"Krievija: katastrofas un politika"

"Le Monde"

— 2000.08.26.

Pēdējos 15 gados padomju Krievijas politiskajā dzīvē nozīmīga loma ir bijusi divām katastrofām.

Pirmā ir Černobiļas atomreaktora katastrofa 1986.gada aprīlī; otra ir Armēnijas zemestrīce 1988.gadā. Atomzemūdenes "Kursk" katastrofa Barenca jūrā ir mazāka mēroga notikums, kam nav tik lielas sekas upuru un tūlītējās ietekmes ziņā. Tomēr šīs katastrofas simbolisms var liecināt arī par ievērojamām politiskajām sekām.

Tas, piemēram, ir pierādījums tam, ka desmit gadu pēc komunisma sabrukuma Krievijas sabiedrībā turpina valdīt padomju domāšana un izturēšanās, it īpaši militārajās aprindās. Noslēpumainība, ārvalstu palīdzības nepieņemšana, vienaldzība pret cilvēka dzīvību – tas viss pieder pie padomiskās pagātnes un arī tagadnes. Desmit gadi "ceļā uz demokrātiju" nekā nav mainījuši. Ir atklājies, ka Krievijā vēl arvien pastāv slēgtas pilsētas; pilsētas, kas kartē nav atrodamas, kurām nav nosaukuma, bet kas ir apzīmētas ar cipariem, jo saistās ar militāriem noslēpumiem.

Nākas konstatēt, cik lielā mērā tiesības uz informāciju arī pašreizējiem Krievijas vadītājiem ir sveša ideja. Dezinformācijas mehānisms ir sācis darboties no jauna, kas liecina, ka vecie paradumi nav aizmirsti.

1986.gadā pirmā varas iestāžu reakcija pēc Černobiļas avārijas bija klasiski padomiska, izsklāstot puspatiesības. Nonākot Padomju savienības Komunistiskās partijas vadībā, ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs izmantoja šausminošo Černobiļas notikumu, lai paātrinātu "glasnostj", "pārskatāmību", kam vajadzēja sa-asināt kritiku un atklāti parādīt padomju sistēmas vājās vietas pirms apvērsuma.

Kādi ir Vladimira Putina manevrēšanas nolūki, un kādas ir tās robežas? "Kursk" drāma noteikti atstās savu ietekmi uz viņa prezidentūru. Valsts vadītāja reputāciju ir ietekmējis šāds negaidīts pārbaudījums. Viņa uzvedība vairāk atgādināja VDK funkcionāru, nevis politisko līderi.

Armēnijas zemestrīces laikā 1988.gada decembrī Mihails Gorbačovs pārtrauca savu vizīti Ņujorkā, lai atgrieztos PSRS; viņš ilgi nevilcinājās, lai pieņemtu ārvalstu palīdzību, paātrinot vīzu piešķiršanu. Tāpat kā Černobiļa tuvināja "glastnostj", tā Armēnijas zemestrīce iezīmēja PSRS atvēršanos, aktivizējot starptautisko sadarbību, apziņu, ka kopējās vērtības spēj pārvarēt ideoloģiskās pretrunas.

"Kursk" avārijas gadījumā Maskavas vadītāji varēja izdarīt citus secinājumus: ja viņi to saprastu kā traģisku zīmi, ka lielvaras simboli vairs neatbilst mūsdienām un ka Krievijai ir jālikvidē militāri rūpnieciskais komplekss, jāiesaistās starptautiskajā sadarbībā un jāveido dzīvotspējīga tirgus ekonomika, kas būtu balstīta uz demokrātiskām institūcijām. Šādā kontekstā armija un kodolarsenāls ir jāsamazina. Ja Putins un "varas ministri", kuri ir atbalstījuši viņa nākšanu pie varas, izdarītu pretēju secinājumu, piešķirot priekšrocības kārtības un varas atjaunošanai, kā arī anarhoautokrātiskai sistēmai, tiktu radīts pamats jaunam autoritatīvam režīmam.

Putina biogrāfijā ir velti meklēt argumentus, kas liecinātu par pirmo izvēli. Taču kārtības pārstāvji neapšaubāmi nav tas spēks, kas varētu no sākuma līdz galam uzspiest savu likumu. Vidusceļš, kam līdz šim ir bijusi priekšroka, ved uz jaunām katastrofām.

Daniels Vernē