Vīrs, kuru tiesāja kā prezidentu, lai gan viņš nebija pat ģenerālis

Veterinārārsts Ādolfs Hertelis dzimis 1871.gada 4.janvārī Aizputes apriņķa Asītes pagasta Lejniekos zemnieka ģimenē. Pagaidu kara tiesa 1908.gada augustā viņam piesprieda nāves sodu pakarot. Spriedums tika izpildīts naktī uz 1.septembri. Apglabāts Matīsa kapos Rīgā.

Ādolfs Hertelis Foto no Gunāra Preinberga personiskā arhīva

Jaunstrāvnieks

Ģimenes materiālie apstākļi nodrošināja dēliem labu izglītību. Ādolfs beidza Liepājas Nikolaja ģimnāziju un 1891.gadā iestājās Tērbatas veterinārajā institūtā. Viņš aktīvi iesaistījās latviešu studentu zinātniski literārajā biedrībā, kas kļuva par vienu no galvenajiem “Jaunās strāvas” centriem Tērbatā. Kad cara varas iestādes 1897.gadā “Jauno strāvu” sagrāva, arī Ādolfa Herteļa vārds bija apcietināmo sarakstā. Taču viņš institūtu bija beidzis, atradās jau ceļā uz darbavietu Aizputes apriņķī un tādējādi vairs nenonāca Tērbatas varas iestāžu uzmanības lokā.
1898.gadā Ā.Hertelis sāka strādāt Aizputes apriņķī par veterinārārstu. Plašā apkaimē viņu pazina un cienīja kā labu speciālistu un inteliģentu, vienkāršu, atsaucīgu un godprātīgu cilvēku. Veterinārārsta darbs bija saistīts ar biežiem izbraukumiem pie slimajiem mājdzīvniekiem, tāpēc viņš izbraukāja visu novadu, neradot cara varas iestāžu okšķeru aizdomas. Izveidojās cieši sakari ar novada progresīvajiem skolotājiem un jaunatni.

Piektais gads

Būdams labs un neatlaidīgs organizators, Ā.Hertelis izdabūja varas iestāžu atļauju, un 1903.gadā Aizputē tika nodibināta Latviešu biedrība. Tās mītnē Jelgavas ielā 6 bieži pulcējās sociāldemokrāti, kuru rindās bija arī Ā.Hertelis. Nepiepildījās vācu baronu un cara ierēdņu cerības, ka Latviešu biedrība kļūs par viņu varas balstu. Tā pulcināja progresīvi noskaņotos iedzīvotājus un kļuva par apriņķa sabiedriskās dzīves centru.
Trauksmainajās 1905.gada dienās Aizputes apriņķa pagastos tāpat kā citur Latvijā atcēla vecās pagastu valdes un veidoja jaunas revolucionārās varas institūcijas. Tika ievēlētas 27 rīcības komitejas un tautas tiesas, atvērtas tautas milicijas nodaļas. Pirmais plašākais masu kustības vilnis sākās martā, kad muižu kalpi streikoja visā apriņķī. Nemiernieku mītiņi sekoja cits citam – Cīravas, Tāšu–Padures un Durbes baznīcās, Vārtavas mazmuižā un Nodegas muižā... 6.augustā Kurzemes pagaidu ģenerālgubernators Bekmanis izsludināja karastāvokli.
Pēc īsas atelpas nemieri kļuva vēl skarbāki. Faktiski sākās bruņotas cīņas. 17.oktobrī tādas notika Aizputē, Valtaiķos un Rudbāržos, 13.novembrī – Kazdangā un dažas dienas vēlāk Raņķos. Sevišķi daudz nemieru bija decembrī – Grobiņā, Sieksātē, Vērgalē, pavisam kādās 20 vietās. Dega muižas – Ēdolē, Biržos, Vaiņodē, Nīkrācē...

Aizputes nemieri

Tika izdota pavēle par vairāku aktīvāko revolucionāru izsūtīšanu no Baltijas. Kļuva zināms, ka sarakstā ir Ā.Hertelis, skolotāji Edvarts Skudrītis, Indriķis Bazunis un vēl ap 40 cilvēku. Šī ziņa izraisīja nepieredzētu protesta vētru. 21.novembra rītā pa visiem ceļiem uz Aizputi sāka plūst ļaudis. Mītiņā pie Aizputes piedalījās 15 līdz 20 tūkstoši zemnieku no plašas apkārtnes. Viņi prasīja atcelt administratīvās izsūtīšanas pavēli, atbrīvot sešus arestētos zemniekus, nearestēt tos dažus zemniekus, kas bija izsaukti uz policiju, un atsaukt no Aizputes ielām policiju, kazakus, dragūnus un zaldātus. Ieraudzījuši, ka Aizputes ielas pilnas ar disciplinētiem un prasībās saliedētiem apriņķa iedzīvotājiem, policijas priekšnieks nobijās un solījās nemiernieku prasības izpildīt. Tikai arestētos zemniekus nebija iespējams atbrīvot bez saskaņošanas ar apriņķa priekšnieku, kurš dzīvoja Grobiņā. Kad delegāti paziņoja sarunu rezultātus, mītiņa dalībnieki vienprātīgi nolēma izklīst. Bet baroni un vietējā administrācija solījumu nepildīja: Ā.Hertelis un trīs skolotāji atkārtoti saņēma pavēli trīs dienu laikā atstāt Baltiju. Lai panāktu apcietināto zemnieku atbrīvošanu, Rīcības komiteju birojs izsludināja kārtējo laukstrādnieku streiku. Tas noritēja organizēti un sagādāja muižniekiem lielus zaudējumus.

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Dragūniem bija izdevies Kuldīgā iegūt ap miljonu rubļu valsts naudas, kas bija nonākusi revolucionāru rīcībā. Tāpēc apkārtējo pagastu rīcības komitejas aicināja vīrus doties uz Aizputi, lai dragūnus atbruņotu un atņemtu viņiem aizvesto naudu. Roku birzī Aizputes pievārtē 16.decembra rītā ap 300 vāji bruņotu vīru stājās pretim labi bruņotam dragūnu eskadronam un kareivju rotai. Kauja ilga četras stundas. Nemiernieki bija pārvērtējuši savus spēkus.
Vēsts par kauju Roku birzī ātri izplatījās tuvā un tālā apkārtnē. Uz “Aizputes karu” devās simtiem kalpu un zemnieku. Diemžēl viņu rīcībā bija tikai divas šautenes un vēl 20 labas un 150 sliktas medību bises. Vairumam šo pastalās auto vīru un jaunekļu bija tikai dakšas, rungas, mieti, cirvji vai pašu kalti pīķi. Zemnieki cīnījās vīrišķīgi, bet tika sakauti. Viņiem trūka ne tikai ieroču, bet arī kopējas vadības. Daudzi zemnieki tika smagi ievainoti, daudzi arī krita. Vēlāk tiesā Ā.Herteli apsūdzēja kā Aizputes kauju tiešo vadītāju, kaut gan viņš tajā laikā atradās karaspēka nobloķētajā Aizputē un bija starp tiem, kas aicināja zemniekus izklīst, jo apzinājās, ka cīņa pret labi bruņotajām cara armijas daļām ir bezjēdzīga.
Ap Ziemsvētkiem Aizputes apriņķī sāka plosīties soda ekspedīcija. Melnās sotņas asiņainie uzbrukumi piespieda nemieru dalībniekus atstāt dzimto novadu. Daļai izdevās izbraukt uz ārzemēm vai paslēpties kaut kur Iekškrievijā. Daļa kļuva par mežabrāļiem. Ā.Hertelis kādu laiku slēpās Lietuvā, pēc tam slepeni pārcēlās uz Turkestānu un Taškentā sāka strādāt par veterinārārstu.

Cietums

Apriņķa priekšnieks Meijers 1907.gadā uzzināja, ka Ā.Hertelim izdevies saņemt Iekšlietu ministrijas komandējumu uz Turkestānu cīņai pret epizootijām. Vietējie baroni uzdeva pastā kontrolēt vēstules, kas pienāk Ā.Herteļa radiem un draugiem. Tā viņi nāca vajātajam uz pēdām. Uz Taškentu nosūtīja žandarmus, un Ā.Hertelis tika arestēts. Pēc vienām ziņām tas noticis 1907., pēc citām – 1908.gada februārī.
Rīgā Ā.Herteli ieslodzīja pārblīvētā cietuma kamerā un gandrīz ik pārdienas veda uz nopratināšanu. Kaujinieki, kas bija nokļuvuši policijas rokās, tika pakļauti neaprakstāmai inkvizīcijai. No Ā.Herteļa par katru cenu gribēja “izspiest” atzīšanos, ka viņš organizējis zemniekus uz “Aizputes karu”. Tādu liecību cara kalpiem tomēr neizdevās iegūt. Nebija arī nekādu pierādījumu.
Kādu dienu Ā.Herteli vienu pašu izsauca no kopkameras un kopā ar kriminālistiem sūtīja uz cietuma pirti. Divi kriminālisti tur mēģināja viņu nogalināt ar smagajiem koka ķipjiem. Plecīgajam, vingrajam vīram tomēr izdevās abus neliešus pieveikt. Tā izjuka slepkavība, kuru droši vien bija organizējuši Aizputes apkārtnes baroni.
Pagaidu kara tiesa acīmredzot ņēma vērā Kurzemes gubernatora Kņazeva raportu iekšlietu ministram, kurā viņš ziņoja, ka revolucionāru galamērķis esot bijis “padzīt visus krievus un vāciešus un nodibināt latviešu zemnieku sabiedrību un vietēju patstāvīgu valdību”. “Latviešu republika” figurēja daudzos tiesas materiālos. Kā iespējamie šīs Latvijas republikas prezidenta kandidāti minēti pagasta rakstvedis Jānis Kroderis un veterinārārsts Ādolfs Hertelis.

Tiesa

Ā.Herteli 1908.gada 23.–25.augustā Rīgā tiesāja pagaidu kara tiesa, kuras priekšsēdētājs bija ģenerālmajors Košeļovs un piesēdētāji – pulkveži Vilde un Kvinto. Ā.Herteli aizstāvēja Pēterburgas advokāti Aļeksejevs un Kazarinovs un Rīgas advokāti Šablovskis, Čerņikovs, Zunbergs un Jūrmalis. Tiesas prāva atgādināja drūmu komēdiju.
Ar savām zvērībām slavenie baroni – Kurzemes muižnieku maršals Manteifels, Aizputes pilsētas policijmeistars Gothards fon Šrēders, baismie cilvēku kārēji, pērēji un māju dedzinātāji brāļi Bredrihi panāca, ka veterinārārstu Ādolfu Herteli tiesāja reizē ar vēl 16 “Aizputes kara” dalībniekiem un apsūdzēja kā galveno Aizputes novada revolucionārās kustības iedvesmotāju un vadītāju. Viņi arī tieši ietekmēja kara tiesas spriedumu.
“Taisnā tiesa” piesprieda Ā.Hertelim nāves sodu pakarot un viņa dzīvesbiedrei Annai – mūža trimdu Sibīrijā. No 17 apsūdzētajiem tikai Ā.Hertelim piesprieda nāves sodu. Septiņiem piesprieda dažāda ilguma spaidu darbus, pārējos attaisnoja.
Piektā gada notikumu dalībniece Zenta Degtjarova-Boksberga savās atmiņās raksta: “Arī viņa (Ādolfa Herteļa) sieva bija arestēta un sēdēja kamerā, kas atradās gaiteņa otrajā pusē pretim mūsu kamerai. Uzzinājuši, kurā naktī Ā.Hertelim izpildīs nāves sodu, mēs noorganizējām Ā.Herteļa sievas iekļūšanu mūsu kamerā, lai viņa varētu atvadīties no sava vīra. (No šejienes varēja saskatīt vīriešu korpusa kameru logus.) Naktī no 31.augusta uz 1.septembri sieva pa mūsu kameras logu redzēja, ka viņas vīra viennīcā nodzisa gaisma, un dzirdēja dobjos atvadīšanās saucienus, kad nāvinieku izveda cietuma pagalmā.”
Uz Rīgu jau nāca vēsts par Ā.Herteļa apžēlošanu. Taču baroni Manteifels un Šrēders, brāļi Bredrihi, Kuldīgas un Aizputes policijmeistari Meijers un Atelmeijers steidzināja bendi. Apžēlošanas raksts nokavēja tikai dažas minūtes…
1908.gada 1.septembrī avīzes “Rižskaja Misļ” pēdējo ziņu nodaļā varēja lasīt informāciju: “Nāves sodu izpildīšana. Pagājušajā naktī vietējā centrālcietuma sētā izpildīti nāves sodi pakarot veterinārārstam Ādolfam Hertelim…”

Simts mūžu tautas miņā

Tā 37 gadu vecumā krita veterinārārsts Ādolfs Hertelis, viens no pirmajiem LSDSP biedriem. Šveicē saņēmis šo drūmo vēsti, Rainis savas sāpes izteica dzejolī drauga piemiņai. Tajā dzejnieks pauž pārliecību: “Tas zaļais spēks, ko salauzāt,/ Tas varonis, ko nokāvāt,/ Pie mums ir mūžam dzīvs!”
Rainis ar Ādolfu Herteli bija personiski pazīstams, viņi sarakstījās. Ar 1909.gada 21.janvāri datēta drauga piemiņai veltīta “Epitāfija”:

Pusmūža vien tu cīņās baudīji,
Par savu tautu mūžu atdevi;
Tavs mūžs augs lielāks
tavā lielā dziņā:
Simts mūžu dzīvosi
tu tautas miņā.

Ādolfa Herteļa atceres 15.gadadienā 1923.gada 16.septembrī Rīgas Matīsa kapos Aizputes nemiernieku vadonim atklāja pieminekli. Pirmais runu teica Rainis. Viņš Ā.Herteli nosauca par kluso varoni, kas gan nav piederējis pie kustības ģenerāļiem, bet ar savu pašaizliedzīgo darbību un personīgo godīgumu iemantojis visplašākās sabiedrības simpātijas. Savā pēdējā vēstulē, kas rakstīta jau pēc nāves sprieduma pasludināšanas, viņš atstājis novēlējumu: “Es esmu izslēgts no dzīves. Stāviet nu jūs par dzīvi!”

No Gunāra Preinberga topošās grāmatas par represētajiem Latvijas veterinārārstiem