"Esmu par tiesisku valsti"

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas radio vakar, 31.augustā:

Intervija Latvijas radio 31. augusta raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Man prieks pieteikt šobrīd studijā Ministru prezidentu Andri Bērziņu, neraugoties uz to, ka viņš ir atvaļinājumā. Protams, atbildēsim uz klausītāju jautājumiem un arī uz visām vēstulēm. Mēs varētu sākt ar pāris ļoti vispārīgiem jautājumiem. Runājot par sprādzienu universālveikalā "Centrs" — vai jums regulāri tiek piegādāta informācija par to, un kāda ir izmeklēšanas virzība?

A.Bērziņš: — Jā, es saņemu regulāru informāciju. Vairāk nekā 400 policijas darbinieku ir nodarbināti konkrētās lietas izmeklēšanā, vēl strādā virkne cilvēku no citām valstīm, kas mums palīdz, tā ka es ceru uz pozitīvu risinājumu šim jautājumam un domāju, ka mums vajadzētu varēt dabūt rokā sprādziena "izpildītājus".

— Otrs jautājums — ir izsludināts, publicēts likums, kurš nebija pieņemts Saeimā. Vai jūs vienmēr pārlasāt visu, ko jums dod parakstīt?

A.Bērziņš: — Es tomēr paskatos visu to, ko es parakstu, kaut gan lielā mērā uzticos arī Valsts kancelejai, pieņemot, ka viņi atbild ar savu, es gribētu teikt tā, galvu par to, ka visi dokumenti ir kārtībā. Es domāju, ka šis gadījums faktiski ir tāds skumjš pārpratums, kas liks visiem turpmāk ļoti nopietni izskatīt visus dokumentus, arī pirms nosūtīšanas, teiksim, "Latvijas Vēstnesim".

— Kaut vai atbildīgam juristam būtu pietiekoši nopietni jāatbild par šādiem pārpratumiem…

A.Bērziņš: — Protams. Cilvēkam, kurš ir bijis pēdējā instance, kurš ir sagatavojis un licis galveno vīzu virsū dokumentam, tam būtu nopietni jāatbild.

bijis pēdējā instance, kurš ir sagatavojis un licis galveno vīzu virsū dokumentam, tam būtu nopietni jāatbild.

— Runājot par deputātu Jāni Ādamsonu — zvanīja kāda invalīde Broņislava un teica, ka nevajag nostāties prokuratūras pusē. Viņa pārmet jums, ka arī jūs nostājoties prokuratūras pusē, aicinot J.Ādamsonu izdot. Kāpēc?

A.Bērziņš: — Es nenostājos prokuratūras pusē, es vienkārši gribu teikt, ka mums ilgtermiņā būtu svarīgi, lai valstī uzvarētu tiesiskums. Un tiesiskums nozīmē to: ja es esmu par kādu cilvēku pateicis, ka viņš ir slikts, vai es esmu kaut kā publiski viņu aizvainojis, tad šim otram cilvēkam ir jābūt tiesībām pieprasīt aizvainojuma, apvainojuma pierādīšanu vai atsaukšanu. Un tai institūcijai, kurai ir jānodarbojas ar šim lietām — tiesai. Tiesiska valsts nozīmē to, ka visus šos jautājumus izskata tiesa, nevis viens pasaka par vienu no vienas tribīnes, otrs par otru no otras tribīnes, un tā tas paliek, gaisā karājoties. Katrai institūcijai tiesiskā valstī ir sava funkcija, un ir vienkārši jāļauj savas funkcijas šīm institūcijām veikt. Šai konkrētā gadījumā es iestājos par to, ka arī J.Ādamsona kungam būtu visi savi apgalvojumi jāpierāda tiesā. Es domāju, tas būtu tikai un vienīgi labi.

— Kāda vispār ir nozīme deputāta imunitātei, jūsuprāt? Galu galā deputāts ir zināmā mērā tiesas aizsargāts?

A.Bērziņš: — Tauta deputātu ir ievēlējusi un līdz ar to ir devusi viņam lielāku uzticības mandātu, un šis uzticības mandāts izpaužas imunitātē. Tas nenozīmē to, ka deputāts var darīt pilnīgi visu, ko viņš grib. Un šai konkrētajā situācijā J.Ādamsons jau netiek saukts pie tiesas — tiek atļauts ierosināt izmeklēšanu. Viņam tiek dotas visas iespējas tiesiskā kārtā "likt galdā" visus tos pierādījumus, par kuriem viņš runā. Es domāju, ka, šādi rīkojoties, Saeima tikai palīdzētu J.Ādamsona kungam ātrāk noskaidrot patiesību caur tiesu un veicinātu tiesiskas valsts attīstību Latvijā.

— Ja Saeima neļaus izdot J.Ādamsonu — vai tas, jūsuprāt, nozīmē to, ka patiesība paliek nenoskaidrota?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tādā gadījumā patiesības noskaidrošana paliek miglā tīta, un mēs nonākam situācijā, kāda ir krievu sakāmvārdā: nezinu, vai viņiem kažoku nozaga vai viņš kažoku nozaga, bet kaut kas tur bija. Lai nebūtu šādas situācijas, ir jābūt tiesas spriedumam.

— Savulaik valdības dušas izpelnījās milzīgu kritiku un izmeklēšanu. Cilvēki zaudēja darbu, un bija liels skandāls. Valdība patiešām taupa naudu. Vai, runājot par Valsts kanceleju, nauda tiek taupīta?

A.Bērziņš: — Pirmkārt, nākošā gada budžetā par to naudas summu, kas tika izlietota tolaik, būvējot dušas, tika samazināti Valsts kancelejas izdevumi. Un, otrkārt, kancelejā tiešām līdzekļi tiek taupīti un netiek tērēts neviens santīms ne pa labi, ne pa kreisi. Tātad es domāju, ka Valsts kontrole pēc kāda laika varēs atnākt un sniegt savu slēdzienu.

— Vai jums šajā sakarā nav, teiksim, tā nepatīkami tomēr tas, ka Saeima var tik brīvi rīkoties ar līdzekļiem?

A.Bērziņš: — Saeima ir likumdevējs, kurš savā veidā nosaka arī to, kā jārīkojas valdībai. Saeimai ir šīs prerogatīvas. Bet šīs prerogatīvas — pašiem noteikt, cik daudz līdzekļu viņiem ir nepieciešams, — Saeimai vajadzētu saprātīgi izlietot. Situācijā, kad, pieņemsim, valsts budžets nepildās tik labi, kā gribētos, un kad ir ļoti daudz dažādu citu vajadzību, arī Saeima savā veidā varētu nedaudz ierobežot savus tēriņus jeb mēģināt šo te jautājumu vismaz saskaņot ar valdību. Pagaidām šie jautājumi pēc Saeimas Kārtības ruļļa un pēc "Likuma par budžetu" nav jāsaskaņo ar valdību. Tātad Saeima pasaka savu summu, un tas valdībai ir jāraksta budžetā, par kuru pēc tam Saeima balso.

— Kāpēc šobrīd ir tāda situācija, ka Saeima var taisīt saunas un darīt visādas citas lietas, piemēram, celt sev algas, un faktiski neviena no partijām, ieskaitot jūsu partiju, neprotestē pret to?

A.Bērziņš: — Jāsaka tā, ka es neesmu pat iepazinies ar šiem dokumentiem, kuri tagad ir pieņemti. Es zinu, ka tie ir pieņemti tieši vasaras starplaikā. Saeimai ir sava kārtība, kā tā to dara. Algas it kā tieši neesot palielinātas, bet esot vienkārši dažādās atmaksas, kas pienākas deputātiem par savu pienākumu pildīšanu, sastrukturētas citādāk esošā budžeta ietvaros.

Es neesmu šos skaitļus redzējis, tāpēc negribētu sīkāk un konkrētāk komentēt.

— Citi jautājumi. Savulaik jūs, kad vēl bijāt pašvaldības vadītājs, sūtījāt vēstuli Ministru prezidentam, lūdzot kopā ar citiem pašvaldību vadītājiem pārskatīt reģionālās reformas koncepciju, iestājoties par to, ka visiem centriem būtu jābūt lielajās pilsētās, tātad deviņās pilsētās. Šajā sakarā arī parādījās jautājums par Valsts ieņēmumu dienestu, kas arī cenšas savus reģionus izveidot nevis lielajās pilsētās, bet, vadoties pēc principa — Latgale, Zemgale, Kurzeme un Vidzeme. Šobrīd jūs esat saņēmis — nu jau kā premjers — līdzīgu vēstuli no pašvaldību vadītājiem, kuri lūdz vēlreiz izvērtēt šo jautājumu. Jūsu attieksme, jūsu reakcija?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka reģionalizācija, runājot par pašvaldībām, un reģionalizācija, runājot par to, kā ir izvietotas valsts pārvaldes institūcijas, ir pēc būtības divas dažādas lietas. Ir skaidri jāsaprot, ka, taupot budžeta līdzekļus un samazinot birokrātiju, faktiski notiek koncentrēšanās: uz katru reģionu ir viena galvenā iestāde un ir pakārtotās iestādes. Nav vairs tā, ka visi nodarbojas ar visu katrā pilsētā. Tas ir tīri loģisks process. Kur ir jābūt reģiona galvenajai iestādei — tas ir cits jautājums. Un es gribētu teikt, ka uz to var lūkoties dažādi un vajadzētu lūkoties dažādi. No vienas puses — vai ir nepieciešamas visas šīs funkcijas tajā vietā, un, no otras puses — vai tas varētu kalpot par sava veida signālu reģiona vai konkrētās pilsētas attīstībai. Tāpēc, runājot par reģionālo reformu — mums līdz nākamā gada vidum ir jāpabeidz tā sauktā valsts administrācijas reģionalizācija, lai daudzās dažādās institūcijas, pārvaldes tiktu maksimāli optimizētas un izvietotas tā, lai cilvēkiem būtu maksimāli ērti pie tām piekļūt no dažādām reģiona vai apgabala vietām, un tad tikai ķerties pie pašvaldību reformas. Jāsaka, ka šobrīd ne Saeima, ne Ministru kabinets vēl tā īsti nav ticis skaidrībā, kāda tad būs otrā līmeņa pašvaldība — vai tā būs tāda, kāds pašlaik ir rajons, kur ievēlētie cilvēki sanāk kopā un izvēlē savu priekšstāvi un nodarbojas ar tādu kā pārējo pašvaldību darbības kopējo interešu koordināciju, jeb tās ir pilnīgi neatkarīgas un patstāvīgas pašvaldības. Katrā gadījumā, no Eiropas Savienības viedokļa, no Latvijas mēroga viedokļa, ir skaidrs, ka Eiropas Savienība Latviju uztvers kā vienu reģionu. Tas nozīmē to, ka mums ir vēl diezgan daudz šķēpu jālauž par to, vai vispār būs otrā līmeņa pašvaldības. Tāpēc jautājums par to, cik daudz būs reģionu un kādi tie konkrēti būs, ir pastarpināts jautājums. Vispirms mums ir jāvienojas par to, ko mēs īsti tur gribam darīt un kādas būs tā funkcijas.

— Jūs pieļaujat, ka varētu vispār iztikt bez otrā līmeņa pašvaldībām?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka tāds variants pastāv. Par otro līmeni būtu jārunā kā par līmeni, kurā tiek saskaņoti visām pašvaldībām svarīgi viedokļi, un tā formas varētu būt dažādas — varētu nebūt arī tieši vēlētas pašvaldības.

— Ja mēs runājam par pašreizējo administratīvo reģionalizāciju: vai tas, ka, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests savus centrus izliek kaut kādās četrās vietās visā Latvijā, jūsuprāt, ir pieņemami?

A.Bērziņš: — Tas ir normāli, ja pie šīs te dalīšanās jeb koncentrēšanās netiek pazaudētas kādas funkcijas. Piemēram, ja no Ventspils vai no Liepājas nepazūd atbildīgs muitas cilvēks, kurš turpat uz vietas var ātri izlemt visus jautājumus attiecībā uz darbiem ostās un tā tālāk. Tātad ir jāskatās, kā katrā konkrētā situācijā izdarīt tā, lai cilvēkiem, uzņēmējiem, kas tur strādā, būtu maksimāli ērti un labi.

— Jautājumi par pensijām. Vai patiešām nākošgad pensionāri varēs arī saņemt pilnu algu?

A.Bērziņš: — Valdības deklarācijā tas tā ir ierakstīts, un pie šī jautājuma pašlaik Labklājības ministrija strādā, mēs valdībā to skatīsim. Viss būs atkarīgs savā veidā no tā, kā tiks akceptēts nākošā gada budžets un kāda būs situācija ar nākošā gada budžeta iekasējumu. Droši vien, ka tas nebūs pašā gada sākumā — būs vienkārši jāredz, kas notiek ar budžetu, kā budžets pildīsies, un tad pie šī jautājuma būs jāatgriežas.

