Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Nobeigums. Sākums – “LV” 15. 12., 22. 12., 2004.; 05. 01., 12. 01., 20. 01., 26. 01., 02. 02., 15. 02., 23.02.2005.

10.

Anglijā iespiestā Latvijas Bankas naudas zīme – brīvās Latvijas labklājības simbols, ko izņēma no apgrozības pēc padomju okupācijas No K.Ducmane, Ē.Vēciņš. “Nauda Latvijā”, Rīga, 1995.

Trimdinieku cīņa līdz Atmodai

Vēsturnieks I. Kažociņš atzīmēja, ka Baltijas valstu trimdas organizāciju cīņa pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta izsaimniekošanu un tā daļas nodošanu Padomju Savienībai turpinājās ilgāk nekā četrus gadus. Šīs pūles nebija veltīgas. Anglijas parlamenta, valdības un preses uzmanība ilgu laiku bija pievērsta ne vien zelta problēmai, bet arī Baltijas valstu liktenim. Baltijas valstu zelta stieņi ar visām īpašuma zīmēm palika Anglijas bankā, jo valdība tieši šai bankai pārdeva Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta depozītu.
Apmēram pēc divdesmit gadiem sākās atmodas process Baltijas valstīs, un piepildījās tas, ko britu parlamenta atsevišķi deputāti bija paredzējuši. Baltijas tautas pieprasīja sev neatkarību.
Lielbritānijas sabiedriskā doma nebija aizmirsusi 1968.–1969.gada darījumu ar Padomju Savienību. 1988.gada 1.decembrī laikrakstā “The Independent” parādījās Antonija Bevina raksts, kurā tika atgādināts britu un padomju darījums ar Baltijas valstu zeltu. Raksta autors citēja konservatīvo partijas parlamenta deputāta Robina Maksvela-Hislopa domu, ka Lielbritānijai jaunajā situācijā jāpieprasa no PSRS līdera Mihaila Gorbačova 1969.gada zelta darījuma atmaksa. Anglijas valdībai atteikuma gadījumā jārezervē pietiekams daudzums zelta, lai varētu Baltijas valstīm atlīdzināt savu parādu.

“Speciālists” kolhozniekiem sniegotā klajumā ierāda kukurūzas sēšanas gudrības	Komunistisko diktatoru godināšana 1. maija svinībās okupētajā Latvijā Foto no “Latvijas Vēsture. 20. gadsimts”, “Jumava”, 2005.

Britu parlamentā – par Baltijas valstu vēsturi

1990.gada 8.maijā deputāts Džeimss Spaisers Lielbritānijas parlamentā uzstājās ar runu, kas bija veltīta Baltijas valstu vēsturei. Tajā viņš vērtēja arī Anglijas un PSRS darījumu ar Baltijas valstu zeltu. Dž.Spaisers atzina, ka britu valdība bija rīkojusies nepareizi. Tai nebija juridisku tiesību nodot Padomju Savienībai daļu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta depozīta vērtības. Britu parlamenta deputāts aicināja premjerministri Mārgaretu Tečeri veikt to dokumentu pārbaudi, kas attiecas uz šo nelikumīgo darījumu un vērst lietu par labu Baltijas valstīm. Atbildot uz deputāta kritiku, ārlietu ministra vietnieks Viljams Voldegreivs paziņoja, ka nekas neliedz jebkurai neatkarīgai Baltijas republikai kādreiz nākotnē griezties pie britu valdības ar pieprasījumu šajā jautājumā. Prasītājai valstij būtu jāpierāda, ka tā ir pirmskara valsts tiesību pārmantotāja.

Pēc ļaunuma impērijas sabrukuma

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991.gadā un Baltijas valstu reālas neatkarības atgūšanas veidojās arī jauna situācija bēdīgi slavenajā zelta lietā. Diskusija britu presē par šo jautājumu kļuva par aktuālu tēmu, it īpaši pēc tam, kad 27.augustā Lielbritānija atzina visu triju Baltijas valstu neatkarību. Problēmu vēl vairāk intensificēja Francijas ārlietu ministra Rolanda Dimā paziņojums vizītes laikā Viļņā 1991.gada 30.augustā, ka viņa valdība gatavojas atdot Lietuvai pirmskara periodā noguldīto zeltu apmēram 15 miljonu mārciņu vērtībā. Britu presē atskanēja aicinājumi Anglijas valdībai sekot Francijas parau- gam. “The Times” šajā laikā rakstīja, ka visas trīs Baltijas valstis atguvušas neatkarību un nu ir suverēnas valstis. Tām ļoti nepieciešamas zelta rezerves, kuras pirms kara bija noguldītas Anglijas bankā. Britu premjerministram Džonam Meidžoram šajā situācijā nevajadzētu vilcināties, bet, labojot iepriekšējo valdību pieļauto kļūdu, ātri nokārtot šo problēmu.
1991.gada 26.septembrī Anglijas Ārlietu ministrija aicināja Latvijas valdību nosūtīt uz Londonu savas valsts pārstāvi, lai sāktu sarunas par abu valstu finansiālo jautājumu, tajā skaitā zelta depozīta problēmas atrisināšanu. Sarunas ar Latviju tika sāktas 8.novembrī un turpinājās apmēram gadu. Savukārt Francijas banka 22.novembrī atdeva Latvijas Bankai piecdesmit gadus glabāto zeltu. Gada beigās “Financial Times” parādījās informācija, ka pirms Otrā pasaules kara trīs Baltijas valstis Anglijas bankā bija noguldījušas 460 223 unces zelta (ap 14,3 tonnas). No tām Latvijai piederēja 210 720 unces, Igaunijai – 154 755, bet Lietuvai – 94 748.

Beidzot taisnīguma uzvara

Britu parlamenta deputātu un preses aktivitātes spieda Anglijas valdību ātri rīkoties. 1992.gada 22.janvārī tās pārstāvis parlamentā paziņoja, ka valdība atdos katrai Baltijas valstij tādu zelta daudzumu, kas būs līdzvērtīgs 1940.gadā noguldītajam. Premjerministrs Dž. Meidžors savukārt izteicās, ka konservatīvo valdība ar prieku izlabos kļūdu, ko savulaik pieļāva leiboristi, pārdodot šo zeltu.
1993.gada 19.martā tika parakstīts līgums starp Latviju un Lielbritānijas Apvienoto Karalisti par to, ka britu valdība nodos Latvijas Bankai 210 719, 919 unces zelta. Līgums noteica, ka tādējādi ir nokārtotas visas pretenzijas saistībā ar Latvijas Republikas pirmskara zelta depozītu Anglijas bankā. Abas valstis apņēmās privāta rakstura pretenzijas atrisināt atbilstoši katras valsts likumdošanai. 1993.gada 31.martā Anglijas banka izpildīja līgumā paredzētās saistības un nodeva zeltu Latvijas Bankai. Praktiski zelta stieņi palika Londonā. Bet Latvija apmaiņā saņēma naudas aizdevumu 37,6 miljonus latu, kam par nodrošinājumu bija zelta depozīts Anglijas bankā. Tādā veidā Latvija atguva 1940.gada okupācijas rezultātā zaudēto valsts īpašumu Anglijā. Bija beigusies Latvijas zelta epopeja, kas ilga vairāk nekā piecdesmit gadu. “Associated Press” šajā laikā rakstīja, ka Anglijas bankas atdotā summa Latvijai ir 70 miljoni dolāru.