Teksts skan kā oriģināls

Silvestrs Gaižūns kautrīgi noklusējis savus nopelnus “Margarētas” nokļūšanā līdz teātrim. Ar Māru Zālīti viņi ir labi pazīstami jau kopš Atmodas laikiem, bet luga viņu ieinteresēja ar ļoti savdabīgo pieeju Fausta tēmai, ko viņš tieši tai laikā risināja savā doktora disertācijā. Kad 2003.gadā Māra Zālīte viesojās Baltoskandijas akadēmijas rīkotajās Fausta dienās, viņi sarīkojumos Panevēžā un Viļņā lasīja lugas fragmentus: dzejniece – oriģinālā, viņš – savā tulkojumā lietuviešu valodā. Starp klausītājiem bija arī teātra cilvēki.
Māra Zālīte teic, ka “Margarētas” pirmizrāde viņai bijusi negaidīta dāvana: “Tā notika tieši manā dzimšanas dienā. Prieks jau par to vien, ka latviešu luga tiek rādīta ārzemēs. Turklāt vēl slavenajā Joza Miltina teātrī, uz kura izrādēm savulaik tik bieži braucām. Konstatēju, ka visā teātra pastāvēšanas laikā te no Latvijas esmu tikai piektā autore – pēc Rūdolfa Blaumaņa, Harija Gulbja, Gunāra Priedes un Vladlena Dozorceva. Tiesa, mēs jau ar lietuviešu lugu iestudēšanu neesam nemaz čaklāki.”
Latvijā “Mārgaretu” iestudējis Viesturs Kairišs Jaunajā Rīgas teātrī un Inta Kalniņa Ausekļa Limbažu Tautas teātrī. Autorei patīkot ir viens, ir otrs un arī šis trešais iestudējums, kaut gan tie nepavisam nav līdzīgi: “Lietuvieši vairāk akcentējuši pretpolus, ko es neesmu darījusi. Es nemaz nesaku, ka tāds Mefistofelis vispār pastāv. Manam Faustam tas Kārdinātājs sēž iekšā, viņa domāšanā, viņa dzīvajos audos un šūnās. Šķiet, ka lietuviešiem viņu katoliskā pārliecība prasa nodalīt ļauno sākotni cilvēkā. Viņi vairāk respektē reliģisko tradīciju.”
Kaut gan M.Zālīte ar lietuviešu valodas prasmi nevarot lepoties, aktieru runāto viņa esot pilnīgi sapratusi: “Es jutu sava teksta elpošanu. Tulkojums skanēja gluži kā oriģināls, ar to pašu valodas plūdumu, ritmu, elpu. Būtu tiešām jauki, ja izrāde atceļotu arī uz Latviju.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv