• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Vaina nav mazā ierēdnī". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.09.2000., Nr. 307/309 https://www.vestnesis.lv/ta/id/10272

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Valdība atrada vidusceļu"

Vēl šajā numurā

01.09.2000., Nr. 307/309

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Vaina nav mazā ierēdnī"

Saeimas sekretāre Silvija Dreimane intervijā Latvijas televīzijā vakar, 31.augustā

Intervija Latvijas televīzijas 31. augusta raidījumā "4. studija" pulksten 19. Vada Andris Jakubāns

— Labvakar! Es esmu Andris Jakubāns. Es esmu tāds izmēģinājuma trusītis, jo televīzijas vadība izmēģina, vai es varu vadīt "4. studiju". Šajā studijā man būtu jātiekas ar republikas cilvēkiem, kuri pārstāv varu, bet man savukārt būtu jātēlo Latvijas tauta. Un es uzdošu Latvijā svarīgiem jautājumus. Pie mums šovakar ir Saeimas sekretāre Silvija Dreimane. Labvakar! Un es gribu teikt, ka mēs kādreiz ar Igaunijas prezidentu Lennartu Meri braucām pa Amulu, viņš iestādes noteica pēc sekretārēm. Viņš teica — ja ir smuka un gudra, tad viss kārtībā, tā ir laba iestāde. Spriežot pēc Silvijas Dreimanes, domāju, ka ar Saeimu viss ir vislabākajā kārtībā. Bet kā jums gadījās, ka jūs nobalsojāt vienu, bet avīzēs parādījās pilnīgi citi likumi.

S.Dreimane: — Jā. Domāju, ka šis ir pilnīgs bezprecedenta gadījums Latvijas vēsturē, Saeimas, Latvijas likumdošanas vēsturē. Tas, kas šobrīd ir noticis ar šo dokumentu, šo tik politizēto dokumentu, tas ir pilnīgi nepiedodami, tas ir pilnīgi neizskaidrojams un pilnīgi neattaisnojams gadījums. Šobrīd ir ierosināta dienesta izmeklēšana, es vadu šo izmeklēšanu. Domāju, ka pirmdien Prezidija sēdē mēs izskatīsim šo jautājumu, klātesot Kancelejas vadībai un klātesot tiem cilvēkiem, kuri ir rakstījuši paskaidrojumus un arī izskatīsim jautājumu, kā nākotnē pilnībā varētu novērst šādas problēmas, lai tās nekad neatkārtotos, kas grauj Saeimas un deputātu uzticības kvotu tautai un deputātu profesionalitātes un Saeimas profesionālo darba līmeni.

— Vakar es skatījos televīzijā "Panorāmu", un Leiškalna kungs teica, ka jūs esat pieņēmuši tādu likumu, kas nemaz nav eksistējis. Viņš tādus jokus taisīja, ka likās — jums katru otro dienu tādas lietas notiek.

S.Dreimane: — Es nedomāju, ka Leiškalna kungs to domā nopietni, ka mēs to darām katru otro dienu. Viņš ir pietiekami atbildīgas komisijas vadītājs un arī atbildīgi strādā, daudz strādā, jo caur šo komisiju iet lielākais likumu skaits salīdzinoši ar citām komisijām. Es domāju, ka tas ir viens no sarežģītākajiem likumiem, kas šobrīd skar tik nozīmīgas sfēras kā tautsaimniecību, mežsaimniecību, zivsaimniecību, privatizācijas procesu, uzņēmumu privatizāciju. Protams, tas ir katra cilvēka personīgā ziņā, kā viņš traktē šo jautājumu. Domāju, ka Leiškalna kungs, labu gribēdams, ir mēģinājis kaut kādā veidā attaisnot savus darbiniekus, kuri līdz šim ir strādājuši pietiekami augstā profesionālā līmenī. Es domāju, ka pirmdien Saeimas Prezidijs kopā ar šiem cilvēkiem izšķirs...

— Bet ir vainīgs kāds mazs ierēdnis?

S.Dreimane: — Es negribētu teikt, ka vaina ir tikai vienā mazā ierēdnī. Jā, protams, tas ir sācies no kāda maza smilšu graudiņa, kas ir izaudzis vienā lielā smilšu kaudzē. Tagad ir atvaļinājumu laiks, un mēs viens otru aizvietojam, es domāju, attiecībā uz Saeimas darbiniekiem, kuri aizvieto viens otru, varbūt īsti nenododot savas funkcijas, kuras viņiem ir paredzētas komisijas nolikumā, neizpētot šo dokumentu satura nianses un neierodoties paši uz šo dokumentu noformēšanu, lai tālāk nodotu cilvēkiem, kuri galīgi nav lietas kursā par šī dokumenta saturu, tā darbības procesu tālāk Saeimā, kā tas iziet vairākus etapus un kā atgriežas pie Straumes kunga uz parakstīšanu. Tā varētu būt kvalificējama kā šo darbinieku nolaidība. Tālāk tas ir gājis caur Juridisko biroju, un tas, protams, ir nepiedodami, ka profesionālā līmenī juristi nav saskaņojuši tekstu, nav ielūkojušies tekstā, bet pēc inerces ir parakstījuši šo dokumentu. Un te nav attaisnojuma. Es jau vakar minēju, ka Saeimai kopumā ir jāuzņemas atbildība un nedrīkst to novelt uz vienu klerku. Acīmredzot darba organizācijā ir kāds ķēdes posms, kas iztrūkst, lai šis darbs varētu būt profesionāli augstā līmenī.

— Bet varbūt šādos gadījumos vajag nevis stāstīt anekdotes, kā Leiškalna kungs to darīja, bet atvainoties, jo piektā daļa tautas ir balsojusi, un nu tās lietas ir salaistas dēlī. Prezidente arī par to šodien runāja.

S.Dreimane: — Es jau teicu, katrs cilvēks var izrādīt savu attieksmi un katram cilvēkam ir savs stils, kā viņš šo jautājumu traktē un pasniedz. Es to uztvēru tā, ka tas ir mans pienākums, un es arī atvainojos. Es atvainojos Prezidija vārdā, jo es pārstāvu Prezidiju, un es negribētu komentēt Leiškalna kunga uzstāšanos, jo es domāju, ka mums valstī vēl ir citi svarīgi jautājumi.

— Vakar televīzijā pēc "Panorāmas" divas dāmas diskutēja par to, vai varētu Saeima izsniegt žurnālistiem komisijas protokolus pedofilijas lietā. Kā jūs, Dreimanes kundze, domājat, vai vajag žurnālistiem tikt klāt pie visiem šiem pratināšanas protokoliem?

S.Dreimane: — Kamēr lieta nav pabeigta prokuratūrā, kamēr šai lietai nav pielikts punkts, es uzskatu, ka tomēr tas darbs vairāk ir juridiskajām iestādēm. Žurnālistiem neviens neliedz veikt neatkarīgo izmeklēšanu, kā to darīja raidījums "Nedēļa", viņu rīcībā ir pietiekami daudz materiālu, kas palīdzēja Saeimas komisijas izmeklēšanas darbā. Bet līdz brīdim, kamēr prokuratūra nav teikusi savu galavārdu, kamēr tiesa nav spriedusi, vai šie cilvēki ir vainīgi vai nav. Uzskatu, ka tas ir jāizlemj tiesības sargājošām iestādēm.

— Bet ir ļoti interesanta situācija, ka jūs iecēlāt Maizīša kungu par ģenerālprokuroru, un tagad divās Saeimas komisijās jūs nobalsojāt pret Maizīša kungu pilnīgi atklāti.

S.Dreimane: — Nedomāju, ka jautājumu vajadzētu traktēt tā, ka mēs nobalsojām pret Maizīša kungu. Nevienam no Juridiskās komisijas un Mandātu un iesniegumu komisijas nav nekas pret Maizīša kungu. Tieši otrādi, mēs bijām ļoti gandarīti, ka Maizīša kungs bija profesionāli ļoti augstā līmenī, un jautājumi, kurus viņam uzdeva, vismaz Juridiskās komisijas locekļi, bija izsmeļoši, bez emocijām, bez liekvārdības. Es novēlu Maizīša kungam tādam palikt arī nākotnē. Bet jautājums ir par dokumentu, kuru saņēma Saeima, kurā lūgts izdot kriminālvajāšanai Jāni Ādamsonu. Un te bija runa par šī dokumenta saturu. Juridiskās komisijas sēdē, kura bija atklāta, piedalījās žurnālisti, kuri varēja sekot sēdes gaitai. Tika uzdoti ļoti daudzi jautājumi prokuratūrai, tika saņemtas atbildes. Diemžēl visas nebija tik izsmeļošas, kā mēs vēlējāmies dzirdēt. Jo dokumentā ir daudzas neprecizitātes. Un to arī pierādīja Juridiskās komisijas balsojums, kur seši balsoja pret Jāņa Ādamsona izdošanu un divi balsoja par viņa izdošanu. Te ir runa par dokumentu, kurš ir sagatavots, uz kura pamata ir lūgts nodot deputātu Jāni Ādamsonu kriminālvajāšanai. Ir neprecīzi traktēti izmeklēšanas komisijas dokumenti, ir paņemtas pirmās teikuma daļas, nav ņemtas vērā otrās teikuma daļas, kas izslēdz šo apgalvojumu, ir paplašinātā veidā tulkota Satversme, tāpat arī Krimināllikuma panti.

Bija liela diskusija par preses klātbūtni, jo Krimināllikuma pants nosaka, ka šīs ziņas ir izplatītas caur presi. Bet Saeimā ir atklātuma princips, un tikai tad, ja Saeima nobalso, ka tā ir slēgtā sēde, tad prese nepiedalās šajās Saeimas sēdēs. Kā jūs zināt, Saeimas sēdes norise tiek translēta radio un piedalās arī visi Saeimā akreditētie žurnālisti. Ir pat bijuši gadījumi, ka piedalās studenti Saeimas sēdēs kā novērotāji, kā klausītāji. Tā ka tas ir ļoti strīdīgs jautājums, un tas bija jautājums profesionāļu līmenī, jo visi Juridiskās komisijas locekļi ir juristi. Un šī diskusija pierādīja, ka juristi palika pie sava viedokļa un uzskata, ka šis dokuments nav pamats, lai Ādamsonu nodotu kriminālvajāšanai.

— "Dienā" ir rakstīts, ka 17. februārī vēl nekādu pierādījumu pret šīm trim amatpersonām nav bijis. Vai tiešām komisijai nebija pierādījumu?

S.Dreimane: — Mūsu Saeimas komisijas ziņojums bija pietiekoši izsmeļošs, un tur tika minēts, kādi materiāli ir komisijas rīcībā. Un šinī gadījumā es negribētu piekrist prokuratūras apgalvojumam, un par to arī vakar notika diskusija.

— Kā tas tā var būt — vai komisijā visi bija ļoti vienoti, bet tad atnāca divi pārstāvji no Tautas partijas, un tie apgalvoja, ka visa komisija, maigi izsakoties, ir liels blefs un tur viss ir netaisnība, apmelojumi, politiska cīņa.

S.Dreimane: — Ja jūs atceraties, Tautas partijas deputāti ļoti strikti iebilda pret šīs komisijas veidošanu. Iniciatīva piederēja "Latvijas ceļa" deputātiem, kuri ierosināja veidot šo komisiju. Arī mēs, Jaunās partijas deputāti, Andris Bērziņš un es, iekļāvāmies šajā komisijā kā novērotāji, jo pirmajā brīdī, kad šī komisija dibinājās, mēs uzskatījām, ka šo jautājumu nevajadzētu publiskot, jo tā ir ļoti sensatīva lieta, un katram cilvēkam, kuru tas skar, tā ir milzīga traģēdija. Darbojoties komisijā, tā bija pietiekami slēgta. Jāteic, ka esmu strādājusi tiesā, bet to, ko esmu lasījusi, redzējusi konfiscētajās videofilmās, kuras ir bijušas Saeimas komisijas rīcībā, tad mani nekas nav tik dziļi negatīvi iespaidojis kā šie materiāli. Un tādēļ es negribētu piekrist Tautas partijas deputātiem, ka tas ir bijis blefs, jo es negribētu reducēt šo darbu uz trim amatpersonām. Es gribētu reducēt šo darbu uz to, ka komisija vēlreiz uzsvēra bērnu tiesību aizsardzības problēmu, bērnu tirdzniecības problēmu, bērnu izmantošanu pornogrāfijā un prostitūcijā. Šī problēma diemžēl nav pienācīgi novērtēta, kad strādājam pie budžeta, šis jautājums skar tikumības policiju, kura aizvien vēl nav izveidota. Un tas arī bija viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem pierādīt, ka šī tikumības policija ir nepieciešama. Darbs ir paveikts pietiekami augstā profesionālā līmenī, es vēlreiz gribu norobežoties no šīm trim amatpersonām.

— Tas bija vai nebija pamats Ādamsonam nosaukt šos uzvārdus?

S.Dreimane: — Ādamsons uzstājās kā deputāts, un katram deputātam ir tiesības izteikt savu viedokli. Ādamsons nebija vienīgais, kurš runāja par zināmām amatpersonām, viņš nerunāja komisijas vārdā, bet runāja kā deputāts. Un deputātam ir tiesības paust savu viedokli, un to, ko viņš ir izdarījis, viņš ir izdarījis ar savu pārliecību, strādājot arī komisijā.

— Es atceros, ka kādreiz Ādamsons teica, ka Šķēle ir bandīts un viņam jāsēž cietumā, un tagad Šķēle varbūt atriebjas un grib likt cietumā Ādamsonu. Vai nav šeit pamatā arī vēl tīri cilvēcisks konflikts?

S.Dreimane: — Nu, ja mēs kvalificētu, kā deputāti viens otru ir nosaukuši, gan par čekistiem, gan par bandītiem, ir pat smagāki vārdi lietoti no Saeimas tribīnes, es to negribētu komentēt. Lai tas paliek uz pašu cilvēku sirdsapziņas.

— Bet principā ir kaut kāds personisks naids, kur iesaistās juristi, tiek iesaistīts valsts aparāts.

S.Dreimane: — Tas ir ļoti bīstami, es jums piekrītu. Jo īpaši tas ir bīstami cilvēkiem, kuri ir iesaistīti politikā un kuriem ir zināma ietekme. Ja šī psiholoģiskā nelīdzsvarotība izpaužas publiski, tad tas rada zināmu diskomfortu arī iedzīvotāju vidū, un arī pašu politiķu vidū vairs nav koleģiālās attiecības, kādām tām jābūt.

— Ir tāda sajūta, ka notiek tāda cīņa, it kā buldogi cīnās zem tepiķa.

S.Dreimane: — Jā, tas tāds interesants salīdzinājums.

— Sakiet, Dreimanes kundze, uz kuru partiju jūs tagad dosieties — pie Jurkāna, Rubika, pie sociāldemokrātiem vai uz "Latvijas ceļu"?

S.Dreimane: — Es negribētu par šo jautājumu daudz runāt. Man tas bija ļoti sāpīgs lēmums — izstāties no partijas. Galvenais iemesls manai aiziešanai no Jaunās partijas bija šīs partijas priekšsēdētāja Raimonda Paula nerespektēšana. Es nedomāju, ka partijas ir vienīgais ceļš, ko politiķim izvēlēties, ir vēl dažādas iespējas, var aiziet no Saeimas projām, palikt kā neatkarīgais deputāts vai arī izveidot pēc savas politiskās pārliecības jaunu partiju.

— Ūdres kundze teica, ka viņa taisa centra partiju, bet no centra nedaudz pa kreisi. Tāds bija kādreiz "Saimnieks". Iznāk, ka jūs vairāk uz sociķiem.

S.Dreimane: — Es domāju, lai šis jautājums paliek nākotnē manai personīgai izlemšanai, jo es negribētu šodien maldināt ne sevi, ne citus ar to, ka es varētu ielēkt kādā partijā. Jā, man ir simpātijas pret vienu otru partiju, tomēr es gribētu saglabāt tās programmatiskās iezīmes, to pārliecību, ar kādu es gāju Jaunajā partijā. Es domāju, ka jūs, Jakubāna kungs, mani uzlūgsiet pēc kāda laika vēlreiz un tad par šo tematu būs atsevišķa saruna.

— Man Jaunā partija bija ļoti simpātiska, jo tur bija ļoti simpātiski cilvēki. Un reiz ziemas vakarā man sieva teica: stāsimies Jaunajā partijā, tur tādi interesanti cilvēki. Kāpēc Jaunā partija nonāca līdz šādam stāvoklim, tās bija ambīcijas vai programmas trūkums, vai latvieši atkal nevar satikt savā starpā?

S.Dreimane: — Nedomāju, ka tās bija ambīcijas. Drīzāk tas bija politiskās pieredzes trūkums. Jo jauni cilvēki, kas ļoti ātri nokļuva Latvijas politiskajā elitē, Saeimā, ieņēma ministru posteņus, viņi aizsteidzās mazliet laikam pa priekšu. Pierādījās tas, ka tad, ja nav zināmas politiskas pieredzes, ja nav zināšanu tieši politisko teoriju zinātnē, nav starptautiskās pieredzes, vai tad var tik ātri ieņemt atbildīgu amatu. Acīmredzot karjeras posms, attiecīgi ejot no viena posma uz otru un apliecinot sevi, ir nepieciešams. Un domāju, turpmāk arī citām partijām tā būs mācība: ir labi, ja cilvēki ir jauni un perspektīvi, bet ir jābūt arī pamatīgai zināšanu bāzei. Šinī gadījumā es negribētu vainot nevienu, kādēļ izveidojusies šāda situācija Jaunajā partijā.

— Jūs teicāt, ka Raimondu Paulu neklausīja.

S.Dreimane: — Šinī gadījumā bija runa par Jaunās partijas valdes lēmumu, kad tika minētas ministru kandidatūras. Varbūt frakcijā bija dažādas domas, šinī gadījumā bija runa par prioritātēm, kuras mēs bijām skatījuši, par augstākās izglītības ministra, un kuru atbalstīja arī Paula kungs, jo viņš pats ir Izglītības un kultūras komisijas loceklis. Savā laikā Tatjana Koķe sevi bija ļoti labi apliecinājusi šajā amatā. Bija runa par tieslietu ministru, kurš tika akceptēts, tā bija Ingrīda Labucka. Svešāka sfēra bija valsts reformu ministrs. Cik es zinu no Paula kunga teiktā, tika lūgts, lai pagaidām šo personāliju izvēli atstāj Jaunās partijas ziņā, kad sanāks dome, sanāks frakcija, sanāks valde. Valde izlēma mazliet savādāk. Es pieņemu, ka Paula kungu tas aizvainoja kā personību, kā partijas priekšsēdētāju.

— Jauna partija, jauni cilvēki. Rīt visi dodas uz skolu. Vai jūsu dēliņš ar prieku ies uz skolu?

S.Dreimane: — Mani viņš šorīt ļoti patīkami pārsteidza. Viņš no rīta ienāca manā istabā un sāka dziedāt dziesmu par skolā iešanu un grāmatām. Tas mani tiešām patīkami pozitīvi pārsteidza. Viņš teica: es tik ļoti esmu noilgojies pēc saviem draugiem un es viņus tik ļoti gribu satikt. Kad jautāju, kā būs ar mācībām, viņš teica: būs jau labi. Es novēlu visiem Latvijas skolēniem un viņu vecākiem saticības pilnu un harmonisku jauno mācību gadu.

— Tagad ir jāmācās arī tiem, kas neiet skolā. Ko jūs pati taisāties mācīties?

S.Dreimane: — Es turpinu mācīties franču valodu, tas ir viens no maniem turpmākajiem mērķiem. Un es mācīšos šo valodu tagad kopā ar savu puiku, tātad būs tāds neliels sacensības princips.

— Franču valoda ir ļoti grūta, jāklausās laikam franču mūzika, lai šo valodu labāk apgūtu.

S.Dreimane: — Jā, ir liela nozīme muzikālajai dzirdei. Bet es neteiktu, ka franču valoda ir ļoti grūta. Man ir ļoti laba pasniedzēja, es uzskatu, viena no labākajām speciālistēm Latvijā, Helēna Kalva. Es domāju, ka franču valodai būs liela nākotne Latvijā.

— Beidzamais jautājums. Ko jūs labu šodien esat izdarījusi Latvijas labā?

S.Dreimane: — Mans darbs pamatā ir likumdošana, darbs ar cilvēkiem. Es uzskatu, ka viens no labākajiem darbiem, ko esmu izdarījusi, ir tas, ka 7. Saeimā katru gadu 4. maijā plenārsēdē piedalās tie bijušās Augstākās padomes deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarību. Mēs nedrīkstam aizmirst šos cilvēkus, iedodot viņiem pateicības rakstu, piešķirot ordeni, šie cilvēki ir jāiesaista valsts sabiedriskajā un politiskajā darbā. Uzskatu, ka tas ir mūsu politiskais zelta fonds.

— Bet šodien?

S.Dreimane: — Šodien es esmu studijā ar Andri Jakubānu pirmo reizi, kas izgājis ugunskristības, un es domāju, ka tas ir mans lielākais ieguldījums.

— Labi. Ar labvakaru!

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

Pēc ieraksta "LV" doktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!