— Tas nozīmē, ka valdība var arī vienkārši konceptuāli lemt?

A.Bērziņš: — Pirmām kārtām tas būs jāskatās konceptuāli, un tad acīmredzot būs jāskatās, kas notiek ar budžetu. Finansu ministrijas šobrīd esošais aprēķins liecina, ka tie ir apmēram 11–12 miljoni papildu izmaksu no sociālās apdrošināšanas fonda. Tas nozīmē, ka tie ir papildu līdzekļi, un, ja šie papildu līdzekļi neienāk un naudas nav, tad vienīgais ceļš, izdarot šos likuma grozījumus, ir papildus kreditēties Valsts kasē vai kādās citās bankās sociālās apdrošināšanas fondam, kas atkal nav labi.

— Un, pie reizes, varbūt arī mazāk indeksējot pensijas?

A.Bērziņš: — Protams! Tas nozīmē, ka faktiski līdzekļu pensiju indeksācijai nav, jo viss, kas nāk virs budžeta ieņēmumiem, tiek aizvadīts prom šai programmai.

— Mums ir arī viena vēstule no Bērziņas kundzes, viņa, piemēram, nesaņem pensiju indeksāciju, jo savulaik, pēc viņas vārdiem, ir nedaudz palaidusi garām kaut ko ar savu darba stāžu.

A.Bērziņš: — Jā, bija ar likumu noteikts laiks, kad katram cilvēkam bija jāpiesaka visas lietas attiecībā uz darba stāžu, un jāsaka godīgi, ka Bērziņas kundze tik tiešām ir šo likumā noteikto laiku nokavējusi un ka atteikums, ko viņai ir sniegusi Vidzemes priekšpilsētas sociālās nodrošināšanas nodaļa, pēc būtības ir pamatots, un uz šo brīdi nekādi grozījumi šai likumā nav plānoti. Tā ka man vienkārši ir jāsaka visiem: lūdzu, uzmanīgi sekojiet visiem likumiem un regulāri aizejiet uz sociālās apdrošināšanas nodaļu, un iepazīstieties ar visiem jaunumiem, kas tur ir, kas ir saistīti ar pensiju indeksāciju, ar visām aprēķināšanas metodēm, ar visiem pabalstiem un ar visu pārējo.

— Kalniņas kundze jautā: ja pacels pensionēšanās vecumu, vai valdība nodrošinās darba tirgu, jo tur arī darbojas šis zināmais vecuma cenzs — neņem tomēr vecākus cilvēkus vairs darbā?

A.Bērziņš: — Redziet, tā ir tāda savstarpēji saistīta lieta — jo augstāks ir pensijas vecums, jo garāks ir laiks, kad cilvēks skaitās konkurētspējīgs un labs darba tirgū. Otrs: ja ekonomika normāli attīstās, tad pēc būtības darba spēkam vajadzētu sākt pietrūkt pēc gadiem trim. Ja mēs iesim, teiksim, ar piecu līdz septiņu procentu trīs četrus gadus uz priekšu valstī, tad pēc būtības mums jau būs jāsāk just darbaspēka trūkumu. Mums būs jāsāk ļoti nopietni domāt, kur ņemt darbaspēku, kas notiks. Tā ka — no šī viedokļa lūkojoties — no Latvijas attīstības ilgtermiņa perspektīvas viedokļa, it īpaši, ja mēs redzam, ka diezgan nopietni un pārliecinoši ejam uz Eiropas Savienību un ka darbs būs, izskatās, ka šo soli tīri ekonomiski var spert.

— Runājot par tādu nopietnu jautājumu kā krāsaino metālu zagšana — lifti vairs nedarbojas, kapi tiek apgānīti, bet krāsainais metāls tiek uzpirkts, un izskatās, ka valsts atkal ir kļuvusi bezspēcīga šo zagļu priekšā. Vai patiešām nevar kaut kādā veidā šo metālu uzpirkšanu kontrolēt?

A.Bērziņš: — Man jāpiekrīt, ka šī problēma parādās viļņveidīgi: trīs četrus gadus ir miers, un tad atkal pēkšņi šī problēma parādās. Tā droši vien ir saistīta ar krāsainā metāla cenām starptautiskajos tirgos. Un tad tik tiešām rodas vesela virkne problēmu. Kompānijām, kurām ir tiesības uzpirkt krāsainos metālus, ir jāsaņem speciāla licence, un mēs jau pārrunājām gan ar Iekšlietu ministriju, gan ar Finansu ministriju to, ka būtu stingrāk jāveic kontrole un stingrāk jāuzrauga visi tie, kas nodarbojas ar šo biznesu. Otra lieta, protams, ir arī tā, ka pašiem iedzīvotājiem vajadzētu uzmanīgāk sekot un nodrošināt to, lai viņu īpašums netiek sabendēts un sapostīts. Un es gribētu teikt, ka mājās noteikti vajadzētu domāt par to, kā ielikt koda atslēgas, lai neviens netiek iekšā mājas liftā. Otra lieta — mantas, kuras tiek zagtas un nestas kaut kur projām, — tās vienkārši ir jānoliek tā, lai pie tām tik vienkārši nevar tikt klāt. Pēc būtības mēs strādāsim, lai pastiprinātu kontroli, un, es gribētu teikt pat tā, represijas pret tiem, kuri tiks pieķerti, bet arī katram pašam ir jādomā, kā izdarīt tā, lai mūsu īpašums, mūsu kopējā manta netiktu izvazāta, izlaupīta, jo skaidrs ir viens — katram blakus policistu nenoliks.

— Runājot par Laventa lietu — viena klausītāja zvanīja un bija sašutusi par to, ka šobrīd iznāk tā, ka veidojas gandrīz jau starptautisks skandāls — Latvija tiek mīta ar kājām...

A.Bērziņš: — Ja mēs runājam konkrēti par Laventa lietu, tad ir skaidrs, ka šo ilgo laiku, tos piecus gadus, kurus viņš ir pavadījis cietumā, var sadalīt divās daļās: viens ir tas laiks, kas bija nepieciešams, lai izmeklēšanas iestādes precīzi uzstādītu vainu viņam, apzinātu viņa kaitējumu Latvijas valstij, izvirzītu apsūdzību. Otra daļa bija tā, kas, teiksim, dažādā veidā manipulējot ar tiesas procedūru, vienkārši ir novilcināta. Bet skaidrs ir viens, ka cilvēks piecus gadus ir pavadījis cietumā bez tiesas. Man šķiet, likumi Latvijā nosaka, ka pusgada laikā izmeklēšana ir jāpabeidz un pusgada laikā ir jānotiesā. Un no šī viedokļa, protams, tas nav normāli — šie pieci gadi. Tā ka, kas attiecas uz Eiropas tiesu, tad es domāju, ka mūsu pārstāvji, kas pārstāvēs Latvijas valsti, ļoti konkrēti pierādīs, cik šai gadījumā ir vainojama Latvijas valsts, mūsu izmeklēšanas institūcijas, kā tās ir ievērojušas likumu, un cik lielā mērā tiesa ir novilcināta vai kaut kādā veidā bremzēta, pateicoties Laventa kunga advokātiem un visam pārējam.

— Varbūt visā tiesu sistēmā ir kaut ko jāmēģina uzlabot, lai tādas lietas nenotiktu?

A.Bērziņš: — Ir skaidrs, ka, lai tiesu sistēma normāli varētu attīstīties, ir ārkārtīgi daudz jādara. Piemēram, šodien ir ļoti klasiska problēma, kas traucē tiesai attīstīties: tiesnešiem nav telpu, nav pietiekoši daudz tiesas zāļu, un nav pietiekoši daudz tiesnešu. Mēs pašlaik ar Labuckas kundzi un ar Finansu ministriju ļoti nopietni skatām jautājumu par vienas salīdzinoši lielas ēkas nodošanu Tieslietu ministrijas rīcībā — par tās remontu un par to, kā to veikt, lai pēc gada vismaz Rīgas apgabaltiesa varētu atrasties normālās telpās un lai tiesnešiem būtu pietiekami daudz telpu, kur spriest tiesu, un lai tiesas procesi ritētu uz priekšu ātri.

— Klausītāji, man ir jāsaka paldies visiem, kas zvanīja un jautāja. Pie jautājumiem, kuri vēl ir palikuši neatbildēti, mēs atgriezīsimies nākošajās reizēs. Rakstiet vēstules, izmantojiet internetu, zvaniet mums — meklēsim atbildes. Paldies! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā