Ceļi pie Sibīrijas latviešiem

Sabiedrības integrācijas fonda priekšsēdētājs Nils Sakss un izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Rīgas Latviešu biedrības namā 1.martā notika Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas fakultātes un Sabiedrības integrācijas fonda rosināta diskusija par Sibīrijas latviešu dzīves apstākļiem un iespējām stiprināt viņu saites ar etnisko dzimteni. Šoreiz runa bija lielākoties par Timofejevkas ciemu, kur pērnajā rudenī notika ar LU, Sabiedrības integrācijas fonda un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu rīkota zinātniskā ekspedīcija. Studenti Aigars Lielbārdis un Margita Zālīte tur dzīvojošo latviešu dzīvesstāstus fiksējuši foto, audio un video ierakstos. No uzņemtā 12 stundu materiāla izveidota pusstundu gara videofilma, kuras pirmizrāde notikusi Ludzā, no kurienes nākuši ieceļotāju senči. Skaudrais un savā tiešumā brīnumainais stāsts par latvisko saliņu tālajā Sibīrijā deva emocionālu impulsu diskusijai, kurā piedalījās zinātnieki un literāti, politiķi un uzņēmēji.
Sarīkojuma vadītāja Filoloģijas fakultātes dekāne prof. Janīna Kursīte no emociju valodas, kādā ikvienu uzrunāja filma, aicināja pāriet pie lietišķas valodas, jo Sibīrija prasa nopietnu pieeju, cilvēcīgu un tālredzīgu domāšanu. Lai Timofejevkas un citu līdzīgu Sibīrijas ciemu latvieši, kas tādi jūtas un kas to vēlas, varētu apmeklēt savu etnisko dzimteni un saņemt latviešu valodas mācību grāmatas, lai jauniešiem būtu iespējams iegūt Latvijā izglītību un gados vecākajiem ļaudīm varētu sagādāt materiālu palīdzību, ir vajadzīgi līdzekļi. Tālab arī sarīkojuma devīze bija “Palīdzēsim Sibīrijas latviešiem!”. Bija ziedojumu urna, tika paziņots Sabiedrības integrācijas fonda atvērtais konts, kurā var ieskaitīt ziedojumus Sibīrijas latviešiem.
Sabiedrības integrācijas fonda priekšsēdētājs Nils Sakss ziņoja par veiksmīgajiem projektiem tautiešu atbalstam, kam fonds devis līdzekļus. Īpaši uzsverot, ka projektus var iesūtīt arī paši Sibīrijas latvieši. Par naudas vācēju pieteicās Valdis Liepiņš, kam savulaik esot izdevies savākt tūkstoš dolāru Toronto latviešu centra atvēršanai. Cēsinieces Lolita Kokina un Ieva Eglīte dalījās jau krietni ilgajā sadarbības veicināšanas pieredzē. Arī šovasar Cēsīs ieradīsies 25 Sibīrijas latvieši, pieaugušie un bērni.
Ne nauda ir galvenais. Svarīgākā ir attieksme. Dziļu ieinteresētību Sibīrijas latviešu likteņos un gatavību pielikt savu plecu problēmu risināšanā pauda gan izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete un Okupācijas muzeja izpilddirektore Gundega Mihele, gan rakstnieces Laima Muktupāvela un Inese Zandere, gan vairāki citi sarīkojuma dalībnieki.
To, ka iesākts labs darbs, liecina e–pasta vēstulīte, ko prof. Janīna Kursīte saņēma jau nākamajā dienā. Agnese Kļaviņa-Kontkanena raksta: “Lasot Latvijas ziņas internetā, uzzināju, ka tiek vākti ziedojumi Sibīrijas latviešiem. Vai Jūs varat sniegt kādu informāciju, uz kādu adresi varētu sūtīt bērnu apģērbu un grāmatas latviešu valodā. Tā kā mums ir Somijas klimatam atbilstoši siltas un izturīgas drēbes un apavi, kas palikuši par mazu, mēs labprāt tos nodotu cilvēkiem, kam tie tiešām vajadzīgi, nevis pārdotu.”

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv

Uzziņai:

Vengerovas rajona Timofejevkas ciems atrodas ap 600 kilometru aiz Novosibirskas. No 170 iedzīvotājiem vairāk nekā puse ir latgaliskas izcelsmes. Viņu senči te ieceļojuši lielākoties no Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apkaimes 19.gadsimta beigās, Stolipina agrārās reformas laikā. Līdz padomju varas nodibināšanai 1917.gadā viņi bija paspējuši iekopt savas viensētas un dzīvoja pārticībā. Kad Latvija 1918.gadā ieguva valstisko neatkarību, daļa atgriezās dzimtenē, bet krietna daļa palika Sibīrijā. 1937.gadā daudzi no viņiem tika iznīcināti. Ģimenēs no paaudzes paaudzē tiek pārmantotas 19.gadsimtā izdotas latgaliešu lūgšanu un dziesmu grāmatas, no kurām vecākās paaudzes sievietes lūdzas un dzied psalmus vēl šodien. Ciema vecākie iedzīvotāji prot latgaliešu valodu – to, kādā runāja pirms simt gadiem. Jaunākie neprot, bet daudzi gribētu iemācīties.