Vai Rīgas attīstības plāns nodrošinās izaugsmi?

Pašlaik top Rīgas attīstības plāns – dokuments, kurš noteiks galvaspilsētas attīstību no 2006. līdz 2018.gadam. Šajā nedēļā Rīgas domnieki akceptēja plāna pirmo redakciju. Tomēr dokumenta izstrādāšana un sabiedriskā apspriešana sabiedrībā jau izraisījusi plašas diskusijas, daudz ir arī neapmierināto.

Rīgas attīstības plāns noteiks pilsētas attīstību līdz 2018.gadam. Veiksmīgs plāns būtu tāds, kas nepieļautu, piemēram, tādu ēku kā Triangula bastions būvniecību Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kā notikusi plāna projekta tapšana, kādi ir sāpīgākie jautājumi, kas uztrauc rīdziniekus, un vai šis plāns būs labāks par iepriekšējo, kura īstenošanu traucējis investoru spiediens? Par to sabiedriskās politikas portāls politika.lv rīkoja slēgtu diskusiju. Tajā piedalījās Rīgas domes Pilsētplānošanas pārvaldes vadītājs Pēteris Strancis, Rīgas domes Attīstības departamenta Sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāve Dana Hasana, arhitekts Pēteris Blūms, koalīcijas “Dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai” pārstāve Sandra Jakušonoka, sociālantropoloģe un Sabiedriskās politikas institūta valdes priekšsēdētāja Aivita Putniņa un Mangaļsalas iedzīvotāju iniciatīvas grupas pārstāvis Jānis Šlūke. Diskusijas dalībniekiem jautājumus uzdeva “Latvijas Vēstneša” žurnāliste Ilze Sedliņa.

Vai sabiedrības viedoklis ir uzklausīts?

– Kas ir Rīgas attīstības plāns? Kāpēc tāds ir vajadzīgs?

Pēteris Strancis: – Rīgas attīstības plāns ir viens no pilsētas būtiskākajiem dokumentiem. Populāri runājot, tam ir vietēja likuma spēks. Šis dokuments noteiks pilsētas pamatattīstību tuvākajiem 12 gadiem.
Kopš 1990., 1991.gada Rīgai ir bijis izstrādāts tikai viens attīstības plāns – tas ir spēkā no 1995. līdz 2005.gadam. Tobrīd bija citāda plānošanas likumdošana, atšķirīgas aktivitātes un vispār izpratne par attīstības plānu bija attālinātāka.

– Kā vērtējat plāna sabiedrisko apspriešanu – iedzīvotāju aktivitāte bija liela, viduvēja, niecīga?

P.Strancis: – Es teiktu, ka aktivitāte ir ļoti liela. Pirms šīs sabiedrības iesaistīšanas kampaņas mēs viesojāmies vairākās Eiropas pilsētās, kurās no profesionālā viedokļa ir radīti labi attīstības plāni. Daudz runājām ar Amsterdamas un Dublinas pilsētu pārstāvjiem par to, kā viņi iesaistījuši sabiedrību attīstības plānu izstrādē un apspriešanā. Salīdzinājumā ar šo pilsētu iedzīvotājiem rīdzinieki ir bijuši daudz aktīvāki.

– Šķiet, tagad būtu īstais laiks diskusijā iesaistīt sabiedrisko sektoru un jautāt: kā esat izjutuši iesaisti Rīgas attīstības plāna tapšanā? Vai jūs jūtaties uzklausīti?

Jānis Šlūke: – Rīgas attīstības plāna sakarā skatījums caur vides informācijas prizmu balansē uz pienākuma robežas. To pašu var teikt par visa plāna sabiedrisko apspriešanu. Manuprāt, sabiedriskajai apspriešanai izvēlētais laiks – mēnesis pirms Jaunā gada – bija apzināti izvēlēts, lai būtu ievilkts ķeksītis, bet sabiedrības iesaistīšanās nenotiktu. Turklāt attīstības plāna sakarā nav veikts arī stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums.
Aivita Putniņa: – Galvenais jautājums ir, kādas metodes izmanto. Kā profesionāle es pamanīju vairākas problēmas, svarīgākā – netika panākta nekāda vienošanās. Cilvēki varēja izteikties, izbļaustīties, izteikt priekšlikumus, bet principu, pēc kuriem ieteikumi tiktu apkopoti, nav.
Vadlīnijās noteikta gan rekreācijas zonas saglabāšana, gan savrupmāju būvēšana rekreācijas zonās. Tā ir ārkārtīgi liela pretruna. Tas, ka ieliekam visus priekšlikumus plānā, neko nenozīmē. Plānam ir jābūt vienošanās aktam vai protokolam, kur ir definētas prioritātes. To var panākt ar ļoti dažādām sabiedriskās plānošanas metodēm. Varbūt tieši tā arī plānam pietrūkst – sistemātiskās pieejas. Stratēģijas sākumā ir ārkārtīgi skaista vispārējā deklarācija – ilgtspējīga pilsēta, iespējas visiem, ekonomikas ar augstu pievienoto vērtību attīstība. Bet beidzas ar to, ka tā ekonomika ar augstu pievienoto vērtību ir tirdzniecība un tranzīts, kas no ekonomikas viedokļa nav pamatoti. Tās nav nozares ar augstu pievienoto vērtību. Tāpēc man vairāk bažas rada, ja tā var teikt, pakāpe. Labi, cilvēki iesaistījās, bet kas no tā iznāca? Nekāda sabiedriskā vienošanās netika panākta.
Sandra Jakušonoka: – Es minēšu simbolisku tēlu, kas, manuprāt, visprecīzāk raksturo situāciju ar sabiedrisko apspriešanu. Pie Rīgas domes ir plakāts “Es plānoju Rīgu”. Uz tā uzzīmēts cilvēciņš, bet cilvēciņam nav mutes. Manuprāt, tas ir tieši tas, ko Rīgas dome ir gribējusi un panākusi – jūs varat skatīties, bet uzklausīti netiksit. Piemēram, es nupat esmu saņēmusi P. Stranča atbildi, ka vairāk nekā tūkstoš rīdzinieku parakstīta vēstule tiek ignorēta. Vienkāršoti runājot, atbildē teikts: “Paldies! Tiksimies otrās redakcijas apspriešanā!” Bet tas, ko prasījām, nebija pliks paldies, mēs teicām, ka šī pirmā redakcija nekam neder – apturiet, pārstrādājiet, padariet likumīgu! Tāpēc uzskatu, ka man ir pamats teikt – Rīgas domes uzstādījums bija “Muti ciet, sabiedrība!”.
Dana Hasana: – Pirmkārt, jāatzīmē, ka plāns ir plaša satura dokuments, kur diemžēl vide nav vienīgā un dominējošā sadaļa.
Otrkārt, Latvijā ir spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas oficiāli nosaka kārtību, kādā jānotiek sabiedriskajām apspriešanām. Tie ir absolūti sausi norādījumi un pasaka tikai to, cik ilgā laikā jāveic katras redakcijas sabiedriskā apspriešana. Netiek noteikti kaut kādi konkrēti veicami pasākumi. Varam teikt, ka tas, kas ir noticis, bijusi iniciatīva un izdoma. Protams, par to, vai tā ir bijusi veiksmīga vai neveiksmīga, var diskutēt. Jāatceras, ka reizē tas ir arī finanšu jautājums.
Sākot runāt par plānu, tika iecerēta plaša akcija – “Es daru Rīgu!”. Galvenais mērķis bija cilvēkus aktivizēt, lai līdz iedzīvotājiem nonāktu ziņa, ka sācies darbs pie Rīgas attīstības plāna. Savukārt, runājot par plāna pirmās redakcijas apspriešanu, likumdošanu neesam pārkāpuši, tieši otrādi – esam centušies izmantot savu kapacitāti, piedāvāt tematiskās diskusijas, tikšanās ar iedzīvotājiem utt.

– Tātad jūs norādāt, ka sabiedriskā apspriešana ir notikusi tā, kā tas noteikts likumdošanā. Tomēr jautājums paliek – vai iedzīvotāju intereses tiks ņemtas vērā, vai sabiedriskā apspriešana tika rīkota tikai ķeksīša dēļ?

P.Strancis: – Mēs nevaram sēdēt pie baltas papīra lapas un ilgi runāt par to, ko un kurai iedzīvotāju grupai, kādai investoru grupai dot. Vajadzīgs ir dokuments, pie kura varam apsēsties un runāt. Pagaidām ir tikai dokumenta projekts. Tam nav nekāda juridiska spēka. Tomēr viens ir skaidrs – visas intereses mēs nekad nevarēsim ņemt vērā.
Kopumā izkristalizējās trīs tēmas, par kurām cilvēki runāja visaktīvāk, – Uzvaras parks, osta un mazdārziņi. [Diskusijas vadītājas piebilde: Rīgas attīstības plāna 2006. – 2018. gadam pirmās redakcijas apspriešanā kopumā tika saņemti 4877 rakstiski priekšlikumi, ieteikumi, komentāri. Visvairāk rakstisko priekšlikumu saņemts pret iecerēto mazdārziņu likvidēšanu (1286), pret Mangaļsalas, Daugavgrīvas un Kundziņsalas iekļaušanu Brīvostas teritorijā (1011), kā arī pret Uzvaras parka apbūvēšanu (1331).] Tad ir skaidrs, ka par šīm tēmām ir jādiskutē tālāk un jārunā. Piemēram, par Uzvaras parku. Tas noteikti ir vienkāršākais lēmums – neapbūvēt, bet par to lemj Rīgas domes deputāti. Mēs viņus informējam par sabiedrības viedokli, un viņi lemj. Tas ir absolūti godīgs un caurskatāms process.
Savukārt, ja runājam par ostas teritoriju, – tas nav lēmums, kuru varam izlemt uzreiz, automātiski paņemot un nogriežot pat tad, ja esam saņēmuši tūkstoti vai divus tūkstošus iedzīvotāju vēstuļu. Tā jau ir sabiedriskās apspriešanas jēga – tas nav referendums. Nav iespējams pateikt skaitli, kur ir tā robeža, kad sabiedrības teiktais tiek iestrādāts. Par to lemj pašvaldības deputāti. Mēs pieņemam, ka viņi pārstāv sabiedrības iedzīvotāju vairākumu. Tomēr jāņem vērā, ka deputātiem jādomā solis uz priekšu, jautājums jāskata kontekstā. Piemēram, pieņemot lēmumu neapbūvēt kādu teritoriju, ir jādomā par to, vai pietiks līdzekļu teritorijas atpirkšanai.

Plāns rīdziniekiem vai investoriem?

– Tomēr atgriezīsimies pie Rīgas attīstības plāna. Kas ir tā pamatā? Vai tās ir rīdzinieku intereses vai arī uzņēmēju, potenciālo investoru intereses?

Pēteris Blūms: – Domāju, ka svarīgākais ir pateikts jau nosaukumā – tas ir attīstības plāns. Iedziļinoties šā vārda jēdzieniskajā būtībā – attīstību virza nevis katrs iedzīvotājs individuāli (viņš ir no tās atkarīgs, viņš ir ieinteresēts, saistīts ar to), bet gan tie, kuri ir gatavi attīstību realizēt. Attīstība ļoti daudzos gadījumos ir konkurents pastāvīgumam, jo maina esošo situāciju. Tāpēc varbūt iedzīvotājiem, kuri atrodas riska zonās, tas rada problēmas.
Es šajā plānā gribētu redzēt analītiskāku pieeju Rīgas līdzšinējās attīstības vērtējumam no vairākiem aspektiem, lai saprastu pilsētas attīstības tendences. No tā arī rodas vairākas problēmas. Piemēram, viens no diskusijas jautājumiem – var vai nevar būvēt jaunajos masīvos iekšā jaunas mājas? Mana atbilde ir ļoti vienkārša – mēs nevaram atbildēt, jo neesam izvērtējuši vērtības.
Un tagad uzdosim jautājumu paši sev – kā vērtējam Ķengaragu vai Juglu? Tā ir vērtība vai nav? Piemēram, Zviedrijā, kur ir ļoti līdzīga tā laika apbūve, šīs apbūves rekonstrukcijai tiek pievērsta liela uzmanība. Viņi uzskata, ka tā struktūra pati par sevi ir vērtīga, jo tā tiek lietota un to var uzlabot. Ja mēs šo struktūru sākam uzlabot ar to, ka atļaujam vienu tur iebūvēt, vienu tur, vienu vēl kaut kur, tad ir garām. Tas pats attiecas arī uz starpstruktūru telpu. Es gribētu teikt, ka strukturāli Rīga nav izanalizēta.
J.Šlūke: – Manuprāt, attīstības plānā notiek sabiedrības šķirošana, turklāt ļoti klajā formā. Sociāli spēcīgākās grupas veido vidi sociāli ne tik aktīvajām grupām. Šo modeli vajadzētu nomainīt tādam, kur visi aspekti ņemti vērā – gan sociālie, gan kultūrvēsturiskie, gan dabas jautājumi. Ja arī jaunajā Rīgas attīstības plānā ir runa par attīstību, tad tā ir novecojusi taisnvirziena attīstība. Tas nav ilgtspējīgas attīstības modelis. Mūsu piedāvājums bija veidot saskaņotu, ekoloģisku Rīgas attīstību, nevis kaut kādas šauras kliķes ekonomisko attīstību.
A.Putniņa: – Es piekrītu Pētera Blūma teiktajam, ka tiešām pietrūkst skatījuma uz pilsētu un uz reģionu kopumā. Šis plāns patiesībā ir drauds attīstībai. Kāpēc? Viens no svarīgākajiem ir jautājums par esošajiem centriem – kāda būs to loma, ja uzbūvēs plānotos jaunos centrus? Tāpat plānā pilnībā nav risināts jautājums par mājokļu sektoru. Arī ekonomiskā attīstība. Analīzē rakstīts, ka Rīga jau tagad zaudē gan Tallinai, gan Viļņai. Bet situācija pasliktināsies. Šis plāns nedod priekšrocības. Tāpat mums nav ideju, kā pārdot Rīgu kā reģiona (Baltijas reģiona – aut.) metropoli. Mēs noteikti gribētu, bet...
Intereses, kas gūst pārsvaru tekstā, ir tās pašas investoru intereses divās nozarēs: tirdzniecībā un tranzītā. Tāpat pārsvaru gūst turīgo rīdzinieku intereses, neraugoties uz to, ka Rīgu vada sociāldemokrāti. Dīvaini ir plānā lasīt par plānoto privātmāju skaita pieaugumu. Savukārt netiek runāts par tiem 60% rīdzinieku, kas dzīvo blokmājās. Jā, tiek atzīts, ka nav mājokļu politikas un līdz 2018.gadam arī tās nebūs. Tie ir ārkārtīgi sāpīgi un būtiski jautājumi.
Ja lasa plānu un skatās no interešu viedokļa, tad ieguvēji ir investori ārkārtīgi specifiskajās nozarēs, kas pilsētai līdz šim nav devušas taustāmu labumu un atspērienu, lai pilsēta tiešām kļūtu par reģiona metropoli. Man šķiet, ka pilsētai būtu jāveicina tādas investīcijas ekonomikā, kas dotu attīstības grūdienu. Piemēram, ja runājam par apbūvi, tad tas nav tikai tas, ko atļaujam būvēt. Būtu nepieciešama atbalsta politika, noteikti finanšu instrumenti, nodokļu atlaides, kas tiek piešķirtas, lai cilvēkiem palīdzētu uzbūvēt ko tādu, kas pilsētai patiešām ir vajadzīgs. Plānā būtu jābūt uzrakstītiem principiem.
Domāju, ka cilvēkiem, piemēram, nekas nebūtu pret Doma laukuma skvēra apbūvi. Bet tas, ko daudzi jau gara acīm skata, ir atkal kaut kāds bezizmēra monstrs, kas apsegs visas tuvumā esošās ielas. Tāpēc cilvēkiem arī ir paniskas bailes no būvēšanas. Un jāteic, ka plāns šīs bažas pastiprina. Tur dominē šīs intereses – uzbūvēt lielveikalu, paplašināt ostu. Tur nav sociālo garantiju.

– Dosim vārdu Rīgas domes pārstāvjiem, lai viņi izskaidro, kam tad šis plāns ir rakstīts.

P.Strancis: – Pilnībā piekrītu, ka šajā plānā ir vairākas nodaļas, kas nav izstrādātas perfekti, trūkst analīzes. Vēlreiz saku: tā ir tikai plāna pirmā redakcija. Tas vēl nav gala dokuments. Mēs esam izstrādājuši dokumentu, nododam to sabiedriskajai apspriešanai un tad ar to strādāsim tālāk. Ņemam vērā sabiedrības ierosinājumus, kurus nu mēs tur ņemam vērā. Ņemam vērā deputātu ierosinājumus.
D.Hasana: – Teikšu pavisam īsi: neesmu profesionāls arhitekts, bet strādājot redzu, cik smagi top šis dokuments. Tā ir sintēze, kur ņemts vērā gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju, gan profesionālu plānotāju viedoklis. Man šķiet, ka kopumā sabiedrība neapzinās vienu lietu – cilvēks nevar būt eksperts vienlaikus saldējamo iekārtu un kulinārijas lietās. Domāju, ka ir jādod iespēja profesionāļiem spriest, un tikai tā mēs nonāksim pie labākā risinājuma.
Sarunas pilns teksts lasāms www.politika.lv.

Ilze Sedliņa, “LV”

ilze.sedlina@vestnesis.lv