"Kad saules stari dod zelta krāsu upei..."

Par gruzīniem un Latviju

Dr.philol. Ušangs Sahlthucišvili, Tbilisi universitātes docents, — "Latvijas Vēstnesim"

Ušangs Sahlthucišvili, filoloģijas doktors, Tbilisi universitātes docents, kārtējo reizi ciemojas Latvijā. Pirmos vārdus latviešu valodā viņš dzirdēja 1962. gadā, izkāpjot no vilciena Rīgas stacijā. Toreiz viņš kopā vēl ar diviem gruzīnu studentiem ieradās Latvijā, lai mācītos latviešu valodu.

Tagad paredzams, ka gruzīnu mācību spēks jau kārtējo reizi lasīs lekcijas Latvijas studentiem par latviešu un gruzīnu literatūras kopsakarībām. Ušanga Sahlthucišvili ceļasomā ir arī latviešu — gruzīnu sarunvalodas ceļvedis ar paplašu vārdnīcu, pie šā manuskripta strādāts vairāk nekā gadu, saņemot Latvijas Kultūrkapitāla fonda stipendiju. Pērn ar čaklā latviešu literatūras tulkotāja pūlēm un par paša tulkotāja līdzekļiem gruzīniski iznācis arī Vizmas Belševicas stāstu krājums "Tās dullās Paulīnes dēļ". Par to visu plašāk kādā no turpmākajiem mūsu laikraksta numuriem. Šoreiz — par kāda gruzīnu dzejnieka Grigola Orbeliani vēstulēm no trimdas zemes Latvijas. Un šo savu apceri autors redakcijai iesniedza latviešu valodā.

Pirms runāt par izcilo gruzīnu dzejnieku Grigolu Orbeliani, kas piecus gadus bija Baltijā, galvenokārt trimdā Latvijā, vispirms mazliet par to, kad, no kura gadsimta ir pieminētas Latvijas pilsētas un novadi gruzīnu rakstos un hronikās.

Pirmās ziņas lasām kādā vēsturiskā avotā, kurā vēstīts, ka 1711. gadā pie Rīgas ceļā miris gruzīnu karaļa Arčila (izcila dzejnieka) dēls Aleksandrs, Krievijas pirmais kara ministrs, kas krievu — zviedru kara laikā nonācis zviedru gūstā. Par gūstekni Pēteris I solījis zviedriem daudz zelta, bet viņi Aleksandru neatbrīvoja. Palaida vaļā daudz vēlāk, kad Aleksandrs jau bija stipri slims, un gruzīnu karalis rakstīja vēstuli zviedru karalim un nelūdza kā karalis karalim, bet kā tēvs tēvam — dēlu. Tad gruzīnu karaļa dēlu atbrīvoja zviedri, ko nelaime piemeklēja netālu no Rīgas... Tātad šī ir pirmā ziņa, no kuras mēs, gruzīni, uzzinājām par seno pilsētu Rīgu.

Vēlāk, 18.gadsimta vidū, cita gruzīnu karaļa dēls Paata brauca no Maskavas uz Eiropas valstīm, un viņa ceļojumā minētas arī Latvijas pilsētas.

19. gadsimta sākumā, kad notika franču un krievu karaspēku sadursme un Baltija kļuva par lielu kara teātra arēnu, Gruzijas pēdējā karaļa Georgija XIII dēli Dāvids un Bagrats (kuri jau bija zaudējuši dzimteni un izsūtīti uz Krievzemi) savās hronikās sīki rakstīja par franču un krievu karaspēku ceļiem, kur viņi atrodas, kur grupējas.

Autori bieži min tādas vietas kā Liflandija (Vidzeme), Kurzeme, Rīga, Mītava... Bet jaunākais brālis Teimurazs (vēlāk pirmais gruzīnu akadēmiķis, Krievijas impērijas akadēmijas loceklis) savā Eiropas ceļojumā ar apbrīnojamu sajūsmu aprakstījis Rīgas un Mītavas pilsētas. Autoru iepriecināja šo pilsētu skaistās mājas, tīrās un glītās ielas... Vēlāk, no 1870. gada līdz 1876.gadam, Vidzemes ģenerālgubernators bija gruzīnu karaļa dzimtas pēctecis, izcils zinātnieks, ķīmiķis Petre Bagrationi, kam ir lieli nopelni Rīgas politehniskās skolas dibināšanā. Domājams, ka Petri Bagrationi latvieši zina pietiekami, tāpēc par viņu nerunāsim...

Tātad dzejnieks Grigols Orbeliani piecus gadus pavadīja trimdā Latvijā. Viņš bija izcils dzejnieks, kuru Ilija Čavčavadze nosauca par gruzīnu dzejas karali, bet, kā zināms, Ilija Čavčavadze tukšu nekad nerunāja.

Tiešām, Grigols Orbeliani ir viens no izcilākajiem dzejniekiem — romantiķiem, kura daudzi dzejoļi ("Carienes Tamāras seja Betānijas klosterī", "Atvadīšanās no vakara") tiek uzskatīti par gruzīnu literatūras šedevriem. Viņa dzeja ietekmējusi daudzu dzejnieku darbus, starp citu, arī nākamā lielā gruzīnu dzejnieka Nikoloza Baratašvili, kurš bija viņa māsas dēls, daiļradi. Grigols Orbeliani bija īsts pilsētnieks, Tbilisi trubadūrs un bohēmists. Viņa mīlas dzejas muhambazus dziedāja visā Tbilisi — gan amatnieki, gan tirgotāji, gan aristokrātijas vai inteliģences pārstāvji. Dzied arī tagad. Viņa dzejoļus izmantoja komponisti savās operās. Grigols Orbeliani bija pirmais gruzīnu dzejnieks, kas apdziedāja vienkāršo cilvēku dzīvi, strādniekus un amatniekus, un tāpēc viņu pēdējā gaitā pavadīja visi pilsētas iedzīvotāji, strādnieki nesa vainagu, uz kura bija rakstīts: "Tu zināji, ka ir arī nabagi!" Jā, dzejnieks zināja, ka ir arī nabagi, kaut gan viņš bija viens no lielamatu vīriem, infantērijas ģenerālis, visā impērijā pazīstams cilvēks, kas sešus gadus bija cara vietnieks Kaukāzā...

Grigols Orbeliani dzimis 1800.gadā Tbilisi, kņaza Zuraba Orbeliani ģimenē. No mātes puses viņš bija Gruzijas karaļa Iraklija II mazmazdēls. Nākamais dzejnieks izaudzis ģimenē starp cilvēkiem, kas ļoti labi atcerējās brīvo dzimteni un kuriem liels trieciens bija Gruzijas neatkarības zaudēšana.

Likumsakarīgi, ka Grigols Orbeliani bija viens no tiem, kas sagatavoja gruzīnu sacelšanos pret krieviem 1832.gadā.

Starp citu, nesen apritēja 200 gadu, kopš krievu armija ienāca gruzīnu zemē, tagad viņi jau atstāj dažas savas bāzes. Šis notikums ir simbolisks, tas ļoti iepriecina mūs, gruzīnus, bet ne tikai gruzīnus, citus arī...

Cara žandarmi uzzināja par sacelšanos un sagūstīja daudzus tās dalībniekus, bet viņu bija simtiem un tūkstošiem. Apcietināja arī Grigolu Orbeliani, viņa portfelī atrada decembrista Kondratija Riļejeva poēmu "Naļivaiko grēksūdze", kuru G.Orbeliani gribēja atdzejot, un atrada arī viņa paša dzejoli "Iaralim". Dzejolis veltīts gruzīnam Iaralim Šanšiašvili. Dzejolī bija apcerēti vecie laiki, un cara slepenpolicija ļoti labi zināja, par kuru laiku tiek runāts. Dzejnieku apcietināja Krievijā un aizveda uz Tbilisi.

Tiesa vilkās ļoti ilgi. Šajā laikā Grigolam Orbeliani nomira māte, uz bērēm viņu neatlaida. Tā viņš ar asaru pilnām acīm pa cietuma šauro lodziņu redzēja paša mātes bēru gājienu...

Tūkstošus gruzīnu, tautas vislabāko dēlu, izsūtīja uz dažādām Krievijas guberņām. Grigols Orbeliani nokļuva Baltijā. Kā no viņa vēstulēm jūtam, katru viņa soli uzmanīja uzraugi, pārbaudīja arī vēstules. No Baltijas dzejnieks rakstīja daudz. Viņa adresāti — brāļi un brālēni, radinieki vai draugi. Dažas vēstules viņš sūtīja Gruzijas pēdējai karalienei Marjamai, kas dzīvoja trimdā Krievijā. Šīs vēstules, kurām ir arī literāra vērtība, ir izdotas divos sējumos.

No Latvijas vai caur Latviju sūtīto vēstuļu ir ap trīsdesmit. Gribu pastāstīt par tām vēstulēm, kurās ir rakstīts par Latviju, par tās pilsētām, apdzīvotām vietām, par cilvēkiem. Manuprāt, arī mūsdienu latviešiem tās dos ko vērtīgu, vismaz viņu iztēlē un domās atdzīvosies tas, kas notika pirms 165 gadiem te, latviešu zemē…

Grigols Orbeliani 1834. gadā zināja, kur viņu sūtīs, tāpēc jau 2. aprīlī no Krievijas Kazaņas stacijas raksta vecākajam brālim Zakarijam:

"Vēstuli sūti Liflandijā uz Vendenes pilsētu." Bet tā paša gada 16. maijā no Valkas sūta vēstuli jaunākajam brālim Ilijam un dod padomu "... sākt mācīties vācu valodu un noteikti arī matemātiku, vēsturi un ģeogrāfiju. Lasi visu ar prātu". Pēc šīm rindām seko piebilde krievu valodā: "Par ievērojamu cilvēku un karavadoņu, kā seno, tā mūslaiku, dzīvi. Šīs grāmatas nelasi tikai tāpēc, lai pavadītu laiku, tas ir ļoti slikti… Ja tu domās pārbaudīsi, ko jau izlasīji, tas būs ļoti vērtīgi un paliks arī prātā. Pēc šīm grāmatām vari atļauties lasīt romānus, bet tikai no Valtera Skota laikiem, t.i., vēsturiskos, bet pirms viņa reti kādu no tiem vērts lasīt. Nodarbojies ar zīmēšanu, bet vairāk ar vēsturi, kas militāram cilvēkam ir nepieciešama. Ja tu gribi būt laimīgs, tā tev jādara."

Manuprāt, šī pamācība noderēs arī mūsdienu jaunatnei.

22. maijā no Valkas Grigols Orbeliani raksta savam vecākajam brālim Zakarijam:

"Mans mīļo brāli Zakarija! Tiklīdz varēju, atbraucu līdz manam pulkam, bet drīz arī no šejienes domājam braukt uz Rīgu, no turienes uz Viļņu. Pulka komandieris ļoti labi uzņēma mani un grib dot rotu, virsnieku sabiedrība šajā pulkā ir laba, lielākā daļa vāciešu, visi vietējie iedzīvotāji. Redzēju ļoti skaistu Vendenes cietoksni, kurš tagad pieder grāfam Siversam. Vendene ir maza pilsētiņa, un no tālienes tā izskatās apbrīnojama. Vecie un sabrukušie cietokšņa torņi no augšas bargi veras uz pilsētas jaunām un jaukām ēkām — kā sadusmojies vecais pulkvedis Abels (dzejnieka radinieks — U.S .) uz saviem mazbērniem. Katru vakaru es uzkāpju kādā tornī, kas līdz šim saglabājies. No turienes var tālu redzēt skaisto apkārtni. Bet žēl, ka nu nevarēju palikt dažas nedēļas un atbraucu uz šo pilsētu (uz Valku — U.S. )… Tiesa šeit ir vāciska un krievu likumus nezina… Kad rakstīsi vēstuli, sūti uz Rīgu, Vidzemes guberņā.

Vietējiem zemniekiem kājās ir mūsu pastalas. Brīnos — tāda līdzība tik tālu esošās vietās. Uz baznīcām krusta vietā sēž gailis. Līdz šai dienai neviens nevar paskaidrot, kāpēc tas ir tā. Bet man šķiet, ka apustulis Pēteris līdz gaiļa dziedāšanai trīs reizes atteicās no Kristus, tāpēc ir šīs zīmes…

Šodien iepazinos ar Stariku — baronu Vrangelu. Ja tu redzētu, kāds viņš ir vācietis. Kad iegāju pie viņa kabinetā, viņš bija iegrimis grāmatās un papīros. Viņš ir ļoti cienījams vīrs un viņam ir skaista meita."

Šajā plašajā citātā, kuru norakstīju no Orbeliani vēstules, lasītājs var uzzināt daudz. Piemēram, Vendenes cietoksnis tolaik, 1834.gadā, esot sabrucis, bet pilsētā jau bija uzbūvētas jaunas un jaukas mājas, cietoksnis, kā redzams, agrāk piederēja citam, bet tagad ir grāfa Siversa īpašums. Grigols Orbeliani vēstulē lieto vecos vietvārdus — Liflandija, Vendene. Jāatzīstas, es līdz 1998.gadam domāju, ka Vendene ir Igaunijas pilsēta. Kad 1998.gada decembrī mūs, viesus, latviešu rakstnieki aizveda uz Cēsīm un iegājām muzeja pagalmā, uz pieminekļa izlasīju uzrakstu "Grāfam Kārlim Siversam", man uzreiz bija skaidrs, par kuru pilsētu rakstījis gruzīnu dzejnieks. Muzeja sienas arī vēstīja, ka mēs esam vecajā Vendenes pilī.

Tajā pašā vēstulē dzejnieks rakstīja: "Vendenē man bija dzīvoklis barona Štorha mājā. Blakus man dzīvoja viņa radiniece, kāda skaista sieviete. Ak! Zakarija, viņas klavieru spēle sajauktu man prātu, ja es nebūtu jau mazliet par vecu... Tātad es iepazinos ar viņu, tikai vienas slēgtas durvis bija starp mums, bet... Kad rakstīsi vēstuli, sūti uz Rīgu."

Citā vēstulē dzejnieks brālēnam Antonam Orbeliani raksta:

"Lieldienās es atbraucu uz Rīgu, kur satikos ar diviziona un brigādes priekšniekiem, kuri ļoti labi mani uzņēma. No turienes es atgriezos Vendenes pilsētā, kur atradās mūsu pulks; nepagāja pat viena nedēļa, kad man iedeva rotu. Pavasarī mēs atkal iebraucām Rīgā, kur mūs pārbaudīja korpusa komandieris ģenerāladjutants Neidharts... Tā rit mana dzīves gaita, un tai vēl pievienosim mīlas dēkas un kautiņus. Bez mīlas dēkām dzīvot ir ļoti slikti, tāds cilvēks līdzinās sakaltušam kokam. Valkas pilsētā man bija Sofija Krūze un šeit (Viļņā — U.S. ) — Petronella. Viņai uz vaiga bija dzimumzīme. Tā kā esmu aziāts, man patīk uz vaiga dzimumzīme, un viņai arī patīk tādi komplimenti. Tu jau zini, ka Eiropā neprot paslavēt dzimumzīmi, viņiem trūkst gaumes."

23.martā sūtīta vēstule Salomei, pazīstamā gruzīnu dzejnieka Aleksandra Čavčavadzes sievai, Gribojedova sievas mātei:

"... ir daudz interesantu faktu. Es īsi aprakstu jums savu dzīvi. Biju Kaukāza frontē, no turienes ierados Vidzemē, kuras apkārtne ļoti līdzīga Gruzijai.) Es arī teiktu, ka Sigulda un tās apkārtne tiešām ir ļoti līdzīga Gruzijai — U.S. ) Es redzēju brīnišķīgu sabrukušu varoņu cietoksni Vendenē, redzēju brīnišķīgu Rīgas pilsētu, kur ir mans divizions, un brigādes priekšnieks uzņēma ļoti labi un iepazīstināja ar mani dažas ģimenes. Šeit ir nedaudz klubu, no tiem pirmā vietā ir "Musse "un "Efoni", un ir arī teātris, kaut to nevar salīdzināt ar Pēterburgas un Maskavas teātriem. Šeit dzīvo vācieši, kuriem izglītība, tīrība un rēķināšana ir raksturīga; šejienes sievietes gan skaistumā nevar salīdzināt ar mūsu sievietēm, bet ar savu pieklājību, ar zināšanām un ar izglītību, ak, cik viņas tālu ir no mūsu sievietēm, kuru skaitā nav jūsu meitas. Brīnišķīga ir Rīga, sevišķi vasaras pievakarē, kad saules stari dod zelta krāsu upei un pa to slīd kuģi un tūkstošiem laivu ar dziedošām sievietēm un vīriešiem..."

Tiešām, dzejnieks brīnišķīgi apraksta saulaino Rīgu un Daugavu pievakarē. Laikam tas bijis Līgo vakars. Starp citu, Grigolam Orbeliani ļoti mīļa ir novakare, kad saule riet, viņa dzejoļos šī poētiskā aina attēlota bieži, kādam dzejolim arī tāds nosaukums — "Atvadīšanās no vakara".

Grigols Orbeliani 1835. gada 11. aprīlī raksta Zakarijam no Biržiem (Viļņas guberņā), ka 19. aprīlī viņu pulks brauks būvēt ceļu starp Rīgu un Mītavu.

Cita vēstule vēstī, ka dzejnieks ir saslimis un guļ Rīgas hospitālī. 25. jūlijā viņš no hospitāļa raksta Salomei Čavčavadzei:

"No Rīgas pilsētas apmēram 17. verstī ir kāds ciems, precīzāk viena vienīga māja, ko sauc Skrondebude, kur man ir dzīvoklis. Tur 5. jūlijā sēdēju viens un domīgi vēroju pa ceļu braucošus diližansus, saimnieka kazas, vistas un ciema ainavas; pa to laiku pienāca mans adjutants un atnesa sūtījumus, viens bija no mana brāļa, bet otru nepazinu, kaut gan ilgi aplūkoju un domāju: ak, Dievs, no kā tas varētu būt... Ak, mana muļķība, ka neatpazinu adresi un Nino (Salomes meitas, Gribojedova atraitnes — U.S.) rokrakstu. Bet kā es varēju iedomāties tādu laimi? Priecīgs tūliņ pasaucu peseņņikus jeb dziedātājus karavīrus un līdz vakaram liku bļaut. Viņu balsis bija dzirdamas līdz Rīgai. Šī ir krievu jautrība.

Kad esmu brīvs, dažreiz jāju uz Rīgu pie pazīstamiem vāciešiem, bet viņu buterbrot jeb maize ar sviestu un arī pīpe un cigāri jau apnikuši. Nesen mūsu pulkvedis dārzā, kuru sauc Veizinhofs, rīkoja balli, kur bija aicināti cienījami Rīgas iedzīvotāji. Starp tiem bija arī vietējā pirmā skaistule, Rīgas komandanta ģenerāļa Drīzena meita, kuras skaistums izdaudzināts tālu. Ticiet man, jūsu Daredžana un Talala (laikam Čavčavadzes kalpones — U.S. ) ir labākas par viņu. Velns parauj, šīs skaistules ir līdzīgas ceptam kartupelim. Daudz tiek runāts par šo skaistuli, bet es neslavēju viņu kā citi. Kas nav bijis Gruzijā, tas nezina, kas ir skaistules. Jā, dažas te tiešām ir skaistas sievietes, bet nevar salīdzināt ar mūsējām."

Vietvārdus Skrondebude un Veizinhofa dārzs tagadējā Latvijā velti meklēt. Mani kolēģi latviešu toponīmisti domā, ka Skrondebude varētu būt atradusies tagadējās Olaines vietā. Atgādināsim, ka gruzīnu dzejnieka pulks bija apstājies pusceļā starp Rīgu un Mītavu (Jelgavu).

Visās vēstulēs, kas adresētas vīriešiem, dzejnieks slavē šejienes sievietes, bet šajā vēstulē, kā arī Nino Čavčavadzei sūtītā vēstulē lasām pavisam ko citu. Var saprast dzejnieku. Viņš visu mūžu mīlēja Nino Čavčavadzi, gribēja viņu par sievu. Mīlēja, kamēr viņa apprecējās ar rakstnieku un diplomātu Aleksandru Gribojedovu, un mīlēja arī pēc tam, kad Nino jau bija atraitne. Bet laikam tāds bija viņu abu liktenis! Ne viņa precējās otrreiz, ne arī viņš ņēma citu sievu, kaut gan nodzīvoja ilgu mūžu — 83 gadus. Dzejniekam nebija savas ģimenes, viņš vienmēr un visur centās palīdzēt citiem: brāļiem, radiniekiem, draugiem un sevišķi brālim Ilijam, kas bija 17–18 gadus jaunāks par viņu. Grigols bija viņam kā tēvs un vienmēr atgādināja, ka jāmācās: "Neaizmirsti, ka tu jau esi mācījies vācu un franču valodu, bet mācies vēl vairāk. Šīs divas izglītoto tautu valodas plaši izmanto krievu sabiedrībā." Un atkal no Dinaburgas (no Daugavpils) raksta Ilijam: "Paldies Dievam, tagad jūtos labi un drīz domāju atgriezties savā pulkā, un, cik varēšu, no turienes sūtīšu naudu, kaut arī nedaudz."

No Baltijas (no Latvijas) sūtītas vēl daudzas vēstules, bet domāju, pietiks citēt. Manuprāt, vēstulēs aprakstītie atgadījumi, vēsturiskie notikumi, ko piedzīvoja gruzīnu dzejnieks un kurus viņš apbrīnoja pirms 165 gadiem, dos latviešu lasītājiem kaut nelielu priekšstatu par to, kādu gruzīnu dzejnieks redzēja Latviju.

Fragmenti no Grgola Orbeliani vēstulēm, krievu tekstā redzams, ka tās sūtītas no Valkas un Rīgas hospitāļa