Laba grāmata ir aktiera laime

Par grāmatu Veras Singajevskas dzīvei

Vairākas paaudzes ir izaugušas ar Veras Singajevskas skatuves tēliem. Tos visus pieminēt un uzskaitīt nemaz nav iespējams. Un visi bijuši tik spilgti, tik dažādi un aizraujoši, ka trūkst vārdu un salīdzinājumu. Aktrises mūža devums cieši savijies ar mūsu dzīvi un prieka brīžiem. Un viņai tik ļoti piestāv pašas tautas dotais vārds — Singa.

Kas viņu pašu visvairāk iepriecina? Māksliniece saka — bērnu un mazbērnu prieki, tikšanās ar gaišiem cilvēkiem, labas grāmatas. Laba literatūra rosina prātu un sirdi. Tā ir aktiera laime. Visu mūžu viņa bijusi liela lasītāja: "Mans bērnības dienu žurnāls bija "Cīrulītis". Tajā bija nodrukāta arī pati pirmā atsauksme par mani. Un tajā bija teikts, ka visvairāk lauru guva mazā Vera Singajevska, viņa ar tādu aizrautību dziedāja, dejoja un tēloja savu lomu. Tas bija rakstīts par izrādi "Vilks un septiņi kazlēni", ko spēlējām bērnu vasaras nometnē Jaundubultos. Es biju pats mazākais kazlēniņš."

Teātri nometnes dalībnieki noorganizēja paši. Sastūma kopā trīs lielus ēdamgaldus, uz tiem nolika solu ar segu un spilveniem, uzslēja pamatīgu kasti, kas kļuva par lielu sienas pulksteni ar uzzīmētiem cipariem un rādītājiem. Aizvilka divus palagus aizkara vietā, un skatuve bija iekārtota. Mēģinājumi varēja sākties. Viss ritēja gludi. Tekstu visi samācījās bez kļūdām. Mazie aktieri darbojās no sirds. Pēdējā brīdī izrādei bija sadabūti pat kostīmi. Kazlēniem no cieši satītiem papīriem izveidoja radziņus, ko ar matu lentēm piesēja pie galvas. Vilkam tika pinkains kažociņš un maska ar lieliem, asiem zobiem un izkārtu sarkanu mēli. Kad vilks sāka pie mājiņas durvīm grabināties, mazais kazlēns iespruka pulkstenī un paslēpās. Pirms izrādes Singa Vilku briesmīgajā maskā nebija redzējusi. Kad nu viņš atrāva pulksteņa durvis, atskanēja skaļš brēciens un pāri visai skatuvei aiztecēja strautiņš — Singai šķita, ka atnācis īsts vilks. Skatītāju zāle šalca smieklos un aplausos, bet Singu no pulksteņa nevarēja izvilkt pat pēc izrādes.

Bērnu nometnes kaimiņos atradās pazīstamā Latvijas kultūras darbinieka Luda Bērziņa vasarnīca. Tā kā Bērziņu ģimenei bērni bija mīļi, viņi allaž apciemoja mazos, kad nometnē bija kādi svētki vai priekšnesumi. Luda Bērziņa dēls, arī Ludis Bērziņš, toreiz presē rakstīja par audzēkņu darbošanos un dzīvi.

Latvijas brīvvalsts laikā, divdesmito gadu beigās, kad nometnē čaloja mazie atpūtnieki, aiz ēkām bija liels zemeņu lauks. Bērnu bija daudz, visi uz zemenēm kāri, un Singai kā vienai no vismazākajām diez kas no ogām netika. Kaimiņš laikam to bija pamanījis. Arī Luda Bērziņa dārzā bija daudz zemeņu dobju, un vecais kungs mazo bieži sauca pie sevis un devīgi cienāja ar vislielākajām un sarkanākajām ogām. Par to bija jādzied vai jārunā kāds dzejolītis. Singa vēl šodien atceras, kā viņa, Bērziņa kunga klēpī sēdēdama, deklamējusi, mēlīti pie zobiem spiezdama:

Tupenīši, rācenīši,

Ievēlās Daugavā,

Mazi bērni noraudāja,

Vēderiņus kasīdami.

Ar vienu roku viņa bāzusi mutē saldo zemeni, ar otru plikšķinājusi savu pliko punčeli.

Bērnībā Singa sapņoja kļūt par dejotāju. Viņa jau agri sāka iet Beatrises Vīgneres plastikas skolā, bet divpadsmit gadu vecumā notika nelaime. Kāds nikns vilku sugas suns norāvās no ķēdes un sakoda meiteni ceļa locītavā. Brūce bija smaga. Vairākus mēnešus Singa gulēja slimnīcā, pēc tam vēl ilgi staigāja ar kruķiem. Tikai ar lielu gribasspēku un neatlaidīgiem vingrinājumiem panākusi to, ka kāja atguvusi agrāko lokanumu.Taču no dejotājas karjeras bija jāatsakās. To stāstot, Singa atceras sava tēva vārdus: "Nekad nevar zināt — varbūt katra nelaime ir uz labu." Ja būtu kļuvusi dejotāja, radošais mūžs būtu daudz īsāks.

Paralēli darbam teātrī Singa daudzus gadus strādāja radio, gan kā aktrise, vēlāk arī kā režisore, un izveidoja bērnu radioteātra dramatisko ansambli "Pūpoliņi": "Sākumā strādājām ar mazu stāstiņu un dzeju kompozīcijām, vēlāk veidojām veselus radiouzvedumus: Valda "Staburaga bērnus", Kestnera "Emīlu un Berlīnes zēnus", Putniņa "Gaidīšanas svētkus" un daudzus citus. Iestudējumu sagatavošana prasīja lielu pacietību, jo viens otrs no maniem varoņiem neprata vēl lasīt. Mazajiem viss bija jāsaka priekšā. Jāseko arī, lai ikviens ar paša saprašanu aptver to, ko runā, nevis mehāniski atkārto. Kad ierakstījām "Gaidīšanas svētkus", braucām pie manis uz Jūrmalu, un tur Tālis Āboliņš zāģēja koku, lai mēs varētu ierakstīt zāģēšanas skaņu un bērni izjustu vēja un koku šalkšanu. Šis darbs mani ļoti aizrāva. Laiks paskrēja, "pūpolīši" izauga tik ātri. Tagad jau viņiem pašiem ir bērni. Bet es šo ansambli tik ļoti mīlēju, ka citu dibināt "Pūpolīšu" vietā negribēju."

Neskaitāmi ir tie koncerti, ko Singa ir sagatavojusi no pašas veidotajām literārajām kompozīcijām: Brigaderes "Dievs, Daba, Darbs", Valda "Staburaga bērni", Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata".

Piecdesmitajā dzimšanas dienā Singai uzdāvināja mazu grāmatiņu — Vecā Stendera "Ziņģu lustes". Singai ļoti gribējās uz Tālivalža Āboliņa jubileju sagatavot kaut ko tādu, kur uz skatuves būtu visa ģimene. Ielasījusies Vecā Stendera tekstos, viņa saprata, ka no tiem var izveidot uzvedumu, kurā visiem ir ko darīt. Tālivaldis ar Singu var tēlot tēvu un māti, Gundars — izprecināmo dēlu, bet Māris spēlēt trompeti un dziedāt. "Ziņģu lustes" piedzīvoja vairāk par 100 izrādēm. Kad Āboliņi uzstājās Alsungā, tur pašlaik tika filmētas Suitu sievas. Televīzijas operatori nofilmēja dažus skatus arī no "Ziņģu lustēm". Pārraidi nejauši bija redzējusi sieviete, kas kopj Stenderu dzimtas kapus, un aizrakstījusi uz Vāciju vēl dzīvajiem Stendera pēctečiem, ka Vecais Stenders Latvijā atkal atdzimis. Drīz vien daži dzimtas pārstāvji ieradās Latvijā kā tūristi, un Teātra muzejā viņi tikās ar Āboliņu ģimeni un noskatījās izrādi. Pēc tam dzēra kopā kafiju un ēda zemenes ar putukrējumu. Draudzība kļuva tik cieša, ka Singa pēc tam vairākkārt viesojās pie Stenderu ģimenes Bonnā. Tur viņa varēja apskatīt visu Stenderu dzimtas koku un fotogrāfiju kolekciju, sakārtotu pie sienām zeltītos rāmīšos.

Bet "Staburaga bērni" Singai ir tik dārgi arī tāpēc, ka tā bijusi Tālivalža Āboliņa pirmā dzimšanas dienas dāvana. Katrā lappusē bijis ielikts nospiests vijolītes ziediņš. Dzimšanas dienas rītā Singai vienmēr tiek piebērta pilna gulta ar vijolītēm. Tēvs iemācījis to arī dēliem. Un visi jubilāri sveic ar dziesmu: "No salda miega mosties!"

"Miesai nav atmiņu. Vārds ir atmiņa." Aktrise citē Miervaldi Birzi. Viņi tikušies neilgi pirms rakstnieka aiziešanas Aizsaulē. Daudz runājuši, pārcilājuši raibos dzīves notikumus. Tagad viņai rokās iekritusi Miervalža Birzes grāmatiņa "Atmiņas, atmiņas, atmiņas"... Jāpalasa. Varbūt ir pienācis laiks tās norunāt arī citiem?

Nora Vētra –Muižniece — "Latvijas Vēstnesim"

Ciepsliņa Andreja Upīša "Sūnu ciema zēnos"

Kopā ar vīru un dēlu Vecā Stendera "Ziņģu lustēs"