"Krievijas prezidentam bija taisnība"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.08.22.

Racionālais administrators uzvarēja prezidentā publisko politiķi.

Kāda bija Putina taisnība, nedodoties uz glābšanas operācijas "kapteiņa tiltiņu" pagājušās nedēļas sākumā?

Rodas jautājums, kāpēc eksistē prezidents un virspavēlnieks masu apziņā un faktiski. Nav nekāda pamata šaubīties, ka pats prezidents atklāti pateica to, kas ir: augstas priekšniecības sabraukšana var tikai dezorganizēt glābšanas darbus vai sliktākajā gadījumā nesekmēt tos. Putins ar savu aizraušanos ar ātriem pārlidojumiem un tehnisko līdzekļu vadīšanu šajā situācijā izrādījās pirmkārt racionāls administrators, kurš saprot, ka pat tad, ja viņš uzvilktu ūdenslīdēja tērpu un ienirtu, viņš nespētu izdarīt cilvēku glābšanai vairāk, nekā to izdarītu profesionāls ūdenslīdējs. Un varētu arī traucēt.

Tas, ka flote nav gatava glābšanas darbiem, ir acīm redzams. Šī un vēl citas neadekvātumu saknes jau sen ir ieaugušas. Acīmredzot virspavēlnieka uzdevums, ņemot vērā traģisko pieredzi ar "Kursk", ir labi padomāt, kur novedīs pašreizējais materiāli tehniskais BS nodrošinājums. Plātīties ar rokām notikuma vietā ir par vēlu.

"Kursk" traģēdijā ir vainīgie.

Taču visas tautas ievēlētu prezidentu (un ne tikai Krievijā vien) vēlētāji uztver ne tikai kā efektīvu administratoru, bet arī kā visas tautas aktieri vai pat kā virspriesteri. Viņam noteikti jārīkojas un jāizsaka noteiktas frāzes neatkarīgi no tā, vai viņš tās uzskata par prātīgām un racionālām, vai nē. Būtībā ir izveidojusies pasaules politikas kultūra, ka valsts vai valdības vadītājiem steidzami jāierodas no atvaļinājuma otrā pasaules malā uz sprādzienu, katastrofu vai ķīlnieku sagrābšanas vietu, lai arī cietušajiem var nebūt nekāda labuma no viņu klātbūtnes. Putins acīmredzot atteicās no šādas tradīcijas, no kompetenta administratora viedokļa saskatot tajā liekulību vai samākslotību, vai kaut ko citu.

Ir lasīts, ka ASV prezidentam Bilam Klintonam savu astoņu gadu vadīšanas laikā nācies pieņemt pārāk daudz tādu lēmumu (lielākoties ārpolitisku), kas neapšaubāmi ir kaitīgi Amerikai, bet tajā pašā laikā vairākuma atbalstīti. Tur izskanēja viedokļi, ka tādā situācijā prezidenta institūts zaudē savu nozīmīgumu un rodas jautājums, kurš tad darīs to, kas jādara, ja prezidents nevar to darīt. Patiesībā šīs diskusijas noris visai pieklusināti, jo strīdēties ar vairākumu Amerikā ir vēl bīstamāk nekā Krievijā.

Dmitrijs Kosirevs,

politologs, Ārpolitikas

asociācijas biedrs