma sastāvdaļa mums tūlīt ir jāpieņem lēmums par spēkā stāšanās kārtību. Tajā speciālā punktā jāatrunā Abrenes jautājums tā, lai tas šodienas situācijā neizraisītu kazuistiskas un juridiskas diskusijas. Pasvītroju: 2.pants nesatur nekādas nepieņemamas koncepcijas, kuras, tā sakot, varētu mūs nostādīt neveiklā situācijā. Taču, lai ievērotu... (nesaprotami), šodien ir jābūt, lūk, šim speciālam punktam, kurā viss jāpasaka, kā tas tiks turpmāk risināts.

Es negribētu piekrist tiem kritiķiem, kuri šeit hipertrofē, teiksim, ekonomiskās grūtības. Kolēģi, arī Romu vienā dienā neuzcēla, Rīgu arī neuzcēla vienā dienā. Arī šajā lēmumā, kurš būs jāizstrādā obligāti kopā ar Ministru padomi, par spēkā stāšanās kārtību, lūk, jautājums par materiālām iespējām jāiestrādā. Ja tas tā būs, tad tādā gadījumā es paredzu, ka likuma spēkā stāšanās kārtība varētu ilgt gadu vai pat divus gadus, un pie tam robežapsardzības dienesta izveidošana, Robežapsardzības departamenta de facto izveidošana nebūs vienas dienas darbs. Tas, lūk, kaut kādā veidā ir jāiestrādā lēmumā par spēkā stāšanās kārtību. Tā nekādā ziņā nav tikai mūsu kompetence vien, bet tā ir Ministru padomes kompetence. Domāju, ka jebkurā gadījumā, lai arī kādu lēmumu mēs pieņemtu, kaut arī robežapsardzības dienesti vēl nestrādā tik perfekti, kā tie strādāja kādreiz agrāk, tas būs ļoti labs atspaids arī ekonomisko robežu sargāšanā, tas ir pilnīgi skaidrs jau šodien. Tādēļ es domāju, ka šis dokuments noteikti mums jāvirza uz priekšu. Es ierosinātu pieņemt 16.jūnija koncepciju ar attiecīgu atrunu lēmumā. Tātad– šādu konceptuālu risinājumu, kurš mums ir jāpieņem šodien pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Seiksts. Pēc tam– deputāts Silārs.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi! Viens no manis netālu sēdošiem juristiem, es varētu teikt, mūsu parlamenta darba dzinējspēkiem, vienreiz izteicās: “Kad spriež par ekonomiskiem jautājumiem, tad runātāju ir maz, bet, kad spriež par vispārpolitiskiem jautājumiem, tad runātāju ir daudz, jo par to runāt ir viegli.” Kritiski pieņemot viņa teikto, es bieži vien nekāpju tribīnē arī tad, ja būtu ko teikt arī par politiskiem jautājumiem. Bet šoreiz jautājums ir tāds, kas skar tieši apgabalu, no kura es nāku. Ne tikai politiski, bet arī visādā ziņā man negribētos– un vairākums man piekritīsiet –, ka Abrenes jautājumu pārvēršam par populistiski pieņemamu un, vārdu sakot, par populāru un risinām tā, kā risinājām to priekšvēlēšanu cīņā. Es jums varu pateikt atklāti, ja priekšvēlēšanu cīņā man šo jautājumu izvirzīja, tad es uzreiz... jūs zināt, kā tad tika atbildēts. Tajā pašā laikā mēs nekad un nekur nedrīkstam atteikties no šā apgabala divu iemeslu dēļ.
Pirmais iemesls: tā ir Latvijas etnogrāfiska teritorija, tāda tā ir bijusi gadsimteņiem ilgi, ja ne gadu tūkstošiem. Un te nav īstā vieta, lai to pierādītu vēsturiski; ja kāds to grib zināt, mēs varam pierādīt. Un otrs, kāpēc mēs nedrīkstam atteikties: mēs taču esam reālisti un ļoti labi zinām, ja mēs šādā veidā atteiksimies, tad drīz vien robeža ies pa Aivieksti. Mēs taču ļoti labi zinām, ka tā robeža atnāks līdz Cēsīm. Latgaļu teritoriju rietumu robežas taču ir Cēsis un Sigulda, ja mēs runājam par seno Latviju.

Tie jautājumi nav nemaz populistiski, tie ir latviešu tautai sāpīgi jautājumi, un negribētu vairāk akcentēt, taču es vēlreiz saku, ka atteikties no tā nedrīkst. Taču es pilnīgi piekrītu cienījamam priekšsēdētājam, ka arī noskaņojums tajos apgabalos ir jāņem vērā. Es nerunāju par Pitalovu– runāsim latviski– Pietālavu– tātad es nerunāju par Pietālavas apgabala partijas organizācijas lēmumiem. Mums tie ir zināmi. Es nerunāju par inspirēto sabiedrisko domu, ko tur inspirē Komunistiskā partija. Es runāju par to, ka Pietālavas apgabala iedzīvotāju apziņa ir deformēta vairāk nekā jebkur citur šajā reģionā, vairāk nekā Latvijā. Es minēšu tikai vienu faktu. Tiklīdz “Māras Zeme” sāka publicēt rakstus, miermīlīgus rakstus par šiem jautājumiem, redakcijai tika adresētas draudu vēstules. Es nezinu, kur tās likt. Es tās iedošu kolēģim Tālavam Jundzim, tā kā es netaisos iet uz “stūra māju”, lai tās aiznestu tur, jo vēstulēs ir rakstīti atklāti draudi. Turklāt nevis tā, ka redakciju sēdinās uz mieta un vēl kaut kā līdzīgi, par to varētu pasmieties. Taču, lūk, kas paraksta– “Pitalovskaja orgaņizacija patriotov”. Es nedomāju, ka tas būtu tikai viena maniaka izdomājums. Acīmredzot noskaņojums tur ir stipri vien deformētāks, un, vadoties pēc šā apstākļa, minētais jautājums šodien politiski jārisina ļoti gudri.

Mans priekšlikums ir– fiksēt Abrenes jautājumu šādā formulējumā (gramatiski vai stilistiski to varētu pielabot), vārdu sakot, visu atstājot tā, kā ir, bet, kas attiecas uz Abreni, tad es liktu priekšā sekojošo: “Strīdīgus robežjautājumus ar kaimiņvalstīm risināt konsultāciju ceļā, par pamatu ņemot starptautiski atzītās Latvijas valsts robežas, kādas tās bija 1940.gada 16.jūnijā.” Līdz ar to mēs skaidri pateiksim, uz kāda pamata mēs sākam sarunas un no kā mēs neatkāpsimies, taču mēs nebūsim deklarējuši, ka šodien šīs robežas jau ir. Nav nekā muļķīgāka par diviem momentiem– pirmais moments: pieņemt lēmumu, kuru pats nevarēs izpildīt. Otrais moments: cīnīties ar visiem ienaidniekiem uzreiz. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Silārs. Pēc tam– deputāts Salītis.

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es sākšu ar to, ka izteikšu atzinību šā likumprojekta sastādītājiem. Manā skatījumā šis ir viens no profesionālākajiem un arī konkrētākajiem likumprojektiem.

Tagad par dažām iebildēm, kas šeit izskanēja. Kas attiecas uz 16.jūniju, es domāju, ka 2.pants likumprojektā ir korekts un nav nekāda pamata šaubīties par šā likuma korektumu attiecībā pret kaimiņvalstīm. Runa taču ir par to, ka Latvijas Republikas valsts robežu nosaka līdz 1940.gada 16.jūnijam noslēgtie un ratificētie starpvalstu līgumi un koncepcijas, kā arī divpusējie nolīgumi starp kaimiņvalstīm par robežas atjaunošanu. Tātad šeit kopā tiek paredzēts, ka darbosies arī likumi par šīs robežas atjaunošanu.

Taču man visvairāk izbrīnu radīja PSRS robežapsardzības ģenerāļa deputāta Gapoņenko izteiktā lingvistiski politiskā ekvilibristika par to, kas ir valsts un kas ir republika. Tad es ieteiktu deputātam Gapoņenko paņemt “Līdztiesības” frakcijas tik ļoti iecienīto LPSR Konstitūciju un izlasīt pašu pirmo pantu, kurā melns uz balta rakstīts, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ir suverēna sociālistiska valsts. Suverenitāte, kā zināms, ir neatkarības augstākā forma. Tā ir vienas valsts pilnīga politiska neatkarība no otras valsts kā iekšējās, tā ārējās lietās; tad man rodas jautājums: vai jūs uzskatāt šo Konstitūciju par vērā ņemamu normu, vai tā jūs absolūti neinteresē? Un, ja robežapsardzības ģenerālis var teikt, ka mums ir jāpajautā, ko par mūsu robežu likumu saka Somija, tad ar tādām pašām tiesībām šajā jautājumā kaut ko varētu sacīt Irāka vai Apvienotie Arābu Emirāti. Latvijai ar Somiju nekad nav bijis robežas un nav arī paredzams, ka mums ar Somiju varētu būt robeža. Tādēļ var būt runa tikai par to, lai šo likumu pieņemtu pirmajā lasījumā, uz ko arī es jūs gribu visus aicināt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Salītis.

B.Salītis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jāsaka, ka ir pienācis laiks, kad arī mūsu parlamentā jānosaka un jāpieņem ļoti svarīgs lēmums, kas noteiktu mūsu valsts robežas. Es gribētu mazliet pieskarties šā lēmumprojekta izstrādāšanai. Es uzskatu, ka zināma vaina ir Juridiskajai pārvaldei. Principā likumprojektā ir skartas arī jūras robežas, taču, ja Juridiskā pārvalde pašā sākumā to būtu ņēmusi vērā, tad šis likumprojekts noteikti būtu nonācis arī Jūras lietu komisijā un jau pirmajā lasījumā varbūt būtu iestrādātas tās normas, kuras šodien mazliet nepieciešams mainīt. Ka šāds likums ir vajadzīgs, ka tas ir labi un arī konkrēti izstrādāts, tas ir jāatzīst. Un es nekādā ziņā nepiekrītu deputāta Gapoņenko teiktajam, ka Latvija šodien nevar uzņemties tādu lielu ekonomisku nastu. Principā taču nevar būt runa par republikas neatkarību, ja netiks noteiktas robežas.

Ar ko tad mēs sāksim? Man liekas, katrs labi saprot, ka vienīgi politiskie jautājumi vai politiskās ambīcijas traucē risināt šo lietu, kura agrāk vai vēlāk, vienalga, būs jārisina. Tas arī ir pareizi, ka mēs izejam no 1940.gada 16.jūnija. Te nevar būt citi kritēriji, runājot arī turpmāk par robežu grozījumiem utt.

Mūsu komisijas vārdā es gribu ieteikt dažus papildinājumus un norādīt dažus labojumus. Principā likumprojektā daudzos pantos– gan 13., 22. un 16.pantā– ir tādi termini kā “kuģi brauc”. Kuģi nekur nebrauc. Pasaulē tie “iet” un tāpēc būtu lūgums visās normās iestrādāt– kuģu ienākšana, kuģu iziešana, kuģu pārvietošana. 1.pantā par republikas valsts robežu: Latvijas Republikas valsts robeža ir līnija un ar to līniju sakrītošā virsma. Mēs uzskatām, ka būtu pareizāk– “plakne”. Protams, par to var strīdēties. 3.panta 3.punktu mēs piedāvātu izteikt citādāk, nevis tā, kā tas ir teikts. 3.punktu vajadzētu pārvietot zemāk par 4.punktu un attiecīgi par 5.punktu– 4.punktu. Irbes jūras šaurumā un Rīgas jūras līcī ūdeņi no bāzes līnijas vidus, kura noteikta starp Loades raga klints dienvidu daļu un Ovišu ragu saskaņā ar Latvijas Republikas starpvalstu līgumiem.

5.pantā par iekšējiem ūdeņiem varētu būt 2.punkts šādā redakcijā: “Rīgas jūras līča ūdeņi līdz līnijai, kura noteikta Latvijas Republikas starpvalstu līgumos.”

13.pantā sestajā rindkopā ir teikts par ārvalstu militārajiem kuģiem, kuri ir spiesti ienākt mūsu teritoriālajos ūdeņos. Starptautiskajās konvencijās vispār pastāv norma, kura nosaka, kādos gadījumos kuģi drīkst ienākt, iepriekš par to neziņojot. Šīs normas vajadzētu iestrādāt. Es principā tās vēl līdz šim brīdim neesmu dabūjis, bet tās pastāv.

22.pantā– kontrolēt, kā kuģi un citi ūdens satiksmes līdzekļi ievēro noteikto pārvietošanās un uzturēšanās kārtību Latvijas Republikas teritoriālajos un pierobežas iekšējos ūdeņos, kā arī robežupēs, ezeros un citās ūdens tilpēs Latvijas Republikas daļā.

Šādus labojumus būtu vēlams izskatīt Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Es uzskatu, ka tie ir pieņemami, lai iestrādātu otrajā lasījumā. Mūsu komisijas priekšlikums ir šo likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vai debatēs vairāk nav pieteikumu? Tagad par iesniegtajiem labojumiem. Tos mēs nobalsotu, ja tas zināmā mērā nebūtu saistīts ar koncepcijas 1.punkta pirmā apakšpunkta svītrošanu, ko es ierosināju. Tātad, ja es ierosinu to svītrot, tas faktiski būtu jāliek uz balsošanu. Taču es savu priekšlikumu noņemtu, ja mēs no likuma paņemtu 2.pantu un tādā pašā veidā, kā šeit ierosināja deputāts Freimanis, mēs to arī iestrādātu koncepcijā. Konceptuāli koncepcija no likuma atšķiras. Ja likumā 2.pants tiešām paredz, ka valsts robežu nosaka līdz 1940.gada 16.jūnijam Latvijas Republikas noslēgtie un ratificētie starpvalstu divpusējie līgumi un, kā deputāts Freimanis ierosināja, arī vēlāk noslēgtie divpusējie līgumi ar kaimiņvalstīm par robežas atjaunošanu, ja tas pats tiek ierakstīts koncepcijā, tad es savu ierosinājumu atsaucu, tā kā faktiski ir arī pateikts tas, par ko es te runāju. Kā es teicu, mēs esam noformulējuši tikai pirmo daļu, otro daļu neesam aiztikuši. Tāpēc es šīs pārdomas izteicu autoriem. Ja autori piekrīt tādā veidā papildināt koncepcijas 1.pantu jeb punktu, tad es noņemu no balsošanas, ja ne, tad es tomēr uzstāju uz balsošanu.

Lūdzu, deputāt Stepičev, nāciet tribīnē, jūs bijāt autors.

M.Stepičevs: Es varbūt ne visai labi sapratu priekšsēdētāju, jo koncepciju jau mēs nepieņemam. Koncepciju, man liekas, mēs nebalsojam. Mēs jau balsojam par likumprojektu. Mēs balsojam par likumprojektu, kurā tas iestrādāts tieši tādā formā, kā tas ir pieņemams.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka mums ir likumprojekts “Par Latvijas Republikas robežu” un “Latvijas Republikas robežu atjaunošanas un to apsardzības koncepcija”.

M.Stepičevs: Ja mēs taisāmies šo koncepciju pieņemt, tad šā punkta iestrādāšana nekādas pretrunas neradītu. Ja mēs balsojam, tad var iestrādāt. Man liekas, ka mēs balsosim par likumprojektu. Koncepcija ir materiāls, pēc kura vadoties, mēs izstrādājam likumprojektu. Tā saprot komisija. Tādā veidā mēs ar koncepciju strādājam. Ja šo koncepciju mēs taisāmies kādam vēl rādīt, tad jau tas faktiski ir darba grupas materiāls. Tā es saprotu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tad darba kārtībā tas ir jāizsvītro. Lūdzu– deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Kolēģi, man ir vienīgi tāda replika. Es domāju, ka tas jautājums nav tik nozīmīgs. Ja mēs paņemam šo koncepciju, ja mēs 1.1.punktu tikai papildinām ar to pašu vienu teikumu, tad mēs uzreiz atrisinām abus jautājumus.

Priekšsēdētājs: Darba grupa mums neizsniedza izskatīšanai. Tas ir viņas dokuments, to viņa vienkārši ir mums iesniegusi kā papildjautājumu savam darbam un kā tā pamatojumu. Taču viņa neiesniedza mums izskatīšanai, tāpēc šis jautājums ir noņemts. Mans priekšlikums– svītrot. Ko svītrot? Kas nav iesniegts. Es vienkārši atbalstu deputāta Freimaņa ierosinājumu. Tas sasaucas arī ar Seiksta teikto. Redakcionāli to visu var apvienot.

Vai ir vēl kādi viedokļi? Lūdzu– deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Es tikai atgādināšu, ka tiešām faktiski tas bija domāts kā darba grupas dokuments, bet atbilstoši 6.augustā pieņemtajam Augstākās padomes Prezidija lēmumam komisijai Stepičeva kunga vadībā līdz 15.novembrim Prezidijam bija jāiesniedz, pirmkārt, koncepcija un, otrkārt, likumprojekts par valsts robežu. Tā kā Prezidijā vienojās, ka šī koncepcija tomēr jāvirza uz plenārsēdi, tad šajā brīdī spēkā ir tikai Augstākās padomes Prezidija pagājušajā ceturtdienā pieņemtais lēmums. Principā ir skaidrs, ka balsot par šo koncepciju nebūtu pilnīgi nekādas lielas loģikas un jēgas. Vienkārši vajadzētu to pieņemt zināšanai. Gribot negribot mēs to jau esam izdarījuši, bet balsot, protams, vajag par likumprojektu. Koncepcija būtu izskatīta, nepieņemot nekādu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Tika izteikti viedokļi gan par pieņemšanu, gan par to, ka nav jāpieņem. Es ceru, ka deputātiem ir skaidrs, ka mēs balsosim par šo likumprojektu. Tad katrs arī izteiks savu viedokli, vai viņš ir par pieņemšanu vai pret pieņemšanu. Tikai man jums jālūdz, vai mēs varam tagad balsot kopumā, ņemot vērā deputāta Freimaņa un deputāta Seiksta ieteikumu, kuru arī es gribētu atbalstīt, attiecībā uz 2.pantu? Vai mēs varam kopumā balsot?

No zāles. Jā.

Priekšsēdētājs. Paldies. Lūdzu, reģistrēsimies. Turklāt pēc tam nobalsosim par to, vai ir vajadzīgs lēmums par spēkā stāšanās kartību. Tad mums būs jāuzdod komisijai, bet tas būs atsevišķi.

Lūdzu, balsosim par likumprojektu ar deputāta Freimaņa papildinājumu. Kā, lūdzu? 134– jā. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par– 92. Likums ir akceptēts pirmajā lasījumā.

Tātad bija ierosinājums, ka komisijai jāizstrādā lēmumprojekts par likuma spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu balsot arī par šo ierosinājumu. Rezultāts: par– 91. Pieņemts lēmums, ka komisijai, izstrādājot otro lasījumu, jāiesniedz arī lēmumprojekts par šā likuma spēkā stāšanās kārtību.

Nākamo izskatām lēmumprojektu “Par neatliekamiem pasākumiem īpašuma aizsardzībai Latvijas Republikā”.

No zāles: Cienījamie deputāti...

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, kādu reglamentu jūs lūgtu?

U.Osis: Piecas minūtes.

Priekšsēdētājs. Paldies.

U.Osis, valdības administrācijas padomnieks ekonomiskajos jautājumos: Cienījamie deputāti! Ja jūs atminaties, šis lēmumprojekts tika izskatīts jau aizpagājušajā nedēļā un principā tika akceptēts. Lielas, būtiskas un principiālas iebildes pret lēmumprojektu nebija. Taču tika nolemts vēlreiz atgriezties pie šā lēmumprojekta izskatīšanas sakarā ar to, ka jau bija pieņemts cits Augstākās padomes lēmumprojekts, pēc kura valdība iesniedza savu variantu, un bija acīm redzams, ka pie šā jautājuma vēl ir jāpiestrādā. Šajā laika periodā deputāts Raimonds Krūmiņš kopīgi ar kolēģiem un valdības pārstāvjiem strādāja pie lēmumprojekta, kurš šajā variantā, es ceru, ir jums izsniegts.

Ja jūs atminaties, šā lēmumprojekta galvenais mērķis, galvenais uzdevums bija atzīt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža PSRS Ministru padomes 1990.gada 19.oktobra lēmumu Nr.10–62 par PSRS pasākumiem attiecībā uz vissavienības pakļautības uzņēmumiem. Tas ir fiksēts šā lēmumprojekta 1.punktā. Pārējā lēmuma tekstā ir ienestas atsevišķas redakcionālas izmaiņas un papildinājumi. Taču pašreizējā tekstā varbūt vēl būtu nepieciešams izdarīt atsevišķus precizējumus un papildinājumus. Konkrēti lēmumprojekta 2.punktā, kurā teikts: “Apturēt visus darījumus ar valsts uzņēmumu un citu valsts organizāciju mantu, kura radītu šīs mantas īpašnieka maiņu”, mēs ierosinātu šo tekstu nedaudz precizēt. Aiz vārdiem “organizācijas mantu” ierakstīt– “to atdodot, pārdodot vai iznomājot ar izpirkšanas tiesībām fiziskām vai juridiskām personām”. Šāds precizējums nemainītu 2.punkta jēgu, jo īpašnieka maiņa nenotiek, bet uzņēmumiem, kā arī valsts orgāniem būtu lielāka skaidrība, ko var darīt un ko nevar darīt no juridiskā viedokļa.

Lēmumprojekta 3.punktu mēs papildinātu, tas ir, aiz vārdiem “atbilstoši Latvijas Republikas likumiem” papildinātu– “un citiem Latvijas Republikas normatīviem aktiem”. Pēc mūsu domām, Latvijas Republikā īpašuma konversija tiks regulēta ne tikai ar likumiem, bet tiks izmantoti arī īpašuma konversijas programma, koncepcija, uz likumiem balstīti valdības lēmumi un tā tālāk.

Un pēdējais– 8.punkta beigās pēdējā frāze ir: “...1987.gada 30.jūnijā pieņemto PSRS likumu par valsts uzņēmumu apvienību”. Tātad visu šo likumu. Bija priekšlikumi, ka šā likuma atcelšana radīs zināmu vakuumu, jo kādu laika periodu valsts uzņēmumiem nebūs tiesiska pamata, lai tie varētu darboties. Tāpēc, ja jūs piekritīsiet, varbūt ir pieņemama šāda 8.punkta redakcija: “...1987.gada 30.jūnijā pieņemtā PSRS likuma par valsts uzņēmumu apvienību 4.panta 4.punktu, 6.panta 2., 3. un 5.punktu, kā arī 7.pantu atcelt.”

Varbūt divos vārdos es paskaidrošu, par ko ir runa šajos pantos. 4.panta 4.punktā ir runa par uzņēmumu tiesībām nodot, pārdot citiem uzņēmumiem un organizācijām, apmainīt, iznomāt, nodot bez maksas un tā tālāk pamatfondus un apgrozāmos fondus. Tā ir arī Latvijas Republikas likuma par uzņēmējdarbību traktējumā. Vai es drīkstu vēl vienu minūti?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

U.Osis: Paldies. 6.panta 2.punktā ir runa par uzņēmuma vadītāja ievēlēšanu, 3.punktā– par ievēlēšanas kārtību un uzņēmuma darba kolektīva tiesībām šajā ievēlēšanas procesā. 7.pants PSRS likumā par uzņēmumiem un apvienībām nosaka uzņēmumu darba kolektīvu padomes un tās kompetences robežas, tajā skaitā arī izlemjot jautājumus, kas attiecas uz uzņēmuma pārvaldes un organizatoriskās struktūras pilnveidošanu. Tāpēc mēs konkrēti ierosinātu, lūk, šos pantus un punktus atcelt. Likums kā tāds tiks atcelts pēc tam, kad būs izstrādāti un pieņemti attiecīgi Latvijas Republikas likumi. Man viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājums Edmundam Krastiņam. Pie pirmā mikrofona dodas deputāts Gavrilovs.

E.Krastiņš: Vai jūs uzskatāt, pirmkārt, ka Latvijas teritorijā ir veidota kāda sociālistiskā federācija? Otrkārt, vai tiešām spēkā ir Latvijas PSR Konstitūcija? Un, treškārt, cik lielā mērā mēs vispār varam atsaukties un balstīties uz PSRS likumu “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”?

U.Osis: Acīmredzot laikam nav paspēts pavairot pēdējo lēmumprojekta redakciju. Pēdējā redakcijā šīs atsauces ir izslēgtas no teksta, uz tām atsauces nav.

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti! Kolēģi, kāda redakcija jums ir izsniegta? Man ir liela lapa. Jums ir maza? Kur ir Dobeļa kungs, viņš mums visu zina. (Zālē apspriešanās, čalas.)

Kolēģi, uz stūrīša ir 05.11.90? Ar vienu un to pašu datumu ir divi varianti. Vienu sekundīti. Varbūt jūs turpiniet uzdot jautājumus un atbildiet, pa to laiku mēs noskaidrosim.

M.Gavrilovs: */Man ir tāds precizējums. Preambulā ir atsauce uz PSRS likumu “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. 1.punktā ir atsauce, viss 4.punkts pamatots ar likumu “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. Bet šī likuma preambulā arī teikts: šā likuma nosacījumi darbojas republikās, kas ir PSRS federatīvajā sistēmā. Man jautājums: vai atsauce uz šo likumu nozīmē atteikšanos no 4.maija Deklarācijas, vai jūs ar to kaut ko citu esat domājuši?/

U.Osis: */Lūk, šajā projekta variantā, kas man rokās, šādas atsauces vairs nav./ Vienīgā norāde uz 4.maija Deklarāciju ir preambulā, citas atsauces nav.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es atvainojos. Sekretariāts palicis pavisam mazskaitlīgs. Mēs nevaram tā apspriest, ja man ir viens variants, bet jums– cits. Var jau mēģināt!

Šajā situācijā pilnīgu skaidrību mums var ieviest kolēģis deputāts Raimonds Krūmiņš. Tā, nu, jūs izstāstiet to, ko jūs man teicāt.

R.Krūmiņš: Saskaņā ar Ekonomikas komisiju mums bija izveidota tāda neliela darba grupa, kas strādāja pie šā lēmuma galīgās redakcijas sagatavošanas. Grupas sastāvā bija arī mūsu kolēģis deputāts Lagzdiņš, bet diemžēl nezināmu apstākļu dēļ viņa patlaban šeit nav un nav ar viņu bijis arī kontakta. Faktiski visa galīgās redakcijas izstrādāšana it kā tika uzticēta deputātam Lagzdiņam. Diemžēl sakarā ar to, ka viņa nav, šis lēmums tā arī palicis tādā variantā, kādā tas mums bija tajā brīdī.

Priekšsēdētājs: Attiecībā uz deputātu Lagzdiņu jāprecizē– nevis nezināmu, kā jūs teicāt, iemeslu vai apstākļu dēļ nepiedalās, bet zināmu. Atļauju nepiedalīties viņam ir devis Augstākās padomes Prezidijs. Deputāts Lagzdiņš, pamatojoties uz deputāta statusu, ir paņēmis vienas nedēļas atvaļinājumu, kā saka, uz sava rēķina, veselības uzlabošanai.

R.Krūmiņš: Jā, es atvainojos, mums, tas ir, darba grupai, nezināmu apstākļu dēļ.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Godājamam referentam jautājums. Vai jūs uzskatāt, ka jūsu piedāvājums grozīt 8.punkta redakciju un jau pasludināt par spēku zaudējušu ne visu PSRS likumu par uzņēmumu un apvienību, bet atsevišķus pantus, vai šinī gadījumā neradīsies dažādas kolīzijas starp tām normām, kuras jūs saglabāsiet kā spēkā esošas republikas teritorijā, un šā lēmuma normām?

U.Osis: Ļoti iespējams, ka tādas arī varētu rasties. Starp citu, valdības piedāvātajā lēmumprojektā šā punkta nebija. Tas tika iekļauts, jau strādājot šeit, un šādā redakcijā, kā jau es teicu– vispār atcelt PSRS likuma pantus par valsts uzņēmumu, apvienību. Tāpēc bija priekšlikums: ja atceļ šā likuma darbību, tad faktiski kādu laiku valsts uzņēmumu darbībā nebūs juridiskā nodrošinājuma. Uz kādu laika periodu, kaut arī kolīzijas varētu rasties, varētu pieņemt zināmus kompromisa variantus, atceļot atsevišķus likuma pantus.

Priekšsēdētājs: Oša kungs un godātie kolēģi! Es domāju, ka būtu loģiski, ja mēs pārtrauktu runas, pavairotu lēmumprojektu, izsniegtu visiem deputātiem. Pēc tam varēsim gan uzdot jautājumus, gan izteikt savu attieksmi. Es domāju, pat balsot nav nepieciešams. Šajā situācijā man nav tiesību tālāk vadīt sēdi, un šā jautājuma apspriešanu mēs vienkārši pārtraucam. Es domāju, ka pēc pusdienām jūs pavairosiet un mēs varēsim turpināt.

Nākamais jautājums ir likumprojekts “Par Latvijas Republikas Finansu inspekciju”. Ziņotājs tiek meklēts. Es ceru, ka jums ir izsniegts šis projekts.

E.Krastiņš: Ja priekšsēdētājs atļaus, tad vienu repliku šajā sakarā. Apmēram mēnesi atpakaļ Augstākās padomes kancelejai mēs iesniedzām deputātu pieprasījumu, lai iesniedzamajiem dokumentiem būtu noteikta noformēšanas kārtība, lai uz katra dokumenta būtu uzrakstīts autors, datums, kad dokuments ir pavairots vai izstrādāts, un kārtas numurs. Ja uz šā dokumenta būtu bijis kārtas numurs, mēs momentā būtu konstatējuši, vai mēs strādājam ar vienu dokumentu. Diemžēl uz šo pieprasījumu vēl nekādas reakcijas nav, tāpēc gribētu lūgt, lai mūsu dokumentācijas sistēmā šāda kārtība tiktu ieviesta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godātais kolēģi Kehri, varbūt jūs tomēr ar savu informāciju mūs virzīsiet uz kādu darbību. Vai varbūt vajadzētu iet pusdienās? Vai varbūt strādāt? Man jau nav citam kam prasīt.

O.Kehris: No tiem likumprojektiem, kuri iekļauti darba kārtībā, patlaban var sākt izskatīt “Uzņēmumu reģistru”. No šodienas darba kārtībā iekļautajiem jautājumiem pulksten 15.00 varam sākt izskatīt likumprojektu par Finansu inspekciju. Pašlaik, pusstundas laikā, manuprāt, ziņotāji nebūs gatavi.

Priekšsēdētājs: Ja no rīta mēs esam apstiprinājuši darba kārtību 13. un 14.novembrim, tad diez vai būs pareizi, ja mēs tagad sāksim izskatīt 14.novembrī paredzētos jautājumus. Protams, varam, ja būs tādi priekšlikumi.

O.Kehris: Mans priekšlikums būtu– ja iespējams, pēc pārtraukuma kā pirmo izskatīt likumprojektu par Finansu inspekciju. Pašlaik sākas pārtraukums. Darbu varētu turpināt pulksten 14.30, ja nav jāizskata nekādi citi jautājumi.

Priekšsēdētājs: Pusdienas laiks arī ir. Nē, kolēģi, tā mēs nevaram, vienreiz tā sākt, otrreiz– tā. Visi zina, ka pulksten 15.00 sāksies plenārsēde. Tāpēc patlaban nekas cits neatliks, kā acīmredzot jāpagarina pusdienas laiks un jānokārto arī varbūt kādas komisiju lietas. To ir ne mazums. Es vēršu jūsu uzmanību uz tiem dokumentiem, kurus mēs jums sūtām.

Darbu atsāksim pulksten 15.00. Šodien acīmredzot par akciju sabiedrībām mēs neturpināsim, jo diez vai komisija... Deputāt Špoģi, vai komisija būs gatava šodien turpināt par akciju sabiedrībām? Tāpēc vajadzētu norunāt, kādus vēl mēs izskatīsim jautājumus pēc pusdienām. Vai komisijas darbojas? Citādi pulksten 16.00 konstatēsim, ka mums atkal ir brīvsolis.

K.Špoģis: Komisija šodien nebūs gatava.

Priekšsēdētājs: Par sarīkojuma nodokli, par mantojuma, dāvinājuma nodokli, vai par Uzņēmumu reģistru– lūdzu, vai esam gatavi pēcpusdienā skatīt komisijās?

Lūdzu, kolēģi Kehri!

O.Kehris: Uzņēmumu reģistru? Es teicu, ka rītdien tas ir paredzēts, ir sagatavots un var izskatīt. Par pārējiem– pie nodokļu likumprojektiem pašlaik strādā nodokļu likumprojektu komisija. Es to varētu pateikt pulksten 15.00. Domāju, ka materiāli ir sagatavoti, ziņojumi varētu būt gatavi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nu jau mums programma ir. Tātad Uzņēmumu reģistru mēs izskatām šodien.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Bojārs: Mums jau ļoti sen ir izdalīts Kārtības rullis, tātad visiem deputātiem vajadzētu būt gataviem. Kārtības rullī ir 330 panti, tas ir milzīgs dokuments. Ja mums nav ko darīt, mēs varam šo pusstundu, ko mums dod reglaments, strādāt pie Kārtības ruļļa. Es esmu gatavs ziņot. Šā dokumenta pieņemšana aizņem lielu laiku. Tāpēc varbūt mēs varam izskatīt pa daļām, kad mums ir brīvs laiks, mēs varētu iet uz priekšu par Kārtības rulli, lai ar šo dokumentu viss būtu kārtībā.

Priekšsēdētājs: Mums jāreaģē uz kolēģa ierosinājumu, bet varbūt nevajadzētu sākt ar to, ka mēs pusstundu pastudēsim individuāli to Kārtības rulli.

Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Rīt kā darba kārtības 7.punkts ir projekts par grozījumiem vēlēšanu likumos un Konstitūcijā. Materiāls ir izdalīts visiem deputātiem; ja nav ko izskatīt, mēs esam gatavi to darīt kaut vai tūlīt.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, Ekonomikas komisija pēcpusdienā vēl ir gatava ziņot par likumprojektu “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”, kuru tā jau ir iesniegusi. Likumdošanas komisija var ziņot par grozījumiem un papildinājumiem, saistītiem ar vēlēšanām.

Darbam vēl atlikušas 25 minūtes. Kāda ir jūsu atbilde uz deputāta Bojāra priekšlikumu? Deputāts Bojārs ierosina tūlīt sākt izskatīt Kārtības rulli. Izsakiet savu attieksmi, lai viss būtu tā, kā nākas– demokrātiski, ar visu cieņu un korektumu pret kolēģa ierosinājumu. Reģistrēsimies. Rezultāts: 122. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret kolēģa Bojāra ierosināto priekšlikumu– patlaban 25 minūtes veltīt Kārtības rullim. Rezultāts: 35. Vairākuma nav. Līdz ar to sākas pusdienas pārtraukums, kas ilgst līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)