Izglītoti cilvēki — mūsu valsts nākotne

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Šodien — 1. septembrī — visā Latvijā Zinību diena

Latvijas bijušie izglītības ministri — Juris Celmiņš, Māris Vītols, Jānis Vaivods, Silva Golde un tagadējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns sajūsmā par bērnu popgrupas "Punktiņi" apsveikumu

Ceturtdien, 31.augustā, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns rīkoja pieņemšanu visiem bijušajiem Latvijas Republikas izglītības ministriem, kuri pildījuši šo amatu pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Desmit gadu laikā Latvijai bijuši astoņi izglītības ministri — Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals, Māris Grīnblats, Juris Celmiņš, Silva Golde, Māris Vītols un pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns. Uz tikšanos bija ieradušies četri bijušie izglītības ministri — Juris Celmiņš, Silva Golde, Jānis Vaivads un Māris Vītols. Tikšanās laikā ministri dalījās pieredzē par darbu izglītības nozarē, pārrunāja ar izglītības jautājumiem saistītās aktualitātes un noklausījās jaunajam mācību gadam un tikšanās reizei veltīto bērnu popgrupas "Punktiņi" apsveikumu.

Kārlis Greiškalns uzsvēra, ka tikšanās mērķis ir bijis pirms jaunā skolas mācību gada sākuma dot iespēju satikties ministriem, lai pārliecinātos, ka izglītībā domā par nākotni un katra ministra aizsāktais darbs tiek turpināts. Viņš aicināja ministrus pārrunāt padarīto, novērtēt īstenotās ieceres, izdarīt secinājumus par nepiepildīto, bet vēlamo. "Izglītības nozare ir plaša un sarežģīta, bet ar kopīgiem spēkiem grūtības pārvarēt ir vieglāk," atzina K.Greiškalns, aicinot savas domas izteikt arī pārējiem tikšanās dalībniekiem.

Silva Golde pateicās Greiškalna kungam par uzaicinājumu tikties, jo kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas līdzīga tikšanās nekad nav tikusi sarīkota. Viņa atzina, ka, lai arī ministri pārstāv dažādas politiskās partijas, visus vieno kopīgas intereses — valsts bērnu izglītība. Ja Izglītības un zinātnes ministrija būtu atvērta bijušajiem ministriem katru dienu, kā tikšanās sākumā izteicās K.Greiškalns, tas tikai veicinātu un organizētu izglītības sistēmas sakārtošanas darbu.

Stāstot par laiku no 1999.gada jūlija, kad S.Golde pildīja izglītības un zinātnes ministres amata pienākumus, viņa to atcerējās kā vētrainu posmu, kas prasījis lielu politiskās gribas un drosmes koncentrēšanos, un kā laiku, kurā izvirzīti vairāki drosmīgi pieteikumi izglītības reformām. S.Golde atzina, ka dabs bijis ļoti spraigs, un izteica gandarījumu, ka daudzi iesāktie darbi guvuši atsaucību nākamajās valdībās un tiek turpināti. Šajā laikā parakstīts līgums ar Pasaules banku par kredītresursu piesaisti skolu labiekārtošanai, un šobrīd acīmredzams ir paveiktā darba ieguldījums nākotnē. Arī studiju kreditēšanas pieteikums ir bijis pareizs solis, un šobrīd katram studētgribētājam ir iespēja studēt. Pieteikums, kā atzina ministre, reizēm ticis pārprasts, apgalvojot, ka šādā sistēmā visiem būs jāmaksā par augstāko izglītību, taču šobrīd ir skaidri redzama patiesā situācija — ikvienam ir dota iespēja studijām paņemt kredītu, tādējādi arī šī reforma ir sevi attaisnojusi.

S.Golde pie paveiktajiem labajiem darbiem minēja arī pabeigto Izglītības un zinātnes ministrijas institucionālo auditu, kas ir bijis ministrijas reorganizācijas pamatā, un darba samaksas paaugstinājumu skolotājiem 2000.gadā, turklāt izveidots pamats nevis vienreizējam algu pielikumam, bet regulāram un pakāpeniskam algu pielikumam vairāku gadu garumā. Līdz ar to skolotājiem ir radīta cerība nākotnē saņemt atalgojumu atbilstoši padarītajam.

Jānis Vaivads atzina, ka no klātesošajiem ministra amatā ir bijis vissenāk — pirms septiņiem gadiem. Viņš bijis otrais izglītības un zinātnes ministrs pēc neatkarības atjaunošanas.

J.Gaigals uzsvēra, ka arī, esot ārpus izglītības sistēmas un strādājot citā sfērā, izglītība ir palikusi sirdij tuva. Tādēļ viņš ikdienā ar lielu interesi vērojot izglītības sistēmā notiekošos procesus. J.Vaivads atzina, ka šodienas problēmās un dienas kārtībā Izglītības un zinātnes ministrijas problēmjautājumu loks ir gandrīz tāds pats, kā bijis viņa laikā. Reizēm problēmas tiek nevis risinātas, bet radītas no jauna. Saredzams ir daudz darāmā, un līdz pilnīgai, tirgus ekonomikas apstākļiem piemērotai izglītībai un izpratnei vēl neesam nonākuši. Viņš uzsvēra, ka būtiska problēma ir saiknes trūkums starp izglītības sistēmas pārvaldi un ekonomisko darbību, skolotāju izglītošanu. Arī skolotāju algu jautājums ir jārisina, un šobrīd paveiktais šajā jomā ir tikai pats sākums. Kā uzskata J.Vaivads, skolotāja dzīvei ir jābūt nodrošinātai, darbam — labi apmaksātam. Runājot par 1993. gadu, kad J.Vaivads bija ministra amatā, viņš atcerējās šo laiku kā atskaites punktu. Toreiz ticis izveidots Akadēmiskās informācijas centrs, akreditācijas sistēma, nobriedusi centrālās eksāmenu sistēmas ideja, kas ir atbalstāma un stiprināma. J.Vaivads atzīmēja arī Latvijai tik svarīgo jomu — zinātni, kurai ir pievērsts pārāk maz uzmanības. Viņaprāt, zinātnei Latvijā ir ļoti lielas iespējas, tās izaugsme ir jāatbalsta. J.Vaivads izteica cerību, ka pamazām Latvija pietuvosies Eiropas līmenim, darbojoties aktīvāk pašiem.

Māris Vītols, kas gandrīz pusgadu vēl šā gada sākumā pildīja izglītības un zinātnes ministra pienākumus, atcerējās, ka svarīgākais bijis panākt, lai, mainoties ministriem, nemainītos plāni un iesāktie darbi — svarīgi ir nodrošināt darbu pārmantojamību un sagatavoto darbu turpināt. M. Vītols pauda gandarījumu, ka viņa laikā izdevies turpināt S.Goldes laikā aizsākto — pedagogu darba samaksas paaugstināšanas reformas tika turpinātas un paredzētais ikgadējais algu paaugstinājums, cerams, vedīs pie konkurētspējīga atalgojuma. M.Vītols novēlēja ministram K.Greiškalnam turpināt iesāktos darbus un atzina, ka pozitīvi vērtējamas ir arī ministra biežās tikšanās ar dažādu pilsētu, rajonu, pagastu pārstāvjiem un izglītības sistēmas darbiniekiem, jo ne vienmēr, atrodoties Rīgā, ministrijas telpās, iespējams iegūt pilnīgu un vispusīgu informāciju par to, kas notiek Latvijas skolās. Ministra darbam ļoti svarīgs ir cilvēku atbalsts, uzsvēra M. Vītols, novēlot arī veiksmīgu jauno mācību gadu un atzīstot, ka pēdējā skolēnu vasaras brīvdienā rīkotā tikšanās varētu būt par pamatu šādām tikšanās reizēm arī nākamajos gados, lai atskatītos uz aizvadīto gadu, uz paveikto un darāmo.

Juris Celmiņš, kas izglītības un zinātnes ministra amatā bija 6. Saeimas laikā, piekrita, ka izglītības sistēmā nepieciešamas izmaiņas. Katrs no ministriem ir devis savā laikā savu ieguldījumu, lai panāktu sistēmas sakārtošanu, bet visiem būtu jāievēro daži pamatprincipi, lai darbs vainagotos ar panākumiem. Vienu pamatprincipu pieminēja arī pārējie ministri — pēctecība. Ja katrs ministrs nodos tālāk savus uzsāktos darbus un ieklausīsies savos priekšgājējos, tad būs redzami panākumi. Valdībai ir jāstrādā kā vienotai komandai, balstoties uz noteiktām izglītības sistēmas ievirzēm un programmu. J.Celmiņš teica, ka ar rūgtumu atceras katras nozares ministrijas cīņas Ministru kabinetā, kad runa bijusi par budžeta līdzekļu sadali. Šīs problēmas atrisinājums būtu skaidri nošķirtu proporciju līdzekļu sadale starp vienas komandas — valdības — locekļiem. Analizējot izglītības sistēmas darbu, J. Celmiņš nonācis pie secinājuma, ka daudzas jau paveiktās reformas nav bijušas pamatotas un līdz ar to kļūvušas bezjēdzīgas, nelietderīgas. Tādēļ viņš ieteica ministram K.Greiškalnam pārdomāti pieņemt lēmumus, jo sasteigtas reformas bieži vien radījušas tikai jaunas problēmas, nevis devušas risinājumu jau esošajām. J.Celmiņš uzsvēra, ka šobrīd liela problēma ir nenovērtētais privātās izglītības ieguldījums Latvijas attīstībā. Šajā gadījumā no valsts līdzekļiem netiek prasīta nauda, bet ļoti vajadzīgs valstisks atbalsts.

Kristīne Valdniece, "LV" nozares redaktore

Izglītības ministri:

Jānis Vaivads (03.08.1993.–27.05.1995.);

Juris Celmiņš (13.02.1997.–16.04.1998.);

Silva Golde (17.07.1999.–08.12.1999.);

Māris Vītols (16.12.1999.–04.05.2000.);

Kārlis Greiškalns (no 05.05.2000.)