Latvijas soļi, lai ieviestu eiru

Jau gandrīz gadu Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Līdz ar daudzo prasību izpildi, ko valsts īstenoja, lai iestātos ES, tā arī radījusi priekšnoteikumus, lai pievienotos Eiropas Monetārajai savienībai (EMS), kas nozīmē pievienošanos vienotai ES valūtai.

Foto no Eiropas Komisijas Audiovizuālās bibliotēkas

2005.gada 1.janvārī Latvijas lats tika piesaistīts eirai. Nākamo divu gadu laikā, saglabājot lata kursa svārstības pret eiru +/– 15% robežās un saglabājot atbilstību citiem EMS noteiktajiem kritērijiem, Latvija varēs iestāties EMS un ieviest vienoto ES valūtu – eiru. Tas nozīmēs pilnībā atteikties no lata un turpmāk norēķinoties izmantot Eiropas vienoto valūtu. Tomēr bieži vien cilvēki apjūk finansistu skaidrojumos par Latvijas paveikto, lai nākotnē pievienotos EMS. Tāpēc šajā rakstā izskaidrosim, ko nozīmē peldošs jeb svārstīgs, ko – fiksēts valūtas kurss un kurš no tiem ir izdevīgāks Latvijai. Skaidrosim arī, cik atbilstoša ir Latvijas monetārā politika eiras zonā dominējošajiem principiem.

Peldošs vai fiksēts valūtas kurss?

Starptautiskā makroekonomiskā politika piedāvā valstīm vairākas monetārās politikas alternatīvas, kas ietver peldoša vai fiksēta valūtas kursa izveidi, valūtas piesaisti vienai valūtai vai valūtu grozam, kā arī atteikšanos no savas nacionālās valūtas par labu citai – globālai vai reģionālai valūtas vienībai. Piedāvāsim populārākos skaidrojumus par to, kas kurai valstij ir izdevīgāk. Secinājumi lai paliek katra lasītāja ziņā.
Galvenās elastīgās valūtas priekšrocības ir spēja apslāpēt ekonomisko šoku un nepieciešamības gadījumā realizēt individuālu, sev izdevīgu monetāro politiku, jo ne viss, kas ir izdevīgs valstij, kuras valūtai ir piesaistītas citu valstu nacionālās valūtas, ir vienlīdz izdevīgs arī pārējām valstīm. Fiksēta valūtas kursa gadījumā valsts, kas savu valūtu piesaistījusi kādai konkrētai valūtai, piemēram, dolāram, savu monetāro politiku ir pilnībā piesaistījusi ASV monetārajai politikai. Tas ir izdevīgi vienīgi tad, ja ASV monetārā politika šai valstij ir izdevīga, taču bieži vien tā nav.
Galvenais arguments par labu fiksētam valūtas kursam ir valstij uzspiestā disciplīna. Ja neatbildīgai centrālajai bankai tiek dota brīvība emitēt savu valūtu, neuztraucoties par sekām, tā vienkārši sāks drukāt valūtu, lai nosegtu budžeta deficītu vai nodrošinātu lētāku kreditēšanu. Tas būtu izdevīgi tikai īstermiņā. Stabils valūtas maiņas kurss samazina biznesa transakciju izmaksas. Nav riska, mainot valūtas, ja valūtu kurss vienmēr ir stabils.
Elastīgs valūtas kurss ir izdevīgāks, ja valsts eksporta tirgu bieži skar ekonomiskie satricinājumii. Fiksēts kurss savukārt ir labāks, ja šādi šoki ir reti un nelieli, ja centrālā banka vai valdība ir politiski neatbildīga vai tām trūkst stingras institucionālās kontroles.
Pieredze liecina, ka vairumam jauno tirgus ekonomikas valstu izdevīgāks ir elastīgs valūtas kurss, jo daudzas valstis pēdējos gados nav spējušas pretoties spiedienam, kas rodas, paredzot valūtas kursu krišanos. Dārga var izrādīties arī neizdevusies aizsardzība, centrālajai bankai iztērējot visas savas rezerves mēģinājumos nosargāt nacionālo valūtu; lielvalstu monetārā politika visai reti ir piemērota tām valstīm, kuru nacionālās valūtas ir piesaistītas tai. Daudzām jaunajām tirgus ekonomikas valstīm ir samazinājušās to patēriņa preču eksporta cenas. Šajā gadījumā izeja ir vai nu valūtas vērtības, vai algu līmeņa samazināšana. Pirmais risinājums būtu vieglāks, taču to nepieļauj fiksētais valūtas kurss, līdz ar to šīm valstīm nākas samierināties ar augstu bezdarbu. Ir apstrīdams fiksēto valūtas kursu atbalstītāju arguments, ka jaunās valstis nav spējīgas kontrolēt savu monetāro politiku elastīga valūtas kursa gadījumā, jo tās institūcijas ir bezatbildīgas. Jāatzīst, ka prakse nereti pierādījusi pretējo.
Vidusceļš starp nacionālo valūtu un dolarizāciju varētu būt reģionālā valūta, piemēram, eira. Tas ir piemērots kaimiņvalstīm ar līdzīga rakstura monetāro politiku, krīzēm, ekonomisko struktūru un ciešām tirdzniecības saistībām. Šādas valstis var ieviest vienotu reģionālu valūtu, kas tomēr ir elastīga attiecībā pret pārējām valūtām.
Reģionālās valūtas ieguvumi ir diezgan ievērojami – samazinātas transakciju izmaksas, visu dalībvalstu pārstāvētas pārnacionālas centrālās bankas radīšana, kas saglabā atbildību pret dalībvalstīm. Samazinātos naudas emitēšanas izmaksas, salīdzinot ar dolarizāciju savukārt, šķēršļi ir vienas valsts krīzes lielāka ietekme uz pārējām valstīm.

Kāda ir Latvijas monetārā politika?

Tikai iestājoties ES, Latvija var pievienoties EMS. Tas nozīmē, ka valstij ir jāpadziļina un turpmāk jāattīsta finanšu starpniecības sektors, jāveicina sekmīga ekonomiskā izaugsme, lai sasniegtu mērķi un tuvinātu mūsu valsts ekonomikas attīstības un ienākumu līmeni EMS valstu līmenim. Tomēr ne mazāk svarīgs uzdevums ir arī Latvijas monetārās politikas saskaņošana ar ES dominējošajiem principiem.
Kāda šodien ir valsts monetārā politika, un vai tā atbilst tam, ko no mums sagaida Eiropa?
Latvijas monetārās politikas galvenais ilgtermiņa mērķis saskan ar EiroFed jeb Eiropas Federālo banku sistēmas (to veido gan Eiropas Centrālā banka, gan ES dalībvalstu nacionālās centrālās bankas) svarīgāko mērķi – panākt cenu stabilitāti. Vidēji ilgā perspektīvā Latvijas monetārās politikas stratēģija ir nacionālās valūtas kursa stabilitātes nodrošināšana – lai Latvija varētu perspektīvāk piedalīties Eiropas Monetārajā savienībā un vienotas valūtas zonā. Spriežot pēc tā, ka ekonomikas un finanšu speciālisti apgalvo – Latvijai nav radušās grūtības ar EMS Māstrihtas konverģences kritēriju izpildi, jo iepriekšējos gados Latvijā inflācija ir samazinājusies līdz EMS valstu līmenim. Kaut arī 2004.gadā līdz ar Latvijas iestāšanos ES inflācija būtiski pieauga, gan Latvijas Banka, gan ekonomisti prognozē, ka 2005.gadā inflācijas līmenis atkal pazemināsies un būs 4–5% robežās. Arī fiskālie rādītāji sakrīt ar EMS kritērijiem. Tātad monetārās politikas pamatnostādņu, mērķu, instrumentu un centrālās bankas neatkarības ziņā Latvijas Banka atrodas EMS prasībām atbilstošā līmenī.

Sintija Paura, Laila Timrota

Uzziņai:

Eiropas Monetārā sistēma

Eiropas Monetārā sistēma ir starptautiska (reģionāla) valūtas sistēma. To var uztvert kā Jamaikas valūtas sistēmas apakšsistēmu, kuras atšķirības nosaka Eiropas Kopienas ekonomiskā integrācijas sistēmas struktūra un īpatnības.
Eiropas Monetārās (valūtas) sistēmas mērķi ir nodrošināt Eiropas Kopienas kā stabilas valūtas zonas funkcionēšanu; panākt nacionālo valūtu kursu svārstību savstarpējo sasaisti; ierobežot ASV dolāra nozīmi.
Eiropas Monetārā savienība ir Eiropas Savienības valūtas integrācijas augstākā pakāpe, kad nacionālās valūtas tiek aizstātas ar vienu valūtu. Valstis, kuras ietilpst Monetārajā savienībā, nevar patstāvīgi īstenot monetāro un valūtas kursa politiku. Līdz ar to beidzas nenoteiktība starptautiskajā tirdzniecībā un finansēšanā starp savienības dalībvalstīm, jo vairs nav valūtu svārstību problēmu.
Kopumā Monetārā savienība nodrošina optimālu atbilstību starp valūtas integrāciju, kapitāla kustības brīvību un Eiropas Savienības vienota tirgus izveidošanu. Monetārā savienība ir garantija pilnīgai valūtu konvertējamībai, pilnīgai kapitāla, transakciju liberalizācijai. Tā nozīmē nacionālo valūtu svārstību fiksētu robežu noteikšanu un maiņas kursa paritātes slēgšanu. Monetārā savienība saistās ar pilnīgu banku darbības un citu finanšu tirgu integrāciju. Monetārajā savienībā rodas nepieciešamība pēc centralizētas monetārās un valūtas politikas, ko nodrošina speciālas pārnacionālas finanšu institūcijas.

Kā darbojas Eiropas monetārās sistēmas elementi

1. Valūtas kursu regulēšanas mehānisms. Tas nozīmē, ka valūtas kurss tiek regulēts noteiktajās svārstību robežās (+/– 2,25% – +/– 6%). ES centrālās bankas sadarbojas, nepieciešamības gadījumā izmanto gan savu monetāro politiku, gan tiešās valūtas intervenci valūtas tirgū.
2. Eiropas valūtas vienība – jaunas starptautiskās valūtas ieviešana un izmantošana.
3. Kredītpalīdzības mehānisms jeb Eiropas Valūtas fonda darbība. Fonds pārvalda īstermiņa kreditēšanas sistēmu, kuru dalībvalstis var izmantot maksājumu bilances deficīta gadījumā.

Eiropas Monetārās savienības izveidošanas posmi

Pirmajā posmā, kas sākās ar 1990.gadu, tika atcelta valūtas maiņas kontrole un novērsti šķēršļi brīvai kapitāla kustībai starp ES dalībvalstīm.
Otrajā posmā, kas sākās līdz ar 1994.gadu, tika izveidots Eiropas Monetārais institūts, nostiprināta sadarbība starp nacionālajām centrālajām bankām.
Trešajā – noslēdzošajā – posmā, kas sākās1999.gadā, dalībvalstu valūtas tika nemainīgi fiksētas, un tas bija solis uz vienotas valūtas ieviešanu Eiropas Savienībā.

Kritēriji, kas jāievēro, lai varētu pievienoties eiraszonai

Monetārā savienība eiraszonas dalībvalstīm ir izvirzījusi kritērijus, kuru lielākā daļa izteikti ar ekonomiskiem rādītājiem. Pēc savas būtības tie ir makroekonomiskās stabilitātes indikatori un var tikt izmantoti jebkuras tirgus ekonomikas vai tirgus ekonomiku veidojošas valsts vērtēšanai.
Māstrihtas kritēriji skaitliskā izteiksmē ir šādi:
• inflācija – ne vairāk kā par 1,5% augstāka nekā trīs valstīs ar stabilākajām cenām;
• budžeta deficīts – ne vairāk par 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP);
• valsts parāds – nevairāk kā 60% no IKP;
• stabila valūta (svārstības +/– 15% attiecībā pret eiru divos iepriekšējos gados);
• nominālā ilgtermiņa kredītu procentu likme – ne vairāk par 2% augstāka par trīs valstu viszemākajām šādu kredītu procentu likmēm.

Eiropas monetārā politika

ES ir sasniegusi augstu integrācijas pakāpi valūtas un monetārajā jomā un ir sākusi veidot kopīgu monetāro politiku, kas kontrolē naudas sistēmu – naudas masu apgrozībā – ar mērķi sasniegt IKP pieaugumu – ekonomisko izaugsmi, zemas inflācijas un optimālas nodarbinātības apstākļos un panākto ārējo maksājumu līdzsvaru.
Monetārā politika ES ietekmē naudas piedāvājumu naudas tirgū, lai nodrošinātu ekonomiskās aktivitātes noteiktu lielumu ar naudas masu apgrozībā, šā mērķa sasniegšanai izmantojot dažādus instrumentus, piemēram, procentu likmju līmeņa un struktūras pārmaiņas, atvērta tirgus operācijas ar valsts vērtspapīriem, operācijas ar ārvalstu valūtu un obligāto rezervju normu pārmaiņas.
ES monetāro politiku īsteno Eiropas Centrālā banka, kura kontrolē, cik daudz naudas tiek laists apgrozībā, nosaka procentu likmju politiku (uz kādām procentu likmēm bankas var aizņemties naudu no Centrālās bankas) un naudas rezervju lielumu.

Avots: Eiropas Centrālā banka