Uz mūžu ieslodzītajiem pie mums kļūst par šauru

Gadsimtam sākoties, viņu bija trīspadsmit. To, kuriem cietuma sienas būtu ļauts atstāt tikai pēc nāves. Šogad viņu skaits tuvojas četrdesmit. Cilvēki, kas sodīti būt nepārtrauktā dialogā ar savu sirdsapziņu. Vairumā gadījumu uz tām guļ vismaz divas slepkavības, arī bērnu. Šobrīd notiek tiesas process, kurā par 38 slepkavībām (Latvijas vēsturē melnais rekords) un citiem noziegumiem apsūdzētajam vīrietim arī draud mūža ieslodzījums. Tā kā gadu no gada uz mūžu ieslodzīto pulks aug, Jelgavas cietumā tiem sen kļuvis par šauru.

Gaitenis ar durvīm uz pastaigu laukumiņiem – nelieliem, augstām dzelzs sienām ierobežotiem, kam pāri klājas restes. Vienīgais, ko var redzēt, ir saule, ja tai labpatīk spīdēt. Vasarā tā dzelzs sprostu uzkarsē kā pannu Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Gadsimtiem nāvessods gājis roku rokā ar cilvēces izpratni par sodu sistēmu. Pagājušā gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā šajā ziņā notikušas radikālas pārmaiņas. Cilvēktiesību evolūcija saistībā ar nāvessodu savu attīstību sāka pēc Otrā pasaules kara. Pirmā būtiskā bezdelīga pasaules mērogā bija Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas pieļāva nāvessodu, bet ierobežoja gadījumus, par kādiem noziegumiem to drīkst piespriest. Nākamās attīstības fāzēs nav panākta pilnīga nāvessoda atcelšana. Salīdzinoši tālāk tikusi Eiropa kā flagmanis cilvēktiesībās. Pamatpostulāts, nostājoties pret nāvessodu, ir ne tikai aksioma, ka katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvi, bet arī uzskats par cilvēku kā morālu būtni, kura laika gaitā var mainīties, tātad arī laboties. Pirms dažiem gadiem Eiropa spēra vēl vienu platu soli – Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas trīspadsmitais protokols paredz pilnīgu nāvessoda atcelšanu, arī par noziegumiem, kuri izdarīti kara laikā. Ne visas valstis to ratificējušas.
Evolucionējusī izpratne par cilvēktiesību etalonu apsteidz tās iedzīvināšanu sabiedrībā. Kopš 1999.gada, kad Latvijā pēc kaislīgām diskusijām atcelts nāvessods, tiesa, ne par noziegumiem, kas izdarīti kara laikā, sabiedriskā doma joprojām daļēji sliecas par labu noziedznieka fiziskai sišanai krustā.
Kamēr sabiedrībā pašmāju un pasaules mērogā tiek lauzti dažādu uzskatu šķēpi par un ap nāvessodu un mūža ieslodzījumu, tepat Jelgavas cietumā uz mūžu ieslodzīto kamerās diez vai iezogas tik augstas pilotāžas jautājumu apspriešana kā kādas konvencijas protokola ratificēšanas lietderīgums. Tur dienaskārtībā citas lietas, arī eksistenciāla rakstura jautājumi. Kādam tie aprobežojas ar izmisīgiem mēģinājumiem rast iespēju apmierināt smēķēšanas pieradumu. Tā tiek nopīpētas ne tikai zeķes, pa kripatiņai vien gaisā izkūpināts arī matracis. Kāds sakās sapņojam par nāvessodu. Un kurš pateiks, vai šī filozofiskā izvēle tomēr nav balstīta apziņā, ka reāli šādu sodu nepiemēros? Kāds vienkārši mēģina nesajukt prātā vai jau balansē uz robežas.

Kas mainījies pēc pēdējā nāvessoda

Pēdējo nāvessodu Latvijā izpildīja 1996.gadā. No 1990.gada līdz 1996.gadam, kad Valsts prezidents izsludināja moratoriju nāvessoda izpildei, pavisam nāvessods izpildīts trīspadsmit notiesātajiem. Līdz 1999.gadam, kad nāvessods atcelts, tas bija piespriests 29 gadījumos. Daļai tas vēlāk aizstāts ar mūža ieslodzījumu.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izlemts, ka par mūžinieku ieslodzījuma vietu jākļūst Jelgavas cietumam. Vienīgā ar mūža ieslodzījumu sodītā sieviete savas dienas vada Iļģuciema cietumā.
Sākumā mūžinieku skaits izmitināšanas problēmas neradīja, taču tā pieauguma temps ļāva prognozēt, ka problēmas būs. Un lielas. Tika iecerēta Jelgavas cietuma bijušā ražošanas korpusa rekonstrukcija. Tas būtu piemērots specifiskajām prasībām to ieslodzīto izvietošanā, kam brīvība liegta uz mūžu. Taču... Tas, ka ieslodzījuma vietu sistēma smagā finansiālā situācijā atrodas jau ilgu laiku, ir vispārzināms fakts. Naudas trūkuma dēļ arī minētā korpusa rekonstrukcija apstājusies sākumstadijā.

Tieslietu ministre Solvita Āboltiņa: “Pašreizējais stāvoklis prasa risinājumu, jo mūsu rīcībā esošās telpas soda izciešanai uz mūžu nav plānotas tik lielam cilvēku skaitam. Optimālais variants būtu atsevišķs cietums, bet mūsu situācijā tas nav iespējams. Drīzāk būtu iespējams izveidot atsevišķu nodaļu kādā no cietumiem.” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pirms gada intervijā “LV” Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieks Dailis Lūks, norādot uz mūža ieslodzīto izmitināšanas problēmu, skaidroja: tā kā speciālā korpusa izbūve iekonservēta, izlemts pielāgot vienu stāvu Daugavpils cietumā. Pēc dažiem gadiem arī Daugavpils cietums kļūst par šauru, prognozēja IeVP priekšnieks, atzīstot, ka ideālā variantā šādām vietām vajadzētu būt vairākām. Viens no iemesliem – nosēdēt atlikušo mūžu vienās un tajās pašās sienās ir ļoti nomācoši. Arī ārvalstu kolēģi atzinuši, ka saskaras ar šādu problēmu.
Tagad iecere īstenota. Un Daugavpils cietums gatavs uzņemt 24 mūžiniekus, informē IeVP preses sekretārs Kārlis Seržants. Šobrīd tur mitinās astoņi. Pavisam Latvijā gada sākumā bija 38 mūžinieki, nelielai daļai spriedums vēl nav stājies spēkā, jo tas ticis pārsūdzēts. Mūžinieku skaita pieauguma dinamiku raksturo Tieslietu ministrijas apkopotie dati: 2000.gadā mūža ieslodzījums piespriests trim cilvēkiem, 2001.gadā – vienam, 2002.gadā – pieciem, 2003.gadā – vienam, 2004.gadā – desmit (ieskaitot pārsūdzētos).

Divpadsmit kameras

“Pie mums viņu ir divdesmit divi,” ar mūža ieslodzījumu sodīto skaitu min Jelgavas cietuma priekšnieka vietnieks Aivars Šteinburgs. “Vēl deviņi gaida spriedumu.” Kad tiks publicēts raksts, nav izslēgts, ka kāds no apcietinātajiem būs kļuvis par pilntiesīgu mūžinieku. Mūžiniekiem piemērotas divpadsmit divvietīgās kameras, tātad 24 vietas. Resursi gandrīz izsmelti, rezumē A.Šteinburgs.
Latvijas Sodu izpildes kodeksā noteikts, ka notiesātie ar brīvības atņemšanu uz visu mūžu un tie, kuriem nāvessods aizstāts ar brīvības atņemšanu, ievietojami atsevišķā cietuma blokā ar pastiprinātu apsardzi, nepieļaujot kontaktus ar pārējiem ieslodzītajiem. Mūžiniekiem slēgtā cietuma soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē jāizcieš ne mazāk kā pieci gadi, soda izciešanas režīma vidējā pakāpē – ne mazāk kā desmit gadi, bet pārējā soda daļa – soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē.
Tie, kuriem spriedums vēl nav stājies spēkā, izvietoti pa vienam citā stāvā. Kādā kamerā sīks pusmūža vīriņš platām acīm ziņkārīgi caur restēm raugās pretim, kad veras smagās kameras durvis. Pieradis pie cietuma kārtības, viņš, izstiepies staltāks, čakli atbild uz cietuma priekšnieka jautājumiem. Jā, vēstules no tuviniekiem saņemot, ar nelielu smeldzi balsī atzīst necilā auguma vīrietis. Mamma rakstot. Grūti pieņemt, ka šo samulsušo, pēc brīvības un tuviniekiem skumstošo būtni tiesā par divu cilvēku slepkavībām.

Klonētā ikdiena

Notiesātajiem gadā ļautas trīs ilgstošās un četras īsās satikšanās. Parasti ciemos brauc mātes, kuras dažkārt ir arī vienīgās rakstītājas. Ar ieslodzījuma vietas darbinieku starpniecību drīkst iepirkties cietuma veikaliņā četras reizes mēnesī par summu, kas nepārsniedz pusi no vidējās mēnešalgas. Kādam tuvinieki naudu sūta regulāri, daudziem ne. Parasti vissmagāk tiek panests cigarešu trūkums.
Cietuma labirintos atsevišķs nodalījums uz mūžu ieslodzīto kamerām. Lai līdz tām nokļūtu, grūti pat izskaitīt, cik durvju aizveras. Pārdomāta drošības sistēma. Nezinātāju, teiksim, var izbrīnīt pie katras kameras durvīm grīdā vertikāli iestiprinātās caurules ar atvērtu galu. Tās paredzētas ārkārtas apstākļiem – ja pastāv uzbrukuma draudi sargam, lai būtu kur iemest atslēgas. Garantija kā seifā, jo tās izķeksēt nav iespējams.
Mūžiniekiem visas dienas ir vienādas. Viņi pakļauti stingri kontrolētam un ierobežojošam režīmam. Regulāras pārbaudes, regulāras ēdienreizes turpat kamerā un stundu ilga pastaiga. Noteiktā laikā jāceļas un jādodas pie miera. Vienu reizi nedēļā viņus ved uz dušu. Ārpus kamerām pārvietošanās tikai rokudzelžos, sargu modro acu un speciāli apmācīta suņa pavadībā. To visu fiksē videonovērošanas iekārtas. Tā kā šīs kategorijas ieslodzītajiem vairs nav ko zaudēt, apsardzei jābūt perfektai. Neviens vērā ņemams mūžinieku bēgšanas mēģinājums nav bijis. Taču, cik bieži domās kaldināti šādi plāni un cik bieži sapņots par izlaušanos brīvībā, vēsture klusē.
Kontakti ar citiem pilnīgi izslēgti.
Kamerās uz katru cilvēki – 2,5 līdz 3 kvadrātmetri telpas atbilstoši Sodu izpildes kodeksa prasībām. Divstāvu lažiņas, galds, krēsli, stūrī izlietne un tualetes pods. Tas nav ne kūrorts, kā dažkārt var šķist, raugoties uz attīstīto valstu mūžinieku ieslodzījuma apstākļiem, ne moku kambaris. Sabiedrība pelnījusi tādu cietumu, kāda tā ir pati, sacīja kāds cietuma darbinieks. Kopumā vērtējot, esam kaut kur vidū starp Eiropas un Krievijas cietumu apstākļiem.

Garīgās veselības streiki

Ilgstošā izolācija, kontaktu trūkums ar citiem cilvēkiem, intelektuālās stimulācijas un fiziskās aktivitātes trūkums iespaido mūžinieku fizisko un garīgo veselību. Apziņa, ka brīvība liegta nevis uz konkrētu gadu skaitu, bet bezgalīgi, lēni sagrauj daudzus. Raksturīga degradācija. Katrs gadījums, protams, ir individuāls.
Jelgavas cietuma priekšnieka vietnieks teic, ka iestājies par psihologu uz mūžu ieslodzītajiem, lai tiem būtu kontakts ar neitrālu cilvēku. Secinājums par šādu nepieciešamību izriet no ikdienā pieredzētajām ieslodzīto garīgajām pārvērtībām. Taču psihologa nav. Pašreizējos apstākļos, iespējams, Latvijas cietumos tā var šķist lieka greznība. Tikmēr dažs labs mūžinieks psiholoģiski sabrūk. Cik var, dara kapelāns.
Kad veras durvis kamerai, kurā savas dienas vada Gulbenes bērnudārza meitenīšu un audzinātājas slepkava, rūpīgi plānotā bērnu slaktiņa autors un izpildītājs bezkaislīgi veras pretī cauri restēm. Viņam ir tiesības ar presi nerunāt, un viņš tās arī izmanto. Uz galda un plauktiņā grāmatu kaudzes. Laikam daudz lasa. Nevilšus gan jāatceras viņa teiktais izmeklētājiem, ka pirms slepkavībām rūpīgi studējis visu pieejamo informāciju par Čikatilo. Arī daudz lasīja.
Tikmēr viņa kameras biedrs, liela auguma sakumpis vīrs, pieslējies kājās sāniski neko neredzošu skatienu stīvi lūkojas sienā. Minūtes, divas... Nekādas reakcijas. Pilnīgi iegrimis savā savrupā pasaulē. Šķiet, ar šo pasauli viņu saista vairs tikai primitīvākās bioloģiskās vajadzības. Spilgts apstiprinājums cietuma darbinieku teiktajam par mūžinieku sabrukšanu. Acīm redzams, ka viņš pāriniekam nav nekāds sarunu biedrs...

Vārtos atstāta sprauga

Visilgāk mūžinieka maizē ir vīrs, kurš šādā statusā jau divpadsmit gadu, zina teikt cietuma darbinieki. Lūgti raksturot tendences, viņi pirmām kārtām uzsver, ka pēdējos gados jūtams ar mūža ieslodzījumu sodīto pieplūdums. Agrāk raksturīgākie noziegumi bijušas dzērumā pastrādātas slepkavības vai, ja tā drīkst teikt, slepkavības ar mērķtiecīgu motivāciju, piemēram, liecinieka novākšana. Tagad ieplūst arī narkomāni, kuru noziegumiem nav bijis pilnīgi nekādas motivācijas. Piemēram, gados jauns vīrietis, kas tāpat vien sava prieka pēc nositis četrus cilvēkus.
Vēl viena raksturīga iezīme ir tā, ka jaunpienācēji mūžinieku pulkā kļūst arvien jaunāki. Vīrieši līdz trīsdesmit – cilvēki, kas vēl nav pat pusmūžā. Ja šī tendence attīstīsies, pēc gadiem mūžinieku izvietošanas jautājums kļūs vēl sāpīgāks.
Pieci no Jelgavā ieslodzītajiem ir tādi, kuriem iepriekš nav bijusi sodāmība. Tātad uz noziedzības takas viņi nostājušies uzreiz ar sevišķi smagiem noziegumiem. Un viņi uzauguši tepat Latvijas sabiedrībā, nevis nokrituši no Marsa.
Teorētiskas iespējas iznākt brīvībā tālā nākotnē viņiem ir. Kā daudzās valstīs, arī Latvijas likumdošanā pieļauta iespēja, ka mūža ieslodzīto var atbrīvot pie noteiktiem nosacījumiem pēc noteikta laika posma. Tā Apžēlošanas likums (“LV”, 07.07.1998.) paredz, ka tad, kad izciesti vismaz divdesmit gadi brīvības atņemšanas soda, var iesniegt apžēlošanas lūgumu Valsts prezidentam. Ja to noraida, atkārtoti lūgumu var iesniegt pēc gada.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv