Ordeņa kavalieris Fricis Jansons (1875—1957)

25.jūlijā 125 gadu jubileja bija rakstniekam, daudzu mācību grāmatu autoram, skolotājam, Valsts paraugskolas dibinātājam un pārzinim Fricim Jansonam. 1928.gada 14.novembrī viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Piecdesmito gadu trešklasniece (šo rindu autore), no lasāmās grāmatas izmācījusies par Ļeņinu un Staļinu, Suvorovu un Kutuzovu, Oļegu Koševoju un Mičurinu, Volgas–Donas kanālu un daudz ko citu tādā pašā garā, savas mājas bēniņos atrod vairākas vecas skolas grāmatas ar nosaukumu "Soli pa solim". Tur dzejolis "Pelēkās noriņas" par kadiķīšiem un rudmiesītēm, tur pasakas un jauki melnbalti zīmējumi, gluži kā no tuvākās apkārtnes noskatīti, tomēr kaut ko tālāku rosinoši (Vidbergs). Grāmatas ieved vienlaikus tuvā, saprotamā, bet arī tāluma domu virzošā pasaulē. Tur ir Latvija. Un šajos bērna gados rodas jautājums — vai tiešām arī tādas var būt skolas grāmatas un tādi dzejoļi jāmācās no galvas? Tad turpat atrodas vēl kāda grāmatiņa, vecāsmātes sašūta no atsevišķām nodriskātām — "Žanīte", "Kad rociņas prasa darbu", "Brīnumu zemē".

Cik ļoti šie sirsnīgie, piedzīvojumiem un bērnu iekšējās pasaules bagātie stāstiņi bija vajadzīgi pēckara padomiski pārpolitizētajā atmosfērā, kad netika publicēta tikpat kā neviena sakarīga bērnu grāmata!

Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka "Soli pa solim" sastādījis Fricis Jansons, viņš arī mazo stāstu grāmatiņu autors. Bez tam, kā vēlāk izrādījās, arī lasīt mācījos no mantotas, 1939.gadā godalgotas Friča Jansona ābeces ar skaistiem Maijas Celmiņas zīmējumiem.

Šie personiskie bērnības iespaidi rosināja pašķirstīt citas Friča Jansona sastādītās skolas grāmatas, kā arī iepazīt viņa plašo autobiogrāfiju krājumā "Trimdas rakstnieki" (Kemtenē, 1947). Ir tieši jūtama rakstnieka un skolotāja spilgto bērnības iespaidu ietekme gan uz viņa veidotajām skolas grāmatām, gan daiļliteratūru, kas galvenokārt domāta bērniem. Piemērs: "Ģeogrāfija" — plašs, bagāts saturs izklāstīts bērniem labi uztveramā veidā, iespējami daudz liekot pašiem pārliecināties par dabas likumu darbību, kā arī rosinot tuvākās apkārtnes izpēti.

Un rindas no autobiogrāfijas, saistībā ar ģeogrāfiju:

"Mans vecākais brālis tai laikā mācījās Jelgavas Aleksandra skolā un Ziemsvētkos atveda man kā dāvanu kādu ģeogrāfijas atlantu, J.Avīkņa (mana mātes brāļa pseudonims) ģeografiju un, ja nemaldos, Kaudzītes vēsturi. Šīs trīs grāmatas sagādāja man tādu prieku un pamodināja manī tādu zināšanas kāri, ka aizmirsu visu citu un grimtin iegrimu tanīs. Atlantu es izpētīju visos sīkumos, bet ģeografijas un vēstures grāmatas zināju gandrīz no galvas. Avīkņa ģeografijā bija kāda nodaļa, kas citās tā laika ģeografijas grāmatās nebija, proti: ziņas par Latviju. Šī nodaļa mani sevišķi interesēja, jo tur, starp citu, bija arī vēsturiski dati par mūsu pilsētām, to dibināšanu un veidošanos. Šī nodaļa modināja manī pieķeršanos dzimtenei un patiku pētīt tās likteņus. Vēlāk šī patika iedegās īstā kaislē.

Tās bija tumšas un trūkuma pilnas dienas, ko es Zeberkšos pieredzēju. Mēs dzīvojām lielās istabas vienā kaktā, un bieži mums nebija ko ēst. Māte savārīja gaļas sālījumu, ko bija dabūjusi no saimnieka, un tas bija mūsu vienīgais aizdars pie kartupeļiem un rupjas maizes. Tēvs, darbu meklēdams, bieži nebija mājā. Tai gadā es skolā negāju, nīku savā kaktā pie mūsu vienīgā galda un "ceļoju" pa savu atlantu, meklēdams vēl neatrastas zemes un salas. Man šķita, ka visas zemes vēl nav atrastas. Es zīmēju šo iedomāto zemju kartes, jaunu pilsētu skatus, un šīs pilsētas it visas līdzinājās Saldum, vienīgajai pilsētai, ko tanī laikā biju redzējis un kautcik pazinu."

Grāmata "Mazais valodnieks" — pirmā gramatikas grāmata jaunākajām klasēm — sarunu formā, kā rotaļājoties bērni var uztvert likumus. Autobiogrāfijā bieži pieminēts skolas grāmatu trūkums, kā arī to nepiemērotība skolēnu izpratnei, ko Fricis Jansons izjutis, pats būdams skolnieks, tad Kuldīgas skolotāju semināra audzēknis un visbeidzot skolotājs. Tā rezultātā radusies jau pieminētā lasāmgrāmata pamatskolai "Soli pa solim", bērnudārziem — krājumiņi par gadalaikiem, viegli izrādāmas ludziņas skolas svētkos u.c. Atceroties bērnībā piedzīvoto un izjusto aizaugušajos Bērzes krastos, radušies stāstiņi "Džungļi" un "Sniega kauja".

Fricim Jansonam nācies daudzas reizes mainīt skolas — gan kā skolniekam, gan vēlāk kā skolotājam. Tā iepazīti visdažādākie apstākļi skolās un visai atšķirīgi skolotāji, no kuriem pats savdabīgākais — vēlākais "Jaunāko Ziņu" izdevējs un redaktors Antons Benjamiņš (arī viņam šogad jubileja — 13.jūlijā apritēja 140. dzimšanas diena). Arī par viņu spilgtas rindas Friča Jansona atmiņās.

Pēc Pirmā pasaules kara atgriežoties Latvijā, Fricis Jansons no izglītības ministra Aleksandra Dauges saņem uzdevumu dibināt Valsts parauga pamatskolu Rīgā. Tas ir liels un atbildīgs uzdevums, bet arī patīkams, jo interesei atbilstošs. Tieši tagad tiek iegūta izglītība Latvijas Universitātes pedagoģiskajā nodaļā, ir iespēja klausīties vērtīgas lekcijas Berlīnes pedagoģiskajā institūtā un ļoti daudz apmeklēt labākās Vācijas tautskolas, piedaloties mācību stundās, ko vada izcili pedagogi.

Par to, kā tika likti pamati Valsts parauga pamatskolai, ko tagad pazīstam kā Rīgas 49.vidusskolu, Fricis Jansons atceras:

"Rīgā atgriezos ar bagātīgu jaunu atziņu krājumu un lielu pieredzi, kas man lieti noderēja savas paraugskolas tālākai veidošanai. Īsā laikā iekārtoju plašu un bagātīgi apgādātu fizikas kabinetu ar projekcijas aparātiem un visu citu, kas bija vajadzīgs, lai dabas zinātnes varētu mācīt jo uzskatāmāk un skolēni paši varētu eksperimentēt; īpašas klases dziedāšanas un zīmēšanas stundām ar attiecīgu mobiliāru; priekšzīmīgas zēnu un meiteņu rokdarbu darbnīcas un priekšzīmīgu mājturības mācības virtuvi, kur katrai skolniecei bija savs īpašs galdiņš un skapītis ar attiecīgu trauku komplektu un pārējiem mājturības piederumiem; labi nostādītu skolēnu kopgaldu; pastāvīgu skatuvi ar dekorācijām un skatuviskām gaismas ierīcēm, kas deva mums iespēju sarīkot dažkārt diezgan sarežģītus un greznus skolēnu uzvedumus, kā Raiņa "Zelta zirgu" un citus. Mazo bērnu uzvedumiem sarakstīju pats mazas ludziņas: "Melnbaltā zeme", ko vairākkārt varēja pēc tam noklausīties visi Latvijas bērni Rīgas radiofona bērnu rītos."

Kad slavenās "Jaunības Tekas" vairs neiznāk, Jansons 1934./1935.gadā izdod un rediģē žurnālu "Dzimtene un Pasaule", kas domāts skolas vecuma bērniem. Tajā ir solīts "sniegt savās slejās bagātīgi ilustrētus un interesantus rakstus par visām dabas zinātņu nozarēm, ģeogrāfiskām parādībām, dzīvniekiem un augiem, par zemēm un tautām, cilvēces attīstības gaitām un kultūru, tautu vēsturiskiem likteņiem, tehnikas sasniegumiem, literatūru un visām mākslas nozarēm".

Līdzstrādnieki: Ludis Bērziņš, Ernests Birznieks–Upītis, Andrejs Upīts, Zenta Mauriņa, Jānis Greste un daudzi citi, arī skolotāji, pedagoģiskās fakultātes studenti, dabas zinātnieki. Diemžēl dažādu šķēršļu dēļ žurnāls iznāca tikai divus gadus, bet tā saturs ir tiešām bagāts.

Rīgu rakstnieks atstāja 1944. gada vasarā.

Vācijas bēgļu gaitas viņu noved Vircburgā, lielā latviešu nometnē, kur sirmais skolotājs atkal atrod sev tuvo skolas darbu ar bēgļu bērniem.

Vēlāk Fricis Jansons nokļūst ASV, Kalifornijā, kur pavada mūža novakari.

Viņa darbi, īpaši skolas grāmatas, arī tagad diezgan bieži atrod sev lasītājus un pētniekus no topošo pedagogu vidus. Būtu nepieciešams sakārtot un izdot darbu izlasi.

Velga Kince — "Latvijas Vēstnesim"

Par sevi, par dzīvi

Atceroties skolas gadus Kuldīgā

Krājums "Trimdas rakstnieki". Kemptene. 1947

Semināra mācību līmenis manā laikā nebija augsts. Varbūt tas atkarājās no skolotājiem, kas nebija nekādi izcili paidagogi un, izņemot Līcīti un Tretjakovu, savus mācību priekšmetus paši vāji zināja un mācības stundās ieradās nesagatavojušies. Tādus nākamiem skolotājiem nepieciešamus mācību priekšmetus kā psīcholoģiju, paidagoģijas vēsturi un skolturību, tāpat arī fiziku, ķīmiju, vispārējo vēsturi, literātūras vēsturi, kaut vai tikai krievu literātūras, nemācīja nemaz. Paidagoģijā ieguvām tikai elementāras zināšanas. Toties pamatīgi izņēmām krievu vēsturi un Krievijas ģeografiju. No metodikām mācīja tikai krievu valodas mācības metodiku. Kaut gan seminārā bija labs fizikas kabinets, to tomēr neizmantoja, visu mācīja tikai teorētiski, bez eksperimentiem, ņemot palīgā vienīgi tikai dažas uzskatāmības tabeles. Viss tas bija stipri trūcīgi un nedzīvi un garā možāku audzēkni nevarēja saistīt. Viss tika tikai pēc mācības grāmatas bez kādiem paskaidrojumiem un komentāriem uzdots un pēc mācības grāmatas uzdevums atkal atprasīts.

Sirojumos pa pilsētu un pilsētas apkārtni, kā jau biju paradis, meklēju senatnes pēdas. Sevišķi mani interesēja kuršu ķēniņu senās pils vieta, dažus kilometrus lejpus Kuldīgas, hercoga Jēkaba rezidence un pilsētas rātsnams. Kuršu pilskalns bija apaudzis kokiem un krūmiem, un tur nekas sevišķs nebija vairs saskatāms. Man tomēr patika tur lodāt un domāt, un sapņot par senajiem cīņu un slavas laikiem. No hercoga rezidences bija palikusi vairs tikai tās vieta ar vaļņiem un grāvjiem, kāda torņa vai velves niecīgas atliekas, kas bija apbērtas ar biezu kārtu zemes un noderēja Dēringera madāmai par pagrabu, un kāds mazs namiņš pašā Ventas stāvā krasta malā, kur, kā seni nostāsti minēja, kādreiz dzīvojis pils bende, bet tagad dzīvojām mēs, četri semināristi ar Dēringera madāmu, kā teikt, priekšgalā. Citādi no lielās un kādreiz varenās Jēzuspils un slavenā un rosīgā zemes valdnieka rezidences nebija palicis vairs ne akmens uz akmeņa, un tās vietā šalca tikai pilsētas skaistā parka simtgadīgie koki. Rātsnamā varēju iekļūt tikai nelegālā ceļā. Bet es riskēju, jo tur pie zāles sienām karājās visu Kurzemes un Zemgales hercogu ģīmetnes eļļā un Jēzuspils drupu ainava, kur vēl bija redzama augsta mū®a siena Ventas pusē un mūsu mazais bendes namiņš.

Par darba gaitām Antona Benjamiņa vadītajā skolā

(..) sāku pētīt avīžu sludinājumus, meklēdams skolotāju vietu piedāvājumus. Tādu bija daudz. Beidzot apstājos pie viena: Plāteres pagasta skolas pārzinis Antons Benjamiņš meklēja sev palīgu; algu piedāvāja 120 rubļus par sešiem ziemas mēnešiem pie brīva uztura un aprūpes šais sešos mēnešos. Tai pašā reizē nāca daudz labāki piedāvājumi, taču es izšķīros par Plāteri un Benjamiņu. Uz to mani sklubināja svarīgi apsvērumi. Benjamiņš tai laikā bija kļuvis pazīstams ar savu lugu "Miglā", kas bija godalgota uz vispārējiem dziesmu svētkiem Jelgavā. Es nu cerēju, ka no Benjamiņa kā atzīta rakstnieka daudz ko mantošu savām literārām tieksmēm. Biju tomēr vīlies. Izņemot "Miglā" un kādu stāstu, no ku®a gandrīz pusi bija nosvītrojusi cenzūra un ku®u iespieda "Mājas Viesa Mēnešrakstā", Benjamiņš nekā vairāk tai laikā nav rakstījis. Kā vēlāk dzirdēju, tad godalga Benjamiņa lugai piešķirta it kā aiz pārpratuma, jo Benjamiņa rokraksts bija stipri līdzīgs Rūdolfa Blaumaņa rokrakstam. Cik tur patiesības, nezinu. Taču savāda tā lieta tomēr bija. Benjamiņš nebija ne literātūras pazinējs, nedz arī tās mīlētājs, un nekādas diskusijas vai pārrunas par literātūru, uz ko es tā biju cerējis, mums ar Benjamiņu vispārīgi nemaz neiznāca. Grāmatu viņam nebija, un vienīgais, ko viņš lasīja, bija "Dienas Lapa". Ka viņš arī ko citu lasītu, nekad netiku redzējis, bet es taču dzīvoju tikpat kā viņa ģimenē. Arī kā iesācējs skolas darbā es no Benjamiņa nekā nemantoju. Viss skolas darba smagums gulās uz palīga kamiešiem, jo Benjamiņš taču to algoja un aprūpēja. Bet man bieži tik ļoti bija vajadzīgi piedzīvojuša kollēgas padomi un aizrādījumi. No Benjamiņa tomēr veltīgi bija tos gaidīt. Kā beidzis Cimzes semināru, tā, acīmredzot, viņš arī bija apgulies uz saviem lauriem un par paidagoģiskiem un metodiskiem jautājumiem tālāk nebija vairs ne domājis, ne interesējies. Savāda bija viņa nostāja klasē. Resns un cienīgs viņš iegāja klasē un nosēdās aiz galda. Viņam uz pēdām pakaļ ieskrēja kalpone, nesdama paplāti ar tējas traukiem. Benjamiņš nu piepildīja glāzi un, cukura piekozdams un karsto viru caur lielajām ūsām strēbdams, iesāka un vadīja stundu. Kad tēja bija izdzerta vai ūdens atdzisis, kalpone ienesa jaunu porciju. Un tā ikkatru dienu un ikkatru stundu. Savādi bija arī viņa metodiskie paņēmieni. Ticības mācības stundā viņš, piemēram, sapulcināja visu skolu no vismazākajiem pirmziemniekiem līdz vislielākajiem ceturtziemniekiem un, neraudzīdamies uz bērnu dažādajiem vecumiem, priekšzināšanām un garīgās attīstības līmeņiem, stāstīja un skaidroja visiem vienu un to pašu vienā un tai pašā augstā stilā. Tad arī kādreiz bija noticis tāds kuriozs, ka kāds mazs pirmziemnieciņš piepeši piecēlies no pēdējā sola, pienācis pie Benjamiņa galda un noprasījis: "Ko tu tur stāsti, ka es nekā nesaprotu?" Vienīgais, ar ko Plāteres pagasta skola atšķīrās no tā laika latviešu lauku skolām, bija kopgalds, un tas bija Benjamiņa nopelns. Benjamiņš arī bija kopgalda rīkotājs un vadītājs.