"Dārgais Leonīds Iļjičs..."

"Argumenti un fakti"

— 2000.08.24.

Turpinām publicēt fragmentus no Aleksandra Jakovļeva grāmatas "Atmiņas atvars".

Naktī no 13. uz 14. oktobri notika ievērojamais PSKP CK plēnums, kurā noņēma Hruščovu. Es tad CK biju televīzijas un radioraidījumu sektora vadītājs. 14. oktobra rītā man piedāvāja piedalīties runas uzrakstīšanā, kura partijas galvam bija jānolasa, tiekoties ar kosmonautiem, kas bija atgriezušies uz Zemes. Trīs dienas vēlāk es pirmoreiz ieraudzīju "jauno vadoni" tik tuvu.

Mūs sagaidīja smaidīgs, pēc skata labsirdīgs cilvēks, kas ar sajūsmu pieņēma mūsu apsveikumus. "Savas" runas tekstu Brežņevs klausījās klusēdams, nepārtraukti smēķēja, pēc tam sacīja, ka šī runa esot viņa pirmā oficiālā uzstāšanās ģenerālsekretāra kapacitātē, un viņš tai piešķirot īpašu nozīmi. Stila ziņā tai esot jāatšķiras no Hrušcova "pļāpīgās manieres", tai jāsaturot jauni vērtējumi. Tieši kādi, to viņš pat pats nezināja, un arī mēs ne sevišķi iztēlojāmies ar jauno oktobra apvērsumu saistīto notikumu un perspektīvas politisko būtību. Tā arī sākās mana Brežņeva laika "rakstnieka" darbība.

Prāgas pavasaris

Pastāv leģenda, ka Brežņevs bijis labsirdīgāks nekā viņa līdzgaitnieki, iecietīgāks pret citādi domājošajiem utt. Tā nepavisam nav taisnība. Viņš pilnīgi atbalstīja Andropovu, kas aktīvi rīkoja soda akcijas pret Solžeņicinu, Čalidzi, Maksimovu, Krasinu, Ļitvinovu, Bukovski, Siņavski, Daniēlu, Rostropoviču. Pēc viņa piespēles tika izsūtīts Saharovs un daudzi citi valsts patrioti, kas bija atraduši sevī vīrišķību paust ar oficiālo nesaskanīgu viedokli.

Brežņeva laikā aktivizējās dažādu ārzemju teroristisko organizāciju atbalsta darbība. Viņi saņēma ieročus, tika apmācīti mūsu valstī, bet pēc tam ieguva tiesības dzīvot PSRS. Taču par pirmo zvanu kļuva Čehoslovākijas okupācija.

1968. gada augustā mani masu informācijas līdzekļu vadītāju grupas priekšgalā komandēja uz Čehoslovākiju. Ielidojām Prāgā, izkāpām no lidmašīnas, un pirmais, ko ieraudzījām, tās bija karātavas ar mūsu kareivju izbāzeņiem. Un lozungs "Vaņkas, vācieties pie savām Maņkām!" Iesita kā ar rungu pa galvu. Jo tādos kretīnos kā es Maskavā galvā bija ieperinājies iespaids, ka mūs sociālistiskajās valstīs dievina.

Armija Prāgā iegāja ģenerāļa Pavlovska vadībā. Tankisti netīrās gimnastjorkās un biksēs, sliktos zābakos, neskuvušies. Kad viņi izgāja patrulēt ielās, bija kauns skatīties. Un arī paši kareivji jutās neērti. Taisnība, pēc trim četrām dienām komandēt ieradās ģenerālis Ogarkovs. Kārtība kļuva labāka. Uz Prāgu atlidoja divīzija, liekas, no Viļņas — labi ģērbušies puiši, stalti, simpātiski. Tīri. Viņi radīja citu iespaidu. Taču viens bija skaidrs — mēs arī pēc Ungārijas neko nebijām mācījušies.

Taču vajadzēja kaut ko darīt. Radās ideja atjaunot partijas avīzes "Rude pravo" izdošanu. Čehoslovākijā to diezin vai bija iespējams izdarīt, tad atcerējāmies, ka Drēzdenē kopš kara laikiem palikuši čehu šrifti un burtliči. Aizlidojām uz Drēzdeni un izlaidām "Rude pravo". Par nožēlošanu, atpakaļceļā helikopteru, ar kuru lidoja mūsu kolēģi, notrieca. Vēl līdz šim brīdim nav zināms, kas to izdarīja. Tolaik klīda versija, ka to nogāzuši vācieši. Varbūt, ka arī mūsējie. Visdrīzāk tā. Abi biedri kopā ar pilotu gāja bojā. Ar to "Rude pravo" izlaišana arī beidzās.

