Latviešu baleta dižie vīri

Mona Štāle un Jevgeņijs Čanga dejā Gitana. 1943.gads

Helēna Tangijeva–Birzniece un Harijs Plūcis baletā "Dons Kihots". 1937.gadā

Izcilā latviešu baletmeistara Jevgeņija Čangas pirmajā atceres gadskārtā 7.augustā viņa atdusas vietā Raiņa kapos tika atklāts tēlnieka Tālivalža Muzikanta veidots piemineklis. Nākamais "Brīvības saktas", "Staburadzes", "Spartaka", "Romeo un Džuljetas" un citu spožu latviešu baleta izrāžu autors piedzima nabadzīgā, pilsoņkara izpostītā Pleskavas novada sādžā, bēgļu atceļā uz dzimteni. Šajā pavasarī viņam būtu apritējusi 80.dzimšanas diena.

Liktenis Čangam lēma raibu mūžu pēc krāšņas un ražīgas desmitgades Nacionālajā operā, kur viņa baleti saņēma sava laika augstākās prēmijas, piedzīvot nepelnītu emigrāciju. Viņš pēkšņi izrādījās latviešu baletam nevajadzīgs. Armēņi piedāvāja galvenā baletmeistara vietu Erevānas operā — un tie bija armēņu baleta ziedu laiki. Sekoja darbs Maskavas Ledus baletā, ar kuru tika izbraukāta puspasaule. Čanga lasīja lekcijas Krievijas Teātra mākslas akadēmijā, kuru pats 1950.gadā kā pirmais no Latvijas tika pabeidzis, gatavoja jaunos dejotājus un baletmeistarus Krievijas Humanitārā institūta Dejas akadēmijā, brauca iestudēt izrādes Polijā, Kanādā, ASV. Latvijai viņa varenais talants gāja secen. Atgriešanās un reabilitācija notika 1993.gadā ar "Raimondas" monumentālo iestudējumu, kas izpelnījās divas balvas Teātru skatē.

Dzīvesvieta joprojām palika Maskava, kur studē viņa jaunākais dēls, bet Rīgu, kur dzīvo viņa vecākais dēls un meita, meistars apciemoja ik vasaru. Klusībā cerēdams, ka saņems iespēju iestudēt vēl kādu izrādi, varbūt jaunā redakcijā veidot Ādolfa Skultes "Brīvības saktu". Pēdējais apciemojums izrādījās liktenīgs, no slimnīcas viņš vairs neiznāca.

Trimdinieka rūgtais gods pienākas arī kādai citai izcilai latviešu baleta personībai — baletdejotājam un pedagogam Harijam Plūcim. Viņam šovasar apritēja 100.dzimšanas diena, bet mūžs aprāvās pirms trīsdesmit gadiem Vīnē.

Plūcis bija pirmais īstais latviešu baleta premjers, pirmais, kas uz LNO skatuves dejoja Jaunekli "Šopeniānā", Zigfrīdu "Gulbju ezerā", Žanu de Brienu "Raimondā", Sauldotu pirmajā nacionālajā baletā "Mīlas uzvara". Trīs gadus nostrādājis internacionālajā Ņižinskas baleta trupā Rietumos, pēc atgriešanās kļuva par vienu no pirmajiem pedagogiem LNO baleta skolā un ar 1933.gadu — arī tās vadītājs. 1937.gadā kā partneris un skolotājs viņš izvadīja patstāvīgā mākslas ceļā nākamo primabalerīnu Annu Priedi.

1944.gada rudens aizrāva viņu svešumā. Un izrādījās, ka Latvija zaudējusi Eiropas klases pedagogu. Londona, Cīrihe un Vīne līdz šai dienai glabā atmiņas par blondo, eleganto, ļoti mierīgo un labi audzināto latviešu baleta skolotāju. Viņam jo iezīmīga vieta angļu karaliskā baleta granddāmas Margo Fonteinas karjeras tapšanā; primabalerīna savos memuāros veltījusi Plūcim sirsnīgus, mīlestības pilnus vārdus. Uz Vīni viņu aicināja darbā pats Herberts fon Karajans, un arī šeit viņš kļuva par atzītu autoritāti gan solistiem "ar vārdu", gan baleta ceļa iesācējiem. Viņa vārds atrodams arī Oksfordas baleta vārdnīcā. Tēva darbu turpina angļu karalisko baleta skolu beigušais Andris Plūcis, kas dejojis vairākās trupās Rietumeiropā un pašlaik darbojas kā baletmeistars dažādos Vācijas baleta teātros. Rīgā mēs viņu satikām 1993.gadā (tad pat, kad atgriezās Čanga), kad slavenā baleta uzvārda nesējs vadīja meistarklasi un arī pats iznāca uz skatuves kopā ar Litu Beiris baleta jubilejas gala koncertā, dejojot savu horeogrāfiju.

Čanga, Plūcis... Tāpat kā Liepa, Lēmanis un Komisārs — tie ir sūri un reizē skaisti likteņi. Spilgtās latviešu baleta krāsas. Mūsu baleta vēsture.