• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Dokuments ar nepārejošu nozīmi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.09.2000., Nr. 307/309 https://www.vestnesis.lv/ta/id/10283

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Kad saules stari dod zelta krāsu upei..."

Vēl šajā numurā

01.09.2000., Nr. 307/309

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dokuments ar nepārejošu nozīmi

UNESCO ieteikumi tautas kultūras un folkloras aizsardzībai — tagad arī latviski

LAAPA.GIF (68902 BYTES) Dokumenta 1.lapa dažādās valodās

Jūlija sākumā Latvijā aizskanēja jau piektais starptautiskais folkloras festivāls "Baltica".

Atcerēsimies — šo festivālu, kas rotācijas kārtībā ik gadu notiek vienā no trim Baltijas valstīm, 1987.gadā iedibināja UNESCO Folkloras festivālu un tradicionālās mākslas organizāciju starptautiskā padome (CIOFF). Kad festivāls bija veicis pirmo trīs gadu apli, tad tieši pirms desmit gadiem, neraugoties uz to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija vēl nebija UNESCO dalībvalstis, CIOFF pieļāva izņēmumu statūtos un folkloras asociāciju Baltica uzņēma par asociēto biedru, tādā kārtā jau 1990.gadā netieši atzīstot šīs trīs toreizējās PSRS republikas par starptautisko tiesību subjektiem. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija — tāpat kā Igaunija un Lietuva — tūlīt tika uzņemta par CIOFF pilntiesīgu dalībnieci, tas notika CIOFF 22.kongresā 1991.gada 3.oktobrī. Šis pats kongress izvirzīja par vienu no dalībvalstu svarīgākajiem uzdevumiem pakāpeniski īstenot šeit publicējamos UNESCO Ieteikumus.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem pieņemtā UNESCO dokumenta nozīme nav mazinājusies. To vēlreiz apstiprināja konference, ko pagājušā gada jūnijā rīkoja viens no vadošajiem Rietumu puslodes folkloras izpētes un popularizācijas centriem — Smitsona institūts Vašingtonā. Konference "Nacionālo kultūras tradīciju aizsardzības ieteikumu globālais izvērtējums" pieņēma īpašu kultūras mantojuma saglabāšanas un atdzimšanas pasākumu plānu. Savukārt pagājušā gada septembrī ar UNESCO atbalstu Krievijā notika seminārs par šeit publicējamo Ieteikumu īstenošanu Austrumeiropas un Āzijas valstīs, kuras atrodas pārejas posmā uz tirgus ekonomiku. Minēto sanāksmju materiālos un rekomendācijās UNESCO dalībvalstīm vēl un vēlreiz atgādināta nepieciešamība popularizēt Ieteikumus, publicējot tos nacionāla līmeņa periodikā, kā arī citos veidos. Uzsverot folkloras lomu audzināšanā un izglītībā, uz šo ieteikumu pamata tiek izstrādāta UNESCO programma "Tradicionālā kultūra un izglītība". Tiek atzīmēta folkloras mantojuma pieaugošā loma kultūru savdabības saglabāšanā — progresējošas dzīves globalizācijas un standartizācijas apstākļos.

Tomēr pamats šīm un citām aktivitātēm ir un paliek šeit publicējamie ieteikumi. Šis teksts gandarī un ierosina. Patīkami apzināties, ka izpratne par folkloras mantojuma saglabāšanu, saudzēšanu, popularizēšanu utt. te daudz neatšķiras no tās, ko jau vairākus gadu desmitus pazīstam pēc mūsu folkloras kustības prakses. Baltijas tautu garamantu kopēji, uzsākdami folkloras kustību vēl sovjetiskās izolācijas apstākļos, ir tomēr praksē un teorijā tiekušies pēc tā paša, ko šai dokumentā formulējuši UNESCO pieaicinātie eksperti.

Folkloras mantojums kā pašvērtība, nevis greznumlieta un manipulēšanas materiāls. Izvairīšanās no tautas tradicionālās kultūras sašķēluma garīgajā un materiālajā — no to pretstatīšanas, kas bija raksturīga PSRS oficiālajai folkloristikas zinātnei. Prasība pēc folkloras krātuvju iesaistīšanas vienotā informācijas sistēmā, pēc valsts atbalsta tradicionālajai kultūrai, pēc tās statusa nostiprināšanas nacionālajā likumdošanā — šīs un citas prasības joprojām liks saņemties arī mums tagadnes Latvijā.

Attieksme, ar kādu Latvija tika uzņemta un joprojām tiek ievērota CIOFF organizācijā, liecina, ka mūsu folkloras mantojumam un tā popularizētājiem ir laba reputācija. No mums daudz ko sagaida, jo saprot, ka mūsu rokās dzīvo sens un bagāts tradicionālās kultūras mantojums, kādu Eiropas rietumos jau arvien grūtāk atrast. Mums jāsameklē sevī pietiekami prāta, lai mantojumu nosargātu, neapmainot to pret eklektiskiem vizuļiem, kas, kā visur, arī te grasīsies uzkundzēties t.s. Eiropas līmeņa vārdā. Un pašiem jāvērtē tradicionālās kultūras mantojums un tā kopēji tepat Latvijā vismaz tikpat augstu, kā to darījuši citi, no pasaules kalna raugoties.

Dr. art. Arnolds Klotiņš — "Latvijas Vēstnesim"

 

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija UNESCO Ieteikumi tradicionālās tautas kultūras un folkloras aizsardzībai

Pieņemti Ģenerālās konferences 25.sesijā Parīzē 1989.gada 15.novembrī

UNESCO Ģenerālā konference, sapulcējusies Parīzē no 1989.gada 17.oktobra līdz 16.novembrim savā 25.sesijā,

uzskatīdama, ka tradicionālā tautas kultūra un folklora (turpmāk — Folklora) ir daļa no cilvēces kopīgā mantojuma un ir spēcīgs līdzeklis atšķirīgu tautu un sociālo grupu tuvināšanai un to kultūras savdabības apliecināšanai,

ievērodama Folkloras sociālo, ekonomisko, kulturālo un politisko svarīgumu, tās lomu ikvienas tautas vēsturē un vietu mūsdienu kultūrā,

atzīmēdama Folkloras specifisko iedabu un nozīmi, kas tai piemīt kā kultūras mantojuma un dzīvās kultūras piederīgai sastāvdaļai,

atzīdama dažu Folkloras formu ārkārtīgo trauslumu, it sevišķi mutvārdu tradīciju izzušanas draudus,

uzsvērdama nepieciešamību visās valstīs atzīt Folkloras nozīmi, kā arī daudzos faktorus, kas Folkloru apdraud,

secinādama, ka valdībām vajadzētu uzņemties noteicēju lomu Folkloras aizsargāšanā un rīkoties pēc iespējas nekavējoši,

lemdama savā 24.sesijā, ka Folkloras aizsardzībai ir jāpievērš dalībvalstu uzmanība īpašu ieteikumu veidā, kā to paredz Statūtu IV sadaļas 4.paragrāfs,

pieņem šos Ieteikumus 1989.gada 15.novembrī.

Ģenerālā konference iesaka dalībvalstīm ievērot šādus priekšrakstus par Folkloras aizsardzību un pielietot visus nepieciešamos likumdošanas un citus līdzekļus katras valsts konstitūcijas ietvaros, lai savās teritorijās īstenotu Ieteikumos paustos principus un ierosinātos pasākumus.

Ģenerālā konference iesaka dalībvalstīm ar šiem Ieteikumiem iepazīstināt visus par Folkloru atbildīgos varas pārstāvjus, dienestus un pārvaldes struktūras, kā arī Folklorā ieinteresētās organizācijas un institūcijas, un veicināt sakarus ar starptautiskām organizācijām, kas rūpējas par Folkloras aizsardzību.

Ģenerālā konference ierosina — termiņos un veidā, ko tā noteiks, — dalībvalstīm atskaitīties UNESCO par veiktajām darbībām šo Ieteikumu īstenošanā.

 

A. Folkloras definējums

Šo Ieteikumu ietvaros

Folklora (tradicionālā tautas kultūra) ir kultūrsaimes tradīcijās sakņotas radošas darbības un tās rezultātu kopums, ko pauž grupa vai indivīdi un ko kultūrsaime atzīst par atbilstošu savām gaidām un vēlmēm kā savas kulturālās un sociālās identitātes un savdabības izteicēju. Folklorā ietvertie paraugi, modeļi un vērtības tiek tālāk nodotas mutiskā, atdarināšanas vai citādā veidā. Folkloras formas, cita vidū, ir valoda, literatūra, mūzika, deja, spēles, rotaļas, mitoloģija, rituāli, ieražas, amatniecība, arhitektūra, kā arī citas mākslas.

 

B. Folkloras apzināšana

Folklora kā kultūras izpausme ir jāsaglabā grupai, kuras identitāti tā pauž, un šīs grupas labad; grupu var veidot ģimene, arods, nācija, novads, reliģija, etnoss vai cits kopums. Folkloras saglabāšanas nolūkā dalībvalstīm vajadzētu atbalstīt pētniecību nacionālajā, reģionālajā un starptautiskajā līmenī, lai varētu:

(a) izveidot ar Folkloru nodarbināto iestāžu nacionālo katalogu — nolūkā to iekļaut reģionālos un vispasaules Folkloras institūciju katalogos;

(b) izveidot Folkloras fiksācijas un uzskaites sistēmas (vākšanas, katalogu sastādīšanas, atšifrēšanas u.c.) vai pilnveidot jau esošās ar rokasgrāmatām, vākšanas instrukcijām, katalogu paraugiem utt., apzinoties vajadzību saskaņot dažādās iestādēs lietotās klasifikācijas sistēmas;

(c) veicināt vienotas Folkloras tipoloģijas izstrādāšanu, pielietojot: (1) Folkloras klasifikācijas shēmu, kas ļautu orientēties vispasaules līmenī; (2) detalizētu Folkloras rādītāju; un (3) Folkloras reģionālu klasifikāciju, it īpaši ar Folkloras ekspedīciju paraugprojektu palīdzību.

 

C. Folkloras saglabāšana

Saglabāšana ir tautas tradīciju dokumentēšana, kuras mērķis ir tradīciju novārtā atstāšanas vai evolūcijas gadījumā pētniekiem un tradīciju nesējiem darīt pieejamu informāciju, ar kuras palīdzību saprast tradīciju izmainīšanās procesus. Savas mainības dēļ dzīvu Folkloru ne vienmēr var nepārprotami aizsargāt, toties tādai, kas ir fiksēta tveramā veidā, ir nepieciešama droša aizsardzība.

Šadā nolūkā dalībvalstu pienākums būtu:

(a) nodibināt nacionālos (valsts) arhīvus, kur savāktie Folkloras materiāli glabātos piemērotos apstākļos un būtu brīvi pieejami;

(b) izveidot centrālu nacionālo arhīvu dienestu, lai sniegtu zināmus pakalpojumus interesentiem (centralizēts katalogs, informācija par Folkloras materiāliem un to lietošanas noteikumiem, ieskaitot Folkloras aizsardzības aspektus);

(c) atvērt Folkloras muzejus vai nodaļas muzejos, kur Folklora tiktu eksponēta;

(d) dot priekšroku tādām Folkloras izrādīšanas formām, kas izceļ tradicionālās kultūras dzīvās izpausmes un pagātnes liecības (vidi, dzīvesveidu, materiālo un garīgo praksi);

(e) saskaņot Folkloras vākšanas un glabāšanas metodiku;

(f) apmācīt un izglītot folkloras vācējus, arhivārus, dokumentētājus un citus speciālistus Folkloras glabāšanas un analizēšanas darbam;

(g) atrast iespēju visus Folkloras materiālus pavairot, lai no katras vienības būtu gan drošības kopija glabāšanā un citas kopijas apstrādāšanai, gan arī vēl izplatīšanai pa reģionālām iestādēm, — lai nodrošinātu materiālu pieejamību sabiedrībai.

 

D. Folkloras saudzēšana

Tautas tradīciju un to nesēju saudzēšana ir nepieciešama, ievērojot, ka katrai tautai ir tiesības uz savu pašas kultūru, bet piederību pie savas kultūras apdraud masu informācijas līdzekļos plaši izplatītā industrializētā kultūra. Ir jādara viss vajadzīgais, lai Folkloras tradīcijām nodrošinātu labvēlīgu statusu un ekonomisku atbalstu gan tai saimē, kur atbilstošās tradīcijas tapušas, gan arī ārpus tās.

Šai nolūkā dalībvalstu pienākums būtu:

(a) izstrādāt un ieviest gan obligātajos mācību plānos, gan fakultatīvajās nodarbībās pienācīgu Folkloras mācīšanu un izzināšanu, īpaši uzsverot cieņu pret Folkloru tās visplašākajā nozīmē. Pie tam būtu jāņem vērā nevis tikai lauku ciematu un zemnieku kultūra, bet arī pilsētu dažādu sociālo un profesiju grupu radītā Folklora, tādā veidā veicinot labāku izpratni par kultūru un pasauluzskatu daudzveidību — sevišķi to grupu vidū, kuras nelīdzdarbojas dominējošajā kultūrā;

(b) dažādām kultūrsaimēm nodrošināt pieeju savai Folklorai, atbalstot viņu darbību dokumentēšanas, uzglabāšanas, pētniecības un citās atbilstošajās nozarēs, kā arī savu tradīciju dzīvajā kopšanā;

(c) izveidot uz starpnozaru pamata Nacionālo Folkloras Padomi vai tamlīdzīgu koordinācijas iestādījumu, kurā būtu pārstāvētas dažādas interešu grupas;

(d) gādāt par morālu un ekonomisku atbalstu indivīdiem un iestādēm, kuras pēta, popularizē, izkopj vai glabā Folkloru;

(e) veicināt ar Folkloras aizsargāšanu saistītu zinātnisku pētniecību.

 

E. Folkloras izplatīšana, popularizēšana

Būtu jāpalīdz cilvēkiem atskārst, cik liela nozīme ir Folklorai kā kultūras identitātes sastāvdaļai. Lai tiktu atzīts Folkloras vērtīgums un vajadzība to aizsargāt, ir būtiski nepieciešams šo kultūras mantojuma daļu plaši popularizēt. Folkloras izplatīšanas gaitā ir svarīgi izsargāties no jebkādas tradīciju deformēšanas, lai pilnībā nosargātu to būtību un veselumu. Tradīciju adekvātas popularizēšanas vārdā dalībvalstu pienākums būtu:

(a) veicināt svētku, festivālu, filmu, izstāžu, semināru, kolokviju, mācību programmu, praktisku nodarbību, kongresu un citu pasākumu organizēšanu valsts, reģionālā un starptautiskā mērogā un atbalstīt šo pasākumu materiālu (dokumentu) un citu rezultātu publicēšanu un izplatīšanu;

(b) veicināt plašāku Folkloras materiālu klātbūtni nacionālajā un reģionālajā presē, izdevniecībās, televīzijā, radio un citos masu saziņas līdzekļos un avotos, piemēram, ar dotāciju palīdzību nodibinot Folkloras nodaļas šādās iestādēs un radot darba vietas folkloristiem, kā arī nodrošinot masu informācijas līdzekļu savākto Folkloras materiālu pareizu glabāšanu un izplatīšanu;

(c) sniegt atbalstu reģionālām struktūrām, pašvaldībām, biedrībām un citām grupām, kas nodarbojas ar Folkloru, — nolūkā tām rast iespēju ieplānot vietas folkloristiem pilna laika darbā, lai tie stimulētu un koordinētu folkloras pasākumus reģionā;

(d) atbalstīt esošos darbiniekus un iesaistīt jaunus izglītojošo materiālu sagatavošanai (piemēram, videofilmas par folkloras vākšanas ekspedīcijām) un veicināt šādu materiālu klātbūtni skolās, Folkloras muzejos, nacionāla mēroga un starptautiskos Folkloras festivālos un izstādēs;

(e) padarīt pieejamu plašu informāciju par Folkloru ar dokumentācijas centru, bibliotēku, muzeju un arhīvu, kā arī ar īpašu biļetenu un periodikas starpniecību;

(f) veicināt tikšanās un apmaiņu starp Folklorā ieinteresētām personām, grupām un iestādēm gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, ievērojot divpusējas vienošanās par kultūras sakariem;

(g) ieteikt starptautiskajai zinātniskajai saimei pieņemt ētikas kodeksu, tajā reglamentējot pareizu pieeju un cieņas pilnu attieksmi pret tradicionālajām kultūrām.

 

F. Folkloras aizsargāšana

Tā kā Folklora ir indivīda vai kolektīva radītspējas izpausme, tai pienākas tāda pati aizsardzība, kāda ir intelektuālajam īpašumam. Tāda Folkloras aizsardzība ir kļuvusi nepieciešama kā līdzeklis, kas ļauj folkloru tālāk attīstīt, uzturēt un izplatīt gan pašas valstī, gan ārpus tās, nekaitējot neviena likumīgajām interesēm.

Bez intelektuālā īpašuma jautājumiem par Folkloras izpausmju aizsargāšanu ir vēl dažu veidu tiesības, kuras ir jau aizsargātas un kurām vajadzētu arī turpmāk baudīt aizsardzību Folkloras dokumentācijas centros un arhīvos.

To ievērojot, dalībvalstīm būtu lietderīgi:

(a) attiecībā uz intelektuālā īpašuma jautājumiem:

pievērst pilnvaroto varas iestāžu uzmanību svarīgajam darbam, ko veikuši UNESCO un WIPO (Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija) intelektuālā īpašuma laukā, apzinoties, ka šis darbs tomēr saistās tikai ar vienu Folkloras aizsargāšanas aspektu, un atsevišķa darbība vairākos laukos ir vēl steidzami nepieciešama, lai Folkloras mantojumu saglabātu;

(b) attiecībā uz citām atbilstošām tiesībām:

(1) aizsargāt informatoru (teicēju) kā tradīcijas tālākdevēju (privātās dzīves un konfidencialitātes aizsardzība);

(2) aizsargāt Folkloras vācēja intereses, raugoties, lai savāktie materiāli glabātos arhīvā labā stāvoklī un metodiskā kārtībā;

(3) pielietot nepieciešamos līdzekļus, lai aizsargātu savāktos materiālus pret tīšu vai netīšu kaitīgu apiešanos;

(4) atzīt, ka arhīvu dienestiem ir pienākums rūpēties par savākto materiālu izlietošanu.

 

G. Starptautiskā sadarbība

Apzinoties nepieciešamību stiprināt starptautisku kultūras sadarbību, it īpaši apvienojot garīgās un materiālās iespējas Folkloras attīstīšanas un atdzīvināšanas programmu īstenošanai, kā arī veicināt vienas dalībvalsts speciālistu pētniecības darbu citas dalībvalsts teritorijā, dalībvalstīm vajadzētu:

(a) sadarboties ar starptautiskām un reģionālām iestādēm un organizācijām, kuras rūpējas par Folkloru;

(b) sadarboties Folkloras izzināšanas, izplatīšanas un aizsargāšanas jomās, īpaši tādās formās, kā:

(1) visu veidu informācijas apmaiņa, zinātniskas un tehniskas periodikas apmaiņa;

(2) speciālistu sagatavošana, ceļojumu stipendiju piešķiršana, zinātniskā un tehniskā personāla un tehnikas pietiekama nodrošināšana ekspedīcijām;

(3) divpusēju un daudzpusēju mūsdienu Folkloras dokumentēšanas projektu atbalstīšana;

(4) zinātnisku konferenču, mācību un darba grupu organizēšana atsevišķu jautājumu izpētei, sevišķi par Folkloras datu klasificēšanu un kataloģizēšanu, kā arī modernām pētniecības metodēm un tehnikām;

(c) cieši sadarboties, lai starptautiski nodrošinātu dažādo ieinteresēto pušu (kultūrsaimju vai fizisko un juridisko personu) mantiskās, nemantiskās un t.s. blakus tiesības, kas izriet no Folkloras pētīšanas, radīšanas, sakopošanas, izrādīšanas, ierakstīšanas un izplatīšanas;

(d) garantēt tiesības dalībvalstīm, kuru teritorijā ir veikta pētniecība, saņemt atbilstošās dalībvalsts visu dokumentu, skaņu un video ierakstu, filmu un citu materiālu kopijas;

(e) izvairīties no tādas rīcības, kura varētu apdraudēt folkloras materiālus, samazināt to vērtību, ierobežot to izplatīšanas un izmantošanas iespējas — vienalga, vai šie materiāli atrastos savas vai citas valsts teritorijā;

(f) darīt visu nepieciešamo, lai sargātu Folkloru no jebkādiem dabas vai cilvēku radītiem draudiem, ieskaitot bruņotu konfliktu, teritorijas okupēšanas un citu veidu nemieru draudus.

 

Augšminētais ir autentisks Ieteikumu (Rekomendācijas) teksts, ko pienācīgā kārtā apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija Parīzē savas Ģenerālās konferences 25. sesijā, kura noslēdzās 1989. gada 16. novembrī.

To apliecinot, Ieteikumus parakstījuši

Ģenerālās konferences prezidents Anvars Ibrahims ( Anwar Ibrahim )

UNESCO ģenerāldirektors Federiko Majors ( Federico Mayor ).

 

No dokumenta franču valodas varianta tulkojis Arnolds Klotiņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!