Tieši pēc nedēļas es sēdos lidmašīnā un izlidoju uz Maskavu. Ziņojumā Brežņevam par savas misijas rezultātiem es sacīju, ka, rēķinoties ar reālo stāvokli un kaislību spriedzi, jāatbalsta Dubčeks.

— Lūk, Dubčeks, beidzis partijas skolu Maskavā, lūdza, lai atstāj viņu par partijas rajona komitejas sekretāru Gorkijas apgabalā, kur viņš ir dzimis. Bet tagad vienas vienīgas klapatas, — sūrojās Brežņevs. Pēc tam ilgi klusēja, kaut ko domāja. Un pilnīgi negaidīti izsacīja frāzi, kas man līdz pat šim laikam sēž galvā:

— Zini, es lūdzu tevi par to visu neko nestāstīt Kosiginam.

Aizgājušo dienu korupcija

Tagad runā, ka Jeļcina laikā valsts iestigusi korupcijā. Taču tajā nekā jauna nav. Brežņeva laikā korupcija bija ļoti plaši izplatīta, taču par to zināja ne tik daudz cilvēku, jo viss tas skaitījās valsts noslēpums. Apmāna, pierakstījumu, izrādīšanās informācijas sistēma — tas viss raksturoja sabiedrības un it īpaši partijas aparāta trūdēšanas līmeni. Labības iepirkšanai tika tērētas milzīgas summas, tajā pašā laikā lauksaimniecība nīkuļoja visu acu priekšā. Un pat no izaudzētās ražas savāca labākajā gadījumā pusi. Pārējais gāja bojā novācot, pārvadājot un glabājot. Vadība to it kā neievēroja un tērēja tonnām zelta, lai iepirktu arvien jaunas un jaunas pārtikas preces ārzemēs.

Tikai 1984. gadā vien, tas ir, gadu pirms pārbūves, Padomju savienība Rietumos iepirka vairāk nekā 45 miljonus tonnu labības un tās izstrādājumu, 484 tūkstošus tonnu gaļas un tās produktu, vairāk nekā 1 miljonu tonnu dzīvnieku un augu tauku, kā arī citu pārtikas preču. Tas viss tika pirkts par brīvi konvertējamu valūtu. Uz ārzemēm tika nosūtīts vairāk nekā 300 tonnu zelta, milzīgas valūtas summas, kas bija iegūtas par gāzes, naftas, kokmateriālu, citu izejvielu pārdošanu. Valsts, kurai bija neticamas ekonomiskās iespējas, nevarēja pabarot pati sevi.

Labības un citu pārtikas produktu iepirkumi pārvērtās par vislielākajām mafiozajām operācijām. Piemēram, kad mūsu ostās ieveda labību, sauskravas kuģi tur stāvēja mēnešiem neizkrauti. Kādēļ? Tādēļ, ka labība bija atvesta tieši ražas novākšanas laikā, kad viss transports aizņemts. Labība puva. Pēc tam CK sekretāri un valdības vadītāji izdalīja šo labību apgabaliem. Taču ne visiem, bet tiem reģionu "vadoņiem", kurus uzskatīja par vistuvākajiem CK, kuri atbalstīja vadību visos plēnumos, nepagurdami slavināja Brežņevu un Politbiroju. Tie bija sabojājušos graudu politiskie kukuļi. Tā bija mafija, kas daudzkārt pārspēj tagadējo zagšanu, lai gan tas ir vājš mierinājums.

Iekšlietu ministrija bez atelpas tramdīja nabaga večiņas, kas pie metro centās pārdot redīsu vai loku saišķīti, sīkos ēnu ekonomikas darboņus, sīko priekšniecību. Bet it sevišķi tirgotājus. Katrs padomju tirgonis noteikti bija zaglis. Apskaitīšana, apsvēršana, nožuvums, nobirums, šķirņu jaukšana, stikla plīšana, kreisā prece un mūžīgais deficīts. Visam. Pat to, kā bija papilnam, padomju tirgoņi pamanījās padarīt par deficītu. Vispār padomju tirdzniecība ir unikāla parādība. "Progresīvā sabiedriskā iekārta" radīja milzīgu sabiedrības slāni, kurā visi kā viens bija zagļi. Jebkuru tirgoni varēja iesēdināt, taču, tā kā par politiku viņi ne visai interesējās, uz vēlēšanām un dažādām sapulcēm gāja akurāti, tad ar viņiem nodarbojās milicija, nevis čekisti. Tirgoņi, kā jau pienākas, atpirkās ar kukuļiem. Ščolokova laikā milicija kļuva par kriminālizspiedēju: vienā vietā iedod pudelei, citā — uzliek dzeramo ar uzkodām, trešajā — piekrauj somu ar produktiem, ceturtajā — apdāvina ar deficīta precēm.

Turpmāk vēl