Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības priekšsēdētāja Anita Jākobsone:

Vienota izglītības sistēma ir sabiedrības integrācijas pamats

Mūsu sarunas moto — no sabiedrības, kuru māca, uz sabiedrību, kas mācās.

Tāda ir UNESCO un Eiropas Savienības izglītības politikas pamatnostādne. Personības un sabiedrības kopēja atbildība par izglītības iespējām un to izmantošanu visa mūža garumā ir kļuvusi par galveno pazīmi valstīm, kur tautas attīstība balstās uz nemainīgām kultūras pamatvērtībām un informācijas, komunikācijas un citām mūsdienu tehnoloģijām. Šāda izglītības politika atspoguļo to, ka mūsdienu pasaulē vairāk nekā jebkad agrāk katrs pats ir savas laimes kalējs, un vienlaikus apliecina sabiedrības solidāru atbildību par izglītības pieejamību katram. Atbalstot cilvēka labo gribu mācīties, tiek celts viņa ekonomiskās, sociālās līdzdalības potenciāls sabiedrībā, kas vairo kopējo labklājību.

Viss ir tik vienkārši. Kāpēc ir tik daudz grūtību Latvijā ar šādu mūsdienīgas pieaugušo tālākizglītības politikas īstenošanu? Kāpēc šā gada janvārī Pieaugušo izglītības likuma izskatīšana, kas tika uzsākta jau 6. Saeimas laikā, netika turpināta? Eksistē nopietni šķēršļi, kas traucē pieaugušo tālākizglītības politikas attīstību un efektīvu valsts budžeta, tas ir, nodokļu maksātāju naudas, izmantošanu. Balstoties uz Latvijas Pieaugušo apvienības veiktajiem socioloģiskajiem pētījumiem, kā arī uz informāciju, kas ir mūsu rīcībā par situāciju šajā jomā valstī, vēlos raksturot būtiskākos pieaugušo tālākizglītības attīstības šķēršļus.

Tie ir:

1) vienotas izglītības politikas un stratēģijas trūkums;

2) izpratnes trūkums par pieaugušo izglītības nozīmi tautas attīstībā;

3) neefektīva izglītībai atvēlēto valsts budžeta un starptautisko resursu pārvalde, ko īsteno visas ministrijas.

1. Vienotas izglītības politikas un stratēģijas trūkums

Vairumam klātesošo ir skaidrs, ka izglītības sistēmas kosmētiskais remonts vairs nav iespējams un nepieciešams kapitālais remonts. Tāpat kā māju kapitāli nepārbūvē bez projekta, tā arī ķerties pie izglītības sistēmas pārbūves bez vienota koncepta un stratēģijas nav vērts.

Lai mani nepārprastu, vēlos precizēt.

Kapitāli pārbūvēt — tas nozīmē nevis nojaukt, bet gan, izmantojot visu derīgo, veidot jaunu vidi izglītības attīstībai atbilstoši sabiedrības vajadzībām un to dinamikai.

OECD eksperti norādīja, ka koncepciju, stratēģiju, plānu daudzskaitlība un savstarpējā nesaskaņotība ir viens no būtiskiem trūkumiem valsts izglītības sistēmas līdzšinējā pārvaldē.

Tas ir normāli, ka konferencēs katrs izglītības vai zinātniskās institūcijas vadītājs vispirms saskata un aktualizē problēmas, kas samilzušas viņa darbības lauciņā. Bet pieeja, kad bez kopēja koncepta tiek veidoti stratēģiski, konceptuāli dokumenti atsevišķām izglītības pakāpēm, veidiem, mērķgrupām, izglītības sistēmas kapitālas pārbūves stadijā ir noraidāma.

Ir skumji, ja, izlasot "Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālās koncepcijas līdz 2010. gadam" projektu, nekļūst skaidrs, kāds kopsakars nākotnē būs augstskolām, zinātnes un citām izglītības iestādēm, ražotājiem un sabiedrībai; vai augstskolas Latvijā atbildēs arī par tradicionālo humāno vērtību saglabāšanu?

Izglītības sistēmas pārbūvei joprojām trūkst vienota filozofiska, socioloģiska, ekonomiska un juridiska pamatojuma, kā arī vienotas sistēmas pārvaldes.

Valdības deklarētā izglītības prioritāte ir jāapliecina darbībā.

Vienotas izglītības politikas un stratēģijas veidošana, šķiet, būtu sekmīgāka, ja, pirmkārt, ar Ministru kabineta lēmumu tiktu izveidota darba grupa, kas balstītos uz jau veikto situācijas analīzi, ekspertu vērtējumiem un plašu dialogu ar dažādām profesionālām un sociālām grupām un kas varētu strādāt vismaz 9 mēnešus. Otrkārt, ja pašā sākumā tiktu noteikts, vai tā būs valsts izglītības stratēģija vai Izglītības un zinātnes ministrijas izglītības stratēģija. Treškārt, ja izglītības mērķgrupu jēdziens tiktu iekļauts starp izglītības sistēmas pamatkoordinātām un tiktu pieņemts, ka vienotā izglītības sistēma balstās uz mūžizglītības konceptu, tas ir, tā adresēta ne tikai bērniem un jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Ceturtkārt, ja tiktu izveidoti izglītības sistēmas attīstības novērtēšanas kritēriji un noteikts tas, kā šī vienotā sistēma nodrošinās atkārtotas bezmaksas izglītības iespējas tiem, kas, beidzot izglītības iestādi, nav apguvuši tās pakāpes programmas; tiem, kas pārtraukuši mācības, nepabeidzot pamata pakāpi, kā arī tiem, kas, beidzot pamata vai vidējo mācību iestādi, nespēj uzsākt patstāvīgu dzīvi un integrēties darba tirgū.

Būtu labi, ja tāda darba grupa palauzītu galvu par jautājumiem, uz kuriem neviens nezina atbildes šodien. Piemēram, mēģinātu padomāt, vai var cerēt, ka cilvēki nākotnē vienmēr atradīs darbu tur, kur dzīvo, vai arī dzīvos tur, kur būs darba vietas. Cik zināms, citās valstīs paralēli pastāv gan darbaspēka migrācijas, gan elektronisko darba vietu veidošanās tendences mājās. Kā būs Latvijā? Kā konkurēsim ar citvalstu darbaspēku Latvijā? Kā nodrošināsim mūsu ostas, sakarus, tūrismu ar pašmāju profesionāļiem? Kā palīdzēt aktīvajiem cilvēkiem, īpaši laukos? Kā veicināt pašvaldību un vietējo izglītības iestāžu mīlestību pret darba devējiem, pašnodarbinātām personām, lai, balstoties uz aktīvajiem iedzīvotājiem, kuru vidū ir arī cilvēki ārpus darba spējas vecuma, iekustinātu vismaz daļu pasīvo? Kā izveidot visaptverošu profesijas un karjeras konsultāciju sistēmu?

Tie ir jautājumi, uz kuriem ir jārod atbildes.

2. Izpratnes trūkums par pieaugušo izglītības nozīmi tautas attīstībā

Līdzās resursu trūkumam ir izpratnes trūkums, ka viss, kas notiek un notiks Latvijā, sākas un beidzas ar cilvēku varēšanu vai nevarēšanu. Ir runas bez darbības seguma.

Īpaši sāpīgi tas ir bijis pēdējos desmit gados, kad sabiedrības pārmaiņu procesam kā skābeklis ir bijusi vajadzīga informācija un izglītība, kuras deficīts vai pārpalikums šodien uzskatāmi padziļina kontrastus starp nabadzīgiem un bagātiem.

Kopā ar Madonas rajona padomi veicot situācijas izpēti Madonas rajonā, kā arī rakstot Madonas rajona pieaugušo tālākizglītības stratēģijas projektu, kļuva pilnīgi skaidrs, ka priekšstati par pieaugušo izglītības lomu pārmaiņu procesā vietējā sabiedrībā un katra atsevišķa cilvēka dzīvē ir neadekvāti sašaurināti gan iedzīvotājiem, gan pašvaldību darbiniekiem, gan darba devējiem, gan izglītības un kultūras iestāžu vadītājiem. Sabiedrībā ir pārāk maz izpratnes un informācijas, kā veidojas "informācijas sabiedrības" un "sabiedrības, kas mācās" citās valstīs. Ir vienkāršota izpratne par to, ko nozīmē jēdziens "mūsdienīga izglītība", pat izglītības iestādes nav gatavas balstīt rajonu ekonomiskās prioritātes ar atbilstošu izglītības piedāvājumu pieaugušajiem, jo valda mānīgs uzskats, ka izglītības pietiek.

Ir jauki, ka masu medijos ir izstrādāts zināms gada rituāls, kā rakstīt par izglītības problēmām, — septembrī runāt par bērniem, kas neapmeklē skolu, pavasarī šausmināt sabiedrību ar eksāmenu problēmām, neaizmirstot kā dežūrjautājumu skolotāju algas, ja nu gadījumā problēmu klāsts sāk izsīkt. Varbūt žurnālisti varētu uzsākt publisku diskusiju starp lēmumu pieņēmējiem, izglītības un kultūras darbiniekiem, darba devējiem, iedzīvotājiem, lai veidotos kopīgs viedoklis, izpratne, kam jānotiek ar izglītību Latvijā. Tēmu, par ko vajadzētu diskutēt, izglītībā netrūkst. Piemēram,

— kā nodrošināt arvien operatīvāku izglītības sistēmas piedāvājuma veidošanos atbilstoši pieprasījumam un radīt veselīgu konkurenci izglītībā;

— cik lielā mērā tieši izglītība ir resurss sociālās nevienlīdzības mazināšanā, kā tā tiek izmantota šim mērķim;

— kā izglītot tos, kuriem vēl nav 30, bet ir tikai nepabeigta pamata vai pamata izglītība vai nepietiekami kvalitatīva vidējā vispārējā vai profesionālā izglītība;

— kā radīt izglītības iespējas maksātnespējīgajiem (tiem, kam ienākums uz vienu ģimenes locekli pat nepārsniedz pusi no iztikas minimuma).

3. Neefektīva valsts budžeta un starptautisko resursu pārvalde izglītībā, tai skaitā pieaugušo tālākizglītībā.

Izglītības politika skar visu sabiedrību, tā ir visas sabiedrības problēma, bet sabiedrības interesēs nav tas, ka izglītības pārvaldi, resursu sadali un pārraudzību veic pilnīgi visas ministrijas (balstoties uz 1999. un 2000. gada budžeta likumiem, tā var teikt).

Ir interesanti vērot to, kā visi akmeņi tiek mesti Izglītības un zinātnes ministrijai, kura tieši atbild par 57,7 miljoniem valsts budžeta līdzekļu. Pārējās 7 nozaru ministrijas, kuru budžetos pozīcija "izglītība" parādās, atbild par 28,3 miljoniem latu (49% no IZM valsts budžeta 2000. gadā ). Vēl par 7 miljoniem latu no valsts budžeta atbild a/s "Valsts nodarbinātības dienests". Nav grūti secināt, ka Izglītības un zinātnes ministrija vada nozari situācijā, kad vairāk nekā vienas trešdaļas valsts budžeta līdzekļu, kas piešķirti izglītībai, pārvalde ir citu ministriju ziņā.

Pieaugušo tālākizglītības jomā situācija ir gandrīz absurda, jo LR Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā vispār nav šādas apakšprogrammas, bet citu ministriju budžetos summas sastāda miljonus. Starptautisko resursu piesaiste, tāpat kā valsts maksājumu izmantošanas efektivitāte ES programmu īstenošanai pieaugušo tālākizglītībā, ir jautājums, kas nozaru kontekstā vispār nav analizēts. Grūti pateikt, kā var nodrošināt izglītības nozares vadību, ja vismaz viena trešdaļa nacionālā līmenī izmantoto resursu nav atbilstošās ministrijas pārziņā.

Ministru kabinetam vajadzētu nolemt koncentrēt izglītībai atvēlētos resursus, pārvaldi un politisko atbildību vienā ministrijā — Izglītības un zinātnes ministrijā, jo valstij ir arvien svarīgāk mērķtiecīgi plānot un kontrolēt ieguldījumus cilvēkresursu attīstībā.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka pieaugušo izglītības mērķis ir palīdzēt katram kļūt un būt par savas dzīves saimnieku, bet visiem kopā — par saimniekiem savā zemē.

Reizēm liekas, ka joprojām daudziem, kuri piedalās izglītības politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā, ir cerība, ka par saimniekiem ieceļ, nevis par tādiem kļūst un ir!