Doma uz zobena asmens

Gļebs Panteļejevs, tēlnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Gļebs Panteļejevs Foto: Andris Kļaviņš

– Pulkveža Oskara Kalpaka atceres dienās gribas lūgt atsaukt atmiņā jūsu uzvaru konkursā par pieminekli izcilajam karavīram un pastāstīt, kā veicas darbi.

– Žūrija strādāja diezgan ilgi, apsverot iesniegtos projektus. 2003. gada jūlijā mums ar arhitektu Andri Veidemani tika uzticēts realizēt savu variantu ar devīzi “Pret straumi”. Šāda mēroga projekta tapšanā parasti piedalās vairāki cilvēki. Es pie tiem pieskaitu visus, sākot ar O.Kalpaka pieminekļa fonda valdi un beidzot ar celtniekiem un meistariem, kas veic tehniskos darbus. Noteikti arī Jāni Reinbergu, kuram tika pasūtīts portreta grafiskais risinājums, dizaineru Viesturu Staņislavski, jo arī viņu darbs ir ļoti nozīmīgs.

– Bet pieminekļa idejas autors ir Gļebs Panteļejevs. Kas jūs pamudināja piedalīties minētajā konkursā?

– Par pieminekļa idejas krusttēvu var uzskatīt aizsaulē aizgājušo Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāju Nikolaju Romanovski. Mēs ar arhitektu Andri Veidemani to izdomājām, tā ka uzurpējam tiesības būt pieminekļa autori.
Oskars Kalpaks bija pirmais no slaveno karavadoņu plejādes, kas mani vēsturiski ieinteresēja, pēc tam nāca Krišjānis Berķis, Kārlis Gopers un citi. Padomju laikā O.Kalpaks tika aizliegts, viņa piemiņas vieta Airītēs nopostīta. Atceros, ka 1986. gadā, braucot uz “Liepājas dzintara” rokmūzikas festivālu, pa ceļam iegriezāmies Airītēs. Tas rosināja interesi. Jānis Reinbergs man toreiz iedeva pirms kara izdotu grāmatu “Vadoņi un politiķi”. Grāmatas kodolu veidoja Latvijas politiķi un militārie darbinieki. Tad es pirmoreiz ieraudzīju Oskara Kalpaka attēlu, to pašu vēsturisko bildi, kura būs uz pieminekļa. Pašlaik manās rokās nonākuši ģenerāļa Rūdolfa Bangerska memuāri četros sējumos. Militārā vēsture ir aizraujoša, un kā es varēju nepiedalīties konkursā!

– Kāpēc jūs pieminekļa idejā izvēlējāties simbolu ceļu, bet neturējāties pie figurālās tēlniecības? Piemēram, Londonā ik uz stūra var sastapties ar akmenī vai bronzā veidotiem karavadoņiem uz zirga vai kādā pozā ar zobenu pie sāniem.

– Nenoliedzu ne tradicionālus risinājumus, ne arī ļoti laikmetīgus. Maršalu Georgiju Žukovu uztaisīja Maskavā uz zirga. Pagājušā gadsimta vidū Helsinku centrā leģendāro maršalu Karlu Gustavu Mannerheimu godināja ar arhaisku tradicionālu pieminekli, kad Eiropā jau plosījās modernisms. Bet ar to nekas netika sabojāts, un tagad, kad piemineklim blakus atrodas Modernās mākslas centrs, tie ļoti labi sadzīvo. Es esmu pret striktu mākslas žanru atdalīšanu.

– Jūs pieminējāt pieminekļa un vides sadzīvošanu. Kā šinī gadījumā tas izskatīsies Esplanādē?

– Kad uzlikām maketu, eksperti ļoti atzinīgi novērtēja sadzīvošanu ar apkārtni. Piemineklis atradīsies iepretim bijušajam kinoteātrim “Oskars” uz Brīvības ielas pusi, kur tagad ir pussabrukusi strūklaka. Laukums tiks rekonstruēts un piemērots militāro ceremoniju principiem.

– Zinošiem gidiem gribot negribot pie pieminekļa būs jāizstāsta pulkveža biogrāfija, lai saprastu autoru ideju. Kas ir pieminekļa idejas pamatā?

