Valoda uz papīra

Līdz ar Latvijas iekļaušanos kopējā Eiropas valstu saimē arī latviešu valoda kļuvusi par vienu no Eiropas Savienības (ES) oficiālajām valodām. Paredzēts, ka ikviens eirokrātiem var rakstīt vēstules un atbildes uz tām saņemt latviešu mēlē. Izklausās jau skaisti, bet vai reāli latviešu valoda tiešām ir līdzvērtīga citām ES “lielajām”, piemēram, franču un angļu, valodām?

Neoficiāli par Eiropas Savienības institūciju galvaspilsētu dēvētā Brisele atrodas Beļģijā. Pilsētas ielās lielākoties dzirdama beļģu vai arī flāmu valoda. Savukārt ielu nosaukumi lasāmi abās valodās, bet sadzīvē lielākoties izmanto franču valodu. Bieži dzirdēts, ka vietējiem daudzie eirokrāti nemaz nepatīk un tāpēc angliski vietējie runā nelabprāt. Tomēr pieredze rāda, ka Briselē var izdzīvot arī tad, ja zini tikai angļu valodu.
Briseles ielām līdzīga situācija ir arī Eiropas Savienības institūciju gaiteņos. Galvenais – runāt franču vai angļu mēlē, un problēmu nebūs. Tomēr jāatzīst, ka daudzu institūciju tehniskais personāls (piemēram, ēdnīcās, veikalos u.tml.) angļu valodā nerunā. Lai saprastos, pāris frāžu franču valodā ir jāzina vai arī jāņem talkā universālā zīmju valoda.
Teorētiski ikvienas institūcijas ierēdņiem uz kādā no oficiālajām Eiropas Savienības valodām runājoša interesenta jautājumiem būtu jāatbild viņam saprotamā valodā. Lieki piebilst, ka latviešu valodu, tāpat kā daudzas citas “mazās” Eiropas Savienības valodas, Briseles varas gaiteņos nesaprot. Kāds varbūt teiks, ka tā ir piesiešanās, tomēr... Ja valstis ir vienojušās par principu, ka visas valodas ir vienlīdzīgas un “esam vienoti daudzveidībā” (Viens no ES saukļiem, kas apliecina, ka ES ir neatkarīgu un dažādu valstu savienība, – Red.), tad kāpēc kāda valoda, piemēram, franču vai angļu, tiek uzskatīta par universālu salīdzinājumā ar “mazajām” valodām? Kāpēc gan frančiem un angļiem ir dota iespēja runāt savā dzimtajā valodā, bet man, latvietei, ne?
Latviešu valodas izmantošana ES institūcijās ir problemātiska ne tikai sadzīviskās situācijās vien. Pieeja dokumentiem latviešu valodā gandrīz vienmēr ir iespējama tikai ar kavēšanos. Turklāt jāatceras, ka mūsdienās laiks ir nauda un privileģētākā situācijā ir tie, kam ātrāka pieeja informācijai. Un ko gan teikt latviešu mēlē runājošajiem? Plašsaziņas līdzekļi jau vairākkārt ziņojuši, ka ES tulkošanas dienesti netiek galā ar milzīgo darba apjomu. Neiztulkotie dokumenti krājas ķīpās, un ej nu zini, kam tie būs vajadzīgi pēc vairākiem mēnešiem.
Eiropas Parlaments valodu lietošanas ziņā ir viena no draudzīgākajām ES institūcijām. Plenārsēdes vienmēr tiek tulkotas latviešu valodā, arī citi dokumenti, piemēram, preses relīzes, latviešu valodā pieejami salīdzinoši ātri. Latviešu presei ir iespēja sazināties ar Parlamenta preses sekretāru, kas runā kādā no ES oficiālajām valodām, tajā skaitā arī latviešu. Tomēr arī Eiropas Parlamentā daudzas komitejas sēdes netiek tulkotas, tāpat daudzi darba dokumenti pieejami tikai dažās “lielajās” ES valodās. Deputāti no Latvijas, ar kuriem “Latvijas Vēstnesis” pārrunāja situāciju par valodu vienlīdzību, atzina, ka visas valodas ir vienlīdzīgas tikai uz papīra. Reālajā dzīvē uzvaras gājienu ES sākusi angļu valoda. Kāds deputāts norāda, ka pēc paplašināšanās tieši ES institūciju darbinieki arvien vairāk lieto angļu valodu, jo no jaunajām valstīm nākamajiem runāšana franču mēlē vēl nevedas.
Neoficiālās sarunās vairāki ierēdņi, kuru dzimtā valoda ir franču, atzina, ka šis fakts šķiet nedaudz aizvainojošs. Līdz šim franču valoda bija neoficiālā ES vadošā valoda. Šāda statusa sašķobīšanās frančus nedaudz aizskārusi, lai neteiktu pat, ka aizvainojusi. Tomēr šķiet, ka ar laiku franču valoda savas vadošās pozīcijas varētu atgūt. To apliecina fakts, ka daudzi pievērsušies franču valodas apguvei. Arī lielākā daļa no Latvijas ievēlēto deputātu sākuši apgūt franču valodu. Piemēram, šajā nedēļā runājot par tikšanos ar kādu no Latvijas deputātiem, nācās rēķināties ar viņa franču valodas nodarbību sarakstu. Daudzi mūsu tautas kalpi gan apgalvo, ka varot iztikt tikai ar angļu valodas zināšanām, tomēr sava nozīme te neformālajiem kontaktiem. Deputāti no Austrumeiropas labprāt runā angļu mēlē, taču rietumeiropiešiem gan tuvāka šķiet franču valoda. Tā ka francūžiem vēl atliek cerība, ka angļu valodas triumfs ir īslaicīgs.
Iespējams, ne viens vien pēc šā raksta izlasīšanas domās, ka tas ir tikai normāli, ja, strādājot ar ES institūcijām, jāizmanto angļu vai franču valoda. Protams, var jau teikt, ka ir pat veselīgi laiku pa laikam atsvaidzināt angļu valodas zināšanas un arī iemācīties jaunas frāzes franču mēlē. Tomēr kāpēc gan vairāki spāņu žurnālisti gadiem ilgi strādājuši Eiropas Parlamentā un iztikuši tikai ar savu dzimto valodu (citas svešvalodas viņi nav zinājuši), bet man, latvietei, šāda iespēja ir liegta? Tā kā uz šo jautājumu pagaidām neviens nespēj atbildēt, gribot negribot jāatzīst, ka latviešu valoda kopā ar citām “mazajām” valodām ES ir atstāta pabērna lomā. Valodu vienlīdzība ES vismaz pagaidām ir tikai teorētiska.

Ilze Sedliņa, “LV”

ilze.sedlina@vestnesis.lv