1990.gada 21.novembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Mēs varētu šodien sākt darbu. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 153. Mūsu darba kārtībā šodien ir jautājums par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos un likumprojekts par sociālo nodokli. Tie ir jautājumi, kurus nolēma šodien izskatīt vispirms. Vajag lemt, kādā kārtībā tiks izskatīti pārējie jautājumi.

Priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs pašlaik ir ceļā uz šejieni no Jūrmalas, kur notika Baltijas padomes sēde. Līdz tam, kamēr viņš atbrauks, mums vajadzēs parunāt par citiem jautājumiem. Jautājumu apspriešanu par zemes reformu viņš pats vēlas vadīt. Lūdzu, kādi ir ierosinājumi?

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Vakar frakcijas sēdē frakcija vienojās, ka mums šodien darba kārtībā būtu jāieslēdz republikas Augstākās padomes nota PSRS Augstākajai padomei, PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam. Mēs lūdzam šo jautājumu ietvert darba kārtībā dienas otrajā pusē.

Priekšsēdētājs: Dienas otrajā pusē? Vai ir vajadzīga kāda dokumentācija?

J.Dinevičs: Dokumentācija tiks pavairota un līdz pusdienas laikam izdalīta.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot par zemes reformu jau piesakās debatētāji. Ja neviena cita ierosinājuma nav par šodienas darba kārtību, tad mēs varētu balsot par Dineviča lūgumu, tas ir, darba kārtībā dienas otrajā pusē iekļaut notas PSRS Augstākajai padomei un PSRS prezidentam teksta apspriešanu. Lūdzu balsošanas režīmu, un balsojam. Vēlreiz reģistrēsimies. Deputātiem ir aizdomas, ka viens otrs ir atnācis vēlāk. Lūdzu rezultātu. Vēl mazāk. Lūdzu, balsosim par Dineviča ieteiktā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā dienas otrajā pusē. (Zālē troksnis.) Jānis Škapars izsaka savu vēlēšanos pacelt roku, 94, pret– 32 un atturas– 7. Tātad šis jautājums ir iekļauts darba kārtībā. Lūdzu ierosinātāju pavairot dokumentus, lai ar tiem varētu iepazīties.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

P.Šapovālovs: */Frakcijas “Līdztiesība” vārdā lūdzu iekļaut darba kārtībā jautājumu par mūsu deputāta Kirjušina nelikumīgo atbrīvošanu no amata. Lūdzu nobalsot./

Priekšsēdētājs: Vai jūs nevarētu tuvāk paskaidrot. Es personīgi nezinu. Šapovālova kungs, lūdzu, paskaidrojiet, jo es...

P.Šapovālovs: */Es atvainojos, attiecībā uz Kirjušinu./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, visiem ir skaidrs, par ko ir šis jautājums? Es ļoti atvainojos, deputāt Šapovālov!

P.Šapovālovs: */Tātad jūs neesat bijis vakardienas sēdē. Vakardienas sēdē es ļoti ilgi izskaidroju šo jautājumu. Es uzskatu, ka ir likuma par tautas deputātu statusu pārkāpuma fakti, rupji likuma pārkāpumi. Neskaitot jautājumu par viena no mūsu deputātiem atbrīvošanu no darba, es vakar ierosināju izskatīt arī citus jautājumus, kuros tiek pārkāptas mūsu tiesības, tiek pārkāpts likums par tautas deputātu statusu./

Priekšsēdētājs: Paldies, skaidrs. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par deputāta Šapovālova ierosināto darba kārtības punktu– apspriest deputāta Kirjušina atlaišanas iemeslus. Rezultāts: 41, pret– 55, atturas– 35. Tātad šis jautājums deputātu vidū atbalstu negūst.

Mēs varam pāriet pie darba kārtībā iekļautā pirmā punkta, tas ir, pie jautājuma par zemes reformu trešajā lasījumā.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, nomierinieties! Vispirms es jums gribu atvainoties par septiņu minūšu kavējumu. Diemžēl protokols prasa laiku un ieplānotajā laikā nepaspējām atrisināt visus jautājumus, kuri saistās ar Baltijas padomes sēdes atklāšanu. Tāpēc viss mazliet iekavējās. Baltijas padome pašreiz turpina strādāt.

Tātad likumprojekts par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos, mums referē deputāts Andris Felss. Lūdzu, jūsu reglaments? Ņemot vērā iepriekšējo praksi, ja jūs prasāt piecas minūtes, mēs jums dodam septiņas.

A.Felss: Godātie kolēģi, cienīto priekšsēdētāj! Šodien praktiski ir pagājušas divas nedēļas kopš tā laika, kad mēs otrajā lasījumā izskatījām likumprojektu par zemes reformu. Šis laiks Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai aizritēja diezgan saspringtā darbā, lai vēl analizētu tos priekšlikumus un iebildumus par zemes reformas likumprojektu, kurus iesniedzāt jūs, deputāti, kā arī dažas sabiedriskās organizācijas. Jāteic, ka visi tie priekšlikumi tika izskatīti divās komisijas sēdēs. Daļa no tiem tika iestrādāta likumprojekta jaunajā redakcijā, daļu komisija bija spiesta noraidīt dažādu apsvērumu dēļ, bet to, kurus iekļāva, redakcionāli vēl apstrādā.

Komisija deputātiem Muciņam, Ziediņam, Plotniekam, kā arī Černajam un Briņķei var izteikt pateicību par to, ka viņu priekšlikumi mūsu likumprojektu bagātinās. Izsakām pateicību arī pārējiem, kuri šā likumprojekta apspriešanā izrādīja aktivitāti, taču diemžēl viņu priekšlikumi netika iekļauti. Būtisku izmaiņu likumprojektā nav.

Galvenās bija redakcionālas iebildes, bet tomēr ir dažas lietas, attiecībā uz kurām komisija uzskatīja, ka tās plenārsēdē būtu nepieciešams nobalsot, tādējādi varbūt vēl izdarot nelielas izmaiņas likumprojekta pēdējā lasījumā.

Protams, arī šodien mēs esam gatavi vēl uzklausīt jūsu iebildes un atbildēt uz tiem jautājumiem, kuri varbūt šajā likumprojektā vēl nav pilnīgi atrisināti. Katrā gadījumā man gribas cerēt, ka mēs visi kopā šodien likumprojektu pieņemsim un līdz ar to republikas laukiem dosim vienu no pamatlikumprojektiem tālākai mūsu lauksaimniecības sistēmas reorganizācijai. Līdz ar to acīmredzot sāksies jauns posms mūsu republikas lauksaimniecības dzīvē. Arī mums būs jākļūst par visa notiekošā aktīviem līdzdalībniekiem. Jo īpaši tiem mūsu kolēģiem, kuri strādā republikas Augstākās padomes Zemes komisijā.

Diemžēl vakar, saņemot materiālu par budžeta sadali, nācās atkal konstatēt, ka mēs ejam vecajās sliedēs, veco ceļu, un republikas lauksaimniecība diemžēl ar budžeta pārdali netiek stimulēta. Jaunais budžeta projekts paredz republikas lauksaimniecībai tikai 400 miljonus rubļu. Ja iepriekšējais kopā ar visām dotācijām sastādīja 1,76 miljardus, respektīvi, pat atņemot šo dotāciju– 1,2 miljardus, budžets vienalga paliek 560 miljoni. Tātad mēs plānojam arī pret šo ciparu mazāku skaitli par vienu trešdaļu. Es domāju, ka tāda situācija nav normāla, jo īpaši tad, ja mēs domājam ar zemes reformu atraisīt cilvēku brīvu iniciatīvu un iet zemnieku saimniecību virzienā. Tātad vēl papildus būs nepieciešami gan materiāli, gan finansu resursi. Ja mēs gribam aktīvi iedarboties uz šo procesu un panākt pēc iespējas dinamiskāku zemnieku saimniecību attīstību un arī varbūt mazāku lauksaimniecības lejupslīdi kopumā, mums šis budžeta projekts ir jāpārvērtē.
Es domāju, ka lauku deputāti it īpaši atbalstīs Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas viedokli šajā jautājumā. Tātad gan zemes reforma, gan arī visi tie dokumenti, kurus mēs attiecībā uz lauksaimniecību acīmredzot pieņemsim turpmāk, mums jākoncentrē vienā virzienā, lai pēc iespējas stiprinātu šobrīd lejupejošo Latvijas Republikas lauksaimniecības sistēmu. Tātad vēlreiz lūdzu visus šodien piedalīties likumprojekta par zemes reformu apspriešanā, un visiem kopumā mums to vajadzētu pieņemt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, kādi ir jūsu priekšlikumi procedūras jautājumā? Kā jūs redzat, šo likumprojektu mēs esam saņēmuši. Lūdzu, atveriet,– 16.lappusē komisija zināmā mērā tradicionāli mūs informē par atbalstītajiem priekšlikumiem. Jauns gan ir tas, ka komisija tos nav formulējusi, tas ir, nav atkārtojusi formulējumus, bet vienkārši pateikusi, ka tādā un tādā pantā mūsu kolēģa deputāta ieteikums ir ņemts vērā.

Vēl ir tie iesniegtie priekšlikumi, kuri ir noraidīti un nav guvuši komisijas locekļu vairākuma atbalstu. Vadoties pēc mūsu tradīcijas, par atbalstītajiem priekšlikumiem mēs varētu balsot. Arī par noraidītajiem priekšlikumiem, protams, mēs par visiem balsosim.

Mums vēl ir divu komisiju iesniegtie papildinājumi. Viens gan ir jūsu pašu komisijas un otrs ir Likumdošanas komisijas ierosinājums. Jūs tos abus atbalstāt?

A.Felss: Jā. Kas attiecas uz pirmo papildinājumu, komisija vēl vakar izskatīja jautājumu.

Priekšsēdētājs: Jā vai nē?

A.Felss: Precizējām.

Priekšsēdētājs: Atbalstījāt?

A.Felss: Jā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs tagad tradicionāli varētu uzdot jautājumus un pēc tam sākt rīkoties, vadoties pēc tā materiāla, kurš mums ir izsniegts, attiecīgi balsojot. Vai ir kādi citi priekšlikumi par procedūru? Nav. Lūdzu jautājumus. Kā es saprotu, deputāte Briņķe... jeb kas gribēja jautāt, lūdzu! Negribat?

Lūdzu, deputāts Kurdjumovs! Pēc tam jautā deputāts Zatuliviters.

L.Kurdjumovs: */Cienījamais kolēģi! Savā runā, apspriežot likumu otrā lasījumā, es uzdevu jautājumu, tiesa, rakstiski es to nenoformēju. Runa bija par 12.pantu krievu tekstā, kurā pirmā rindkopa beidzas ar vārdu “likumīgi”, t.i., “likumīgi radītā zemnieku saimniecība”. Savā runā es lūdzu precizēt, kādi likumi ir šīs frāzes pamatā. Vai tie ir republikas likumi līdz 1940.gadam vai Padomju Latvijas likumi pēc 1949.gada? Kas skaitās likumīgs, uz kādiem likumiem mēs šeit atsaucamies?/

A.Felss: */Likumīgs ir tas likums, pamatojoties uz kuru mēs darbojamies līdz šim laikam. Tas attiecas arī uz tām jaunajām zemnieku saimniecībām, kuras tika noformētas līdz konkrētam termiņam, ko noteica reforma./

L.Kurdjumovs: */Tas ir, šī pēckara perioda likumi vai pēdējo divu gadu likumi? Kādi likumi? Šis jautājums nav retorisks. Nepieciešams, lai vietējā pašvaldība, vietējās komisijas nenodarbotos ar kazuistiku šī jautājuma izskatīšanā. Sāksies strīdi, kas– likumīgs, kas ir mazāk likumīgs. Es gribētu, lai šeit būtu skaidrs precizējums, kādi likumi ir domāti./

A.Felss: */Tie likumi, saskaņā ar kuriem līdz 1940.gadam radīto zemnieku saimniecību īpašnieki noteikti kā bijušie īpašnieki, un tie, saskaņā ar kuriem zemnieku saimniecības radītas pēdējos divos gados./

L.Kurdjumovs: */Tā ka visi likumi ir spēkā?/

A.Felss: */Jā, tie arī ir domāti šajā frāzē./

L.Kurdjumovs: */Tā, vēl viens jautājums. Te teikts: “radītās zemnieku un piemājas saimniecības, ja to robežās nav bijušajiem šīs zemes īpašniekiem piederošo ēku”. Iegādātas vai uzceltas dzīvojamās mājas piemājas saimniecībām? Varēja taču šodienas zemnieks iegādāties bijušā īpašnieka māju? Kā būt šajā gadījumā? Kas būs prioritārs? Tas, ka viņš to iegādājās, vai tas, ka kaut kādam īpašniekam ir uz to likumīgas tiesības atbilstoši likumiem līdz 1940.gadam? Kas ir likumīgs šeit?/

A.Felss: */Ja māja ir iegādāta, tad, protams, jautājuma nav. Cilvēks iegādājies māju, tā ka šim bijušajam īpašniekam šajā teritorijā nav savas mājas. Viss ir likumīgi./

L.Kurdjumovs: */Paldies./

V.Zatuliviters: */Man jums ir divi īsi jautājumi. Pirmais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai likumprojekta sagatavošanas trešajam lasījumam laikā ar šo variantu iepazinušies Latvijas Lauksaimnieku savienība?/

A.Felss: */Domāju, ka jā. Nu, oficiāla paziņojuma par to no viņiem nav. Bija viņu variants, atcerieties, pirmajā lasījumā./

V.Zatuliviters: */Es atceros./

A.Felss: */Un pēc tam mēs izskatījām šos priekšlikumus otrajā lasījumā, bet pēc otrā lasījuma nekādas pretenzijas vai priekšlikumi no lauksaimniekiem nav ienākuši./

V.Zatuliviters: */Bet jūs viņiem šo variantu nenosūtījāt?/

A.Felss: */Nesapratu./

V.Zatuliviters: */Bet jūs viņiem šo variantu nenosūtījāt? Viņi nepieprasīja, bet jūs nenosūtījāt?/

A.Felss: */Šis variants bija principā pieejams visām ieinteresētajām organizācijām un…/

V.Zatuliviters: */Visu sapratu. Otrais jautājums. 2.pants, burtiski pēdējās četras rindiņas pirmajā lappusē. “Iedalīt zemi lietošanā par maksu fiziskām un juridiskām personām, bet Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri to vēlēsies, likumā noteiktajā kārtībā atjaunot tiesības…” utt. Mani interesē, kas ir domāts: vai šajā likumā noteiktajā kārtība vai tam būs kaut kāds cits likums?/

A.Felss: */Šajā likumā noteiktajā kārtībā./

V.Zatuliviters: */Viss, paldies./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, pirmais mikrofons./

G.Radionovs: */Likumā no sākuma līdz beigām runa ir par zemes lauksaimniecisko izmantošanu. Mums taču ir izstrādes par zemes gabalu izmantošanu derīgo izrakteņu ieguvei, t.i., karjeriem. Likumā nav neviena panta, kurā par to būtu runāts. Es uzskatu, ka kaut kāda sadaļa un daži panti nekaitētu šajā likumā, lai tas būtu universālāks. Vai arī varbūt būs cits likums par tādu zemes izmantošanu?/

A.Felss: */Redziet, iesniegtajā likumprojektā galvenais uzsvars patiešām ir likts uz zemes lauksaimniecisko izmantošanu, bet, ja jūs izlasīsit 12.pantu, tad redzēsit, ka te precizēta zemes rūpnieciskā izmantošana, un ir 6.pants, kurā teikts, kā izmantot šo zemi karjeriem un derīgo izrakteņu ieguvei. Tā ka šis jautājums ir atrunāts. Un pēc tam, kas attiecas uz prioritāti zemes ieguvei, runa ir par juridiskajām personām, piemēram, 2.punkts, 12.panta pēdējā rindkopa./

G.Radionovs: */Nē, es uzskatu, ka mēs paši šeit nevaram tikt skaidrībā, kur karjers utt. Bet laukos, kur saņems likumu, vispār netiks skaidrībā./

A.Felss: */Es lielas problēmas ar to šeit neredzu un uzskatu, ka viss pietiekami atrunāts likumprojektā./

M.Rogaļs: */Cienījamo referent! Man ir trīs jautājumi. Pirmkārt, sakiet, lūk, saskaņā ar 16.pantu iznāk, ka var sākt zemes izmantošanu apmēram 1993.gada sākumā, vai tā? Pēc tam, kad būs iesniegti pieteikumi, zemes komisija izskatīs zemes izmantošanas plānus, tie tiks apstiprināti, un tikai pēc tam tiks iedalīta zeme izmantošanai. Tā?/

A.Felss: */Ne gluži tā. Zemes izmantošana sāksies pēc tam, kad būs noformēts zemes izmantošanas plāns, tas būs pēc 1992.gada. Līdz, teiksim, 1991.gada 20.jūnijam vēl ir spēkā agrārās reformas 6.punkts./

M.Rogaļs: */Kas ir spēkā?/

A.Felss: */Spēkā ir agrārās reformas 6.punkts, tāpēc saskaņā ar šo punktu var saņemt…/

M.Rogaļs: */Var art un sēt?/

A.Felss: */Jā./

M.Rogaļs: */Var art un sēt agrāk, ja?/

A.Felss: */Jā./

M.Rogaļs: */Bet iepriekš piesakoties?/

A.Felss: */Iesniegums jāiesniedz līdz 20.jūnijam./

M.Rogaļs: */Un pēc šī iesnieguma var saņemt zemi?/

A.Felss: */Jā, uz jūsu iesnieguma pamata jautājumu izskatīs pagasta zemes komisija, un tā izlems, vai dot jums tiesības uz konkrēto teritoriju./

M.Rogaļs: */Nenogaidot zemes izmantošanas plāna sastādīšanu?/

A.Felss: */Nē, plānu tomēr vajag sastādīt./

M.Rogaļs: */Pēc 1992.gada?/

A.Felss: */Principā, jā./

M.Rogaļs: */Tā, vēl tāds jautājums. 25.panta beigās teikts, ka zeme tiek nodota par maksu, vajadzētu norādīt arī tās apmērus, tas ir, vai zeme tiek nodota par maksu vai bez atlīdzības, kas to noteiks?/

A.Felss: */25.pantā jau ir runa par to, kā izlemt īpašuma jautājumu, un te var būt divi varianti. Ja tas ir bijušais īpašnieks, tad viņa zeme bija izpirkta jau pirms 1940.gada, tātad viņš saņem bez atlīdzības jau savu zemi. Bet, ja tas ir jaunais zemes izmantotājs, kurš pierādījis, ka viņš prot izmantot šo zemi, tad viņš, protams, izpirks šo zemi./

M.Rogaļs: */Nu, bet šeit nekur nekas nav teikts par to, šī nianse te nav parādīta./

A.Felss: */Redziet, mēs uzskatījām, ka tomēr ir mērķtiecīgi no šīs sadaļas pašlaik atteikties, jo būs likums par īpašuma konversiju un acīmredzot tur būs viss atrunāts par zemi un pārējo./

M.Rogaļs: */Tātad būs likums par īpašumu konversiju. Paldies. Un vēl trešais jautājums. Figurē jēdziens “Latvijas Republikas pilsoņi”, bet nav tā atšifrējuma. Sakiet, tas ir apzināti vai neapzināti? Un ko nozīmē: ”Latvijas Republikas pilsoņi”?/

A.Felss: */Attiecībā uz pilsonību mēs likumu vēl neesam pieņēmuši. Kad šo likumu pieņemsim, mums būs šis formulējums. Pašreiz mēs uzskatām, ka līdz tam laikam, kad šo zemi varēs iegūt īpašumā, šis jautājums jau būs atrisināts./

M.Rogaļs: */Paldies./

A.Safonovs: */Man ir šāds jautājums. Saprotiet, reformas galvenais mērķis– dot zemi zemniekam vai cilvēkam, kurš vēlas kļūt par zemnieku ar mērķi labi uzturēt zemi un pabarot sabiedrību, pareizi? Tāpēc man izsauc zināmas šaubas 26.pants. Te mēs runājam par to, ka mēs dodam zemes izmantotājam 50 ha zemes, bet pēdējā rindkopā teikts, ka iepriekšējiem īpašniekiem var būt zeme bez ierobežojumiem. Man izsauc šaubas, lūk, šī pēdējā rindkopa. Kāpēc? Galvenais uzdevums taču– dot cilvēkam iespēju strādāt uz zemes. Kādā veidā noteica, ka šodien optimālākais zemes platības daudzums– tas ir 50ha? Saprotiet, bijušajam īpašniekam varēja būt kādi 500 ha vai 1000ha, bet viens viņš šo zemi noteikti neapstrādās. Bijušais īpašnieks var, te es nedaudz pārspīlēju, dabūt zemi, piemēram, kolhozā, kurā dzīvo mūsu cienījamais priekšsēdētājs, vai, pieņemsim, “Ādažu” kolhoza zemi, kura kvalitatīvi apstrādāta un labi uzturēta. Viņš dabūs 500 ha zemes, bet viens ar savu ģimeni viņš to apstrādāt nevar, tad viņš vai nu ekspluatēs algotu darbaspēku, no kā mēs šodien atsakāmies, vai, kas ir pats briesmīgākais, viņš faktiski varēs apstrādāt 50–60 ha zemes, bet pārējie 200–300 ha zemes paliks tukša un degradēsies. Lūk, es vispār nepiekrītu šai rindkopai./

Priekšsēdētājs: Kolēģi Felss, vienu sekundīti. Vispirms es atbildēšu, jo par mani te tika runāts. Pēc tam jūs komentēsiet mūsu dialogu. */Tātad es pieprasīju, tas ir, mana ģimene, mana mamma pieprasīja tikai 0,24 ha zemes./

A.Safonovs: */Nē, nē. Anatolij Valerianovič!/

Priekšsēdētājs: */Es atbildēšu tūlīt, pagaidiet. Reiz jūs piemērus…/

A.Safonovs: */Es nerunāju par jūsu zemi, es vienkārši runāju par zemi, kur dzīvo jūsu māte./

Priekšsēdētājs: */Pagaidiet, reiz jūs teicāt, es tūlīt pastāstīšu tālāk. Mārupei tas ir raksturīgi, jo Mārupē, Ādažos, tas ir, par ko jūs runājāt, zeme ir ļoti dārga. Es jums atzīstos, ka es izmantoju savu dienesta stāvokli un vienkārši palūdzu zemi vai nu Mārupē, vai Ādažos, pilsētas tuvumā, kad notika anketēšana, palūdzu, lai ņem vienu tādu saimniecību, jo tā atšķirsies no Ludzas, varbūt no Talsu vai cita, teiksim, apriņķa vai rajona, vai apkārtnes. Un Mārupē zemi pieprasīja vidēji tikai 1–2 ha. Tas kaut ko izsaka. Neviens tādās vietās, kā jūs sakāt, pagaidām netaisās sagrābt 500 ha. Tur būs cita problēma: šīs saimniecības samazinās savas zemes platības un saimniekos ļoti efektīvi, jo tās atteiksies no dažām fermām, atteiksies no zemes, kur jāaudzē labība, viņi ražos tikai siltumnīcu, palīgkultūras, teiksim, tikai ziedus, un dzīvos kā miljonāri. Tur nav problēma, ka kāds savāks visu zemi./

A.Safonovs: */Anatolij Valerianovič! Es atvainojos, negribēju ar jums sākt polemiku, jūs pats mani iesaistījāt. Nu, labi, es nosaucu vienkārši, bez jebkādām pretenzijām kolhozu “Mārupe”, jā. Te ir desmiti lielu saimniecību, desmiti vietu, kur ir milzīgas, auglīgas, kvalitatīvi apstrādātas, labi uzturētas platības. Bijušais īpašnieks šodien nepretendē, bet rīt viņš pieprasīs savus 500 ha. Ko mēs darīsim? Šis jautājums jau jums./

Priekšsēdētājs: */Es ļoti atvainojos, jūs pats minējāt mani, tāpēc es iejaucos./

A.Felss: */Kas attiecas uz 500 ha. Man ir informācija, ka Latvijā tādu saimniecību principā, ja atmiņa neviļ, nebija. Jautājums bija par vislielākajām saimniecībām, ap 100 ha, un to, protams, arī bija ļoti maz. Kāpēc 50 ha– griesti? Mēs uzskatījām, ka tomēr vajadzīgi griesti, sevišķi Rīgai, Jelgavai un lielākajām pilsētām tuvākajos rajonos, kur var rasties problēma par to, ka viens cilvēks var pieprasīt lielu platību, bet citam vienkārši pietrūks šīs zemes. Tā ir it kā tāda aizsardzības funkcija. Kas attiecas uz, teiksim, Latgali, Ludzu, Krāslavu un citiem rajoniem, kur šīs zemes ir daudz, tur jāpriecājas par katru cilvēku, kurš varētu to izmantot, un, jo vairāk, acīmredzot jo labāk. Tādēļ arī parādījās ieraksts, ka jautājumus par lielām platībām izlemj republikāniskā zemes komisija, pamatojoties uz pagastu komisiju priekšlikumiem. Bet pret tiem bijušajiem īpašniekiem mēs, protams, izturamies pozitīvi, bet šis limits– 50 ha– neaizliedz cilvēkam, kurš grib strādāt uz 100 ha, to darīt. Jautājums ir tikai par īpašumu. Īpašumā viņam var būt šie 50 ha, bet teiksim, pārējie, 100…/

A.Safonovs: */Paldies, es sapratu. Mazs ierosinājums: tomēr vajadzētu laikam pēdējā rindkopā pierakstīt tur, kur ir runa par bijušajiem īpašniekiem, vienu frāzi. Tās ideja ir tāda: ja šis bijušais īpašnieks ņem vairāk nekā 50 ha, tad lai viņš izmantotu šo zemi lauksaimnieciskajai ražošanai. Lai tā nestāvētu, nebūtu tukša. Paldies./

Priekšsēdētājs: */Skaidrs, vispār, trešais mikrofons, lūdzu./

A.Smoļuks: */Lūk, šeit atrodu pretrunu starp 7., 24. un 25.pantu. 7.pantā ieviesta tāda norma, saskaņā ar kuru iesniegumu par zemi var iesniegt visi– kā pilsoņi, tā iedzīvotāji. Bet 24. un 25.pantā vārds “iedzīvotāji” ir izlaists. Tas ir apzināti vai ne? Tad iznāk ļoti unikāla norma, pēc kuras iedzīvotājiem ir tiesības tikai iesniegt pieteikumu, bet ne dabūt zemi./

A.Felss: */Kas attiecas uz zemes lietošanu, tad zemes lietošanas tiesības ir visiem. Bet kas attiecas uz 24. un 25.pantu, tad tur runa ir par īpašumu. Un mēs pat Konstitūcijā ierakstījām, ka zemes īpašums– tas ir sevišķs īpašums un šīs tiesības ir tikai Latvijas Republikas pilsoņiem. Kā es jau teicu, jautājumu par pilsonību vēl tikai lems, un, protams, īpašumā zeme var pāriet tikai pēc 1993.gada 1.janvāra. Es domāju, tad mums jau būs skaidrība par to, kas ir pilsonis. Protams, jebkuram cilvēkam ir tiesības izmantot šo zemi un strādāt uz tās./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es gribētu atgādināt cienījamiem kolēģiem, ka jo­projām ir spēkā mūsu lēmums par likumprojektu apspriešanas kārtību. Likumprojekta 18.pantā ir rakstīts, ka likumprojektu trešajā lasījumā apspriež un nobalso tikai tos pantus, par kuriem pēc otrā lasījuma ir iesniegti labojumi un papildinājumi. Pašreizējā apspriešanas gaita pilnīgi nesakrīt ar trešā lasījuma būtību. Tādā gadījumā es neredzu atšķirību starp pirmo un otro, un trešo lasījumu, jo katrā lasījumā mums atkārtojas vienas un tās pašas problēmas, visas tās pašas debates, kādas ir bijušas iepriekš. Es aicinu vadīties pēc mūsu lēmumā noteiktās trešā lasījuma daļas.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es ļoti atbalstu šo ierosinājumu, pareizāk– atgādinājumu gan visiem deputātiem, gan arī sēdes vadītājam. Tāpēc mūsu kolēģi uzdos pēdējo jautājumu, un tad varēsim virzīties tālāk. Lūdzu, deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Man ir tāds jautājums. Kā tiek risināta vairāku zemes gabalu saņemšanas vai, otrādi, nesaņemšanas problēma, teiksim, dažādos pagastos? Kā tas tiek regulēts?/

A.Felss: */Likumprojektā norādīts, atrunāts, ka…/

Priekšsēdētājs: Pasakiet, kurā pantā, un lai kolēģis izlasa.

A.Felss: */17.pants./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Labi. Var vēl vienu jautājumu? Mani interesē argumenti, kādi pamato apgalvojumu, ko satur 15.pants: “izmantošanai uz laiku pieprasīto zemes gabalu aplikšana ar valsts nodevu”. Pēdējā norma– par to, ka šī panta noteikumi neattiecas uz bijušajiem zemes īpašniekiem. Kāpēc bijušajiem zemes īpašniekiem paredzēti tādi atvieglojumi? Kādi argumenti to labā?/

A.Felss: */Es varu atgādināt, ka šo normu ieviesa paši deputāti, un mēs pirmajā lasījumā par to balsojām. Un, protams, mēs uzskatījām, ka nevar, teiksim, uzreiz visus padarīt vienādi līdzīgus. Tomēr kaut kāda prioritāte jādod tam zemes lietotājam, kurš savā laikā šo zemi apstrādāja un izpirka. Un toreiz šis uzskats tika akceptēts./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons. Deputāts Kostins, lūdzu.

V.Kostins: */Cienījamais kolēģi! Man ir viens jautājums. 9.pantā rakstīts, ka pieteikumi zemes piešķiršanai lietošanā jāiesniedz līdz 1991.gada 20.jūnijam. Tas ir 9.pantā. Bet 12.panta 2.punktā rakstīts, ka pēc bijušo īpašnieku iesniegumu apmierināšanas zeme utt. Bet 24.panta pirmajā rindiņā teikts, ka zemes reformas otrajā posmā utt., un uzskaitīts, kādām vajadzībām – dārzkopju vajadzībām, vasarnīcu celtniecībai un uzturēšanai, arī citām vajadzībām. Tas ir, lauksaimniecības paju sabiedrību lietošanā nodotās zemes pajas turētājs var dabūt vispirms lietošanā, bet pēc tam īpašumā. Mani interesē jautājums, kas būs ar dārzkopības un dārzu vasarnīcu sabiedrībām. Pašlaik taču tām zeme nodota lietošanā. Kuram līdz 1991.gada 20.jūnijam ir jāiesniedz pieteikums? Tā ir sabiedrība vai biedrība kaut kādā rajonā vai kaut kāda zemes gabala lietotājs/īpašnieks? Un kad konkrēti būs lēmums par šīs zemes iedalīšanu? Reformas otrajā posmā vai pēc zemes piešķiršanas uz bijušo īpašnieku pieteikumiem?/

A.Felss: */Redziet, 9.pantā atrunāts, kā mums jāievieš kārtība šajos zemes jautājumos vispār visā republikā. Līdz 20.jūnijam visiem ir jāiesniedz pieteikumi– bijušajiem īpašniekiem un tiem, kuri tagad vēlas šo zemi dabūt lietošanā. Tas, kurš pieteikumu iesniegs pēc 20.jūnija, kaut arī viņš ir bijušais īpašnieks, savas prioritātes tiesības tādā gadījumā jau pazaudēs. 12.pantā jau runa ir par secību, kādā tiek apmierināti šie pieprasījumi. Šis ir prioritāšu pants– kuram ir prioritāte, ja jautājums ir par vienu un to pašu zemes gabalu. Bet 24.pantā runa ir par otro posmu, kad zeme jau pāriet īpašumā. Mēs nedomājam, ka pirmajā posmā līdz 1993.gadam šī zeme var kļūt par īpašumu, bet tikai otrajā. Šie zemes lietotāji, šīs dārzkopības biedrības– visiem arī jāiesniedz iesniegumi./

Priekšsēdētājs: Paldies jums, apsēdieties! Es ceru, ka Edmunda Krastiņa piezīme un ieteikums tiks ņemts vērā. Taču kolēģi ir pieteikušies debatēs, un visiem viņiem pēc mūsu reglamenta pienākas 10 minūtes. Debatēs ir pieteikušies deputāti: Lucāns, Briņķe. Deputāte Briņķe runās pirmā, es atvainojos, pēc tam Lucāns, Kiršteins, Aizezers un Raimonds Krūmiņš.

Lūdzu, deputāte Briņķe, jums vārds. Vēl zīmīti ir atsūtījis deputāts Zatuliviters.

I.Briņķe: Godājamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Iepriekšējās divās reizēs, apspriežot likumprojektu par zemes reformu, es vienmēr esmu izteikusi pateicību Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai, kas lēnām, bet pamatīgi, balstoties uz Apkārtējās vides aizsardzības komisijas un maniem priekšlikumiem, šajā likumā ir iestrādājusi ekoloģiskās tiesību normas. Tā ir viena no garantijām; ja saimnieciskajā likumdošanā tiek iestrādātas ekoloģiskās tiesību normas, tad šīs normas tiks arī ievērotas.

Taču patlaban es gribu pievērst jūsu uzmanību komentāram 17.lappusē, proti, 7.pantam, kā arī šodien saņemtā dokumenta Nr.243 otrajai daļai. Proti, ņemot vērā valsts īpaši aizsargājamo dabas objektu, kā arī kultūras, arheoloģijas un vēstures pieminekļu īpašo nozīmi, mēs, daļa deputātu, iesniedzām priekšlikumus, ka 7.pants būtu jāpapildina ar šādu tekstu: “Zemes nogabalus, kurus aizņem dabas, kultūras, vēstures un arheoloģijas pieminekļi, var pieprasīt lietošanā tikai ar noteikumu, ka tiek ievērota likumdošana, kas regulē šo objektu tiesisko režīmu.” Tagad acīmredzot, izlasot komisijas viedokli, proti, neatbalstīt, jo tas var apgrūtināt zemes piešķiršanas procesu, man palīgā ir nākuši kolēģi juristi un jau iepriekš iesnieguši šo manu priekšlikumu.

Tātad dokumenta Nr.243 otrā daļa. Es gribētu teikt, ka 17.lappusē ir parādījusies lauksaimnieku un mežsaimnieku “āža kāja”, proti, likumdošanas ievērošana var sarežģīt vienu vai otru saimniecisko procesu. Šajā sakarā es gribētu teikt, ka ir ne tikai ekoloģijas, bet arī tiesību pilnīgs nihilisms.

Deputāti, es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka šodien juku laikos tautas saimniecībā mums sākas tā saucamie jauno Indrānu laiki. Tiek mēģināts likvidēt rezervātu buferzonas, kuras tika izveidotas un samērā veiksmīgi darbojās tā saucamajos stagnācijas gados. Lauksaimniecības zemes tiek piešķirtas ūdensbaseinu aizsargjoslā, Gaujas nacionālajā parkā saimnieciskā darbība dažreiz grib ņemt virsroku. Tāpēc es ļoti lūdzu jūs iedziļināties minētajos priekšlikumos un balsot atsevišķi par šo tiesību normu. Šo Likumdošanas jautājumu komisijas priekšlikumu es tikai gribētu redakcionāli mazliet papildināt. Proti, “zemes nogabalus, kuros atrodas...” svītrot “dabas” un tā vietā likt “īpaši aizsargājamie dabas objekti”. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu, ar 1987.gada Ministru padomes lēmumu ar dabas objektiem mēs saprotam tikai kādu konkrētu objektu. Tie būtu ģeoloģiskie pieminekļi, tie būtu atsevišķi simtgadīgi vai īpatnēji koki. Tāpēc šajā vietā jāraksta: “īpaši aizsargājamie dabas objekti”. Tie, piemēram, būtu Gaujas nacionālais parks, dabas parki un pārējās īpaši aizsargājamās dabas teritoriju kategorijas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Lucāns. Pēc tam– deputāts Kiršteins.

J.Lucāns: Godātie deputāti! Šodien mēs pieņemam likumu par zemes reformu. Likumu, kura mērķis būtu iezīmēt jaunu attiecību, efektīvāku ekonomisko formu rašanos laukos un tā rezultātā perspektīvā radīt valsts nodrošinājumu ar pārtiku. Atkarībā no tā, kādas idejas ir ieliktas šajā likumā, tas dos vai arī nedos cerēto rezultātu, radīs vai arī neradīs Latvijas laukos racionālu saimniekošanas sistēmu, radīs vai arī neradīs jaunas pretrunas, būs vai arī nebūs tāds, kas veidos izdevīgumu par galveno dzinējspēku. Attīrīs mūsu zemi no krūmiem vai arī aizaudzēs jaunas platības, nodrošinās vai arī nenodrošinās ražošanas stabilitāti, orientēs vai arī neorientēs no jauna veidojošos zemnieku Latvijas interešu svarīgākajos virzienos. Visbeidzot, likums parādīs vai arī neparādīs mūsu spēju uzsākt valsts vadības pārorientāciju no administratīvajām metodēm uz ekonomiskajām. Kādas atbildes uz šiem jautājumiem, kuras nepavisam nepretendē uz pilnīgu attiecību izklāstu laukos, kādas atbildes varam dot, lasot šo likumu?

Ar nožēlu jākonstatē, ka manā izpratnē uz šiem jautājumiem daudzas atbildes ir vairāk negatīvas nekā pozitīvas. Pats likums, kas, protams, ir administratīvs fakts, par nožēlu, savā pamatidejā nesatur ekonomiskās likumsakarības, kurām vajadzētu procesu virzīt un regulēt, un tāpēc ir administrēšanas tipisks paraugs, kurš jau sākotnēji nosaka, ka kaut kas ir labs un mēs tā gribam, kaut kas ir slikts un tā gribam. Konkrēti, zemnieku saimniecība ir laba, un tai būs būt, lielsaimniecība ir slikta, un tai jāpazūd. Tūlīt man uzbruks un teiks, ka tas likumā nekur nav rakstīts. Tieši uzrakstīts nav, bet parādiet man vienu vietu laukos, kur to tulkotu citādi. Parādiet man tādu vietu, kur teiktu, ka tagad sāksies ekonomiska līdzāspastāvēšana un sacensība starp divām saimniekošanas sistēmām, lai katra tad nu parādītu, ko tā spēj.

Mēs visu laiku esam klaigājuši, ka jārada konkurence un tikai tad varam cerēt uz progresu ražošanas attīstībā. Kad nu beidzot ir pienācis brīdis, ka ir iespēja šo konkurenci radīt, mēs paziņojam– zemnieku saimniecība ir uzvarētāja.

Es nevienu brīdi nešaubos un nekad neesmu šaubījies par to, ka zemnieku saimniecība uzvarēs. Bet tāpat man nav ne mazāko šaubu, ka mums ir vajadzīga stipra, spējīga zemnieku saimniecība. Tā radīsies vienīgi tad, ja tā ekonomiski uzvarēs lielsaimniecību, ja tā ekonomiski izcīnīs savu vietu zem šīs saules. Likumā par zemes reformu nav ielikta šī pamatideja, tāpēc arī savādais tulkojums visur laukos. Tāpēc daudzviet saimniecību vadītāji un speciālisti ķer zemi un ierīko savas saimniecības, tāpēc daudzi laukstrādnieki ņem trīs un četrus hektārus zemes un veido pašapgādes saimniecību. Tāpēc ražošana laukos samazinās straujāk, nekā tam būtu jānotiek. Tāpēc brūk darba disciplīna laukos, tāpēc zog visu, kas nav piesiets. Lūk, kādus dzinējspēkus mēs esam ielikuši likumā par agrāro reformu un zemes reformu.

Izslēdzot ekonomisko konkurenci starp lielsaimniecību un zemnieku saimniecību, arī zemnieku saimniecība radīsies vāja, mazražotspējīga, kā tas jau notiek. Pajautājiet, un katrā vietā jums pateiks, ka turpina pastāvēt tikai viena trešdaļa vai, labākajā gadījumā, puse no tām saimniecībām, kuras jau ir radušās. Vai šis vērtējums arī neliecina par to, ka ir pārkāpti ekonomikas likumi un ka atrodas tik daudzas dzīvotnespējīgas saimniecības? Man teiks– tas vēl jāpierāda. Ekonomikas likumu ignorēšana– tas ir mans pierādījums. Ekonomikas likumi nekad neparedz, kam ir jādzīvo un kam ir jāmirst. Ekonomikas likumi paredz– izdzīvos stiprākais, un tā ir būtiska atšķirība.

Kādas negatīvas parādības vēl ir ieprogrammētas un neatrisinātas zemes reformas likumā? Vispirms pretešķība starp pašreizējiem zemes lietotājiem un bijušajiem īpašniekiem, kuru tagad vēl pastiprina iespējamais zemes īpašums un iespēja zemi pārvērst par tirdzniecības objektu, kas, manuprāt, līdz tam, kamēr Latvija ir ieguvusi faktisko patstāvību, ir ļoti bīstami.

Neatrisināts iziet tautā jautājums par vēl esošo lauku māju atbrīvošanu bijušajiem īpašniekiem un pašreizējo iedzīvotāju izlikšanu. Likumā nav ietverta regulēšana, tādēļ jau šobrīd konfliktsituācijas ir redzamas katrā lielsaimniecībā. Likums nostāda ievērojami privileģētā stāvoklī bijušo īpašnieku mantiniekus attiecībā pret pašreizējiem zemes apsaimniekotājiem. Es jautāju, kādas tiesības mums ir to darīt? Vai pašreizējie zemes apsaimniekotāji, kuri savu mūžu nodzīvojuši šajā sistēmā, ir vainīgi, ka tagad viņiem būs jāatkāpjas no tā mazumiņa, kas viņiem ir?

Manuprāt, pamatā būtu jāliek līdztiesības princips, nevis vienam priekšroka, bet desmitiem– piekāpšanās. Kaut vai strīdos par piemājas zemēm likums nav atrisinājis jautājumu par spēcīgo lielsaimniecību ekonomisko aizsardzību, un tās tagad glābjas, kā māk, dibinot gan akciju, gan paju sabiedrības, gan varbūt veicinot citus sasteigtus pasākumus, kuru sekas var izrādīties negadījums nākotnē.

Likums pilnīgi nav paredzējis zemnieku saimniecību radīšanas regulēšanu atbilstoši valsts iespējām tās apgādāt. Jau tagad vairāk nekā puse zemnieku saimniecību ir bez traktoriem. Likums neparedz nekādu ekonomisko orientāciju uz zemnieku saimniecību radīšanas izdevīgumu vispirms tur, kur lielsaimniecības faktiski jau ir sabrukušas. Likums ir ieprogrammējis arvien jaunu zemju, tas ir, pašpārvaldēm atstāto zemju, aizaudzēšanu ar krūmiem.

Rezumējot teikto, ir jāsecina, ka ceļu uz pareizo, jauno mēs esam uzsākuši būvēt kļūdaini. Tas mums dārgi maksās. Ekonomikas likumu pārkāpēji nekad nav izbēguši no soda. Šeit sods ir viennozīmīgs dārgāk maksās.

Man atkal pārmetīs: kur tu biji, kāpēc neteici? Biju tepat, un vienmēr esmu teicis, ka mēs sākam nepareizi. Mēs sākam savu lauksaimniecības pārbūvi bez skaidras un ekonomiskas, uz ekonomikas likumiem balstītas koncepcijas. Tāpēc, ka mums nav nekādu ekonomikas regulēšanas funkciju, rodas šādi likumi par zemes reformu un tikpat nesaturīgs likums par zemes nodokli. Un ne tikai lauksaimniecībā. Ekonomiskas regulēšanas funkcijas es neredzu arī citos nodokļu likumprojektos, un man rodas pamatotas aizdomas, ka mēs sākam būvēt visu tautsaimniecību bez nopietnas koncepcijas.

Cienījamie deputāti, tādas ir manas pārdomas par zemes reformas likumprojektu, un mana atbildības sajūta lika to pateikt. Tagad jums jāizšķir, vai no teiktā ir vērts kaut ko secināt, vai arī dragāsim tālāk. Taču mana pārliecība ir tāda, ka šis likums par zemes reformu mums maksās daudz dārgāk nekā likums, kura pamatā būtu ekonomikas likumu respektēšana. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kiršteinam. Pēc tam– deputātam Stroganovam.

A.Kiršteins: Cienījamie kolēģi! Man gadījās būt klāt pēdējā lauksaimnieku un valdības tikšanās reizē. Bija ļoti interesanti, jo mēs dzirdējām izmisīgus aicinājumus: nepiešķirt zemi īpašumā! Tika visādi izceltas lielo saimniecību priekšrocības, bet neviens neanalizēja, kāpēc tikai 30 saimniecības ir rentablas un 70 procentu lielo saimniecību neko nespēj izaudzēt un nespēj pat sevi uzturēt. Šajā sanāksmē oratori izmisīgi atsaucās uz lielo saimniecību pieredzi Amerikas Savienotajās Valstīs un Holandē. Taču kautrīgi noklusēja lauksaimniecības praksi tādās valstīs kā Norvēģija vai Somija, kurās ir līdzīga struktūra kā Latvijā. Kāpēc notiek tāda izmisīga cīņa pret īpašuma tiesībām uz zemi laukos? Kāpēc šo nepateicīgo uzdevumu realizē Latvijas Lauksaimnieku savienība? Es domāju, ka šis jautājums ir politisks. Tāpēc ka zeme, kas ir privātīpašumā, vairs nav Padomju Savienības zeme. Uz privātīpašumu ir grūti uzbūvēt radiolokatoru, var rasties zināmi pārpratumi ar ANO Cilvēktiesību deklarāciju. Pa privātīpašuma zemi nevar braukt ar tankiem, un uz privātīpašuma klejotāji nomadi nevar celt jurtas. Ja tā ir valsts zeme, bet tikai iznomāta lietošanā, tad, iespaidojot valdību ar dažādām ekonomiskām svirām, viegli piespiest, lai šo zemi iznomā arī citām vajadzībām. To labi saprot PSRS valdība un liek saviem pakalpiņiem izmisīgi cīnīties pret privātīpašuma tiesībām.

Kādi tad ir argumenti, lai šie lielie un nerentablie īpašumi tiktu nodoti zemnieku rīcībā? Es uzmanīgi palasīju 20.gadu materiālus, un ir ļoti interesanti, ka šie argumenti ir tieši tādi paši, kādi bija baronu muižu sadalīšanas laikā. Toreiz muižnieki izmisīgi pierādīja, ka galvenā muižas priekšrocība ir pirmrindas tehnika, ciltslopi un sēklas fonds. Sadalot lielās muižas, tas viss tika izvazāts. Pēc tam, kad 20.gados tika realizēta Latvijas agrārreforma, pēc desmit gadiem ražošanas apjoms Latvijā jau bija divkāršojies. Šoreiz mēs dzirdam atkal tos pašus argumentus. Šajā lauksaimnieku sanāksmē vēl tika piesau­kti vai izteikti tādi apgalvojumi, ka tiek rīdīts cilvēks pret cilvēku, nav ticības Konstitūcijai. Tas viss esot tāpēc, ka vēlēšanās ir uzvarējusi Latvijas Tautas fronte. Pat pierādījums tam, ka Latgalē visu vasaru lija lietus.

Ko mums iesaka? Mums iesaka šo zemi pagaidām nomāt. Taču visa Krievijas pieredze jau rāda, ka noma ir nerentabla, ka nomas sistēmā katrs grib ņemt labāko gabalu, visu pēc iespējas noplicināt un pamest, jo viņam nav nekādas garantijas, ka ieguldītais darbs tiks nodots mantojumā viņa bērniem.

Jā, šeit mēs vēl dzirdējām dažas piezīmes, piemēram, vai lielsaimniecības ekonomiski vai administratīvi ir uzvarējušas zemniekus, jo bija teikts, ka jāuzvar ar ekonomiskām metodēm. Tad es aicinātu visus padomāt vēlreiz, vai 1949. un 1950.gadā lielsaimniecības uzvarēja ar ekonomiskām metodēm vai ar administratīvām metodēm? Lūk, tagad šie cilvēki aicina mūs lietot tās pašas ekonomiskās metodes.

Nedaudz par dažiem priekšlikumiem. Visumā atbalstot likumu par zemes reformu, es gribētu aizrādīt par 12.pantu, kur 1.punktā ir vārds “likumīgi”. Te ir teikts, ka zemi var piešķirt mūžīgā vai pastāvīgā lietošanā, izņemot gadījumos, ja uz viņiem agrāk piederošās zemes platības un tās daļas likumīgi ir izveidotas zemnieku vai piemājas saimniecības, iegādātas vai uzceltas dzīvojamās mājas. Kas šajā laikā varēja iegādāties, varēja puslikumīgi uzbūvēt māju, to es saprotu, bet iegādāties likumīgi dzīvojamo māju... Es domāju, ka šeit ir vajadzīgs neliels precizējums– iegādāties uz kādam piederošas zemes acīmredzot varēja tikai no šā īpašnieka. Visi pārējie gadījumi ir diezgan apšaubāmi. Tas būtu apmēram tas pats, ja tagad Kuveitā Irākas pilsoņi likumīgi iegādātos to kuveitiešu īpašumu, kuri no Kuveitas ir aizbēguši uz ārzemēm. Es domāju, ka šī vieta ir jāprecizē.

Vēl 12.pantā ir teikts, ka zemi lietošanā nevar piešķirt gadījumā, ja uz tās ir izvietotas fiziskajām vai juridiskajām personām piederošas ražošanas un sabiedrības nozīmes būves, ēkas utt. Sakarā ar to man ir jautājums, vai, piemēram, radiolokatori ir sabiedrības nozīmes būve? Kur beidzas sabiedrības nozīme un kur sākas militāra nozīme? To acīmredzot vienmēr var pieradīt. Galu galā ir tā– ja bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki, savstarpēji vienojoties, neatlīdzina īpašniekiem to nekustamo īpašumu vērtību, izņemot tie, kuri ir aizņēmušies, tad kādā veidā to pašreiz var atlīdzināt? Man radās tādas pārdomas: ja kāds Savienības uzņēmums vai militāra bāze, kurai varbūt valdība ir spiesta iznomāt zemi, kura ir bijusi privāta, un ja šā resora rīcībā ir miljardi nodrukātu koka rubļu, un ja vajadzēs, tas pa nakti nodrukās vēl 10 miljardus, ņem un samaksā, ar vairākām kravas mašīnām atvedot šo naudu, teiksim, bijušajam īpašniekam, kurš varbūt pats nemaz vairs nevar īsti atbildēt par šo īpašumu. Taču tās ir varbūt ne tik ļoti būtiskas lietas.

Kopumā es aicinu klātesošos nobalsot par šo zemes reformas likumu un vienreiz pielikt punktu šim sasāpējušam jautājumam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Kirštein, jūs varbūt precizēsiet rakstiski, jo jūs teicāt, ka gribētu precizēt, ko nozīmē “likumīgi”. Iesniedziet, lūdzu, rakstiski.

Lūdzu– deputāts Stroganovs. Pēc tam– deputāts Aizezers.

F.Stroganovs: */Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi deputāti! Šodien mēs apspriežam vienu no galvenākajiem ekonomiskajiem likumiem, no kura būs atkarīga visa turpmākā mūsu republikas ekonomiskās dzīves reorganizācijas gaita. Nekad nebūs zemas rūpniecības preču cenas un nekad nebūs rūpniecības preču pārpilnības, kamēr nebūs pareizi atrisināts jautājums par zemi. Jo zeme ir tā ekonomiskā bāze, uz kuras attīstās visi procesi. Manuprāt, gatavojot šo likumu, mēs esam pieļāvuši divas lielas kļūdas.

Pirmā kļūda ir tā, ka šis likums cenšas pretstatīt zemnieku kolektīvajai saimniecībai. Tas ir nekorekti un nepareizi. Kāpēc? Vai kolektīvās saimniecības vainīgas, ka tās šodien eksistē nabadzības līmenī? Es uz to atbildētu, ka vainīga nevis darba organizācijas forma, bet tā politika kāda tika un tiek realizēta līdz šodienai vispār attiecībā uz lauksaimniecību kā atsevišķu mūsu ekonomiskās sistēmas daļu. Daudzi līdz pat šai dienai nespēj saprast, ka kolektīvās saimniecības nebija zemes saimnieki ne tāpēc, ka viņām netika dota šī zeme, bet tāpēc, ka viņām tika atņemts viss saražotais produkts. Taču tā var gadīties arī ar zemnieku, kurš būs zemes īpašnieks, bet nebūs šīs zemes saimnieks. Tā nav filozofija, bet ikdienišķa reāla dzīve, kurā mēs šodien dzīvojam.

Otra kļūda…/

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, lūdzu./ Kolēģi, mēs zālē esam maz, bet troksnis ir tāds, it kā būtu pilna zāle. Varbūt pārējiem arī vajadzētu iziet ārā un turpināt savu darbošanos, un nākt uz balsošanu.

F.Stroganovs: */Otra kļūda, kura tiek pieļauta šodien, tas ir, ka mēs nedomājam par cilvēkiem, kuri slikti vai labi, bet baroja mūs visus un šodien dzīvo uz zemes. Taču atbilstoši šim iesniegtajam likuma projektam, es jau par to runāju, starp citu, kā Lauksaimniecības komisijas loceklis, viņi var izrādīties izsviesti, var, es nesaku, ka būs, bet var. Likumā nedrīkst ielikt tādas normas, jo, ja mēs runājam par humānu, vispārcilvēcisku sabiedrību, bet pieļaujam mūsu likumos kaut ko tādu, tad mēs neejam uz humānu sabiedrību un nestādām vispārcilvēciskos principus augstāk par politiskajiem.

Trešais. Manuprāt, šajā likumā ir pretruna attiecībā uz to, kas šodien mums ir galvenais. Reforma– mērķis vai līdzeklis mūsu sabiedrības uzplaukumam? Es personīgi domāju, ka reforma– tā ir līdzeklis lauku uzplaukuma sasniegšanai. Bet šodien es pārliecinos par to, ka daudziem no mums reforma kļuvusi par mērķi, kurš nenovedīs mūs pie uzplaukuma, bet var novest līdz izputēšanai un vispārējai nabadzībai. Kāpēc? Tāpēc, ka nepieprasītie simti tūkstoši hektāru zemes– tas jau ir valsts kasē nesaņemtie desmiti miljonu rubļu. Bet tādas zemes būs daudz. Likuma projekts nedod atbildi, ko darīt ar šo zemi un kurš ar to nodarbosies. Bet zeme– tā nav fabrika, ne rūpnīca, kuru var iekonservēt. No 1.janvāra daļa kolhozu un sovhozu zemes, bet Latgalē tās būs milzīgas platības, netiks pieprasīta un tiks nodota pagastu komiteju rīcībā. Bet kas ir pagasta komiteja? Un arī par to mēs nedomājam.

Nākamais. Kāpēc iznāk tā, ka mēs atjaunojam taisnīgumu, to vajag atjaunot,– bet vai var atjaunot taisnīgumu, pieļaujot citu netaisnīgumu attiecībā uz daudziem cilvēkiem? Taisnīgums, kas sasniegts ar netaisnīgumu, nav taisnīgums. Bet tas likumā ielikts pamatā. Es vienmēr sapņoju par tādu zemes reformu, kura dotu katram cilvēkam izvēles brīvību. Un lai visas īpašuma formas, darba organizācijas un saimniekošanas formas būtu vienlīdzīgas. Lai dzīvo zemnieks, rentnieks, fermeris, kooperators, kolektīvā valsts saimniecība, un lai tās sacenšas. Šis likums nedod tiesības sacensties. Tas ir, šis likums atkal uzstāda administratīvi komandējošās sistēmas noteikumus zemniekam, lai kādā formā viņš arī strādātu. Un apgāzt to nav iespējams, likumā ir iestrādātas šīs normas. Jo šodienas zemes lietotājiem piešķirtā zeme– tā ir pagaidu piešķiršana, tikai pagaidu, jo bijušais īpašnieks var jebkurā laikā to pieprasīt. Bet tā ir komandu sistēma. Lūk, šeit ir iesniegtā likuma bīstamība, jo šodien zemes lietotājam nav pārliecības par rītdienu. Un, lūk, šeit ir briesmas.

Man šķiet, šī likuma mīkstināšana, bez šaubām, notiek, pateicoties tam, ka paredzēti divi realizācijas posmi– pirmais un otrais reformas ieviešanas posms. Bet tas neatbilst visu zemes lietotāju šodienas interesēm, tāpēc likums neizpilda savu pamatuzdevumu. 2.pantā rakstīti trīs galvenie uzdevumi. Otrais uzdevums– radīt ekonomiskos dzīves noteikumus, bet šie noteikumi netiek radīti. Vakar mēs komisijā izskatījām jautājumu par nodokļiem. Ar šo nodokļu ieviešanu taču viena trešdaļa republikas lauksaimniecības tiks iznīcināta līdz pamatiem un vairāk to nevarēs pacelt. Tie pēdējie cilvēki, kuri šodien dzīvo laukos, aizies, aizies tur, kur varēs atrast pielietojumu saviem spēkiem, un nākotnē arī aizies. Mēs gribam ar varu piesiet cilvēku pie zemes. Ar varu ekonomiku uzcelt nevar. Mēs pārliecinājāmies par to. Varmācīgā politika neizsniegt pases braucieniem uz ārzemēm u.tml. Pie kā noveda? Nepalika cilvēki laukos. Un šodien cilvēku laukos nav ne tāpēc, ka cilvēki negribētu strādāt uz zemes, bet tāpēc, ka ekonomiskie priekšnoteikumi, kuru pamatos ir likumi un lēmumi, spiež viņus bēgt no zemes. Un mēs šodien kraujam analogas normas, rēķinot, ka, izsaukuši badu, mēs spiedīsim cilvēkus bēgt uz laukiem. Vienalga, tas nenotiks, nebūs preču ražošanas. Lūk, kur izpaužas likumā ielikto normu nepareizība. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Aizezers. Pēc tam– deputāts Raimonds Krūmiņš. Tad mēs skatīsimies, kā mums būt ar pārtraukumu.

J.Aizezers: Kolēģi deputāti! Šodien izskatīšanā trešajā lasījumā mums iesniegts ārkārtīgi nopietns likumprojekts, kuru gaida lauksaimnieki, zemnieki.

Šodien tieši tiesiskais nodrošinājums mums ir nestabils, tas praktiski lielā mērā arī kavē mūsu zemnieku saimniecību veidošanās izvēršanos plašumā, mūsu cilvēku tieksmi uz savu zemi, uz neatkarīgu un patstāvīgu saimniekošanu. Es domāju, ka šodien mums likums ir jāpieņem, neskatoties arī uz tām iebildēm, kuras šeit izteica. Tām var piekrist tikai daļēji. Tajā pašā laikā mums ir jāsaprot, ka likumam ir jābūt tādam, kas ir strādātspējīgs no tā pieņemšanas brīža, no brīža, kad tas stājas spēkā. Tas tādēļ, lai nebūtu dažādu likuma punktu traktējumu un lai ikviens zemes pieprasītājs, zemes lietotājs, arī tā institūcija, kura nodarbosies ar zemes piešķiršanu, ņemot rokā šo likumu par zemes reformu, gūtu atbildes uz visiem tiem jautājumiem, kuri rodas, veicot šo darbu. Tāpēc, izskatot likumprojektu otrajā lasījumā, arī bija vesela virkne priekšlikumu, kuri daļēji ir iestrādāti likumprojekta trešajā lasījumā, taču daļēji arī nav iestrādāti.

Es gribu atzinīgi vērtēt Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas šodien iesniegto 17.punkta papildinājumu. Tas nenoliedzami arī bija nepieciešams, jo mums skaidri un viennozīmīgi jāpasaka, ka lēmumu par zemes piešķiršanu pieņem pagasta Tautas deputātu padome, jo tieši vietējā pašpārvalde ir tā valsts institūcija, kura ar vislielāko kompetenci un atbildības sajūtu var un spēj veikt šo svarīgo uzdevumu. Bez šaubām, saglabājot atsevišķus gadījumus, ka republikas interešu apmierināšanai šos lēmumus var pieņemt arī valsts augstāka līmeņa institūcijas.

Tanī pat laikā man tomēr būtu priekšlikums 17.panta patlaban iesniegto redakciju koriģēt ar dokumentu Nr.273. Proti, šā panta pirmajā daļā, kas skan šādi: “Pamatojoties uz apstiprināto pagasta zemes ierīcības projektu, lēmumu par zemes piešķiršanu” un tā tālāk, tomēr svītrot– “pamatojoties uz apstiprināto pagasta zemes ierīcības projektu” un atstāt pārējo daļu– “lēmumu par zemes piešķiršanu zemes lietotājiem pieņem pagasta Tautas deputātu padome”.

Lēmums par likuma stāšanos spēkā paredz, ka tas stājas spēkā no likuma pieņemšanas brīža. Mēs visos iepriekšējos lēmumos esam deklarējuši, ka zemes ierīcības projekti ir jāizstrādā līdz 1992.gada 31.janvārim. Nenoliedzami, pagasta vietējā padome tad, kad zemes projekts, zemes ierīcības projekts būs izstrādāts, to arī izmantos, jo arī pati šo projektu apstiprinās, un, piešķirot zemi, arī izmantos kā galveno vadošo dokumentu. Mēs gribam, lai šis likums tiešām arī darbotos, kā tas paredzēts– no tā pieņemšanas brīža, taču patlaban mums nav šie zemes ierīcības projekti un acīmredzot līdz 1992.gada janvārim arī nebūs. Es domāju, mēs nevaram rakstīt, ka “pamatojoties uz apstiprināto pagasta zemes ierīcības projektu”, jo tāda vienkārši nav. Kad tas būs, tad pats par sevi saprotams, ka institūcija, kura piešķir zemi, arī apstiprinās zemes ierīcības projektu un lietos to kā vadmotīvu savā darbā. Tas ir normāli, un, manuprāt, likumā tas nebūtu īpaši jāatrunā. Līdz ar to mums būtu noteiktība periodā, kad vietējām pašvaldībām būs jāstrādā bez zemes ierīcības projektiem, iekams tie tiks izstrādāti. Un, bez šaubām, arī pēc tam, kad zemes ierīcības projekti būs izstrādāti. Turklāt šīs daļas svītrošana mums arī atrisinātu situāciju, kāda šodien izveidojusies, vadoties pēc lēmuma par agrāro reformu Latvijas Republikā. Šajā lēmumā teikts, ka ar zemes piešķiršanu nodarbojas rajona Tautas deputātu padome: “Lēmumu par zemes piešķiršanu pieņem rajona Tautas deputātu padome pēc pagasta padomes priekšlikuma.”

Jāsaka, ka līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka rajona Tautas deputātu padome, manuprāt, praktiski pilda zināmu statista lomu, absolūti nav kompetenta tajos jautājumos, kurus izskata vietējās pašvaldības. Praktiski, nezinot ne attiecīgu zemes gabalu, ne attiecīgu zemnieku, kuram vietējā pagasta padome ir piešķīrusi zemi, rajona padomes tiek pārvērstas vienīgi par statistiem balsotājiem. Bez tam lēmumā par zemes reformu paredzētā darbība sarežģī arī zemnieku saimniecību veidošanas normālus, operatīvus termiņus. Ja ciema padome, pazīstot zemnieku, pazīstot attiecīgu zemes nogabalu un zemnieku, ir piešķīrusi zemi, tad atsevišķos gadījumos tādu rajona padomes aktu var gaidīt formāli mēnesi, divus, trīs un četrus, jo rajona padome, kā tas likumdošanā paredzēts, sanāk ne retāk kā divas reizes gadā. Manuprāt, šis svītrojums mums atrisinātu arī šo problēmu, kura praktiski šodien reāli pastāv. Tāpēc es iesaku 17.panta pirmo daļu– “pamatojoties uz apstiprināto pagasta zemes ierīcības projektu”– svītrot. Paldies.

Priekšsēdētājs: Nākamajā daļā jūs par ciemu vai pagastu nekonkretizēsiet to, ko jūs runājāt? Ja konkretizēsiet, lūdzu, iesniedziet rakstiski.

J.Aizezers: Es atvainojos, viss pārējais paliek kā tekstā.

Priekšsēdētājs: Jūs apmierina sešas minūtes, vai jūs gribat desmit minūtes? Kā, lūdzu? Deputāts Zatuliviters grib izmantot septiņas jeb desmit minūtes? Lūdzu.

V.Zatuliviters: */Cienījamie kolēģi! Nav apstrīdams, šodien apspriešanā atrodas likumprojekts, kuru ļoti gaida ne tikai tie, kuri dzīvo lauku apvidos, to gaida visi, jo zeme baro ne tikai tos, kuri uz tās strādā, bet arī tos, kuri nav saistīti ar to. Tāpēc man šķiet attaisnojama ļoti kašķīgā pieeja iesniegtajam likumprojektam. Sakarā ar šo man gribētos uzdot dažus retoriskus jautājumus. Kad mēs iesniedzam apspriešanai kaut kādu likumprojektu, mums ir tiesības uzdot jautājumu: kāpēc, ar kādu nolūku mēs to darām? Vēl vairāk tas jādara attiecībā uz šo likumprojektu. Un acīmredzot atbildei uz šo jautājumu ir jābūt tikai vienai. Ja šis likumprojekts pilnveido pastāvošās ražošanas attiecības, ekonomiskās attiecības uz zemes, stimulē zemes izmantošanu, stimulē cilvēku darbu uz zemes, tad šis likums vajadzīgs, likums darbojas. Bet, ja ne, tad nav arī vajadzības pieņemt tādu likumprojektu. Tad, lūk, ja izietu no šī galvenā jautājuma un attiecībā uz šo likumprojektu pacenstos atbildēt uz to, tad es domāju, ka šajā likumprojektā ir daudz, lai tas darbotos, bet ne viss.

Par lielu nožēlu, likums nav brīvs no ideoloģiskā spiediena. Mēs pieļaujam apbrīnojamas lietas. Bieži esam sašutuši, ka mūs saideoloģizējuši ekonomikā, paši kritizējam to un ejam pa to pašu ceļu. Es saskaitīju: no 27 pantiem deviņos redzama tīra ideoloģija. Kādēļ? Līdz ar to ideoloģijas klātbūtne par ļaunu ekonomiskiem apsvērumiem un, kā pareizi pasvītroja deputāte Briņķe, kaitējot arī juridiskiem apsvērumiem, sastopama veselā virknē vietu. Te atskan replika: ”Konkrēti!” Lūdzu! Es runāšu konkrēti.

Pirmais, ko es gribu teikt sakarā ar šo. Šis likumprojekts pastāvošās zemes īpašuma formas atspoguļo diemžēl tālu ne pilnā mērā. Un taisnība deputātam, kurš teica, ka, par lielu nožēlošanu, vai nu izstrādātāji gribēja to, vai negribēja, iesniegtais likumprojekts sēj nesaskaņas, uzceļ ežas starp zemniekiem un kolektīvajiem īpašniekiem kolhozu un sovhozu personā. Acīmredzot šajā likumprojektā vajadzētu skaidrāk, konkrētāk formulēt tiesības uz tradicionālo saimniekošanas formu pastāvēšanu. Patīk mums tas vai nepatīk, ne mums šeit izlemt. Jālemj pašiem cilvēkiem, kuri strādā uz zemes. Tas ir pirmais moments.

Otrais. Man šķiet, mēs neesam aizgājuši no rūpīgi kritizētās problēmas, un visas trīs apspriešanas ir veltītas to zemes īpašumiem, kuriem tā kādreiz piederēja. Nu, kāpēc mēs aizmirstam balstīties uz realitātēm. Nav taču noslēpums, ka tas vai cits zemes gabals jau mainījis ne vienu vien un ne divus īpašniekus. Un, ja uz šīs zemes, šajā zemes gabalā šodien strādā mūslaiku saimnieks, kurš atdevis šai zemei ne vienu gadu desmitu, izaudzināja tur ģimeni un ģimene tur strādā, kāpēc mums tai jāatņem pārliecība, ka arī turpmāk tā strādās uz šīs zemes? Vai tad tas veicinās ekonomisko attiecību uz zemes uzlabošanos? Protams, nē. Es domāju, šajā gadījumā likumprojekts nav izstrādāts līdz galam.

Un vēl. Šeit uzstājās viens deputāts, man ir stingrs likums nekad nenosaukt uzvārdu, es nerunāju par uzvārdu, bet par to, par ko viņš runā. Viņš teica, ka te viss ir izkārtots skaidri, zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesības. Bet kas ir interesanti? Zemes īpašums tiek piešķirts Latvijas Republikas pilsonim, bet zemes lietošanas tiesības– visiem. Vai tas arī veicina agrāro attiecību uz zemes attīstību? Protams, nē. Domāju, ka iesniegtais likumprojekts neapstrīdami var tikt pieņemts par pamatu, bet laikam tajā laikā, kas tiks atvēlēts tā papildu izstrādei, visiem, kuri to izstrādāja, ievērojot to, kas tika teikts, ir pie kā pastrādāt. Šim likumprojektam likuma rangā jānokļūst tādā formā, lai tas patiešām atbilstu to cerībām, kuri strādā uz zemes. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies jums. Pirms deputāts Strīķis vienas minūtes laikā mums sniegs paziņojumu, man ļoti liels lūgums kolēģim deputātam Felsam. Varbūt pārtraukumā vajadzētu sapulcināt komisiju, lai izlemtu par tiem priekšlikumiem, kuri šeit izskanēja. Tie ir tādi jautājumi, kurus mēs vienmēr varam izlemt uz vietas, tas ir, izsvītrot vai neizsvītrot. Man liekas deputātes Briņķes priekšlikums arī ir visai saprotams. Mēs to izlemsim balsojot, un īpašu problēmu nebūs. Deputāta Kiršteina priekšlikums ir diezgan radikāls, un, manuprāt, tas jums pašiem ir jāizlemj, šajā gadījumā ir vajadzīgas arī komisijas domas. Runa taču ir par 12.pantu. Kā jūs atceraties, deputāts Kiršteins piedāvāja, ka nepieciešama arī īpašnieku piekrišana un pārskaite. Tas būtiski groza 12.panta saturu. Tāpēc komisija pārtraukumā varētu apspriesties, lai pēc tam izteiktu savu viedokli. Lūdzu, izsakiet, jo mums pēc tam būs jābalso.

Tagad deputāts Strīķis sniegs paziņojumu.

V.Strīķis: Es tieši to arī gribēju lūgt, lai Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija paliek vai sapulcējas blakustelpā, lai mēs varētu to izdarīt.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Sākam darbu. Vārds deputātam Raimondam Krūmiņam.

R.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi, es gribu sākt ar to, ka es aicinātu jūs atbalstīt Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas iesniegto likumprojektu trešajā lasījumā un to arī pieņemt, tas ir, būtībā atbalstīt visas tās idejas, kas tur ieliktas iekšā. Vienlaikus es tomēr gribētu vērst jūsu uzmanību no juridiskā viedokļa uz dažām niansēm, kuras varbūt nav ņemtas vērā.
Īpaši es gribētu akcentēt, ka likumprojekts, it sevišķi tā 12.pants, tomēr nav izgājis pilnvērtīgu juridisku ekspertīzi. Ko es ar to domāju? Ja mēs atceramies, pirmajā lasījumā 12.pants tika iesniegts vienā variantā. Taču pēc deputātu pieprasījuma pirmais lasījums tika pārtraukts. Bija izstrādāts otrs variants, kurš arī faktiski tagad ir mūsu priekšā. Pirms pirmā varianta bija tāda nosacīta juridiskā ekspertīze, tas ir, pirmajā lasījumā. Sakarā ar to, ka 12.panta otrais variants tapa lasījuma gaitā, tad mums nav otrajā lasījumā pieņemtā 12.panta varianta juridiskās ekspertīzes. Tāpēc es gribētu vērst jūsu uzmanību uz šādām neskaidrībām, kuras rodas 12.panta sakarā.

Vispirms es gribētu, lai jūs ļoti uzmanīgi iedziļinātos visās tajās niansēs, jo te parādās tā lieta, ka tas, kas šo likumprojektu sastādījis, to var varbūt arī iztulkot pēc sava prāta. Taču, ja šo likumprojektu lasa cilvēks no malas, viņam nepieciešams izdarīt visdažādākos pieņēmumus, lai saprastu, kas tur patiesībā ir domāts. Tāpēc es jūs lūdzu uzklausīt manas šaubas.

Pirmkārt, vai bijušie zemes īpašnieki zaudē savu prioritāti minētajos izņēmuma gadījumos arī tad, ja tajos minētie zemes lietotāji nav iesnieguši pieprasījumu? Tas ir, gadījumā, ja ir šis objekts, kas minēts pieprasījumā, bet objekta īpašnieks jeb lietotājs nav iesniedzis pieprasījumu. Tas tur viennozīmīgi neparādās.

Otrkārt, vai vēl neizveidotajām personīgajām palīgsaimniecībām, kuras ietvertas t.s. pašvaldību pieprasītajās zemēs,– tā ir arī viena no šīm atrunām– arī ir prioritāte pret bijušajiem īpašniekiem? Diemžēl no teiktā saprotams, ka ir prioritāte. Arī tādām personīgām palīgsaimniecībām, kuras vēl nemaz nav izveidotas.

Treškārt, vai 1.punkta 3., 4. un 5.izņēmuma gadījumā minētais, tas ir, par dabas aizsardzību, par derīgiem izrakteņiem un tamlīdzīgi, tur attiecas tikai uz bijušajiem īpašniekiem vai arī uz visiem zemes pieprasītājiem? Ja tā, tad kādā veidā tas attiecas? Man no šīs redakcijas tas īsti nekļūst skaidrs.

Ceturtkārt, vai sakarā ar 1.punktā minētajiem izņēmuma gadījumiem zemi nesaņēmušajiem bijušajiem zemes īpašniekiem saglabājas kaut kāda prioritāte pret citiem zemes pieprasītājiem un kāda ir šī prioritāte, un kādā secībā bijušie zemes īpašnieki var saņemt zemi citā pagastā rajona robežās? Šīs nianses 12.panta redakcijā, manuprāt, nav pietiekami izgaismotas.

Piektkārt, vai starp tagadējiem zemes lietotājiem, izņemot 1.punktā minētos gadījumus, kuri attiecas tikai uz bijušo zemes īpašnieku pieprasītajām platībām, arī ir kaut kādas savstarpējās prioritātes? Es gribu uzsvērt, ka no redakcijas tieši tā izriet. Kāda viņiem ir piešķiršanas secība, kur un tieši kādā veidā tā atspoguļojas? Es gribētu, ja ne ienest konkrētus labojumus, tad vismaz dzirdēt izsmeļošu izskaidrojumu.

Sestkārt, vai ar lauksaimnieciskajiem normatīviem te ir domātas tikai ganības vai visa lopbarības sagādei nepieciešamā platība? Tas parādās 8.atrunā. Rodas jautājums: ja tās ir tikai ganības, tad maksimāli varētu būt 0,5 hektāri uz vienu liellopu. Cūkām varētu nemaz nebūt, piemēram, cūku kompleksos. Taču, ja tās ir visas lauksaimnieciskās platības, tādā gadījumā... visas lopbarības platības... tad uz liellopu jau varētu būt divi hektāri un turklāt neierobežotā attālumā no fermas. Gadījumā, ja ir ganības, tad faktiski tikai kaut kādā noteiktā attālumā no fermas. Katrā ziņā šeit jāievieš skaidrība. Gadījumā, ja tā ir visa lopbarībai nepieciešamā platība, tad baidos, ka zemes reforma pret šo punktu var atdurties, vienkārši var atdurties, kopsaimniecības atradīs pietiekošu pamatojumu, lai savu lopu nodrošināšanai pieprasītu visu platību. Tādējādi bijušie īpašnieki diemžēl nevarēs saņemt to zemi, jo mēs likumā tieši tā būsim ierakstījuši. Kaut kādu skaidrojumu mēs varētu atrast paredzētajā nolikumā par zemes reformas īstenošanu. Taču es domāju, ka tā ir tik būtiska nianse, ka to nevar atlikt līdz zemes reformas īstenošanas nolikuma pieņemšanai, bet tas ir jāatspoguļo tieši likumā.

Šinī daļā es faktiski pārkāpju Edmunda Krastiņa izteikto priekšlikumu par trešā lasījuma paredzēto izskatīšanas kārtību. Es tagad gribētu izteikties par konkrētiem labojumiem, kuri savā būtībā ir redakcionāli. Man ir priekšlikums 3.panta pirmajā rindkopā rakstīt ne “visu republikas”, t.i., ar mazo burtu, bet rakstīt “Latvijas Republikas”, t.i., abus vārdus ar lielo burtu. Vēl ir jautājums– man ir zināma neskaidrība šā panta trešajā rindkopā– “vienlaikus un uz līdztiesiskiem pamatiem”. Vai vārds “līdztiesiskiem” šeit ir lietots īsti pareizā formā? Vai nevajag– “līdztiesīgiem”– vai kaut kā citādi? Taču varbūt es kļūdos. Minētā panta piektajā rindkopā ir priekšlikums teikt nevis– “Latvijas Republikas pilsoņiem”, bet gan– “iedzīvotājiem”, jo šajā vietā nav nozīmes runāt par pilsoņiem. Tas izriet no tā, ka tālāk minētās īpašuma saimnieciskās organizācijas formas vienkārši nav. Nav lietderīgi vārdu “īpašumu” vispār ietvert. Ir tikai saimnieciskās organizācijas formas, un var būt, ka lietošanas formas ir dažādas, bet īpašuma forma ir tikai viena. Tātad vai nu ir īpašums, vai tā nav. Tāpēc pēdējā teikumā aiz komata vajadzētu rakstīt– “lietošanas un lauku saimnieciskās organizācijas formas”.

Mani zināmā mērā neapmierina tas, ka mēs konsekventi neievērojam bijušo īpašnieku un mantinieku terminoloģiju. Vienā vietā, teiksim, iekavās ir pieminēts, ka arī uz to datumu, uz kādu viņi ir bijušie īpašnieki, bet otrā vietā nav. Man ir priekšlikums 4.panta otrajā rindkopā tādā pašā veidā kā paskaidrojumu par piemājas saimniecībām jeb par zemnieku saimniecībām, šo paskaidrojumu, ka turpmāk mēs šos visus dēvējam par bijušajiem zemes īpašniekiem, ielikt beigās un tieši šādu formulējumu lietot visu laiku. Nevis katrā gadījumā visu tā saucamo penteri atkārtot, vai citā gadījumā atkal neatkārtot. Tāpēc šāds priekšlikums. Pēc 7.pantā otrajā rindiņā patlaban teiktā iznāk, ka tikai ārzemēs dzīvojošie var pieprasīt zemi šīs zemes reformas ietvaros. Man ir priekšlikums rakstīt– “kā arī Latvijā un ārzemēs dzīvojošiem bijušajiem Latvijas Republikas zemes īpašniekiem”. Šā paša panta devītajā rindā rakstīt nevis “vai citām vajadzībām”, bet– “kā arī citām vajadzībām”. Vienpadsmitajā rindiņā rakstīt šādi: “...Vieta, mērķis, un pieprasītās zemes platība”. Otrās rindkopas nobeigumu izteikt nevis tādā veidā, kā patlaban, bet izteikt šādi: “Zemes pieprasījumus pašvaldību vajadzībām, tajā skaitā personīgajām palīgsaimniecībām” un tālāk ir attiecīgais skaidrojums. Tātad galvenokārt tie būtu redakcionāli labojumi. Arī 14.pantā vajadzētu unificēt terminu– Tautas deputātu padome. Vajadzētu visur varbūt lietot terminu– “vietējo pašvaldību”.

Vēl ir viena ļoti būtiska lieta, kas redzama pašās beigās, 25.pantā, kurā noteikts, ka mēs uzdodam Augstākās padomes Zemes komisijai jeb dodam tiesības tai piešķirt zemi īpašumā. Taču šādas tiesības faktiski ir pretrunā ar pašreizējām, teiksim, jurisdikcijas normām. Tāpēc būtu lietderīgi aizstāt ar to, ka Prezidijs nodod pēc Zemes komisijas priekšlikuma. Analoģiski vajadzētu arī 26.pantā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Raimond Krūmiņ, jums vēl ir palikusi pusminūte laika. Pastāstiet par procedūru, kā mums ar šiem jūsu priekšlikumiem tikt galā. Lūdzu! (Zālē troksnis.)

R.Krūmiņš: Es domāju, ka redakcionālos ierosinājumus vienkārši var iekļaut darba kārtībā. Es domāju nevis plenārsēdes darba kārtībā, bet gan komisijas darba kārtībā, kad likumprojekts tiks novests līdz galīgai kondīcijai. Tādā gadījumā tos var iekļaut. Taču par tiem pārējiem– par 12.pantu– es vienkārši gribu dzirdēt skaidrojumu. Jo diemžēl mani nepārliecina skaidrojums. Es lūdzu arī Juridiskās pārvaldes darbiniekus mani mazliet konsultēt šajā jautājumā. Diemžēl viņu konsultācija tikai pastiprināja manas aizdomas par to, ka 12.pants tajā redakcijā, kādā tas patlaban ir, juridiski nav īsti korekts. Man bija arī savs priekšlikums komisijā, diemžēl tas tika noraidīts. Tagad es nezinu, kā mēs to varam atrisināt. Varbūt vajadzētu vienkārši skaidrojumu visam, īpaši tam, kas attiecas uz šīm lauksaimniecībā izmantojamām platībām jeb lauksaimnieciskiem normatīviem. Jo es baidos, ka šie normatīvi zemes reformu novedīs pie nulles. Šos skaidrojumus es gribētu ļoti dzirdēt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies jums. Vārdu lūdz deputāts Strīķis. Paskaidrojumam vēl divas minūtes lūdz deputāts Grūbe. Divas minūtes lūdz Lauksaimniecības akadēmijas profesors Locmers. Noslēdzot debates, savs laiks pienāksies arī deputātam Felsam.

Lūdzu– deputāts Strīķis.

V.Strīķis: Godājamo priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Klātesošie! Šodien mēs likumprojektu par zemes reformu apspriežam trešajā lasījumā, un, ja šodien tas tiks akceptēts, tad līdz ar to mēs rezumējam gandrīz gadu ilgu darbu, kuru veica valdības komisija ar ministru Ģēgeru priekšgalā. Šo darba grupu praktiski vadīja Lauksaimniecības akadēmijas profesors Locmers. Arī mēs kopš pirmās dienas, kad sākām strādāt, pievērsāmies likumprojektam par zemes reformu. Par to jau es runāju gan pirmā, gan otrā lasījuma apspriešanas laikā, tāpēc es pat negatavojos uzstāties. Taču, jūtot, ka tie, kuri uzstājās, manuprāt, nepilnīgi apgaismoja mūsu līdzšinējo apspriešanas gaitu starp otro un trešo lasījumu, es atļaujos izteikt dažas savas domas un varbūt arī jūs informēt par paveikto darbu, izstrādājot šo likumprojektu.

Godātie kolēģi! Ir skaidrs, ka ar šo likumprojektu mēs pieņemam vienu no galvenajiem agrārās reformas likumprojektiem. Faktiski šis zemes reformas likumprojekts ir arī viens no galvenajiem likumiem, kurš tiek pieņemts pēc 4.maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas. Šis likums praktiski ļauj mums sākt īstenot faktisko Latvijas neatkarību.
Likumā mēs skaidri un gaiši ierakstām, ka laukos katrs var brīvprātīgi izvēlēties saimniekošanas veidu un formu. Tam tiek dots laiks līdz nākošā gada 20.jūnijam. Tātad nekas netiek sasteigts. Kā pagājušajā lasījumā teica Augstākās padomes priekšsēdētājs, mums komisijā vēl ir ļoti liels darbs un vēl varbūt jāizstrādā tādi lēmumi vai likumdošanas akti, kuros būtu izteikts, ka nevienai saimniekošanas formai netiek dota priekšroka. Kaut arī likumprojektā par to nav teikts ne vārda. Kā es vēlreiz teicu, mēs likumprojektā rakstām, ka katrs var izvēlēties brīvprātīgi un brīvprātīgi visiem jāpiesakās un tā tālāk. Tas tiek dots.

Tālāk– ar visu darbību mēs radām vienādus ekonomiskus nosacījumus visām saimniekošanas formām. Līdz ar to mēs pasakām, ka tas samērs, kāds turpmāk veidosies starp individuālo zemnieku saimniecību un starp grupu īpašumu, vai tā būs kopsaimniecība vai tā būs paju sabiedrība, vai kāds cits grupu īpašums, arī pastāvēs, tad arī pateiks, kāds būs saimnieks. Atkarībā no tā, kāds katrā šajā saimniekošanas formā būs saimnieks, tāds samērs arī veidosies turpmāk. Tātad pašreiz ar šo likumprojektu mēs neradām ne priekšrocības, ne arī nogriežam ceļu kādai saimniekošanas formai. Kā jūs redzējāt, mūsu komisijas deputātu vidū šaubas tik tiešām ir. Pieņemot tik atbildīgu likumu, mums katram ir šaubas, tās ir cilvēciskas šaubas, tās ir mūsu deputātu šaubas savu vēlētāju priekšā, visu lauku cilvēku priekšā šīs šaubas mums ir.

Bieži vien, lasot šo likumprojektu, kā jau mēs arī šodien dzirdējām, katrs starp rindiņām var saskatīt to, kas viņu visvairāk varbūt uztrauc un nodarbina. Kā jau šeit tika atzīmēts, tas ir saskatīts starp rindiņām. Viens saskata, ka priekšroka tiek dota zemnieku saimniecībai, otrs, ka mēs it kā neļaujam tālāk attīstīties grupu īpašumam vai lielsaimniecībām. Likumprojektā tas taču nebūt tā nav. Apspriešana šodien varbūt vēlreiz liecina, ka ar steigu īstenojot privatizācijas programmu, kuru mēs paši esam pieņēmuši, kā arī atbalstījuši valdības programmas, ka šajā ziņā mums vēl ir vajadzīgi kādi lēmumi un likumdošanas akti, lai mēs radītu zināmu pārliecību utt. Kopumā jāsaka, ka kopš pirmās dienas visi komisijas deputāti konceptuāli to atbalstīja. Attiecībā uz atsevišķiem punktiem un tā tālāk mums šaubas bija, un arī šodien tās tika izteiktas. Par katru punktu atsevišķi mēs diskutējām un balsojām. Tāpēc likumprojektā atspoguļojas komisijas vairākuma domas, kuras ir demokrātiski, tiesiski ietvertas. Tā rezultātā šodien likumprojekts ir jūsu priekšā. Kā jau es teicu, komisija uzņemas atbildību par šo likumprojektu. Vai mēs gribam vai negribam, arī katrs komisijas loceklis uzņemas atbildību. Neatkarīgi, vai viņš par vienu vai otru pantu ir balsojis vai nav balsojis, tomēr viņš uzņemas personīgu atbildību tāpat kā komisija kopumā. Šodien gan daži mani kolēģi, šķiet, uzstājās, lai it kā pierādītu savu alibi.

Kopumā, protams, mēs redzam, ka varbūt varam strādāt arī turpmāk, vēl gludināt, precizēt, taču dzīve rāda, ka pilnība nekad nav sasniedzama. Taču man ar pilnu pārliecību gribas apgalvot: ja mēs šo likumu pieņemsim, mēs radīsim vienādas un brīvas iespējas saimniekot turpmāk. Taču, kā tas veiksies, tas ir atkarīgs no katra mūsu deputāta, no valdības un kopumā– no Augstākās padomes. Turpmāk mums ir sūri un grūti jāstrādā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds profesoram Locmeram.

No zāles: Es atvainojos, vai uz deputāta Krūmiņa sešiem jautājumiem man dot paskaidrojumu tagad vai vēlāk?

Priekšsēdētājs: Tas ir jūsu ziņā. Es tad uzņemšu jūsu laiku.

M.Locmers, LLA profesors: Jau deputāts Strīķis paskaidroja, ka neesot īsta pamata tām izteiktajām bažām, ka netiek ievērotas visu mūsu sabiedrības iedzīvotāju grupu intereses, ka esot pretrunas un ka, realizējot šo likumprojektu, varētu sanaidot dažādas iedzīvotāju grupas. Šā likumprojekta 3.panta trešajā rindkopā taču ir norādīts, ka visām fiziskajām un juridiskajām personām ir vienādas tiesības uz dažādām īpašuma un zemes lietošanas formām. Protams, ka pilnīgi ievērot visu iedzīvotāju– un arī juridisko personu– intereses nav iespējams, jo šīs intereses bieži vien tomēr ir pretrunīgas. Sagatavojot likumprojektu, mēs esam centušies atrast tādu variantu, kas pēc iespējas pilnīgāk apmierinātu šīs intereses, un lai nebūtu tā, ka mēs simtprocentīgi ievērojam vienas grupas intereses un nemaz neņemam vērā kādas citas iedzīvotāju grupas intereses. Tam tāds pamats ir un arī pārliecība, jo jau šā gada sākumā tika veikti attiecīgi socioloģiskie pētījumi. Par to, ka šajā likumprojektā tomēr ir atrasts risinājums, kas apmierina lielākās iedzīvotāju daļas intereses, liecina arī socioloģiskie pētījumi, kurus veica Augstākās padomes attiecīgais dienests šā gada oktobra sākumā.

Šeit izskanēja doma, ka vajadzētu svītrot kādus četrus vārdus, tas ir, ka “zemi piešķir, pamatojoties uz zemes ierīcības projektu”. Būtībā pagasta zemes ierīcības projekts jau ir reformas pamatdokuments. Ja mēs šos vārdus svītrosim un sāksim zemi piešķirt, negaidot šo projektu vai nerēķinoties ar šo projektu, tad faktiski zūd pašas zemes reformas jēga. Līdz šim arī zemnieku saimniecības mēs veidojām, nerēķinoties ne ar kādiem projektiem, un zinām, kādā stāvoklī ar šo procesu mēs šobrīd esam nonākuši. Man būtu liels lūgums: tomēr šos vārdus, ka zemi piešķir, pamatojoties uz zemes ierīcības projektu, atstāt, kā tas ir paredzēts. Turklāt zemes ierīcības projekts nebūt nekavē uzsākt izmantot zemi. Pieprasījumu iesniegšanas termiņš ir nākošā gada 20.jūnijs. Tātad nākamajā gadā zemi izmantos ne tie, kas viņu pieprasa, bet līdzšinējie zemes lietotāji. Šis likumprojekts paredz, ka, sākot ar 1992.gadu, zemi varēs sākt lietot jau atbilstoši likumam par zemes reformu.

Atļaujiet man nedaudz arī paskaidrot tos priekšlikumus, kurus izvirzīja un iesniedza deputāts Krūmiņš.

Pirmais. Vai bijušie zemes īpašnieki zaudē savu prioritāti minētajos izņēmuma gadījumos arī tad, ja tajos minētie zemes lietotāji nav iesnieguši pieprasījumu? Protams, nezaudē. Šie izņēmuma gadījumi spēkā ir tikai gadījumos, kuri minēti 12.panta 1.punktā, tas ir, ja bijušie īpašnieki ir pieprasījuši zemi. Ja šeit tiešām rodas šaubas, varētu arī 12.panta 1.punkta pirmo teikumu papildināt ar vienu papildteikumu, norādot, ka pašreizējie zemes lietotāji no jauna ir pieprasījuši zemi. Tad varbūt arī šīs domstarpības vairs nerastos.

Otrais. Vai vēl neizveidotām personīgām palīgsaimniecībām, kuras ietvertas pašvaldību pieprasītās zemēs, ir prioritāte pret bijušajiem zemes īpašniekiem? Pamatā, protams, šeit ir runa par tām palīgsaimniecību zemēm, kuras jau šodien ir izmantotas šim nolūkam. Varbūt tikai atsevišķos gadījumos tiek pieprasītas kādas nelielas platības. Tā ka viennozīmīgi pilnīgi atbildēt nevar, bet vismaz 95 procentos gadījumu ir runa par pašreiz šim nolūkam izmantojamām zemēm.

Es nezinu attiecībā uz šiem jautājumiem. Vakar vakarā pēc pulksten deviņiem es ar deputātu Krūmiņu vēl runāju pusotru stundu. Ja viņš mani nesaprata līdz galam vakar, tad diez vai viņš mani sapratīs, noklausoties manus īsos paskaidrojumus. Taču, ja šie paskaidrojumi interesē arī pārējos deputātus un viņi pieprasa, es varētu tomēr paskaidrot. Gribu noradīt, ka deputāta Krūmiņa bažas es varētu nedaudz samazināt, ja 7.lappusē pirmajā rindkopā piektajā rindā pēc vārda “mantinieki” ierakstītu šādu papildteikumu: “kā arī fiziskās personas, kas vēlas veidot jaunas zemnieku saimniecības”. 2.punkta pirmajā rindkopā ceturtajā rindā pēc vārda “apmierināšanas” svītrot tekstu: “zemes lietošanas tiesības pašreizējiem zemes lietotājiem saglabājas” vai arī tālāk svītrot vārdus “no jauna”. Minētie redakcionālie labojumi, es domāju, noņemtu arī deputāta Krūmiņa izteiktos iebildumus. Es aicinu deputātus pieņemt šo likumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribu ļoti īsi runāt par atsevišķiem momentiem, kurus, es jūtu, zālē viens otrs varbūt nav tā arī sapratis.

Pirmkārt, likumprojekts patiešām ir domāts, lai mainītu zemes apsaimniekošanas sistēmu, nevis lai pielāpītu vai drusciņ pamainītu jau esošo sistēmu. Vadoties pēc šā projekta, cilvēki, kuri dzīvo uz laukiem, var brīvi izvēlēties, ko darīt. Tas nav tā, ka Augstākā padomē piespiež. Taču viņi paši brīvi izvēlas, kādā veidā turpināt saimniekošanu, ja patiešām lielsaimniecības nespēj viņiem šo brīvību sniegt.

Par zemi– vai tā nav tirdzniecības objekts? Es gribu, lai kolēģi paskatās 27.pantu, kurā nepārprotami ir ierakstīts, ka zemes privatizāciju reglamentē atbilstoši Latvijas Republikas likumi, paredzot valsts ekskluzīvās tiesības zemes pirkšanā un pārdošanā.

Jautājums par darba disciplīnas krišanos. Es domāju, ka darba disciplīnas krišanās uz laukiem nav saistāma ar zemes reformu, bet vaina ir vecajā sistēmā, kura ir jāmaina.

Vēl par nodokļiem. Nodokļu sistēma, kāda tā pašreiz veidojas attiecībā uz laukiem, es uzskatu, ir labvēlīga. Taču tajā pašā laikā būs vajadzīgi budžeta līdzekļi atsevišķu Latgales un vēl citu rajonu stimulēšanai. Tas mums ir jāatzīst.

Visbeidzot, es gribu pateikt, ka iesniegtajā projektā ir paredzēts, ka saņems zemi tie bijušie īpašnieki, kuri grib šo zemi apsaimniekot. Attiecībā uz pārējiem konversijas programmā tomēr ir jāparedz kompensācija vai arī iespēja iegūt citu īpašumu, kas 50 gados ir radīts republikā.

Es aicinu valdības pārstāvjus realizēt vai pildīt mūsu pieņemto lēmumu par agrāro reformu. Šajā lēmumā bija teikts, ka uz 1.septembri valdībai ir jāiesniedz jautājumi par agrārās reformas īstenošanas tehnisko nodrošinājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Felss.

A.Felss: Godātie kolēģi! Protams, dzirdot visu iepriekšējo runātāju uzstāšanos un iebildes attiecībā uz mūsu likumprojektu, es varu apstiprināt tikai to, ka nekas nav tik pilnīgs šajā pasaulē, lai nebūtu vēl pilnīgāks, arī mūsu likumprojekts. Ar absolūtu pārliecību es varu pateikt: mēs visādā ziņā esam centušies, lai šis likumprojekts pēc iespējas labāk atrisinātu visas tās problēmas un tos iespējamos strīdus, kuri gadījumā varētu rasties mūsu republikas laukos. Katrā gadījumā mēs izskatījām arī tos priekšlikumus, kuri vēl bija iesniegti, un varu teikt, ka par deputāta Aizezera priekšlikumu jau izteicās profesors Locmers, tādēļ es neatkārtošos. Tātad komisija to noraida.

Deputātes Briņķes priekšlikumu, ka vajadzētu ierakstīt atsevišķu rindkopu– “īpaši aizsargājamie objekti”– komisija atbalsta, un atbalsta arī priekšlikumu kopumā. Komisija noraida deputāta Kiršteina ieteikumu 12.punktā pēc vārda “likumīgi” rakstīt piebildi “ar īpašnieka piekrišanu”. Mēs konsultējāmies arī ar juristiem, ar Valdi Birkavu. Arī viņš atbalsta viedokli, ka šis nav pieņemams priekšlikums, jo nav noteikta juridiska forma, kādā veidā var tikt izpausta šī piekrišana. Tāpat arī, izdarot šādu ierakstu, mēs praktiski mēģinām likumdošanu pakārtot atpakaļejošam datumam. Respektīvi, likumprojektā mēs ieviešam daudz lielāku neskaidrību. Tādā gadījumā nepieciešams izdarīt vēl daudzas izmaiņas. Mans lūgums jums: tagad, skatot ieteiktos priekšlikumus un labojumus un balsojot par tiem, ņemt vērā komisijas viedokli, jo mēs konsekventi centāmies, kā jau teicu, visas šīs strīdīgās problēmas atrisināt pēc iespējas pieņemamāk. Es jūs lūdzu ar pilnu atbildības sajūtu pieiet šim komisijas priekšlikumam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Jums vēl būs jāpaliek tribīnē. Ja mēs balsosim, man būs vajadzīgi argumenti “par” un “pret”. Ļoti iespējams, ka jums vajadzēs tādus izteikt. Tāpēc, lūdzu, pastāviet vēl tribīnē. Atbalstītie priekšlikumi– lūdzu, atveriet to 16.lappusē. Vai ir iebildumi? Nav. Jums ir? Lūdzu, vārds deputātam Blažēvičam.

J.Blažēvičs: Es atvainojos, vispār ir runa par 16. un 17.lappusi.

Priekšsēdētājs: Nē, kolēģi, ir runa tikai par atbalstītajiem priekšlikumiem. Vai jums nav iebildumu un jūs negribat pārbalsot komisijas jau vērā ņemtos priekšlikumus? Tie atšķiras no otrā lasījuma, bet tika iekļauti, ņemot vērā deputātu priekšlikumus. Paldies, nav. Es saprotu, ka jūs arī piekrītat deputātes Briņķes un vēl citu deputātu izteiktajai redakcijai par 17.panta 2.daļu. Arī to mēs nebalsojam. Ja nu jūs esat paņēmuši šo lappusīti, tad esiet tik laipni, paņemiet šo mazo lapiņu. Varbūt mēs tūlīt varētu nobalsot deputāta Aizezera priekšlikumu. Viņš ierosina svītrot– “pamatojoties uz apstiprināto pagastu zemes ierīcības projektu”. Komisija izteica savu viedokli, ka viņa ir pret. Jūs vēlreiz gribat izteikt savus argumentus?

Lūdzu– vārds deputātam Aizezeram.

J.Aizezers: Es atvainojos, es konsultējos ar profesoru un noņemu savu priekšlikumu. Tajā pašā laikā es paturu spēkā savu priekšlikumu par papildinājumiem vai izmaiņām lēmumā par zemes reformu, ko izteicu attiecībā uz likumprojekta otro lasījumu. Šo priekšlikumu mēs ar Locmera kungu apspriedām, un es to iesniedzu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jūs savas debates un dialogu vēl ilgi varēsit turpināt. Viss būs atkarīgs no tā, kāds lēmums tiks pieņemts šodien. Paldies, ka jūs esat piekāpies argumenta priekšā. Līdz ar to mēs arī nebalsojam 17.panta pirmo rindkopu. Nav iebildumu? Patlaban būtu pareizi, ja mēs atšķirtu 6.lappusi, kur 12.panta pirmās rindkopas beigās aiz komata ir teikums: “...ja uz viņiem agrāk piederējušās zemes platības vai tās daļas likumīgi ir”. Deputāts Kiršteins aiz vārda “likumīgi” un pirms “ir” ierosināja iestarpinājumu– “ar īpašnieku piekrišanu”. Viņš izklāstīja savus argumentus, komisija ir izklāstījusi savus argumentus. Tāpēc mēs varam reģistrēties un izteikt savu attieksmi balsojot. Lūdzu, reģistrēsimies. Komisijas viedoklis bija– noraidīt, argumenti arī ir izteikti. Es komentēt atturos. Vai visi ir reģistrējušies? Paldies. Rezultāts: 157. Lūdzu, balsosim deputāta Kiršteina ierosinājumu. Rezultāts: par– 15, tas nav vairākums. Līdz ar to šis priekšlikums negūst vairākuma atbalstu.

Tagad mēs varētu izskatīt iesniegtos priekšlikumus, kuri ir noraidīti vai nav guvuši komisijas locekļu vairākuma atbalstu. Lūdzu, atveriet 17.lappusi. Pirmais ir deputāta Bojāra priekšlikums– 2.panta otro rindu papildināt ar vārdiem: “kā arī visas sabiedrības interesēs”. Komisijas viedoklis– “noraidīt”, jo sabiedrības intereses ir aizstāvētas Konstitūcijā. Vai ir jautājumi deputātam Bojāram? Nav. Ļoti žēl. Balsosim par šo kolēģa Bojāra priekšlikumu. Rezultāts: par– 31. Mēs skaitīsim tikai “par”. Tie, kas ir pret, ja viņi nav vairākumā, tad vairākumu negūst.

Otrs deputāta Bojāra priekšlikums ir attiecībā uz 3.panta 5.daļu– aiz vārda “tiesībām” iestarpināt vārdus “kā arī iznomāt”. Komisijas viedoklis– noraidīt, jo nomāšana ir viena no lietošanas formām. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret deputāta Bojāra priekšlikumu. Rezultāts: negūst vairākumu.

Deputātu Endziņa, Briņķes, Seiles ierosinājums attiecībā uz 7.pantu. Vai tas nav tas pats, par ko mēs jau esam vienojušies? Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Seile: Mēs šo priekšlikumu noņemam, jo tas labāk iederas 17.pantā.

Priekšsēdētājs: Tur jau tas ir pieņemts. Paldies.

Deputāta Blažēviča ierosinājums attiecībā uz 7.pantu: “Pagastu vai rajonu tautas deputātu padomes pieprasa zemi likuma noteiktā kārtībā, tai skaitā pilsoņu personīgajām palīgsaimniecībām.” Jūs varat vienas minūtes laikā izklāstīt savus argumentus?

J.Blažēvičs: Mēs ar komisiju esam vienojušies, un paliek komisijas redakcija arī par 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Sirsnīgs paldies jums.

Taču 7.pants nav vēl līdz galam izdiskutēts, jo deputātam Bojāram vēl ir divi priekšlikumi. Aiz pirmās daļas nepieciešams iestarpināt šādu jaunu otro daļu: “Lauksaimniecībā izmantojamā zeme piešķirama vai pārdodama zemnieku saimniecības izveidošanai vienīgi personām, kurām lauksaimniecība ir galvenā nodarbošanās un kuras tur pastāvīgi dzīvo vai dzīvos.” Komisijas viedoklis, ka minētā redakcija jānoraida, jo šie noteikumi jau ir ietverti panta pirmajā daļā un lēmumā par agrāro reformu.

J.Blažēvičs: Varbūt varētu vēl papildināt, ka šos jautājumus reglamentēs likums par zemes nodošanas kārtību, kuru pieņems, un noteikumi par īpašumu, kuri arī būs likumā.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Lūdzu, balsosim deputāta Bojāra priekšlikumu. Rezultāts: vairākumu negūst.

Attiecībā uz 7.panta 4.daļu– “Zeme pārdodama personīgajā īpašumā vienīgi Latvijas Republikas pilsoņiem”– komisijas viedoklis ir, ka jānoraida, jo šāda norma ir Konstitūcijā un tā ir reglamentēta arī šā likumprojekta 25.pantā. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi. Rezultāts: 17, tas ir,– negūst vairākumu.

Nākamais ir deputāta Simsona priekšlikums attiecībā uz 12.panta 1.punkta pirmo apakšpunktu, kuru vajadzētu izteikt šādi: “izveidot zemnieku vai piemājas saimniecības, ja uz agrāk piederējušās platības nav bijušajiem šīs zemes īpašniekiem piederošu ēku”. Komisijas vairākums šo ieteikumu neatbalsta un iesaka par to balsot plenārsēdē. Acīmredzot mums jāuzklausa gan deputāts Simsons, gan komisija. Kolēģis Simsons ir saslimis. Jūs gribat īsi komentēt?

Lūdzu– vārds profesoram Locmeram.

M.Locmers: Ja šīs normas nav saprotamas, es gribētu īsi paskaidrot. Te ir rakstīts: “...ja agrāk piederošajās platībās...”. Kam piederošajās? Bijušajiem īpašniekiem vai bijušajiem zemes lietotājiem? Šajā formulējumā tas nav skaidrs. Tādēļ formulējumu tādā redakcijā nebūtu lietderīgi pieņemt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, izteiksim savu attieksmi balsojot. Rezultāts: par– 30. Vairākuma nav.

Deputāta Blažēviča priekšlikums attiecībā uz 12.pantu. Jūs to arī noņēmāt? Paldies. Tātad 12.pantā 1.punkta 6.sadaļā vārdus “pašvaldības pieprasītās zemes” izteikt šādā redakcijā: “pašvaldībai nelauksaimnieciskām vajadzībām iedalītās zemes”. Deputāts Silārs savu viedokli tūlīt izteiks. Pirms tam es nolasīšu komisijas viedokli, lai būtu skaidrs. Komisija noraida, jo arī piemājas zemes piešķiršana ir Tautas deputātu padomes kompetencē.

Lūdzu– jums vārds, deputāt Silār.

I.Silārs: Pirms es argumentēju savu viedokli, vai es drīkstu komisijai uzdot vienu jautājumu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Silārs: Tātad jautājums– kādu jūs šeit saskatāt sakarību ar piemājas zemes piešķiršanu?

M.Locmers: Precīzāk būtu– “piemājas zemes” vietā lietot “personīgās palīgsaimniecības zemes”. Šeit faktiski runa nav par piemājas zemēm.

I.Silārs: Tad tā arī vajag argumentēt. Citādi plenārsēdes dalībnieki tiek pilnīgi dezinformēti.

Tagad par argumentāciju. Tādā redakcijā, kā šeit ir uzrakstīts, iznāk, ka bijušajiem īpašniekiem ir tiesības pieprasīt zemi līdz nākamā gada 20.jūnijam. Taču, ja līdz tam zemi pasteidzas pieprasīt pašvaldība, bijušajam īpašniekam vairs nav tiesību pieprasīt. Manā redakcijā ir paredzēts variants, ka tad, ja šī zeme ir piešķirta nelauksaimnieciskai izmantošanai, es kā bijušais īpašnieks piekrītu, ja šī zeme ir piešķirta pagasta skolas uzcelšanai. Taču, ja uz šo brīdi pagasta centrā manā bijušajā saimniecībā ap manu māju ir atstāti 0,5 hektāri un pārējā zeme– mans augļu dārzs, mans kartupeļu lauks– ir piešķirts ģimenes dārziņiem, bet man atstās tikai 0,5 hektārus un līdzvērtīgu zemi piešķirs citur pagasta robežās... Ja mēs pieņemam šo likumu pašreizējā redakcijā, tad tādā gadījumā, ja šo manu zemi sadalīšanai ģimenes dārziņos ir pieprasījusi pagasta pašvaldība, man tādā veidā uz to vairs nav nekādu tiesību.

M.Locmers: Pilnīgi pareizi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jūs vēlaties izteikties?

M.Locmers: Paskaidroju, ka nebūtu pareizi teikt, ka bijušie īpašnieki nedrīkst pieprasīt zemi. Bijušais īpašnieks visos gadījumos drīkst pieprasīt savu bijušo īpašumu. Ja viņam nevarēs atdot tieši to platību, tad viņam piedāvās līdzīgu platību citā vietā. Ja pieņemam jūsu redakciju, tad pāri būs nodarīts vairākiem simtiem tūkstošiem ģimeņu, kuras šobrīd lieto zemi personīgās palīgsaimniecības vajadzībām. Diez vai būtu pareizi nerēķināties ar viņu interesēm.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tikai mierīgi. Kolēģis grib vēl izteikties.

I.Silārs: Nevar darīt pāri īpašniekam. Jūs varat iedomāties situāciju, ka man paliek pushektārs ap manu māju pagasta centra tuvumā, bet kartupeļu lauks, ģimenes dārzs, augļu dārzs man būs jāveido tur, kur būs brīva līdzvērtīga zeme un uz kurieni no manas mājas būs jābrauc cauri visam pagastam tikai tādēļ, ka mans bijušais augļu dārzs un kartupeļu zeme ir sadalīta strēmelēs.

Priekšsēdētājs: Man liekas, jūsu arguments ir pilnīgi saprotams.

A.Felss: Godātie kolēģi, tā tik tiešām ir principiāla lieta– kā intereses mums vairāk aizstāvēt. Komisija tomēr uzskatīja, ka ir jāaizstāv tā cilvēku vairākuma viedoklis, kuri diemžēl, gribot vai negribot, esošajā lauksaimnieciskajā sistēmā ir sadzīti centros un bijuši spiesti tur dzīvot. Ja mēs gribam šo konfliktsituāciju risināt ar mazākiem asumiem, tad katrā gadījumā šobrīd jāpārstāv vairākuma domas, tātad, respektīvi, to cilvēku viedoklis, kuri dzīvo centros. Šajā gadījumā tik tiešām bijušajam īpašniekam iznāk piekāpties. Jautājums ir principiāls, tas jāizlemj balsojot. Komisija paliek pie sava. Mēs uzskatām, ka mazāk konfliktu būs, ja mēs saglabājam tādā redakcijā, kā patlaban ir rakstīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Par balsošanas motīviem. Es lūdzu kolēģus tomēr padomāt par šo jautājumu ļoti būtiski, jo visus kopējos pagasta jautājumus tieši lemj pagasta padome. Es neticu, ka pagasta padome varētu grozīt tādā veidā situāciju, ka, ja ir iespēja zemi piešķirt bijušajiem īpašniekiem, tad to varētu nepiešķirt. Tajā pašā laikā, kolēģi, es atvainojos, jūs radāt tādu situāciju, ka šajā brīdī ciematam apkārt ir jāaprok grāvis vai jānosaka sarkanā josla, pa kuru visi piemājas dārzu vai govju turētāji vedīs pāri bijušajiem īpašumiem savas govis divu, triju vai piecu kilometru attālumā. Es galvoju simtprocentīgi, ka bijušajos centros būs šie bijušie īpašnieki. Ko tad darīt tiem, kuri dzīvo ciematā?

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi. Viss ir skaidrs. Lūdzu, balsojot izsakiet savu attieksmi pret deputāta Silāra priekšlikumu. Rezultāts: par– 40. Tas nav vairākums no balsojošo skaita. Šis priekšlikums nav pieņemts.

Deputāts Simsons ierosina 12.panta 1.punkta 6.sadaļu izteikt šādi: “Pašvaldību pieprasītās zemes, izņemot sakņu dārzus un dienesta zemes”. Es nekomentēšu, lai komisija pati pasaka.

M.Locmers: Šis jautājums ir analogs iepriekšējam, tā šeit tiek runāts par to, ka pašvaldība pieprasīs tās zemes, kuras izmantos individuālās, personīgās palīgsaimniecības vajadzībām. Priekšlikums– izslēgt šādu iespēju.

Priekšsēdētājs: Praktiski mēs jau esam nobalsojuši. Jā, kolēģi.

Nākamais ir 24.panta formulējums: “Lauksaimniecības paju sabiedrību lietošanā nodoto zemi var saņemt vispirms lietošanā un pēc tam arī īpašumā paju biedrs pēc viņa pieprasījuma likumdošanā noteiktajā kārtībā.” To iesniedzis deputāts Plotnieks, viņš dodas pie mikrofona. Tikmēr es nolasu komisijas teikto. Komisija atbalsta, tikai iesaka mainīt, teikumā pēdējos vārdus formulēt šādi “...šajā likumā noteiktajā kārtībā.”

Lūdzu– deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Es domāju, ka šajā jautājumā mums praktiski domstarpību nebija. Mēs ļoti viegli atrastu konsensu. Varbūt šo formuliņu vēl nedaudz varētu grozīt un rakstīt tā: “Pēc viņa pieprasījuma šajā un citos likumos noteiktajā kārtībā.” Tas formulējuma ziņā vienkārši būs korektāk.

Priekšsēdētājs: Man jāsaka, ka ir tomēr atšķirība, vai saka– “šajā likumā noteiktajā kārtībā”, vai jūs to formuliņu sakāt– “šajā un citos likumos...”.

A.Plotnieks: Nē, abos gadījumos komisijas pozīcija ir tā pati. Mums sakrīt.

Priekšsēdētājs: Es vairāk nekomentēšu, es atvainojos. Lūdzu, kāds ir komisijas viedoklis?

M.Locmers: Es domāju, ka profesora Plotnieka priekšlikumam var piekrist.

Priekšsēdētājs: Vai neiebilstat? Paldies. Jūs par šo? Lūdzu– deputāte Seile.

A.Seile: Kad Plotnieka kungs mums komisijā pirmoreiz šo priekšlikumu ierosināja, tad tas skanēja tā, ka šāda norma jāievieš, lai kolhozu biedri nepaliktu bez zemes. Protams, viņiem sava kolhoza zeme varētu tikt sadalīta, bet ne ar paju sabiedrības vai kolhoza pilnsapulces lēmumu. Tādēļ es pilnīgi esmu pret šādu Plotnieka kunga skaidrojumu. Tikai agrārās reformas noteiktajā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– izsakiet savu viedokli.

A.Felss: Es atbalstu deputātes Seiles viedokli un uzskatu, ka šeit ir jānobalso tieši par konkrēto redakciju– “šajā likumā noteiktajā kārtībā”, un tad visiem būs pilnīgi skaidrs, ar kādu likumu un ar ko operēt.

Priekšsēdētājs: Jā, kā tad... Lūdzu, deputāt Krastiņ.

E.Krastiņš: Es īsti nesaprotu, par ko mēs diskutējam. Es atšķiru 13.lappusi, tajā 24.panta pēdējā rindkopa ir tieši tādā redakcijā kā 18.lappusē Plotnieka kunga piedāvātā redakcija. Vārds vārdā atbilst. Par ko mēs šeit strīdamies?

No zāles: Vienu momentu.

E.Krastiņš: Citu atšķirīgu priekšlikumu mums praktiski nav.

A.Felss: Ir runa par formulējumiem “...likumdošanā noteiktajā kārtībā” un “...šajā likumā noteiktajā kārtībā”. Redakcijā ir ierakstīts tā kā Plotnieka variantā. Taču komisija uzskatīja, ka šo jautājumu vajadzētu precizēt, tā teikt, priekšlikumu konkretizēt– “šajā likumā”.

Priekšsēdētājs: Iznāk, ka profesors Plotnieks, labu gribēdams, pats savu priekšlikumu ir “nozāģējis”. Tā iznāk? Jeb aizzāģējis to zaru?

A.Felss: Komisija principā...

Priekšsēdētājs: Es nekomentēju. Nē, nē. Es saprotu, ka komisija tagad ir mainījusi savu viedokli.

A.Felss: Jā, tā tik tiešām ir.

Priekšsēdētājs: Pēc tam, kad deputāts Plotnieks ierosinājis precizēt.

A.Felss: Tik tiešām šajā pantā viņš mums ierosināja precizējumu un skaidrojumu, bet komisija vēl pēc debatēm uzskatīja, ka vajadzētu precizēt, nerunāt vispārīgi par likumdošanu, bet tieši konkrēti par šo likumu. Un tāpēc mēs...

Priekšsēdētājs: Kolēģi, te ir ļoti vienkārša lieta. Par to, kā tas viss ir noticis, varbūt lai paliek vēsturē. Komisija tagad ierosināja šā panta beigās dot formulējumu “...šajā likumā noteiktajā kārtībā”, nevis vispār likumdošanas kārtībā noteikt, bet gan šajā likumā noteiktajā kārtībā. Vai tāds ir komisijas viedoklis? Kaut gan 24.pants ir mazliet citā redakcijā. Deputāts Plotnieks ierosina– “likumdošanas noteiktajā kārtībā, šajā un citu likumu...”. Vai ne?

A.Plotnieks: Es atvainojos. Es atļautos apgalvot, ka patlaban diskusijai tik tiešām nav pamata, jo nav praktiski domstarpību. Mūsu godājamai kolēģei gribu paskaidrot, ka runa ir tikai par formulu. Jo, ja mēs arī atstātu “likumdošanā”, tas noteikti ietvertu jēdzienu “likums par agrāro reformu”. Tā kā visa agrārā reforma notiek saskaņā ar šo likumu, tad skaidrs, ka var sākt ar “...šajā likumā noteiktajā kārtībā”. Taču jāpieliek klāt– “...šajā un citos likumos noteiktajā kārtībā”, jo būs vēl arī citi likumi. Tā nav nekāda problēma.

Priekšsēdētājs: Vai komisija maina savu viedokli?

A.Felss: Mēs gan gribētu palikt pie sava viedokļa. Es tiešām...

Priekšsēdētājs: Kolēģi Plotniek, tur jau tā lieta, ka komisija ir mainījusi savu viedokli. Jums tagad ir jāuzstājas pret komisiju. Strīds jāizšķir deputātiem. Komisija piedāvā strikti– “un šajā likumā noteiktajā kārtībā”. Punkts. Taču jūs ierosinājāt– “...un citos likumos”.

A.Felss: Mēs noraidām to variantu par citu likumdošanu, jo pieprasīšana un visa piešķiršanas kārtība notiks atbilstoši šim likumam. Varētu rasties jautājums par zemi, kas agrāk bijusi saimniecībā un tā tālāk... varbūt kaut kādā citā likumdošanas ceļā arī it kā pareizi, bet tā ir bijusi pieprasīta. Taču turpmāk šajā darbībā mēs orientējamies uz konkrēto likumdošanu.

Priekšsēdētājs: Pēdējo reizi jums par šo jautājumu...

A.Plotnieks: Skaidrs, lai saglabātu konsensa atmosfēru, atstāsim tikai vienu šo formulu. Es neredzu nekādas būtiskas atšķirības.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Felss: Paldies.

Priekšsēdētājs: Pagaidiet, mēs vēl skatām jūsu rakstiskos priekšlikumus. Mums nav jābalso... Deputāts Plotnieks ar komisiju ir nonākuši dziļā vienprātībā. Deputāte Seile arī to pašu atbalstīja. Kāds ir pret? Paldies.

Paskaidrojumi likumprojekta beigās. Likumprojekta nobeigumā saimniecību skaidrojošā daļā svītrot 1., 2. un 4.skaidrojumu. Lūdzu, kolēģi Aizezer, pie mikrofona. Komisija neatbalsta, jo uzskata, ka likumprojektā jābūt šo zemes apsaimniekošanas formu skaidrojumam.

J.Aizezers: Man tomēr ir pamats uzskatīt, ka komisija pieņēma manu priekšlikumu, jo iesniegtajā trešajā lasījumā iepriekšējā likumprojektā piedāvātie skaidrojumi vairs nav. Tos formulējumus, kuri tagad ir likumprojektā, kas iesniegts trešajā lasījumā, es atbalstu.

Priekšsēdētājs: Kā saka, problēmas, ja tās neaiztiek, par 90 procentiem pašas atrisinājas. Lūdzu, tagad jums vārds.

R.Krūmiņš: Man tikai ir viens priekšlikums par 12.panta 1.punkta 8.atrunas piekto rindu– vārdu “lauksaimnieciskajiem” aizstāt ar “ganību”, “lauksaimnieciskajiem normatīviem” aizstāt ar “ganību normatīviem”.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, man ir jāgriežas pie mūsu kolēģiem, kuri stingri seko līdzi manai rīcībai reglamenta jautājumos. Kolēģim Krūmiņam ir rakstiski iesniegti, bet nav pavairoti...

R.Krūmiņš: Es nemaz nevēlos, lai šos priekšlikumus izskatītu. Es vēlos, lai tiktu nobalsots tikai šis viens labojums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu komisiju izteikties.

M.Locmers: Šajā gadījumā varu paskaidrot, ka nav jau runa tikai par ganību platībām, var būt runa arī par citām platībām. Tādēļ diez vai būtu lietderīgi uzsvērt šos ganību normatīvus.

No zāles: Komisija katrā gadījumā paliek pie sava redakcijas varianta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim. Deputāt Laķi, jūs gribējāt izteikties? Paldies. Lūdzu, balsosim par deputāta Raimonda Krūmiņa traktējumu attiecībā uz ganībām. Rezultāts: par– 11. Nav vairākuma. Kolēģi, vai visi priekšlikumi ir izskatīti?

Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Vēl viens ir. Vēl bija kolēģa Krūmiņa priekšlikums par šo pašu 12.panta rindkopu, tas ir, papildināt: “...kā arī fiziskās personas, kas vēlas no jauna izveidot zemnieku saimniecības.” Principā mēs neiebilstam, komisija principā neiebilst pret šādu papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Vai no deputātiem kāds iebilst? Tad nobalsojam. Tagad ir viss?

Pirms šī ļoti svarīgā un liktenīgā balsojuma, lūdzu, reģistrēsimies. Kā, lūdzu? Zvans jau bija, pirms kolēģis Felss teica galavārdu. Mēs cītīgi visus aicinājām. Ja kolēģi uzstāj, varam vēlreiz visus uzaicināt. Taču vismaz tagad nevajadzētu atstāt zāli. Sāksim reģistrēties. Par vienu, pat par diviem deputātiem tomēr būs vairāk pēc šā zvana. Vēl deputāts Kide. Lūdzu, reģistrējamies. Rezultāts: 158 deputāti piedalās. Balsosim par likumprojektu “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” trešajā lasījumā. Rezultāts: par– 113, pret– 28 un atturas– 14. (Aplausi.) Likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos” ir pieņemts.

Godātie kolēģi! Atļaujiet man, lūdzu, ļoti īsu uzrunu šajā sakarā. Vispirms tiešām mums ir jāpateicas visiem autoriem, kuri ir strādājuši pie šā likumprojekta. Strādājuši ļoti daudz. Kā es saprotu, visus uzvārdus deputāts Strīķis nosauca no šīs tribīnes. Es arī gribētu pievienoties. Es varbūt gribētu izteikt šādu aicinājumu jeb uzaicinājumu. Mēs saprotam, ka likums ir pieņemts, autori savu darbu ir veikuši, bet turpmāk darbs zināmā mērā ir ideologiem. Jūs mani atvainojiet, tas nebūt nav tāds štamps vai kaut kā citādi, bet, zinot, kā tika izstrādāts šis likums, es jūtu, ka mums arī ir daudz ideologu, kuri skaidroja šā likuma būtību. Tas ir ļoti labi. Es jūtu, ka šos ideologus zināmā mērā organizēja un vadīja mūsu kolēģis Kinna. Tāpēc es gribu griezties pie visiem ideologiem, šā likuma ideologiem, ka diemžēl mums būs jāizskaidro šā likuma būtība visiem tiem, kuri bija pret. Un nevis kaut kādā veidā cenšoties pārliecināt, bet cenšoties izskaidrot to, kas gaida katru, kas mīl zemi un kas ir gatavs strādāt uz šīs zemes. Es ļoti lūgtu, lai mēs pret tiem, kuri ir pret, varbūt nelietotu tos epitetus, kurus mēs lietojām pret viņiem arī šodien no šīs tribīnes. Mums ir iesniegti ļoti daudzi iesniegumi. Tos ir saņēmusi komisija, tie ir vēl arī manā pastā. Iesniegumi sākas ar ļoti daudziem parakstiem un vārdiem, kuri nebūtu jāraksturo ar visādiem tādiem epitetiem, kuri dažreiz izskan. Ko rakstītāji grib? Viņi vienkārši grib, lai zeme un ēkas būtu nododami bijušajiem īpašniekiem, ja viņi grib un var zemi apsaimniekot. Zeme privātīpašumā jādod tikai tiem cilvēkiem, kuri ir spējīgi to jau tuvākajos 2–3 gados intensīvi apsaimniekot.

Vēl ir domas, ka būtu lietderīgi izstrādāt koncepciju par lielsaimniecību prioritizāciju un šo saimniecību potenciālu racionālu izmantošanu, nepieciešamos gadījumos garantējot kompensāciju bijušajiem īpašniekiem. Tādu kolektīvu iesniegumu ir ļoti daudz. Tāpēc es ļoti labā nozīmē lietoju šo vārdu “ideologi”. Lūdzu mūsu deputātiem, kas visi ir politiski un ideoloģiski darbinieki, doties uz tiem kolektīviem, no kuriem atsūtītas minētās vēstules, un izskaidrot likuma par zemes reformu būtību. Protams, es nevaru rakstīt rezolūcijas, bet es varu tikai lūgt. Vēstuli ir atsūtījuši piltenieši, arī no Ventspils.
Uz turieni vajadzētu doties vai nu deputātiem no Ventspils, vai citiem kolēģiem, tiem, kuri visvairāk skaidroja lietas būtību. Es varbūt arī rakstīšu rezolūcijas un lūgšu ierasties šajos kolektīvos un izskaidrot mūsu likuma būtību. Es domāju, tad būs viss kārtībā ar to pretdarbību, par kuru šeit tika runāts. Tādas pretdarbības acīmredzot nebūs.

Vēl vārds deputātam Strīķim.

V.Strīķis: Vienīgais, mēs vēl neesam pieņēmuši lēmumu par šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jums ir piebildes?

V.Strīķis: Nē, nav nekādas. Es to atgādinu, varbūt arī nevietā.

Priekšsēdētājs: Jā, 5.punktu, kurā noteikts, ka ideologiem jādodas uz laukiem, neietversim. Es ceru, ka kolēģis Kinna organizēs speciālu brigādi, un es visus šos iesniegumus ar jūsu atļauju nodošu deputātam Kinnam.

Lūdzu, kādas ir iebildes par lēmuma stāšanos spēkā? Nav. Lūdzu, balsojam. Ir tomēr. Lūdzu, deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Jautājumu par publikāciju vajadzētu atrisināt, jo “Sovetskaja Latvija” un “Cīņa” var maksimāli bremzēt. Es nezinu... ka laikraksts “Diena” tūdaļ iznāks, šoreiz tomēr norādīt to 5.punktu.

Priekšsēdētājs: Laikraksts “Diena” drīzumā sāks iznākt.

L.Muciņš: Mums kādam vajadzētu uzlikt par pienākumu publicēt, jo gaidīt arī nevar.

Priekšsēdētājs: Tātad papildinām ar punktu– publicēt laikrakstā “Diena”. Nav iebildumu? Lūdzu, balsosim kopumā. Ir vēl kādas citas iebildes? Balsojam kopumā. Rezultāts: par– 117. Lēmums par stāšanos spēkā ir pieņemts. Līdz ar to par šo jautājumu varam pilnīgi izbeigt jebkādas diskusijas.

Tagad tikai paziņojumi. Pirmais paziņojums jeb informācija jūsu zināšanai ir šādas: “Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākās padomes aicinājums Latvijas Augstākajai padomei. PSRS Augstākā padome ar bažām uzņēmusi ziņu, ka 1990.gada 14.novembrī Latvijas Augstākā padome pieņēmusi lēmumu par pasākumiem attiecībā pret PSRS bruņotajiem spēkiem un sevišķas nozīmes milicijas vienību. Latvijas likumā par valsts pensijām paredzēti diskriminējoši pasākumi attiecībā pret lielu pensionāru grupu, arī pret kara dalībniekiem. PSRS Augstākā padome uzskata, ka minētie pasākumi ir antikonstitucionāli, pārkāpj cilvēka tiesības, ir bīstami pašreizējās sarežģītajās starpnacionālajās attiecībās, kas izveidojušās Latvijā, un to sekas nav prognozējamas. PSRS Augstākā padome aicina Latvijas Augstākās padomes locekļus reāli novērtēt stāvokli republikā, rīkoties saprātīgi, atcelt Latvijas Augstākās padomes 1990.gada 14.novembra lēmumu par sevišķās nozīmes milicijas vienību un PSRS bruņoto spēku noziedzīgās darbības nepieļaujamību Latvijas Republikas teritorijā, novērst kara un darba veterānu likumīgo interešu aizskaršanu un veikt pasākumus, lai stabilizētu politisko stāvokli Latvijā. PSRS Augstākā padome.”

To es jums nolasīju zināšanai. Patlaban sākas pārtraukums, tāpēc šobrīd atklāt debates mēs nevaram. Es tikai varu dot vārdu paziņojumiem deputātam Seikstam un pēc tam deputātam Cibulim.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi, vakar laikrakstā “Rīgas Balss” izlasīju Latvijas nacionālo biedrību aicinājumu Latvijas sabiedrībai par Sievietes Latvijas– Itas Kozakevičas piemiņas iemūžināšanu pieminekļa veidā. Mēs, nelaiķes kolēģi, apspriedušies, izsakām, piedodiet par pagātnes terminoloģiju, izsakām pārliecību, ka mēs nestāvēsim malā. Kolēģis Ilmārs Geige uzņemas nokārtot mūsu pretimnākšanu līdz kādam rezultātam. Mēs katrs savu iespēju un vēlēšanās robežās varētu piedalīties šajā pasākumā un novest to līdz galarezultātam. Es domāju, nedēļas laikā mēs varētu nokārtot. Marjašas kundze, lūk, pie manis nāks. Katrā gadījumā es domāju, ka mēs to lietu atbalstīsim. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu– kolēģis Cibulis.

J.Cibulis: Visiem Latgales darba grupas deputātiem lūdzu sapulcēties šodien pulksten 14.00– blakus zālē.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)