– Oskars Kalpaks, es teiktu, bija simtprocentīgs karavīrs, ja viņš tajos laikos varēja no savām Liepsalām cauri visai impērijai aizbraukt uz Irkutsku, iestāties karaskolā, ļoti ātri uztaisīt spīdošu militāro karjeru. Un Latvijā četru mēnešu laikā sapulcināt ap sevi kaujas spējīgus vīrus, kuru rindas nemitīgi auga. Mani fascinē šis dinamisms. Piemineklī mēģinām parādīt šo personības dinamismu. Nebūvējam nekādus tradicionāli monumentālus objektus, stēlas. Mēs gribam parādīt, ka cilvēks īsā laikā var daudz ko dzīvē izdarīt. Asociācija ir saistīta ar asmeni. Arī japāņu samuraju tradicionālajā garīgajā kultūrā un cīņas mākslā viens no simboliem ir zobena asmens – šī maksimālā enerģētikas koncentrācijas vieta. Oskars Kalpaks asociējas ar asmeni. Tas nav didaktisks zobens, tā ir zobena interpretācija. Pieminekļa grafiskais attēls atgādina ieroču gravējumu. Attēls ir kaut kas starp gravējumu uz ieroča un fotoattēlu, kas uzņemts kustībā. Līdzīgi kā uzņemot ātru skrējienu, nav īsti bildes asuma. Granīta pamatne ir vēstures straume, kas nekad nav neitrāla, kas pārbauda jebkuru izturībā, vai spējam tai pretoties. O.Kalpaks spēja. Viņš to pierādīja ar visu savu dzīvi.

– Vai šāds darbs pieder pie modernisma stila tēlniecības?

– Man grūti definēt, negribas iemaldīties terminoloģijas džungļos. Tur ir kaut kas arī no modernisma, varbūt no plastiskā risinājuma. Modernisms tēlniecībā ir izteikts stils, tas noformējies divdesmitā gadsimtā, pašlaik tiek maz praktizēts, jo pāraug citos jaunākos strāvojumos – postmodernisms, konceptuālā māksla. Ja aicinātu mākslas zinātniekus definēt šā darba piederību, tad diezin vai saņemtu atbildi. Pats es sacītu, ka tas ir divdesmitā gadsimta tēlniecības tradīcijās balstīts mūsdienu sabiedriskā pieminekļa risinājums.

– Kārlis Zāle ir izkalis mūsu varoņeposu akmenī, viņš ir arī Oskara Kalpaka pieminekļa autors Visagala kapos. Kur, jūsuprāt, slēpjas Kārļa Zāles fenomens?

– Kārli Zāli nevar salīdzināt ne ar vienu mūsdienu parādību, jo tas bija cits laikmets – Oskara Kalpaka laikmets, kad ievērojama vieta bija varonim. Viens cilvēks varēja uzņemt un nest milzīgu enerģijas lādiņu. Mūsdienu pasaulē tas nav tik izteikti. Viens no tiem bija Oskars Kalpaks, vēl viens bija Kārlis Ulmanis, lai arī cik pretrunīgi dažkārt izskan viņa vērtējums. Tāds bija arī Kārlis Zāle, kas spēja uzņemties milzīgu atbildību un ar Dieva dotu enerģiju realizēja tik milzīgus un tautai svarīgus projektus. Viņa darbi līdz pat mūsdienām ir grūti pārvērtējami Latvijas kontekstā, bet tie ir arī pasaules kultūras mantojums. K.Zāle mācījās Krievijā, mācījās un strādāja Eiropā interesantā laikā, kad jaunie tēlniecības stili plauka un uzņēma apgriezienus. Viņš sevī iesūca milzīgu zināšanu un redzētā pārpilnību, ko, atgriezies Latvijā, realizēja.

– Vai jūsu līdzdalība otrā lielā patriotiskā un vēsturiskā projektā – piemineklī Konstantīnam Čakstem – ir pilnīgi un neatgriezeniski pabeigta?

– Tādā izskatā projekts netiks realizēts. Būs jauns konkurss. Kas tur piedalīsies, grūti prognozēt. Pamatojums – sabiedrības viedoklis radikāli atšķiras no līgumsabiedrības un autoru viedokļa. Projekts bija ļoti “skaļš” no paša sākuma, un nebeidzamie ar to saistītie skandāli, iespējams, veicināja sabiedrības attieksmi. Tā bija negatīva, to es nenoliedzu. Tajā posmā, kad mūsu kolektīvs sāka realizēt savu projektu jau ar konkrētiem darbiem materiālā, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome uzlika savu veto, pamatojot, ka šajā vietā tādu pieminekli nevar uzstādīt. Līgumsabiedrība izvēlējās izsludināt jaunu konkursu, bet citu vietu nemeklēt. Acīmredzot, līgumsabiedrībai šī vieta – Brīvības un Elizabetes ielu krustojums – ir svarīga. Process bija ļoti sarežģīts. Iespējams, ka nepatika risinājums – pati figūra. Mēs sarunas sākumā pieminējām figurālo tēlniecību. Iespējams, ka tas sabiedrībā asociējas ar neseno pagātni, kad figurālā tēlniecība kalpoja režīma slavināšanai, kad Ļeņina, Staļina un tamlīdzīgi pieminekļi bija tikai figurāli. Vien vēlāk, kad projekts jau bija apstādināts, es sapratu, ka lielākajai cilvēku daļai nav pieņemama K.Čakstes figūra vietā, kur stāvējis Ļeņins. Gribu atzīmēt, ka līgumsabiedrība bija ļoti korekta visā mūsu sadarbības laikā. Materiāli mēs par padarīto tikām atalgoti. Tomēr māksliniekam ir morāli svarīgi, lai viņa iesāktais darbs tiktu realizēts. Es neatrodu racionālu skaidrojumu, kad un kādā veidā noliedzēju viedoklis pārtop sabiedrības viedoklī.
Un tomēr mani priecē, ka pieminekļiem tiek pievērsta tik liela uzmanība. Tā man bija skarba skola un liela pieredze.

– Daļa sabiedrības uzskata: kamēr esam tik nabadzīga valsts, nevajadzētu steigties ar pieminekļu celšanu.

– Jā, vieni teic – kāpēc mums jābūvē piemineklis, labāk sadalīsim piemineklim budžetā paredzēto naudiņu, tiem, kam tās ir ļoti maz. Katram pa latam, un nekas no tās nepaliks. Es saprotu, ka lielai daļai cilvēku dzīve ir skarba, bet piemineklis šo problēmu neatrisina. Taču vienlaikus cilvēki, kuriem viens lats nav lieks, ziedo piemineklim! Bieži vien tie to dara klusi un neuzkrītoši. Ieskatoties vēsturē, redzam, ka visgrūtākajos laikos, kad plosījās bads un epidēmijas, cilvēki būvēja baznīcas. Simbolam – un baznīcas bija tie paši pieminekļi

– ir liela nozīme, un tā ir ļoti skaidra. Tai ir arī pragmatisks efekts, jo tā spēj ne tikai nosargāt mūsu garīgo brīvību, bet arī atgūt fizisko brīvību, šīs zemes brīvību. Atcerēsimies Atmodu un vēl agrākus laikus – mūsu Brīvības pieminekli, kad tauta īsā laikā, ziedojot pa latam, saziedoja miljonus.

– Vai pašlaik strādājat arī pie citiem projektiem?

– Strādāju pie vides dizaina projektiem Jūrmalā. Top arī piedāvājuma projekts 1919.gada Bermonta kauju notikumiem pie Lielupes stacijas, kur notika izšķiroša kauja uz Lielupes pagaidu tilta. Kad bermontieši ieņēma Jūrmalu, frontes līnija gāja pa Lielupi. Rēzeknes pulka puikas ieņēma tiltu, par spīti tam, ka bermontiešu bruņojumā bija vairāki ložmetēji. Karavīriem gāja palīgā arī vietējie Lielupes zēni. To tālo gadu notikumi risinājušies netālu no manas darbnīcas, kur tagad pavadu lielāko daļu savas dzīves.

– Kā virzās darbs pie Oskara Kalpaka pieminekļa? Vai varam cerēt, ka atklāšana būs Varoņu piemiņas dienā?

– Tik liela mēroga projekti vienmēr saistīti ar daudzām problēmām. Nepieciešami lieli līdzekļi, saskaņošana. Aizsardzības ministrija pārbūvēs laukumu, bet O.Kalpaka pieminekļa fonds rūpējas par pieminekli. Fondu vada Ģirts Valdis Kristovskis. Oskara Kalpaka brāļameita Ārija Kalpaks-Grundmane ir viena no aktīvākajām idejas bīdītājām.
Gandrīz puse no akmens apstrādes darbiem Somijā paveikti. Pamatnes izmēri ir 4 x 9 m, tāpēc karjeru granīta gabalus izzāģēs un izfrēzēs Somijā, bet Latvijā slīpēs un pulēs. Kopā pamatni veidos deviņpadsmit ļoti skaisti “Arctic black” granīta gabali. Ja būs līdzekļi, tad turpināsies darbs pie metāla daļas, pie portreta gravēšanas. Ja būs līdzekļi, tad piemineklis būs gatavs līdz Lāčplēša dienai.

Andris Kļaviņš