Jaunā gadusimteņa modernā diplomātija

Pārdomas pēc starptautiskas konferences

Žaneta Ozoliņa Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Žaneta Ozoliņa, Latvijas Universitātes profesore

Pagājušo nedēļu es aizvadīju Lielbritānijā starptautiskā konferencē par modernās diplomātijas izaicinājumiem 21.gadsimtā. Tajā piedalījās gan ārlietu ministru pārstāvji un pieredzējuši diplomāti, gan arī zinātnieki, kas nodarbojas ar diplomātijas jautājumu pētīšanu. Piedalījos arī debatēs par ļoti plašu aplūkojamo jautājumu loku. No filozofiski konceptuāliem jautājumiem par to, kādi ir diplomātijas izaicinājumi, līdz pat ļoti tehniskiem jautājumiem. Piemēram, kā novērtēt ārlietu ministrijas darbības efektivitāti. Šajā jomā tiek strādāts pie daudzām metodikām, jo ārpolitika ir ļoti mainīga un strauji reaģējoša, un striktus mehānismus ir ļoti grūti izstrādāt. Konference rosināja arī pārdomām un jaunām profesionālām atziņām.

Latvijas diplomātija – tīņa vecumā

Es pati Lielbritānijā visvairāk piedalījos debatēs par pētniecisko institūtu lomu ārpolitikas veidošanā. Tas ir ļoti būtisks jautājums, jo pasaulē patlaban vērojamas ārlietu dienestiem varbūt ne pārāk patīkamas tendences: tiek samazināts ārlietu ministriju darbinieku skaits, jo ārlietu ministrijas maina savas funkcijas, virkni funkciju nododot citām institūcijām, tai skaitā arī pētnieciskajiem institūtiem. Tas saistīts arī ar ārlietu ministriju finansējuma samazināšanu. Tiks veidots arī Eiropas Savienības (ES) diplomātiskais dienests, un šā jaunā dienesta veidošana saistīta arī ar jaunu ideju un pētījumu nepieciešamību, kur atkal paveras darbalauks pētnieciskiem institūtiem.
Man vaicā: vai konferencē operēja arī ar konkrētiem piemēriem? Patiesi, arī Latvijas pieredze varētu kalpot par piemēru šīm tendencēm. Vēl tikai virzoties uz ES, Latvijas Ārlietu ministrija aicināja citas ministrijas un valsts institūcijas iesaistīties šajā procesā un veidot savus kontaktus ar ES.
Notikusī bija viena no retajām konferencēm, kur vairāk tika runāts par gluži taustāmām, nevis teorētiskām lietām. Šī praktiskā puse brīžiem gan šķita bezmaz nomācoša, jo situācija pasaulē ir ļoti dažāda. Notikumi mainās strauji, un dažkārt pievēršanās atsevišķiem faktiem kavē izprast lietas kopumā.
Taču Latviju patlaban ir ļoti sarežģīti ielikt klasiskās Rietumu diplomātijas kontekstā, jo Latvijas ārlietu dienestam taču ir tikai 15 gadu un to nevar salikt vienā laivā, piemēram, ar Lielbritānijas pieredzi. Latviju grūti salīdzināt arī ar lielāko daļu citu valstu, jo mūsu valsts ir samērā maza, tāpēc ārlietu dienestam jābūt ļoti mobilam. Treškārt, jāņem vērā, ka mūsu ārlietu dienests savu tīņa vecumu sasniedzis laikā, kad Latvija jau kļuvusi ES un NATO dalībvalsts. Šeit ir savas priekšrocības un arī savi trūkumi. Klausoties, kā debatē Lielbritānijas vai Kanādas ārlietu dienestu darbinieki, ievēroju, ka dažkārt viņi savās tēzēs lietu loģisko sakarību veido, atsaucoties uz simt gadus veciem datiem par savas valsts pieredzi un diplomātisko kultūru. Mums šis kultūrvēsturiskais konteksts izpaliek.

Transatlantiskā dimensija

Man vaicā: kā no šīs ļoti teorētiskās konferences viedokļa izklausījās pagājušās nedēļas notikumi pasaulē un Eiropā? Piemēram, joprojām ļoti aktīvās diskusijas par ASV prezidenta Buša Eiropas vizīšu sērijas nozīmi, īpaši par Buša tikšanos ar Krievijas prezidentu Putinu. Politiskie analītiķi un žurnālisti pat atceras Džordža Buša vārdus pēc pirmās tikšanās ar prezidentu Putinu pirms dažiem gadiem. Kā viņš toreiz ieskatījies Putinam acīs un cik daudz tur ieraudzījis. Šoreiz Bušs nekomentē, ko ieraudzījis Krievijas prezidenta acīs. Arī šī nianse politiskajiem analītiķiem izteikusi visai daudz.
Tiesa, Lielbritānijas konferencē Krievijas jautājums netika aplūkots, jo Krievijas diplomātiskais dienests neietilpst demokrātisko valstu diplomātisko dienestu ietvaros. Bet par prezidenta Buša vizīti tika runāts daudz, un pati būtiskākā atziņa bija tā, ka ASV prezidents spēris izlīguma soli Eiropas virzienā un ka Eiropa to nenoliedzami uztvērusi kā pozitīvu signālu. Otra ļoti būtiska atziņa bija, ka Eiropas tālākā attīstība, gan ekonomiskā, gan drošības ziņā, nav iespējama bez attiecībām ar ASV.
Pats būtiskākais ir tas, ka šajā konferencē atkal tika pielietots klasiskais “transatlantisko attiecību jēdziens”. Bieži vien transatlantisko attiecību jēdziens tiek saprasts tikai kā ASV un Eiropa. Bet konferencē tika uzsvērts, ka transatlantiskā dimensija ietver sevī arī Kanādu. Ietver gan Ziemeļeiropu, gan Dienvideiropu. Ka tas ir daudz plašāks koncepts, nekā mēs to bieži vien izprotam. Latvijai tas ir ļoti nozīmīgi, jo mēs esam daļa no šīs telpas.

Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs un Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins tikšanās laikā Bratislavā 2005.gada 24.februārī Foto: A.F.I./EPA

Aktuāli jautājumi par NVO

Ļoti būtisks aspekts konferencē, runājot par pārmaiņām ārlietu dienestā, bija tas, ka daļa no ārlietu funkcijām tiek deleģētas nevalstiskajam sektoram. Bieži vien to sauc par “publisko diplomātiju”. Ārlietu ministrijas Eiropā un transatlantiskajā telpā patlaban ir vairāk nekā gatavas nodot daļu savu funkciju nevalstiskajām organizācijām. Taču šeit rodas vairāki jautājumi. Pirmais – cik leģitīmas ir šīs organizācijas? Kas aiz tām stāv? Kas šīs organizācijas deleģē uzņemties minētās funkcijas? Un visas valstis sastopas ar to, ka plašajā NVO sektorā ir ļoti liels procents šādu organizāciju – sanāk kopā pāris cilvēku un deklarē: mēs esam tie, kas pārstāvēs tās vai citas intereses. Bet kas tām piešķīris šādu mandātu, ko tās pārstāv, un kāds ir šo organizāciju finansiālais potenciāls?
Ārlietu ministrijas ir ar mieru maksāt par noteiktu pakalpojumu veikšanu. Bet cik liels ir šo organizāciju pašu finanšu kapitāls, un no kurienes tas nāk? Naudu jau bieži vien nav nemaz tik grūti dabūt. Jautājums, par ko nauda tiek maksāta. Kas tiek prasīts vai sagaidīts?
Ārlietu ministrija ir valsts iestāde, kas deleģē funkcijas īstenot valsts oficiālo ārpolitiku. Līdz ar to jābūt skaidri definētam finansiālajam aspektam. Un, visbeidzot, vēl viena svarīga problēma – atskaitīšanās. Valdība atskaitās vēlētāju priekšā ik pēc četriem gadiem vai biežāk. Kam atskaitās katra konkrēta nevalstiskā organizācija? Kāda ir tās atbildība? Kas to kontrolē?

Atziņas 9.maija sakarā

Mēs arī diplomātijā bieži lietojam apzīmējumu “labas attiecības”, bet nemaz nepadomājam par šo vārdu saturu. Viens no ziņotājiem konferencē pateica visnotaļ viedus vārdus: ka “labas attiecības” ir “politiskais kapitāls, ko var izmantot starptautiski”. Ļoti precīzi sacīts!
Tā ir arī atbilde uz jautājumu, vai mums vajadzīgas labas attiecības ar mūsu kaimiņiem. Arī ar mūsu lielo kaimiņvalsti Krieviju. Jāsaprot, ka mums šīs labās attiecības ir vajadzīgas tieši kā politiskais kapitāls.
Man vaicā, vai arī šajā starptautiskajā konferencē iznāca iesaistīties diskusijā par Latvijas Valsts prezidentes lēmumu piedalīties 9.maija pasākumos Maskavā un šajā sakarā izplatīto prezidentes paziņojumu.
Atklāti sakot, bija liels pārsteigums, ka, izrādās, ES, ASV un Kanādas diplomātiskajos dienestos tas vispār nav jautājums. Jo tā ir tik loģiski racionāla un ārpolitiski precīzi izsvērta darbība, ka par to vienkārši nav ko runāt. Faktiski Latvijas Valsts prezidentes paziņojums par braukšanu uz Maskavu bija vienīgais iespējamais racionālais lēmums, un par to vienkārši nav ko runāt.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv